2010.–2019. gads
Tēvi
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Tēvi

Šodien es vēršu uzmanību uz to labo, ko vīrieši var darīt viscēlākajā no vīriešu lomām — vīra un tēva lomā.

Šodien es runāšu par tēviem. Tēviem ir būtiska loma dievišķajā laimes iecerē, un es vēlos uzmundrināt tos, kuri cenšas labi izpildīt šo aicinājumu. Uzslavēt un uzmundrināt tēvus un tēva lomu nenozīmē, ka vēlos kādu kaunināt vai ignorēt. Šodien es vienkārši vēršu uzmanību uz to labo, ko vīrieši var darīt viscēlākajā no vīriešu lomām — vīra un tēva lomā.

Deivids Bleikenhorns, grāmatas Fatherless America autors, piebilda: „Mūsdienās Amerikas sabiedrība ir pašos pamatos sašķelta un divkosīga attiecībā par tēva lomas konceptu. Daži cilvēki to pat vairs neatceras. Citus tas aizvaino. Vēl citi, tostarp vairāki ģimenes pētnieki, nevērīgi pret to izturas vai to nicina. Daudzi citi tam īpaši nepretojas, ne arī ir tam īpaši nodevušies. Daudzi cilvēki vēlas, lai mēs kaut ko darītu tā sakarā, taču uzskata, ka mūsu sabiedrība vairs no nespēj un nevēlas.”1

Mēs kā Baznīcas locekļi ticam tēviem. Mēs ticam „tāda vīrieša ideālam, kurš savu ģimeni liek pirmajā vietā”2.Mēs ticam, ka „saskaņā ar dievišķo ieceri tēviem ir jāvada ģimene ar mīlestību un taisnīgumu, un viņu pienākums ir rūpēties par dzīves vajadzību apmierināšanu un savas ģimenes aizsardzību”3. Mēs ticam, ka, veicot ģimenes atšķirīgos pienākumus, „tēviem un mātēm kā līdzvērtīgiem partneriem ir jāpalīdz viens otram”4. Mēs ticam, ka tēvi it nemaz nav lieki vai nevajadzīgi; taisni otrādi, viņi ir vienreizēji un neaizstājami.

Daži sociālajā jomā saskata pozitīvu tēva lomas konceptu, kas uzliek par pienākumu vīriešiem rūpēties par savām atvasēm, mudinot viņus būt par labiem pilsoņiem un domāt par citu vajadzībām, tādējādi mainot tradicionālo uzskatu, ka „nevis tikai mātes, bet gan abi vecāki ir atbildīgi par bērniem. … Īsi sakot, vīriešiem ir ļoti svarīgi būt par tēviem. Bērniem ir svarīgi, lai viņiem būtu tēvs. Sabiedrībai ir svarīgi radīt tēvus.”5 Lai arī šie apsvērumi visnotaļ ir patiesi un nozīmīgi, mēs zinām, ka tēva loma ir kas daudz vairāk — par sabiedrības sociālo struktūru jeb evolūcijas produktu. Tēva lomai ir dievišķa izcelsme, kas aizsākas ar Debesu Tēvu un šajā mirstīgajā dzīvē — ar tēvu Ādamu.

Tēva lomas pilnīgā un dievišķā izpausme ir mūsu Debesu Tēvs. Viņa raksturs un īpašības sevī iekļauj labestību un pilnīgu mīlestību. Viņa darbs un godība ir Viņa bērnu attīstība, laime un mūžīgā dzīve.6 Tēvi šajā kritušajā pasaulē nevar pretendēt ne uz ko, kas būtu salīdzināms ar Majestāti Augstumos, taču savos vislabākajos pūliņos viņi cenšas līdzināties Viņam un viņi patiesi veic Viņa darbu. Viņiem ir dāvāta liela un nopietna uzticība.

Tēva loma vīriešos atklāj mūsu vājības un mūsu nepieciešamību kļūt labākiem. Tēva loma prasa uzupurēšanos, taču tā ir ne ar ko nesalīdzināma gandarījuma un pat prieka avots. Arī šajā ziņā mūsu vislielākais paraugs ir mūsu Debesu Tēvs, kurš tik ļoti mīlēja mūs, Savus gara bērnus, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu mūsu glābšanai un paaugstināšanai.7 Jēzus teica: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”8 Tēvi izrāda šādu mīlestību, nododot savu dzīvību dienu pēc dienas kalpošanā savām ģimenēm un to atbalstīšanai.

