2010.–2019. gads
Vienmēr atcerēties Viņu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vienmēr atcerēties Viņu

Es pazemīgi liecinu un lūdzu, lai mēs vienmēr atcerētos Viņu — visos laikos, visās lietās un visās vietās, lai kur mēs būtu.

Dārgie brāļi un māsas, kad es kalpoju Āzijā, cilvēki reizēm jautāja: „Elder Gong, cik cilvēku dzīvo Baznīcas reģionā Āzijā?”

Es atbildēju: „Puse pasaules iedzīvotāju — 3,6 miljardi cilvēku.”

Kāds pajautāja: „Vai ir grūti atcerēties, kā viņus visus sauc?”

Atcerēšanās — un aizmiršana — ir daļa no ikdienas. Piemēram, reiz pēc tam, kad mana sieva bija visur izmeklējusies savu jauno tālruni, viņa nolēma uz to piezvanīt no cita tālruņa. Kad viņa izdzirdēja savu tālruni zvanām, viņa nodomāja: „Kas gan man varētu zvanīt? Es nevienam neesmu devusi šo numuru!”

Atcerēšanās — un aizmiršana — ir arī daļa no mūsu mūžīgā ceļojuma. Laiks, rīcības brīvība un atmiņa palīdz mums mācīties, augt un pieaugt ticībā.

Kādā iemīļotā garīgajā dziesmā ir teikts:

Mēs Jēzus Vārdu slavēsim,

To dziesmām godinot. …

Lai vienmēr atcerētos mēs

Par Kristus upuri!1

Katru nedēļu, pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs apsolām Viņu vienmēr atcerēties. Pamatojoties uz dažām no vairāk kā 400 Svēto Rakstu atsaucēm vārdam atcerēties, lūk, seši veidi, kā mēs vienmēr varam Viņu atcerēties.

Pirmkārt, mēs varam vienmēr atcerēties Viņu, esot uzticīgi Viņa derībām, apsolījumiem un mierinājumiem.

Tas Kungs atceras savas mūžīgās derības — no Ādama dienām līdz laikam, kad Ādama „pēcteči pieņems patiesību un raudzīsies augšup, tad Ciāna raudzīsies lejup, un visas debesis drebēs līksmē, un zeme trīcēs priekā.”2

Tas Kungs atceras Savus solījumus, tostarp solījumu — sapulcināt izklīdināto Israēlu, izmantojot Mormona Grāmatu: vēl vienu liecību par Jēzu Kristu, un apsolījumus, kas ir doti katram Baznīcas loceklim un misionāram, kurš atceras dvēseļu vērtību.3

Tas Kungs atceras un mierina tautas un cilvēkus. Šajās aizņemtības un satraukuma dienās4 „vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem — zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu”,5 kurš vada gan „pagātni, gan to, kas būs”.6 „Grūtos laikos”7 mēs „atceramies, ka tas nav Dieva darbs, kas tiek izjaukts, bet cilvēku darbs.”8

Otrkārt, mēs varam vienmēr atcerēties Viņu, ar pateicību atzīstot Viņa roku savās dzīvēs.

Tā Kunga roku vislabāk var saredzēt, atskatoties uz notikušo. Kā ir teicis kristiešu filozofs Sorens Kirkegards: „Dzīvi var saprast atskatoties, bet … jādzīvo tā ir — virzoties uz priekšu.”9

Mana mīļā māte nesen svinēja savu 90 gadu jubileju. Viņa pateicības pilna liecināja par Dieva svētībām katrā viņas svarīgākajā dzīves notikumā. Ģimenes vēsture, ģimenes tradīcijas un ģimenes saites mums palīdz atcerēties lietas no pagātnes, vienlaikus ieskicējot nākotni un sniedzot cerību. Priesterības pilnvaru līnijas un patriarhālās svētības liecina par Dieva roku cauri paaudzēm.

Vai kaut reizi esat par sevi domājuši kā par dzīvu atmiņu grāmatu — atspoguļojot, ko un kā jūs izvēlaties atcerēties?

Piemēram, kad biju jaunāks, es ļoti vēlējos spēlēt skolas basketbola komandā. Es daudz trenējos. Kādu dienu treneris man norādīja uz metru 93 centimetrus garo un metru 88 centimetrus garajiem centra spēlētājiem un pateica: „Es varu paņemt tevi komandā, bet, visticamāk, ka tu nekad nespēlēsi.” Es atceros, cik laipni viņš mani pamudināja: „Kāpēc tev nepamēģināt futbolu? Tev tas labi padotos.” Mana ģimenes bija sajūsmā, kad iesitu pirmos vārtus.

