2010.–2019. gads
Vai es ticu?
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vai es ticu?

Ja šīs lietas ir patiesas, tad mums ir lielākā cerības vēsts un palīdzība, kādu pasaule jebkad ir zinājusi.

Tieši pirms gada, 30. martā, mazais, divgadīgais Ītans Karnseka no Amerikanforkas, Jūtas štatā, tika nogādāts slimnīcā ar plaušu karsoni un tajās uzkrājušos šķidrumu. Pēc divām dienām viņa stāvoklis kļuva tik smags, ka viņu ar helikopteri vajadzēja transportēt uz Soltleiksitijas bērnu slimnīcu. Viņa satrauktajai mammai, Mišelai, tika ļauts sēdēt helikoptera priekšējā sēdeklī un braukt kopā ar savu dēlu. Viņai tika iedotas austiņas, lai viņa varētu sarunāties ar pārējiem cilvēkiem, kuri atradās helikopterā. Viņa dzirdēja, kā ārsti cenšas palīdzēt viņas mazajam, slimajam dēliņam, un, pati strādājot par medmāsu bērnu slimnīcā, saprata, ka Ītanam draud lielas briesmas.

||

Šajā kritiskajā brīdī Mišela pamanīja, ka viņa lido pāri Dreiperas Jūtas templim. Esot gaisā, viņa noraudzījās uz ieleju un varēja redzēt arī Džordanriveras templi, Okavairmauntinas templi un pat Soltleikas templi, kas pavīdēja tālumā. Viņai prātā ienāca doma: „Vai tu tam tici, vai nē?”

Par šo pieredzi viņa stāsta:

„Es biju mācījusies par tempļa svētībām un to, ka „ģimenes ir mūžīgas” Sākumskolā un Jauno sieviešu biedrībā. Misijas laikā Meksikā es labiem cilvēkiem stāstīju vēstījumu par ģimenēm. Es tiku saistīta templī ar savu dzīvesbiedru uz laiku un mūžību. Es mācīju stundas par ģimenēm, būdama Jauno sieviešu vadītāja, un dalījos stāstos par mūžīgajām ģimenēm ar saviem bērniem ģimenes mājvakaros. Es ZINĀJU to, bet vai es tam TICĒJU? Es saņēmu atbildi tikpat ātri, cik ātri manā galvā bija iešāvies šis jautājums: Gars manā sirdī un prātā apliecināja to, ko es jau zināju, — es tam TICĒJU!

Tajā brīdī es izlēju savu sirdi lūgšanā, pateicoties savam Debesu Tēvam par to, ka man ir zināšanas un ticība tam, ka ģimenes patiešām ir mūžīgas. Es pateicos par Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kurš padarīja to iespējamu. Es pateicos Debesu Tēvam par manu dēlu un liku Viņam saprast: ja Viņam vajag ņemt manu mazo Ītanu uz debesu mājām, tad es ar to samierināšos. Es pilnībā uzticējos savam Debesu Tēvam, un es zināju, ka es atkal satikšu Ītanu. Es biju tik pateicīga, ka šajā krīzes brīdī man bija zināšanas UN ticība tam, ka evaņģēlijs ir patiess. Manā sirdī bija miers.”1

Ītans vairākas nedēļas pavadīja slimnīcā, saņemot profesionālu medicīnisko aprūpi. Mīļo cilvēku lūgšanas, gavēšana un ticība, apvienojumā ar aprūpi, ļāva viņam doties projām no slimnīcas un atgriezties mājās pie savas ģimenes. Tagad viņš ir vesels.

||
||

Šis noteicošais brīdis Mišelai apstiprināja, ka tas, kas viņai tika mācīts visu viņas dzīvi, bija kas vairāk, nekā tikai vārdi, — tā ir patiesība.

