Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu
Mēs tuvojamies Glābējam, kad mēs, tīras mīlestības vadīti, kalpojam citiem Viņa vārdā.
Es esmu pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā pielūgsmes, pārdomu un ziedošanās vakarā. Mēs esam kopā lūguši. Mūsu mīlošais Debesu Tēvs mūs ir uzklausījis. Pacilājošo, garīgo slavas dziesmu ietekmē mēs esam atcerējušies mūsu Glābēju, To Kungu — Jēzu Kristu. Mēs esam sajutuši iedvesmu darīt vairāk, lai palīdzētu mūsu Skolotājam Viņa darbā — atbalstīt un stiprināt mūsu Debesu Tēva bērnus.
Mūsu vēlme — kalpot citiem — palielinās līdz ar mūsu pateicību par to, ko Glābējs ir darījis mūsu labā. Tieši tādēļ mūsu sirdis ir saviļņotas, dzirdot šos dziesmas vārdus: „Tik bagātīgi Dievs ir mani svētījis.”1 Savā varenajā sprediķī, kas pierakstīts Mormona Grāmatā, ķēniņš Benjamīns apsolīja šo pateicības sajūtu (skat. Mosijas 2:17–19).
Kad mūsu ticība Jēzum Kristum liek mums darīt to, kas ļauj sajust Viņa piedošanas prieku, mēs jūtam vēlmi — kalpot citiem Viņa vārdā. Ķēniņš Benjamīns mācīja, ka piedošana nenotiek vienā mirklī.
Viņš par to izteicās šādi: „Un tagad, to lietu labad, ko esmu jums sacījis — tas ir, tā labad, lai saglabātu jūsu grēku piedošanu no dienas uz dienu, lai jūs varētu staigāt nevainīgi Dieva priekšā — es gribētu, lai jūs dotu no savas mantas nabagiem, katrs cilvēks atbilstoši tam, kas viņam ir, piemēram, pabarotu izsalkušo, apģērbtu kailo, apmeklētu slimo un sniegtu tiem atbalstu gan garīgi, gan laicīgi, atbilstoši viņu vajadzībām” (Mosijas 4:26).
Almas lieliskais pārinieks Amuleks arī mācīja patieso mācību — lai saņemtu piedošanu, mums ir jāturpina kalpot Viņa vārdā: „Un tad lūk, mani mīļie brāļi, es saku jums, nedomājiet, ka tas ir viss; jo, kad jūs to visu būsit darījuši, ja jūs novērsīsities no trūcīgā un kailā, un neapmeklēsit slimo un nomocīto, un ja jūs nedosit no savas mantas, kas jums būs, tam kam trūkst — es saku jums, ja jūs nedarīsit kādu no šīm lietām, lūk, jūsu lūgšanas ir veltas un nedod jums neko, un jūs esat kā liekuļi, kas noliedz ticību” (Almas 34:28).
Es šovakar domāju par sievietēm savā dzīvē. Mūsu ģimenē ir 31 sieviete un meitene, sākot ar manu sievu un tā uz priekšu — līdz mūsu trīs jaunākajām mazmazmeitām. Dažas šovakar ir šajā zālē. Piecas ir jaunākas par divpadsmit gadiem. Šī var būt viņu pirmā sanāksme Konferenču centrā kopā ar māsām Glābēja Baznīcā. Katrai būs savas atmiņas, un šīs pieredzes rezultātā katrai šovakar būs citāda apņemšanās.
Es ceru, ka viņas atminēsies trīs apņemšanās visas dzīves laikā un pat pēc tam. Atmiņas rada sajūtas. Un apņemšanās mudina ko paveikt.
Vissvarīgākās sajūtas ir mīlestība. Jūs esat sajutuši izcilu vadošo māsu, kas šodien uzstājās, mīlestību. Un ar Garu jūs esat sajutušas, ka viņas jūs mīl — pat nepazīstot, jo viņas jūt Debesu Tēva un Glābēja mīlestību pret jums. Tādēļ viņas tik ļoti vēlas jums kalpot un grib, lai jūs saņemtu tās svētības, kuras Dievs jums vēlas dot.