Mēs varam atcerēties tos, kas dod mums iespēju pēc iespējas, būdami godīgi, laipni, pacietīgi un iedrošinoši. Un mēs varam kļūt par kāda cita atmiņām, kad viņiem izmisīgi ir vajadzīga mūsu palīdzība. Ar pateicību atceroties citu cilvēku palīdzību un Gara vadības ietekmi, ir veids, kādā mēs atceramies Viņu. Tas ir veids, kādā mēs atceramies, cik daudz mums ir dāvāts, un ieraugām, ko Dievs ir paveicis.10

Treškārt, mēs varam vienmēr Viņu atcerēties, uzticoties Tā Kunga solījumam, ka „tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.”11

Kad mēs pilnībā nožēlojam savus grēkus, tos arī izsūdzot un atmetot, un kad mūsu vaina ir aizslaucīta, mēs kopā ar Ēnosu jautājam: „Kungs, kā tas ir paveikts?” Un saņemam atbildi: „Dēļ tavas ticības Kristum”12 un Viņa uzaicinājuma — „atgādini man notikušo.”13

Kad esam nožēlojuši savus grēkus un priesterības vadītāji ir atzinuši mūs par cienīgiem, mums vairs nevajag atkal un no jauna izsūdzēt šos pagātnes grēkus. Būt cienīgam nenozīmē — būt pilnīgam. Debesu Tēva laimes iecere aicina mūs būt pazemīgi mierīgiem mūsu dzīves ceļojumā, lai kādu dienu taptu pilnveidoti Kristū,14 nevis nepārtraukti noraizējušies, vīlušies un nelaimīgi savās šodienas nepilnībās. Atcerieties, Viņš zina visas lietas, ko mēs nevēlamies, lai kāds cits par mums zinātu, — un joprojām mūs mīl.

Dažreiz dzīve pārbauda mūsu uzticību Kristus žēlastībai, taisnīgumam un spriedumam, un viņa aicinājumam — ļaut, lai Viņa veiktā Izpirkšana mūs dziedina, kad piedodam citiem un sev.

Kāda jauna sieviete citā valstī pieteicās darbā par žurnālisti, bet ierēdnis, kurš nozīmēja darbus, bija nežēlīgs. Viņš viņai teica: „Ar savu parakstu es garantēju, ka jūs nekad nebūsiet žurnāliste, bet strādāsiet kanalizācijas sistēmās.” Viņa bija vienīgā sieviete vīriešu kolektīvā, kas strādāja kanalizācijas sistēmās.

Pēc vairākiem gadiem šī sieviete kļuva par ierēdni. Kādu dienu pie viņas atnāca kāds vīrs, kuram bija nepieciešams viņas paraksts, lai iekārtotos darbā.

Viņa pajautāja: „Vai atceraties mani?” Viņš neatcerējās.

Viņa teica: „Jūs mani neatceraties, bet es gan jūs atceros. Ar savu parakstu jūs garantējāt, ka es nekad nekļūšot par žurnālisti. Ar savu parakstu jūs mani nosūtījāt kā vienīgo sievieti vīriešu kolektīvā strādāt kanalizācijas sistēmās.”

Viņa man pastāstīja: „Man ir sajūta, ka man pret viņu vajadzēja izturēties labāk, nekā viņš izturējās pret mani, bet manī nav tik daudz spēka.” Reizēm šis spēks nav mūsos, bet ir rodams, atceroties mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu.

Kad ir nodota mūsu uzticība, sapņi sagrauti, sirdis atkal un no jauna salauztas, kad meklējam taisnību un žēlastību, kad mūsu dūres sažņaudzas un asaras plūst, kad mēs gribam zināt, ko paturēt un ko palaist vaļā, mēs vienmēr varam atcerēties Viņu. Dzīve nav tik cietsirdīga, kā varētu likties. Viņa nebeidzamā līdzjūtība var mums palīdzēt atrast ceļu, patiesību un dzīvību.15

Atceroties Viņa vārdus un piemēru, mēs nevienu neaizvainosim un netiksim aizvainoti.