Iespējams, visbūtiskākais tēva darbs ir vērst savu bērnu sirdi uz viņu Debesu Tēvu. Ja ar savu paraugu un arī ar saviem vārdiem tēvs var nodemonstrēt uzticību Dievam ikdienas dzīvē, tad tāds tēvs būs iedevis saviem bērniem atslēgu uz mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā dzīvē.9 Tēvs, kas saviem bērniem un kopā ar viņiem lasa Svētos Rakstus, iepazīstina viņus ar Tā Kunga balsi.10

Svētajos Rakstos mēs atrodam atkārtotu uzsvaru uz vecāku pienākumu — mācīt savus bērnus:

„Un vēl, cik daudz vecākiem ir bērni Ciānā vai jebkurā no tās stabiem, kas ir izveidoti, kuri nemāca tiem saprast grēku nožēlošanas, ticības Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, un kristīšanas un Svētā Gara dāvanas ar roku uzlikšanu mācību, kad tie ir astoņus gadus veci, grēks būs uz vecāku galvām. …

Un viņiem arī ir jāmāca saviem bērniem lūgt un staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā.”11

1833. gadā Tas Kungs norāja Augstākā prezidija locekļus par nepietiekamas uzmanības veltīšanu savu bērnu mācīšanai. Vienam no viņiem Viņš konkrēti teica: „Tu neesi mācījis saviem bērniem gaismu un patiesību, saskaņā ar pavēlēm; un pagaidām tam ļaunajam ir vara pār tevi, un šis ir tavu ciešanu cēlonis.”12

Tēviem ir jāmāca Dieva likums un darbi no jauna katrai paaudzei. Kā sludina dziesminieks:

„Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,

lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie [tad] celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,

lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles.”13

Evaņģēlija mācīšana noteikti ir dalīts pienākums starp tēviem un mātēm, taču Tas Kungs ir skaidri pateicis, ka sagaida, lai tēvi uzņemtos vadību, padarot to par augstu prioritāti. (Un atcerēsimies, ka neformālas sarunas, kopīgs darbs un spēlēšanās, un klausīšanās ir svarīgi mācīšanas elementi.) Tas Kungs sagaida, lai tēvi palīdzētu „veidot” savus bērnus, un bērni vēlas un viņiem ir vajadzīgs paraugs.

Es pats tiku svētīts ar priekšzīmīgu tēvu. Es atceros, kad biju aptuveni 12 gadus vecs, mans tēvs kļuva par amata kandidātu pilsētas domē — mūsu visai mazajā kopienā. Viņš neuzsāka plašu priekšvēlēšanu kampaņu — viss, ko atceros, bija tas, ka tētis lika maniem brāļiem un man iznēsāt pa mājām skrejlapiņas, mudinot cilvēkus balsot par Polu Kristofersonu. Bija vairāki pieauguši cilvēki, kuriem es iedevu skrejlapiņu, kuri piebilda, ka Pols bija labs un godīgs cilvēks un ka balsošana par viņu viņiem nesagādās nekādas grūtības. Mana jaunā zēna sirds lepojās par manu tēvu. Tas deva man pārliecību un vēlmi — sekot viņa pēdās. Viņš nebija pilnīgs — neviens tāds nav —, taču viņš bija taisnīgs un labs, un sekošanas cienīgs paraugs dēlam.

Disciplinēšana un norāšana ir mācīšanas daļa. Pāvils teica: „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca.”14 Taču disciplinējot tēvam ir jāizrāda īpašas rūpes, lai viņa rīcībā nebūtu nekā aizvainojoša, kas nekad netiek attaisnots. Kad tēvs norāj savu bērnu, mīlestībai ir jākalpo par tēva motivāciju un Svētajam Garam — par viņa ceļvedi:

„Laikus asi pārmetot, kad iedvesmo Svētais Gars; un pēc tam izrādot vēl lielāku mīlestību pret to, kam tu esi pārmetis, lai viņš tevi neuzskatītu par savu ienaidnieku;

lai viņš varētu zināt, ka tava uzticība ir stiprāka par nāves saitēm.”15

Disciplinēšana pēc dievišķā parauga nav tik daudz sodīšana, kā palīdzēšana kādam mīļam cilvēkam izkopt pašsavaldīšanos.