Jūs šovakar esat sajutušas mīlestību pret citiem — pret draugiem, skolasbiedriem, kaimiņiem un pat pret svešinieku, kas tikko ienācis jūsu dzīvē. Šī mīlestības sajūta ir dāvana no Dieva. Svētie Raksti to sauc par „žēlsirdību” un „tīro Kristus mīlestību” (Moronija 7:47). Jūs esat sajutušas šo mīlestību šovakar, un jūs to varat saņemt bieži, ja vien tiecaties pēc tās.
Otrā sajūta, kuru šovakar esat sajutušas, bija Svētā Gara ietekme. Māsas jums šodien apsolīja, ka Svētais Gars jūs vadīs, lai uzzinātu, kā, atbilstoši Tā Kunga gribai, jums būtu jākalpo citiem Viņa vārdā. Caur Garu jūs esat sajutušas, ka viņu apsolījums ir no Tā Kunga un ka tas ir patiess.
Tas Kungs teica: „Un tagad, patiesi, patiesi Es saku tev, uzticies tam Garam, kas vada darīt labu — jā, rīkoties taisnīgi, staigāt pazemīgi, tiesāt taisnīgi; un tas ir Mans Gars” (M&D 11:12).
Šovakar jūs, iespējams, esat saņēmušas šo svētību. Piemēram, šīs sanāksmes laikā jums prātā varēja ienākt kāds vārds vai cilvēka seja, kuram nepieciešama palīdzība. Tā varēja būt tikai gaistoša doma, taču, pateicoties tam, ko jūs šovakar dzirdējāt, jūs par to lūgsiet, paļaujoties, ka Dievs jūs vadīs, lai īstenotu to labvēlību, kuru Viņš tiem vēl. Kad šādas lūgšanas kļūst par daļu no jūsu dzīves, gan jūs, gan citi kļūs labāki.
Trešā sajūta, kas jūs šovakar ir pārņēmusi, — vēlme būt tuvākām Glābējam. Pat vismazākā meitene šajā zālē ir sajutusi šīs dziesmas aicinājuma realitāti: „Nāc, seko Man!” tā Glābējs teic. Ceļš Viņa pēdās mums jāpaveic.”2
Tad nu ar šīm sajūtām, jums, pirmkārt, jāapņemas — iet un kalpot, zinot, ka jūs to nedarāt vienatnē. Kad jūs Glābēja vārdā strādājat, lai sniegtu mierinājumu un kalpotu ikvienam, Viņš jums sagatavo ceļu. Māsas, kas kalpojušas misijā, šeit šovakar jums pateiks, ka tas nenozīmē, ka katrs cilvēks aiz katrām durvīm ir gatavs jūs laipni pieņemt vai ka katrs cilvēks, kuram jūs cenšaties kalpot, jums pateiksies. Taču Tas Kungs ies jums pa priekšu, lai sagatavotu jums ceļu.
Atkal un atkal prezidents Tomass S. Monsons ir teicis, ka viņš zina Tā Kunga apsolījuma realitāti: „Un, kas pieņems jūs, tur Es būšu arī, jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu” (M&D 84:88).
Viens no veidiem, kā Viņš iet jūsu vaiga priekšā, ir sagatavot tā cilvēka sirdi, kuram Viņš jūs ir lūdzis kalpot. Viņš sagatavos arī jūsu sirdi.
Vēl jūs uzzināsiet, ka Tas Kungs jums blakus noliks palīgus — pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās rokas, un jums apkārt. Jūs nekad neesat vienas, kad kalpojat citiem Viņa vārdā.
Tā Viņš palīdzēja man šovakar. Tas Kungs ir sagatavojis lielu pulku liecinieku (skat. Ebrejiem 12:1) gan vārdos, gan mūzikā, lai apvienotu un pavairotu spēku tam vēstījumam, kas man, saskaņā ar Viņa gribu, bija jāpasaka. Man tikai bija jāpārliecinās, ka es varu iekļaut manu daļu Viņa vēstījumā. Es ceru un lūdzu, ka jūs jutīsiet pateicību un prieku, kad Tas Kungs jūs savedīs kopā ar citiem, lai kalpotu Viņa vārdā.
