2010.–2019. gads
Dāvana, kas vada bērnu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Dāvana, kas vada bērnu

Kā mēs mācām saviem bērniem atmest pasaulīgo ietekmi un uzticēties Garam?

Kāds jauns vīrietis slīka. Viņš kopā ar saviem diviem bērniem un sievastēvu bija devies pastaigā ap ezeru. Viņus ieskāva majestātiski, priedēm apauguši kalni, un debesis bija zilas ar mīkstiem, baltiem mākoņiem, izstarojot skaistumu un rāmumu. Kad bērniem kļuva karsti un viņi bija noguruši, abi vīri nolēma paņemt bērnus uz muguras un nelielu attālumu veikt peldus pāri ezeram.

Tas šķita viegli — līdz brīdim, kad tēvu kaut kas sāka vilkt lejup, un viss kļuva tik smags. Ūdens smagums vilka viņu lejup ezera dzelmē, un viņu pārņēma izmisums. Kā lai viņš noturas virs ūdens, un kā lai to paveic ar mazo meitiņu uz muguras?

Viņš sauca pēc palīdzības, taču skaņa pagaisa, un viņa sievastēvs bija pārāk tālu, lai sadzirdētu viņa izmisīgo lūgumu. Viņš jutās pamests un bezpalīdzīgs.

Vai varat iztēloties, cik pamests viņš jutās, nespēdams nekur pieķerties un izmisīgi cīnoties par savu un sava bērna dzīvību? Diemžēl ikviens no mums zināmā mērā piedzīvo šo sajūtu, kad nonākam situācijās, kurās mums izmisīgi nepieciešama palīdzība, lai izdzīvotu un izglābtu savus mīļos.

Būdams tuvu panikai, viņš apzinājās, ka uz leju viņu velk ar ūdeni piemirkušās kurpes. Cenšoties noturēties virs ūdens, viņš mēģināja novilkt savas smagās kurpes. Taču tās bija kā pielipušas. Kurpju auklas bija uzblīdušas, nostiprinot mezglu vēl ciešāk.

Ar pēdējo izmisuma doto spēku viņam izdevās izkustināt kurpes, un galu galā tās padevās un ātri nogrima ezera dzelmē. Atbrīvojies no smaguma, kas viņu vilka lejup, viņš nekavējoties kopā ar meitu nostabilizējās virs ūdens. Tagad viņš spēja peldēt uz priekšu, droši virzoties pretim otram ezera krastam.

Dažkārt mēs visi varam justies kā slīcēji. Dzīve var būt smaga. Mēs dzīvojam „skaļā un trauksmainā pasaulē. … Ja nebūsim uzmanīgi, šīs pasaules lietas var nomākt Gara lietas.”1

Kā mēs sekojam šī tēva paraugam un atbrīvojamies no daļas pasaules smaguma, kuru nesam, lai mūs nenomāktu pasaules lietas? Kā mēs, saskaņā ar Pāvila padomu, „[noliekam] visu smagumu”?2 Kā mēs varam sagatavot savus bērnus dienai, kad viņi vairāk nevarēs pieķerties mums un mūsu liecībām, — kad viņi būs tie, kas peldēs?

Atbilde tiek rasta tad, kad mēs apzināmies šo dievišķo spēka avotu. Tas ir spēks, kas bieži netiek novērtēts, tomēr to ik dienas var pielietot, lai atvieglotu mūsu nastu un vadītu mūsu dārgos bērnus. Šis avots ir Svētā Gara vadības dāvana.

Astoņu gadu vecumā bērni var tapt kristīti. Viņi mācās par derībām ar Dievu un noslēdz tās. Kad viņus iegremdē ūdenī un viņi iznāk no baseina, jūtot lielu prieku, viņiem apkārt ir cilvēki, kas viņus mīl. Tad viņi saņem vārdos neizsakāmo Svētā Gara dāvanu — dāvanu, kas var viņus pastāvīgi vadīt, ja viņi dzīvo tā, lai saņemtu šo svētību.

Elders Deivids A. Bednārs ir teicis: „[Konfirmēšanas] vienkāršums var mums likt neievērot tā nozīmīgumu. Šie trīs vārdi — „Saņem Svēto Garu” — nav pasīvs paziņojums; drīzāk tā ir priesterības pavēle; autoritatīva pamācība — rīkoties pašiem un nevis lai ar mums rīkotos.”3

Bērniem ir dabiska vēlme darīt labu un būt labiem. Mēs varam sajust viņu nevainību, viņu šķīstumu. Viņiem ir arī liela jutība pret kluso, rāmo balsi.

