Palieciet kopā ar Baznīcas vadītājiem!
Elders Ronalds A. Rasbands
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Vai šajā satumstošajā pasaulē jūs paliekat kopā ar Baznīcas vadītājiem, lai varētu izplatīt Kristus gaismu?
Mēs draudzīgi sveicam jaunaicinātos Augstākos pilnvarotos, reģionu Septiņdesmitos un brīnišķīgo, jauno Sākumskolas vispārējo prezidiju! Un mēs izsakām visdziļāko atzinību un pateicību tiem, kuri tika atsaukti no saviem aicinājumiem. Mēs mīlam ikvienu no jums.
Mani dārgie brāļi un māsas, mēs tikko piedalījāmies vissvētīgākajā pieredzē, paceļot savas rokas, lai atbalstītu praviešus, gaišreģus un atklājējus, kā arī pārējos vadītājus un augstākās amatpersonas, ko Dievs aicinājis šajās dienās. Es nekad neesmu bijis nenopietns vai paviršs attiecībā uz iespēju — atbalstīt Tā Kunga kalpus un sekot viņu vadībai. Un, tā kā es pats tikai dažus mēnešus esmu kalpojis savā jaunajā aicinājumā — kā viens no Divpadsmit apustuļu kvoruma, es pazemīgi pieņemu jūsu izteikto atbalstu un uzticību. Es ļoti novērtēju jūsu vēlmi būt kopā ar mani un visiem šiem lieliskajiem vadītājiem.
Drīz pēc tam, kad pagājušajā oktobrī tiku atbalstīts savā aicinājumā, es devos norīkojumā uz Pakistānu un, uzturoties tur, tikos ar šīs valsts lieliskajiem un uzticīgajiem svētajiem. Lai gan viņu nav daudz, viņi ir ļoti garīgi. Drīz pēc atgriešanās mājās es saņēmu ziņu no brāļa Šakīla Aršada — kāda dārga Baznīcas locekļa, ko biju saticis sava apciemojuma laikā: „Paldies, elder Rasband, ka atbraucāt uz Pakistānu! Es gribu Jums pateikt, ka mēs … Baznīcas locekļi … atbalstām un mīlam Jūs. [Mums] tik ļoti paveicās, ka Jūs bijāt šeit un ka mēs varējām Jūs uzklausīt. Manai ģimenei šī tikšanās ar apustuli bija zelta vērtē.”1
Tikšanās ar tādiem svētajiem kā brālis Aršads bija saviļņojoša un pazemīga pieredze, kas, izsakoties viņa vārdiem, arī man ir „zelta vērtē”.
Janvārī Baznīcas vadītāji piedalījās pārraidē „Aci pret aci”, tiekoties ar jauniešiem, viņu vadītājiem un vecākiem visā pasaulē. Šī pārraide notika tiešsaistē un tika translēta caur internetu 146 valstīs: dažviet tā tika pārraidīta lielām auditorijām Baznīcas zālēs, citviet — tikai vienam jaunietim atsevišķā mājā. Kopumā šai pārraidei bija simtiem tūkstošu dalībnieku.
Sazinoties ar savu plašo auditoriju, mēs ar Jauno sieviešu vispārējo prezidenti, māsu Boniju Oskarsoni, un Jauno vīriešu vispārējo prezidentu, brāli Stīvenu V. Ouvenu, saņemdami jauniešu vadītāju, mūziķu un citu cilvēku atbalstu, atbildējām uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem.
Mūsu mērķis bija iepazīstināt jauniešus ar 2016. gada tēmu „Virzieties uz priekšu ar nelokāmību Kristū” no 2. Nefija grāmatas, kur rakstīts: „Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.”2
Ko mēs uzzinājām, izlasot vairākus simtus jauniešu jautājumu? Mēs uzzinājām, ka mūsu jaunieši mīl To Kungu, atbalsta savus vadītājus un vēlas rast atbildes uz saviem jautājumiem! Jautājumi norāda uz vēlmi mācīties, stiprināt savu liecību par patiesajiem principiem un sagatavoties, lai varētu daudz labāk „virzīties uz priekšu ar nelokāmību Kristū”.
Evaņģēlija Atjaunošana aizsākās brīdī, kad jauneklis Džozefs Smits uzdeva jautājumu. Daudz kas no tā, ko Glābējs mācīja Savas kalpošanas laikā, aizsākās ar jautājumu uzdošanu. Atcerieties, kā Viņš jautāja Pēterim: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?”3 Un Pēteris atbildēja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”4 Mums ir savstarpēji jāpalīdz rast atbildes no Debesu Tēva caur Svētā Gara vadību.