Mana drauga tēvs strādāja par mehāniķi. Viņa godīgais darbs bija redzams pat viņa rūpīgi nomazgātajās rokās. Kādu dienu templī kāds cilvēks pateica mana drauga tēvam, ka viņam vajadzētu nomazgāt rokas, lai viņš varētu tur kalpot. Tā vietā, lai apvainotos, šis labais cilvēks sāka mazgāt ģimenes traukus ar plikām rokām un stiprāku ziepjūdeni — pirms došanās uz templi. Viņš ir to cilvēku piemērs, kas „kāpj Tā Kunga kalnā” un „stāv Viņa svētajā vietā” ar tīrākajām rokām un skaidrāko sirdi.16

Ja mūsos ir nelaipnas jūtas, skaudīgums vai aizvainojums, vai arī ja mums ir iemesls lūgt citiem piedošanu, šis ir laiks to izdarīt.

Ceturtkārt, Viņš mūs aicina atcerēties, ka Viņš vienmēr mūs gaida mājās.

Mēs mācāmies, uzdodot jautājumus un meklējot. Bet, lūdzu, nepārstājiet meklēt, līdz neesat nonākuši — T. S. Eliota vārdiem sakot — „līdz vietai, no kuras sākāt, un jums ir sajūta, ka esat tur pirmo reizi.”17 Kad esat gatavi, lūdzu, atveriet savas sirdis Mormona Grāmatai no jauna, it kā tā būtu pirmā reize. Lūdzu, no jauna lūdziet ar patiesu nolūku, it kā tā būtu pirmā reize.

Uzticieties tai senajai vai vājajai atmiņai. Ļaujiet tai palielināt jūsu ticību. Ar Dievu nav tāda neatgriešanās punkta.

Pravieši — senie un mūsdienu — lūdz mums, lai neļaujam cilvēciskām nepilnībām, kļūdām vai vājībām — citu cilvēku vai mūsu pašu — palaist garām Viņa atjaunotā evaņģēlija patiesības, derības un pestīšanas spēku.18 Tas ir īpaši svarīgi Baznīcā, kur mēs katrs augam caur mūsu nepilnīgo līdzdalību. Pravietis Džozefs Smits sacīja: „Es nekad jums neesmu teicis, ka esmu pilnīgs, taču atklāsmēs, kuras es esmu mācījis, nav kļūdu.”19

Piektkārt, mēs vienmēr varam Viņu atcerēties sabatā, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Savas laicīgās kalpošanas beigās un kalpošanas sākumā pēc Augšāmcelšanās — abas reizes — mūsu Glābējs ņēma maizi un vīnu un lūdza, lai mēs atcerētos Viņa miesu un asinis,20 „jo, kad vien jūs to darīsit, jūs atcerēsities šo stundu, kad Es biju ar jums”.21

Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā mēs liecinām Dievam Tēvam, ka esam ar mieru pieņemt Viņa Dēlu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš mums ir devis, lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar mums.22

Kā to māca Amuleks, mēs atceramies Viņu, kad piesaucam Viņu savos laukos, par saviem ganāmpulkiem un savos namos un kad atceramies nabagos un trūkumcietējus, slimos un nomocītos.23

Visbeidzot, sestkārt, mūsu Glābējs mūs aicina vienmēr atcerēties Viņu, tāpat kā Viņš vienmēr atceras mūs.

Jaunajā pasaulē mūsu augšāmceltais Glābējs aicināja klātesošos vienu pēc otra nākt un likt savas rokas Viņa sānos, un pataustīt naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās.24

Svētajos Rakstos par augšāmcelšanos ir teikts, ka „katrs loceklis un locītava tiks atjaunoti savā ķermenī” un „neviens mats no galvas nezudīs”.25 Ja tas ir tā, tad pārdomājiet, kādēļ mūsu Glābēja augšāmceltajam, pilnīgajam ķermenim ir brūces Viņa sānos un naglu rētas Viņa rokās un kājās.26

Skatot vēsturē, daudzi cilvēki ir bijuši nodoti nāvei, tiekot piesisti krustā. Bet tikai mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, mūs ieskauj Savā tīrajā mīlestībā, saglabājot Savas rētas. Viņš vienīgais piepilda pravietojumu — tikt paceltam pie krusta, lai Viņš varētu saistīt katru no mums, saucot vārdā, pie Sevis.27

Mūsu Glābējs paziņo:

„Jā, viņi var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi.

Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām.”28

Viņš liecina: „Es esmu tas, kurš tika paaugstināts. Es esmu Jēzus, kas tika sists krustā. Es esmu Dieva Dēls.”29

Es pazemīgi liecinu un lūdzu, lai mēs vienmēr atcerētos Viņu — visos laikos, visās lietās un visās vietās, lai kur mēs būtu.30 Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā vārdā, āmen.