Tas Kungs ir teicis, ka „tiesības uz apgādību no saviem vecākiem ir visiem bērniem, līdz tie kļūst pilngadīgi”16. Ģimenes uzturēšana ir svēts darbs. Ģimenes apgādāšana, lai arī tā parasti prasa laiku prom no ģimenes, nav pretrunā ar tēva lomu, — tā ir laba tēva rīcības pamatā. „Darbs un ģimene ir jomas, kas pārklājas.”17 Tas, protams, neattaisno cilvēku, kurš nevērīgi izturas pret ģimeni savas karjeras dēļ vai, otrā galējībā, kādu, kurš nepiepūlas un ir apmierināts, pārliekot savus pienākumus uz citiem. Ķēniņa Benjamīna vārdiem runājot:

„Jūs nepieļausit saviem bērniem, ka tie staigātu izsalkuši vai kaili; ne arī jūs pieļausit, ka viņi pārkāptu Dieva likumus un cīnītos, un ķildotos viens ar otru. …

Bet jūs mācīsit viņiem staigāt patiesības un saprāta ceļus, jūs mācīsit viņiem mīlēt vienam otru un kalpot cits citam.”18

Mēs apzināmies ciešanas, ko sajūt vīrieši, kas pienācīgi nespēj atrast veidus un līdzekļus, lai uzturētu savu ģimeni. Tiem, kas kādā brīdī, neskatoties uz saviem vislabākajiem pūliņiem, nevar pildīt visus tēva pienākumus un funkcijas, nav jākaunas. „Nespēja, nāve vai citi apstākļi var radīt nepieciešamību pielāgoties [ģimenes] pienākumu veikšanā. Vajadzības gadījumā ģimenei būtu jāsaņem radinieku palīdzība.”19

Mīlēt savu bērnu māti — un šo mīlestību izrādīt — tās ir divas no vislabākajām lietām, ko tēvs var darīt savu bērnu labā. Tas no jauna apstiprina un spēcina laulību, kas ir viņu ģimenes dzīves un drošības pamats.

Daži vīrieši ir vientuļie tēvi, audžutēvi vai patēvi. Daudzi no viņiem, bieži vien sarežģītā situācijā, cītīgi pūlas un dara vislabāko, ko spēj. Mēs cienām tos, kuri dara visu iespējamo ar mīlestību, pacietību un pašuzupurēšanos, lai apmierinātu individuālās un ģimenes vajadzības. Jāpiebilst, ka Pats Dievs uzticēja Savu vienpiedzimušo Dēlu audžutēva gādībā. Jāzepam noteikti pienākas zināma atzinība par to, ka Jēzus pieaugot „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”20.

Par nožēlu, nāves, atsacīšanās vai šķiršanās dēļ daži bērni nedzīvo kopā ar savu tēvu. Dažiem ir tēvi, kas ir klāt fiziski, taču emocionāli viņi nav klāt vai ir citādi neuzmanīgi vai neatbalstoši. Mēs aicinām visus tēvus darīt labāko un būt labākiem. Mēs aicinām mediju un izklaides kanālus attēlot uzticīgus un spējīgus tēvus, kas patiesi mīl savu sievu un gudri vada savus bērnus, nevis muldoņas un ākstus vai „puišus, kas rada problēmas”, kā tēvi pārāk bieži tiek attēloti.

Bērniem, kuriem ir nemierīga situācija ģimenē, mēs sakām: „Jūs tādēļ neesat nevērtīgāki.” Izaicinājumi dažreiz liecina par Tā Kunga paļaušanos uz jums. Viņš var jums palīdzēt gan tieši, gan caur citiem tikt galā ar to, ar ko saskaraties. Jūs varat kļūt par paaudzi, iespējams, pirmo savā ģimenē, kurā patiesi sāk veidoties dievišķi paraugi, ko Dievs ir noteicis ģimenēm, un tādējādi svētīt visas paaudzes pēc sevis.