Minētajā pārraidē es jauniešiem teicu:
„Šīs Baznīcas vadītājiem nav svešas jūsu problēmas, jūsu bažas un jūsu grūtības.
Mums ir bērni. Mums ir mazbērni. Mēs bieži tiekamies ar jauniešiem visā pasaulē. Mēs lūdzam par jums, mēs runājam par jums vissvētākajās vietās, un mēs mīlam jūs.”5
Es vēlētos dalīties ar jums vienā no daudzajām atsauksmēm, ko saņēmām pēc minētā pasākuma.
Līza no Lielās prērijas Albertā, Kanādā, raksta: „Šis „Aci pret aci” pasākums bija brīnišķīgs! Tas tik ļoti stiprināja manu liecību un pārliecību par evaņģēliju! Mēs esam tik svētīti, ka mums ir iedvesmoti vadītāji, kuri ir aicināti kalpot tik dažādos veidos!”6
Atsaucoties uz agrāku paziņojumu, Līza no Plezantgrovas, Jūtas štatā, raksta: „Es esmu pateicīga par savu personīgo ticību un par iespēju atbalstīt Dieva pravieti un tos vīriešus un sievietes, kuri kalpo kopā ar Viņu.”7
Mēs šodien atbalstījām vadītājus, kuri caur dievišķu iedvesmu tikuši aicināti mācīt un vadīt mūs un kuri aicina mūs uzmanīties no apdraudējumiem, kurus pieredzam ik dienu: no paviršas sabata dienas ievērošanas, no draudiem ģimenēm, no uzbrukumiem reliģijas brīvībai un pat no pēdējo dienu atklāsmju apstrīdēšanas. Brāļi un māsas, vai mēs uzklausām viņu padomu?
Konferenču, Svētā Vakarēdiena sanāksmju un Sākumskolas stundu laikā mēs bieži vien dziedam šos jaukos vārdus: „Vadiet mani, esiet līdzās, ceļu parādiet!”8 Ko jums nozīmē šie vārdi? Kurš nāk prātā, domājot par tiem? Vai jūs esat sajutuši, kā jūs ietekmē taisnīgie vadītāji — Jēzus Kristus mācekļi, kuri ir iespaidojuši un turpina iespaidot jūsu dzīvi, līdz ar jums mērojot Tā Kunga ceļu? Iespējams, viņi ir turpat līdzās — jūsu ģimenē. Iespējams, viņi ir jūsu vietējā draudzē, vai arī uzrunā jūs no vispārējās konferences kanceles. Šie mācekļi dalās ar mums savā svētīgajā liecībā par To Kungu, Jēzu Kristu, šīs Baznīcas vadītāju, mūsu dvēseļu vadītāju, kurš ir apsolījis: „Turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt.”9
Es atceros, kā prezidents Tomass S. Monsons pastāstīja par to, kā ticis uzaicināts uz sava staba prezidenta Paula C. Čailda mājām, lai sagatavotos Melhisedeka priesterības saņemšanai. Kāda īpaša svētība tā bija prezidentam Čaildam, kurš tolaik nezināja, ka viņš māca jaunu Ārona priesterības zēnu, kurš kādudien kļūs par Dieva pravieti!10
Es pats personīgi esmu mācījies no mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Monsona. Manā prātā un sirdī nav šaubu par to, ka viņš ir Tā Kunga pravietis uz Zemes. Es esmu bijis pazemīgs ieguvējs no tā, ka viņš ir saņēmis atklāsmes un rīkojies saskaņā ar tām. Viņš ir mācījis mums palīdzēt citiem, aizsargāt citam citu, glābt citam citu. Tas pats tika mācīts arī pie Mormonas ūdeņiem. Tie, kuri vēlējās „tikt saukti par [Dieva] tautu”, bija „gatavi nest viens otra slogus”, „sērot ar tiem, kas sēro” un „stāvēt kā Dieva liecinieki”.11
Es šodien stāvu jūsu priekšā kā Dieva, Mūžīgā Tēva, un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, liecinieks. Es zinu, ka mūsu Glābējs dzīvo, ka Viņš mūs mīl un ka Viņš vada Savus kalpus, ikvienu no mums, lai īstenotu uz šīs Zemes Savus varenos nodomus.12
Virzoties uz priekšu, izvēloties sekot mūsu vadītāju norādījumiem un brīdinājumiem, mēs izvēlamies sekot Tam Kungam, kaut arī pasaule iet citā virzienā. Mēs izvēlamies cieši turēties pie dzelzs margas, būt par pēdējo dienu svētajiem, darboties Tā Kunga uzdevumā un tikt piepildīti „ar ļoti lielu prieku”.13
Mūsdienās arvien biežāk uzdodamais jautājums skaidri vēsta: vai šajā satumstošajā pasaulē jūs paliksiet kopā ar Baznīcas vadītājiem, lai varētu izplatīt Kristus gaismu?