Bieži iegūstot šādu pieredzi — un tā būs — jūs ik reizi izpratnē pasmaidīsiet gluži tāpat kā es, kad mēs dziedāsim: „Ak, cik gan jauki!”3
Jūs smaidīsiet, arī atceroties šo pantu: „Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mateja 25:40).
Otrkārt, jums ir jāpiemin Tas Kungs, kad jūs kalpojat Viņa vārdā. Tas Kungs ne tikai iet mūsu vaigu priekšā un sūta eņģeļus kalpot kopā ar mums, bet Viņš arī jūt to mierinājumu, kuru mēs sniedzam citiem, it kā mēs to būtu snieguši Viņam.
Katra Dieva meita, kura dzird un tic šīs sanāksmes vēstījumiem, pajautās: „Ko Tas Kungs vēlas, lai es darītu, lai palīdzētu Viņam stiprināt tos, kam tas ir nepieciešams?” Katras māsas situācija ir unikāla. Tas attiecas arī uz manu mazo meitu, vedeklu, mazmeitu un mazmazmeitu grupiņu. Viņām un visām Debesu Tēva meitām es atkārtoju gudro māsas Lindas K. Bērtones padomu.
Viņa ir devusi jums uzdevumu — lūgt ticībā, lai uzzinātu, ko Tas Kungs vēlas, lai jūs darītu savā dzīves situācijā. Un tad viņa atklāja jums to pašu apsolījumu, kuru Tas Kungs deva sievietei, kas tika kritizēta par to, ka viņa iesvaidīja Viņa galvu ar dārgu eļļu, lai gan to varēja pārdot, lai palīdzētu nabadzīgajiem.
„Bet Jēzus sacīja: „Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi.
Jo nabagi ir arvienu pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums.
Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.
Patiesi Es jums saku: kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu”” (Marka 14:6–9).
Šī nelielā rakstvieta ir jauks un gudrs padoms uzticīgajām māsām Tā Kunga valstībā grūtos brīžos. Jūs lūgsiet, lai uzzinātu, kuram cilvēkam, saskaņā ar Tēva gribu, jums būtu jākalpo mīlestībā pret Viņu un mūsu Glābēju. Un jūs, sekojot šajā Marka evaņģēlijā minētās sievietes piemēram, kuras svētā rīcība, pagodinot pasaules Glābēju, tiek pieminēta, taču viņas vārds netiek, negaidīsiet publisku atzinību.
Es ceru, ka māsas mūsu ģimenē savā mīlestībā pret Dievu darīs visu, ko spēs, lai kalpotu tiem, kam tas nepieciešams. Un, treškārt, es ceru, ka viņas būs pieticīgas savos labajos darbos. Taču es lūgšu, lai viņas pieņem Tā Kunga padomu, ko Viņš sniedza, — es esmu pārliecināts, ka tas mums visiem ir jādzird:
„Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.”
Un tad viņš teica:
„Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās” (Mateja 6:1, 3–4).
Es lūdzu par māsām valstībā, lai kur viņas arī nebūtu vai kādā situācijā neatrastos, lai viņu ticība Glābējam un pateicība par Viņa Izpirkšanu vadītu viņas darīt visu, ko tās spēj, to cilvēku labā, kuriem Dievs lūdz viņas kalpot. Kad viņas to darīs, es apsolu, ka viņas virzīsies uz priekšu ceļā, kas ļauj kļūt par svētām sievietēm, kuras Glābējs un mūsu Debesu Tēvs laipni sagaidīs un atklāti tām atmaksās.
Es liecinu, ka šī ir augšāmceltā Jēzus Kristus Baznīca. Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir samaksājis par visiem mūsu grēkiem. Es zinu, ka, pateicoties Viņam, mēs tiksim augšāmcelti un mums var būt mūžīgā dzīve. Prezidents Tomass S. Monsons ir Viņa mūsdienu pravietis. Debesu Tēvs dzird un atbild uz mūsu lūgšanām. Es liecinu, ka mēs tuvojamies Glābējam, kad mēs, tīras mīlestības vadīti, kalpojam citiem Viņa vārdā. Šo drošo liecību es jums sniedzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.