Jaunajiem vīriešiem, apzinoties apgādnieka un aizstāvja lomu, kas jums būs nākotnē, mēs sakām: sagatavojieties tagad, centīgi mācoties skolā un plānojot mācības augstskolā. Mācīšanās universitātē, tehnikumā, arodskolā vai līdzīgā programmā ir galvenais veids, kā apgūt nepieciešamās prasmes un iemaņas. Izmantojiet iespējas, lai mācītos veidot veselīgas un lietderīgas attiecības ar visu vecumu cilvēkiem, tostarp bērniem. Tas parasti nozīmē sarunāšanos ar cilvēkiem vaigu vaigā un dažreiz arī kopīgu darbu, nevis tikai īsziņu sūtīšanu. Dzīvojiet tā, lai kā vīrietis ienestu šķīstību savā laulībā un savu bērnu dzīvē.

Visai jaunajai paaudzei mēs sakām: lai arī kur uz skalas labs-labāks-vislabākais jūs ierindotu savu tēvu (un es paredzu, ka, pašiem kļūstot vecākiem un gudrākiem, jūs ierindosiet savu tēvu augstāk), nolemiet cienīt viņu un savu māti ar to, kā dzīvojat savu dzīvi. Atcerieties tēva kvēlo cerību, ko pauda Jānis: „Man nav lielāka prieka, kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.”21 Jūsu taisnīgums ir vislielākais pagodinājums, ko tēvs var saņemt.

Saviem brāļiem, tēviem šajā Baznīcā, es saku: „Es zinu, ka vēlaties, kaut būtu bijuši pilnīgāki tēvi.” Es zinu, ka vēlos, kaut es būtu bijis labāks tēvs. Taču, neskatoties uz saviem ierobežojumiem, būsim neatlaidīgi. Noliksim malā mūsdienu kultūras pārspīlētos priekšstatus par individuālismu un autonomiju un vispirms padomāsim par citu laimi un labklājību. Nav šaubu, ka, neskatoties uz mūsu nepiemērotību, mūsu Debesu Tēvs vairos mūsu pūliņus un liks mūsu vienkāršajiem pūliņiem būt auglīgiem. Mani uzmundrina kāds stāsts, kas žurnālā New Era tika publicēts pirms dažiem gadiem. Autors atcerējās:

„Kad biju jauns, mūsu mazā ģimene dzīvoja divistabu dzīvoklī otrajā stāvā. Es gulēju uz dīvāna viesistabā. …

Mans tētis, kurš strādāja par metalurgu, katru rītu ļoti agri devās uz darbu. Katru rītu viņš … sasedza mani un uz brīdi uzkavējās. Es biju pa pusei aizmidzis, kad nojautu, ka mans tētis stāv pie dīvāna un skatās uz mani. Kad lēni pamodos, man kļuva neērti, ka viņš tur stāvēja. Es centos izlikties, ka vēl esmu aizmidzis. … Es sāku apzināties, ka, stāvot pie manas gultas, viņš lūdza Dievu ar visu savu uzmanību, spēku un koncentrēšanās spējām — par mani.

Katru rītu mans tētis lūdza par mani. Viņš lūdza, lai man būtu laba diena, lai es būtu drošībā, lai es mācītos un sagatavotos nākotnei. Un, tā kā viņš nevarēja būt ar mani līdz pat vakaram, viņš lūdza par skolotājiem un maniem draugiem, ar kuriem es todien būtu kopā. …

Sākumā es īsti nesapratu, ko mans tētis darīja, kad no rītiem lūdza par mani. Taču, kļūstot vecākam, es sāku sajust viņa mīlestību un interesi par mani un visu, ko es darīju. Tā ir viena no manām mīļākajām atmiņām. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad es biju precējies, kad man bija savi bērni un kad es gāju viņu istabās, kamēr viņi gulēja, un lūdzu par viņiem, es sapratu, ko mans tēvs juta pret mani.”22

Alma liecināja savam dēlam:

„Lūk, es saku tev, ka tas ir [Kristus], kas noteikti nāks … ; jā, Viņš nāk, lai pasludinātu glābšanas prieka vēstis Saviem ļaudīm.

Un tad nu, mans dēls, šī bija tā kalpošana, kam tu tiki aicināts — sludināt šīs prieka vēstis šiem ļaudīm, lai sagatavotu viņu prātus; jeb drīzāk, … lai viņi varētu sagatavot savu bērnu prātus — uzklausīt vārdu Viņa atnākšanas laikā.”23

Šī ir tā kalpošana, kam tēvi ir aicināti šodien. Lai Dievs viņus svētī un padara spējīgus to paveikt, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.