Vai mēs dažreiz tik ļoti nepierodam pie svētībām, kas mums ir dotas kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, ka mēs vairs nespējam pilnībā izprast, cik brīnumains un godības pilns ir māceklības ceļš Tā Kunga patiesajā Baznīcā? Vai mēs varētu būt vainīgi pie tā, ka esam nepateicīgi par lielāko dāvanu, kādu šajā dzīvē varam saņemt? Glābējs mācīja: „Un, ja tu turēsi Manas pavēles un pastāvēsi līdz galam, tev būs mūžīgā dzīve, šī dāvana ir lielākā no visām Dieva dāvanām.”2

Mēs ticam, ka šī Baznīca ir kas vairāk par vienkārši labu vietu, uz kuru doties svētdienās un mācīties, kā kļūt par labu cilvēku. Tā ir kas vairāk par jauku kristiešu pulciņu, kurā mēs varam draudzēties ar tikumīgiem cilvēkiem. Tā nav tikai labu ideju apkopojums, ko vecāki var mācīt saviem bērniem mājās, lai viņi kļūtu par atbildīgiem un jaukiem cilvēkiem. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir daudz kas vairāk par visām šīm lietām.

Tikai brīdi padomājiet par būtiskajām lietām, kam mēs kā Baznīca ticam. Mēs ticam, ka tā pati Baznīca, ko Jēzus Kristus nodibināja, atrodoties uz Zemes, ir atkal atjaunota mūsdienās caur Dieva aicinātu pravieti un ka mūsu vadītājiem ir tāds pats spēks un pilnvaras rīkoties Dieva vārdā, kāds bija sendienu apustuļiem. To sauc par Dieva priesterību. Mēs apgalvojam, ka caur viņa atjaunotajām pilnvarām mēs varam saņemt glābšanas priekšrakstus, kā, piemēram, kristīšanu, un baudīt attīrošo Svētā Gara dāvanu, kas var būt ar mums visu laiku. Mums ir apustuļi un pravieši, kas vada un dod norādes šai Baznīcai caur priesterības atslēgām, un mēs ticam, ka Dievs caur viņiem runā ar Saviem bērniem.

Mēs arī ticam, ka šis priesterības spēks mums dod iespēju — slēgt derības un saņemt priekšrakstus svētajos tempļos, kas kādu dienu mums ļaus atgriezties pie Dieva un mūžīgi dzīvot kopā ar Viņu. Mēs arī apgalvojam, ka caur šo spēku ģimenes var tikt saistītas uz mūžību, kad pāri noslēdz jauno un mūžīgo laulības derību svētajos namos, kas, saskaņā ar mūsu ticību, burtiskā nozīmē ir Dieva nami. Mēs ticam, ka varam saņemt šos glābšanas priekšrakstus ne vien paši, bet arī izpildīt tos par mūsu senčiem, kuri dzīvoja uz Zemes, negūstot iespēju saņemt šos būtiskos glābšanas priekšrakstus. Mēs ticam, ka mēs, savu senču pārstāvji, varam izpildīt šos priekšrakstus viņu labā šajos pašos svētajos tempļos.

Mēs ticam, ka caur pravieti un Dieva spēku mēs esam saņēmuši vēl vienus Svētos Rakstus, kas ir papildus liecība Bībelei, paziņojot, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs.

Mēs apgalvojam, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva valstība un ir vienīgā patiesā Baznīca uz Zemes. Tā tiek saukta par Jēzus Kristus Baznīcu, jo Viņš ir tās vadītājs; tā ir Viņa Baznīca, un visas šīs lietas ir iespējamas, patiecoties Viņa Izpirkšanas upurim.

Mēs ticam, ka šīs atšķirīgās iezīmes nevar atrast nevienā citā vietā vai organizācijā uz šīs Zemes. Lai arī cik labas un patiesas būtu citas reliģijas un konfesijas, nevienai no tām nav pilnvaru nodrošināt glābšanas priekšrakstus, kas ir pieejami Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.

Mums ir zināšanas par šīm lietām, bet vai mēs tām ticam? Ja šīs lietas ir patiesas, tad mums ir lielākā cerības vēsts un palīdzība, kādu pasaule jebkad ir zinājusi. Tam, vai mēs ticam šīm lietām, ir mūžīga nozīme gan mums, gan tiem, kurus mīlam.