Attiecības ar vadītājiem ir tik svarīgas un nozīmīgas! Neatkarīgi no mūsu vadītāju vecuma, no tā, cik tālu tie atrodas vai kurā brīdī tie ir iespaidojuši mūsu dzīvi, viņu ietekmi var raksturot amerikāņu dzejnieka Edvīna Markhama vārdiem, kurš ir teicis:
„Dzīves ceļā brāļi esam,
[It neviens] no mums nav viens:
Tam, ko citu dzīvē nesam,
Lemts pie mums ir atgriezties.“14
Šakīrs Aršads, mans draugs no Pakistānas, sūtot ziņu, sniedza man atbalstu kā savam draugam un brālim. To pašu ir darījuši arī daudzi no jums. Pasniedzot roku, lai uzmundrinātu cits citu, mēs apstiprinām šos iespaidīgos vārdus: „[It neviens] no mums nav viens.“
Bet vairāk par visu mums ir vajadzīgs mūsu Glābējs, mūsu Kungs, Jēzus Kristus. Viens no Svēto Rakstu stāstiem, kas mani allaž garīgi aizkustina, vēsta par to, kā Jēzus Kristus devās pāri ūdeņiem, lai tiktos ar Saviem mācekļiem, kuri kuģoja pa Galilejas jūru. Tie bija jaunaicināti vadītāji, tāpat kā daudzi no mums, kas šodien atrodas uz šī paaugstinājuma. Mateja evaņģēlijā ietvertais stāsts vēsta:
„Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš.
Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.
Un kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās … un tie brēca aiz bailēm.
Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!””15
Pēteris izdzirdēja Tā Kunga brīnišķo uzmundrinājuma saucienu.
„Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”
„Un [Jēzus] sacīja: „Nāc!””16
Diezgan drosmīgi. Pēteris bija zvejnieks un zināja, cik jūra mēdz būt bīstama. Tomēr viņš bija apņēmies sekot Jēzum — nakti un dienu, kuģojot vai uz sauszemes.
Es varu iztēloties, kā Pēteris pārlēca laivas malai, negaidot, ka tiks aicināts otrreiz, un sāka iet pa ūdeni. Patiesi, Svētie Raksti vēsta, ka viņš „gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus”17. Kad vējš pieņēmās ātrumā un spēkā un kad zem viņa kājām sāka mutuļot viļņi, Pēteris izbijās un, sākdams grimt, „brēca, un sacīja: „Kungs, palīdzi man!”
Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?””18
Tik iespaidīga mācība! Tas Kungs bija viņam līdzās, tāpat kā Viņš ir līdzās jums un man. Viņš pastiepa Savu roku un pavilka Pēteri pie Sevis un drošībā.
Man tik daudz reižu ir bijis vajadzīgs Glābējs un Viņa roku sniegtais glābiņš. Un šobrīd man Viņš ir vajadzīgs kā nekad agrāk, tāpat kā ikvienam no jums. Dažkārt es pārnestā nozīmē pārliecināti pārlecu laivas malai nepazīstamās vietās, vienīgi lai atskārstu, ka nespēju to paveikt viens.
Kā mēs runājām pasākumā „Aci pret aci”, Tas Kungs bieži vien sniedzas mums pretī caur ģimenes locekļiem un vadītājiem, aicinot nākt pie Viņa, — gluži kā Viņš pasniedzās, lai izglābtu Pēteri.
Arī jums būs daudzkārt jāatbild uz biežajiem aicinājumiem — „nākt pie Kristus”19. Vai gan tieši tālab mums nav dota šī laicīgā dzīve? Jūs varat tikt aicināti glābt kādu ģimenes locekli, doties kalpot misijā, atgriezties Baznīcā, doties uz svēto templi un, kā mēs nesen dzirdējām no mūsu brīnišķīgajiem jauniešiem pasākumā „Aci pret aci”, — nākt un atbildēt uz kāda jautājumiem. Noteiktā laikā ikviens no mums dzirdēs aicinājumu: „Nāc mājās!”
Es lūdzu, kaut mēs pasniegtos, pasniegtos un satvertu Glābēja roku, ko Viņš bieži vien sniedz caur Saviem dievišķi aicinātajiem vadītājiem un mūsu ģimenes locekļiem, un uzklausītu Viņa aicinājumu — nākt tuvāk.
Es zinu, ka Jēzus Kristus dzīvo, un es no visas sirds zinu, ka Viņš mīl ikvienu no mums. Viņš ir mūsu dižais Piemērs un visu mūsu Tēva bērnu dievišķais Vadītājs. Par to es svētsvinīgi liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.