3. Nefija 26. nodaļā Glābējs mums parādīja bērnu garīgās spējas:

„Viņš atraisīja viņu mēles, un viņi runāja uz saviem tēviem lielas un brīnumainas lietas, pat lielākas, nekā Viņš bija atklājis ļaudīm. …

… Viņi gan redzēja, gan dzirdēja šos bērnus; jā, pat zīdaiņi atvēra savas mutes un izteica brīnumainas lietas.”4

Kā mēs, būdami vecāki, palielinām savu bērnu garīgās spējas? Kā mēs viņiem mācām atmest pasaulīgo ietekmi un uzticēties Garam, kad neesam kopā ar viņiem un viņi vienatnē peld pasaules dziļajos ūdeņos?

Ļaujiet man jums sniegt dažas idejas.

Pirmkārt, mēs varam pievērst mūsu bērnu uzmanību, kad viņi dzird un jūt Garu. Atgriezīsimies Vecās Derības dienās, lai redzētu, kā Ēlis tieši tā palīdzēja Samuēlam.

Jaunais Samuēls divas reizes dzirdēja balsi un skrēja pie Ēļa, sakot: „Redzi, še es esmu.”

„Es neesmu tevi saucis,” atbildēja Ēlis.

Bet ”Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies.”

Kad tas notika trešo reizi, Ēlis noprata, ka Tas Kungs sauca Samuēlu un teica, lai Samuēls saka: „Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!”5

Samuēls sāka sajust, atpazīt un uzklausīt Tā Kunga balsi. Taču šis jaunais zēns neguva sapratni, kamēr Ēlis viņam nepalīdzēja. Un, saņēmis mācību, Samuēls arvien labāk iepazina kluso, mierīgo balsi.

Otrkārt, mēs varam sagatavot savas mājas un savus bērnus sajust kluso, mierīgo balsi. „Daudzi svešvalodu skolotāji uzskata, ka bērni vislabāk mācās valodu „autentiskas valodas apguves programmās”, kur viņiem apkārt ir cilvēki, kas sarunājas šajā valodā un aicina runāt arī bērnus. Viņi ne tikai iemācās izrunāt vārdus, bet arī tekoši runāt un pat domāt jaunajā valodā. Vislabākā „autentiskā” vide garīgajai izglītībai ir mājas, kur garīgie principi var veidot ikdienas dzīvesveidu.”6

„Un atgādini [Tā Kunga vārdus] saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”7 Radot „autentisku” vidi Garam, mēs palīdzēsim mūsu bērniem būt atvērtiem Viņa ietekmei.

Treškārt, mēs varam palīdzēt mūsu bērniem saprast, kā Gars viņus uzrunā. „Ja Viņš nāks pie maza bērna, Viņš pielāgosies maza bērna runas prasmei un spējām.”8 Kāda māte atklāja, ka viņas bērni mācās atšķirīgi — viens mācās ar redzes, cits ar dzirdes vai taustes palīdzību, un vēl kāds ir kinestētiķis, — un jo vairāk viņa vēroja savus bērnus, jo vairāk viņa apzinājās, ka Svētais Gars māca viņas bērnus katram piemērotākajā veidā.9

Kāda cita māte dalījās pieredzē, kā viņa mācīja saviem bērniem atpazīt Garu. „Dažreiz,” viņa rakstīja, „[bērni] neapzinās, ka neatlaidīga doma, mierinājuma sajūta pēc raudāšanas vai atgādinājums īstajā brīdī ir veids, kādā Svētais Gars runā [ar viņiem].” Viņa turpina: „Es mācu savus bērnus koncentrēties uz savām sajūtām [un rīkoties saskaņā ar tām].”10

Spēja just un atpazīt Garu pilnveidos garīgās prasmes mūsu bērnu dzīvēs, un balss, kuru viņi iemācīsies atpazīt, kļūs arvien skaidrāka. Būs tā, kā ir teicis elders Ričards G. Skots: „Kad jūs Gara vadībā gūstat panākumus un pieredzi, jūsu paļāvība uz iespaidiem, kurus saņemat, var kļūt lielāka, nekā jūsu atkarība no tā, ko jūs redzat vai dzirdat.”11

Mums nav jābaidās, kad bērni iepeld dzīves ūdeņos, jo mēs esam palīdzējuši viņiem atbrīvoties no pasaules smaguma. Mēs esam mācījuši viņiem dzīvot saskaņā ar Gara vadošo dāvanu. Šī dāvana turpinās atvieglot viņu nastas un vadīs viņus atpakaļ uz debesu mājām, ja viņi dzīvos tā, lai būtu cienīgi, un sekos Gara pamudinājumiem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.