Lai mēs ticētu, mums ir nepieciešams ne vien saprast evaņģēliju ar prātu, bet arī sajust ar sirdi. Ir iespējams dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, arī neko nejūtot, tāpēc ka tas tiek sagaidīts, vai arī tā ir kultūra, kurā esam uzauguši, vai arī tāpēc ka tas ir ieradums. Daži, iespējams, nav pieredzējuši to, ko ķēniņa Benjamīna ļaudis izjuta pēc viņa pārliecinošā sprediķa: „Viņi visi kliedza vienā balsī, sacīdami: Jā, mēs ticam visiem vārdiem, kurus tu runāji uz mums; un mēs arī zinām, ka tie ir īsteni un patiesi, pateicoties Tā Visvarenā Kunga Garam, kas radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu, ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu.”3

Mums visiem ir jātiecas pēc sirds un savas būtības pārmaiņām, lai mums vairs nebūtu vēlmes — sekot pasaules ceļiem, bet būtu vēlme — izpatikt Dievam. Patiesa pievēršanās ir process, kas notiek ilgu laika posmu un ietver vēlēšanos — pielietot ticību. Tas notiek tad, kad mēs tā vietā, lai pētītu interneta vietnes, studējam Svētos Rakstus. Tas notiek tad, kad mēs paklausām Dieva baušļiem. Pievēršanās notiek tad, kad mēs kalpojam apkārtējiem cilvēkiem. Tā notiek tad, kad dedzīgi lūdzam, regulāri apmeklējam templi un uzticīgi pildām pienākumus, ko mums piešķīris Dievs. Tā prasa neatlaidību un ikdienas pūliņus.

Man bieži tiek jautāts: „Kas ir lielākais izaicinājums, ar ko mūsu jaunieši mūsdienās saskaras?” Es parasti saku, ka, manuprāt, tā ir vienmēr viņu dzīvēs klātesošā, „lielā un plašā ēka”.4 Ja Mormona Grāmata tika rakstīta īpaši mūsdienām, tad mēs nevaram neievērot, ka uz mums visiem attiecas Lehija vīzijas vēstījums par dzīvības koku un ietekmi, kādu atstāj tie, kuri atrodas lielajā un plašajā ēkā un rāda ar pirkstiem, un izsmej.

Mani visvairāk apbēdina apraksts par tiem cilvēkiem, kuri jau bija izcīnījuši savu ceļu cauri tumsības miglai, nonākuši uz taisnās un šaurās takas, pieķērušies pie dzelzs margas, sasnieguši savu mērķi un sākuši baudīt nevainojamo un brīnišķīgo dzīvības koka augli. Tad Svētajos Rakstos ir teikts, ka tie, kuri bija smalki ģērbušies lielajā un plašajā ēkā, „izsmēja un rādīja ar pirkstiem uz tiem, kas bija atnākuši un nobaudījuši augli.

„Un pēc tam, kad viņi bija nobaudījuši augli, viņi bija nokaunējušies no tiem, kas ņirgājās par viņiem; un viņi atkrita uz aizliegtajām takām un pazuda.”5

Šajos pantos ir aprakstīti tie, kuru dzīvēs jau ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Vienalga, vai mēs jau uzaugām, par to zinādami, vai arī izcīnījām savu ceļu cauri tumsības miglai, lai to atrastu, mēs esam nobaudījuši šo augli, kas ir „pats vērtīgākais un iekārojamākais”6 un kas var sniegt mums mūžīgo dzīvi, kas ir „lielākā no visām Dieva dāvanām”. Mums tikai jāturpina tas baudīt un nav jāpievērš uzmanība tiem, kuri izsmej mūsu uzskatus vai priecājas, raisot šaubas, un kritizē Baznīcas vadītājus un mācību. Tā ir izvēle, ko mēs veicam ik dienu, — izvēle par labu ticībai, nevis šaubām. Elders M. Rasels Balards mūs ir mudinājis „palikt laivā, vienmēr uzvilkt glābšanas vestes un cieši turēties ar abām rokām!”7

Esot Tā Kunga patiesās Baznīcas locekļi, mēs jau atrodamies laivā. Mums nav jāiet meklēt patiesība pasaules filozofijās, kas mums sniegtu mierinājumu, palīdzību un vadību, lai mēs droši varētu pārvarēt dzīves pārbaudījumus, — mums tā jau ir! Tāpat kā Ītana mamma varēja pārbaudīt to, kam viņa tik ilgu laiku bija ticējusi, un krīzes brīdī pārliecinoši paziņot: „Es tam ticu,” tāpat to varam arī mēs!

Es liecinu, ka mūsu piederība Tā Kunga valstībai ir dāvana ar neaprakstāmu vērtību. Es liecinu, ka svētības un miers, ko Tas Kungs ir sagatavojis tiem, kuri ir paklausīgi un uzticīgi, pārsniedz jebko, ko cilvēku prāts spēj aptvert. To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.