2010.–2019. gads
Patvērums no vētras
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Patvērums no vētras

Šis brīdis nenosaka to, kas ir bēgļi, bet mūsu atbilde palīdzēs noteikt to, kas esam mēs.

„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; …

… Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”1

Šobrīd pasaulē ir aptuveni 60 miljoni bēgļu, kas nozīmē, ka „1 no 122 cilvēkiem pasaulē … ir spiests bēgt no savām mājām”2 un puse no viņiem ir bērni.3 Ir šausmīgi domāt par šiem skaitļiem un apjaust, ko tas nozīmē katra atsevišķā cilvēka dzīvē. Pašreiz esmu nozīmēts kalpot Eiropā, kur pēdējā gada laikā ceturtdaļa miljona šo bēgļu bija ieradušies no kara plosītajiem reģioniem Tuvajos austrumos un Āfrikā.4 Daudzus mēs redzam ierodamies tikai ar tām drēbēm, kas viņiem ir mugurā un ko viņi var paņemt līdzi vienā mazā somā. Daudzi no viņiem ir augsti izglītoti, un visiem ir nācies pamest savas mājas, skolas un darbus.

Baznīca, Augstākā prezidija vadībā, sadarbojas ar 75 organizācijām 17 Eiropas valstīs. Šīs organizācijas ir gan lielas starptautiskas institūcijas, gan mazas kopienu iniciatīvas, gan valdību aģentūras, gan ticībā balstītas un laicīgas labdarības organizācijas. Mums ir paveicies sadarboties un mācīties no citiem, kas ar bēgļiem no visas pasaules ir strādājuši daudzus gadus.

Kā Baznīcas locekļiem, kā cilvēkiem, mums nav jāmeklē tālu pagātnē, lai atcerētos laikus, kad paši bijām bēgļi, atkal un atkal ar varu padzīti no mūsu mājām un saimniecībām. Pagājušajā nedēļā, runājot par bēgļiem, māsa Linda Bērtone aicināja Baznīcas sievietes padomāt: „Kā būtu, ja viņu stāsts būtu mans stāsts?”5 Viņu stāsts ir mūsu stāsts, kas nebija nemaz tik sen.

Valdībās un sabiedrībā tiek karsti diskutēts par to, kā definēt, kas ir bēglis un kas būtu jādara, lai palīdzētu bēgļiem. Manas pārdomas nav domātas, lai būtu daļa no šīm karstajām diskusijām, nedz arī lai komentētu imigrācijas politiku, bet gan — lai palīdzētu pievērst uzmanību cilvēkiem, kas ir padzīti no savām mājām un valstīm karu dēļ, kurus viņu nav uzsākuši.

Glābējs zina, kā ir būt par bēgli, jo arī Viņš tāds bija. Kad Viņš vēl bija bērns, Jēzus un Viņa ģimene bēga uz Ēģipti, lai paglābtos no Hēroda nāvējošajiem zobeniem. Un Viņa kalpošanas laikā Jēzum tika draudēts un Viņa dzīvība bija briesmās, un beigās Viņš sevi nodeva ļauno cilvēku, kas bija sazvērējušies Viņu nogalināt, rokās. Iespējams, tāpēc tas ir vēl apbrīnojamāk, ka Viņš mums atkārtoti mācīja mīlēt citam citu, mīlēt tā, kā Viņš mīl, mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu. Patiesi „tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās”6 un „rūpēties par nabagiem un trūkumcietējiem, un sniegt tiem palīdzību, lai tie neciestu.”7

Ir bijis iedvesmojoši vērot, ko Baznīcas locekļi visā pasaulē ir dāsni ziedojuši, lai palīdzētu atsevišķiem cilvēkiem un ģimenēm, kuri ir zaudējuši tik daudz. Īpaši Eiropā es esmu redzējis daudzus Baznīcas locekļus, kas ir piedzīvojuši priekpilnu atmodu un dvēseles piepildījumu, kad viņi ir atsaukušies tai dziļajai, dabiskajai vēlmei — sniegties pretim un palīdzēt tiem, kam tik ļoti ir vajadzīga palīdzība. Baznīca ir nodrošinājusi patvēruma vietas un medicīnisko palīdzību. Stabi un misijas ir sagatavojuši daudzus tūkstošus higiēnas piederumu komplektu. Citi stabi ir sagādājuši pārtiku un ūdeni, drēbes, ūdensizturīgas jakas, velosipēdus, grāmatas, mugursomas, brilles un daudz ko citu.

Cilvēki no Skotijas līdz Sicīlijai ir iesaistījušies visos iespējamos veidos. Ārsti un medmāsas ir brīvprātīgi palīdzējuši ar savām prasmēm vietās, kur bēgļi pēc ūdeņu šķērsošanas ierodas izmirkuši, nosaluši un nereti traumēti. Bēgļiem uzsākot jauno dzīvi, vietējie Baznīcas locekļi viņiem palīdz mācīties viņu jaunās mītnes zemes valodu, kamēr citi uzmundrina gan bērnus, gan vecākus, nodrošinot viņus ar rotaļlietām, mākslinieku piederumiem, mūziku un spēlēm. Daži izmanto saziedoto dziju, adāmadatas un tamborējamās adatas, kā arī māca vietējiem bēgļiem — veciem un jauniem —, kā tas izmantot.

Pieredzējušie Baznīcas locekļi, kas daudzus gadus ir kalpojuši un vadījuši, apliecina, ka kalpošana šiem cilvēkiem, kam palīdzība ir nepieciešama tik steidzami, visā viņu kalpošanas laikā ir sniegusi bagātīgāko un dziļāko pieredzi.”8

Šo situāciju realitāte ir jāredz, lai tai noticētu. Ziemā, bēgļu īslaicīgās uzturēšanās nometnē, starp daudziem citiem es sastapu sievieti no Sīrijas, kas bija stāvoklī un izmisīgi meklēja apstiprinājumu tam, ka viņai nevajadzēs dzemdēt uz plašās zāles aukstās grīdas, kur viņa bija izmitināta. Sīrijā viņa strādāja par pasniedzēju universitātē. Grieķijā es runāju ar ģimeni, kas vēl aizvien bija slapji, nosaluši un nobijušies, šķērsojuši ūdeņus no Turcijas mazā gumijas laivā. Pēc ieskatīšanās viņu acīs un viņu stāsta noklausīšanās par bēgšanu no šausmām un viņu smago ceļojumu, lai rastu patvērumu, es vairs nekad nebūšu tāds, kāds biju agrāk.

Pastiprinātas rūpes un palīdzību sniedz liels skaits uzticīgu strādnieku, no kuriem daudzi ir brīvprātīgie. Es redzēju darbībā kādu Baznīcas locekli, kura daudzus mēnešus strādāja pa naktīm, lai parūpētos par neatliekamo palīdzību tiem, kas Grieķijā ieradās no Turcijas. Starp neskaitāmiem citiem darbiem, viņa sniedza pirmo palīdzību tiem, kas bija vissmagākajā stāvoklī, viņa nodrošināja, ka tiek aprūpēta sieviete un bērni, kas ceļoja vieni, viņa rūpējās par bērniem, kas pa ceļam bija kļuvuši par bāreņiem, un darīja labāko, ko spēja, lai sadalītu ierobežotos resursus nebeidzamajām vajadzībām. Viņa, kā daudzi viņai līdzīgie, bija īsts kalpojošais eņģelis, kura darbus nekad neaizmirsīs tie, par kuriem viņa rūpējās, nedz arī Tas Kungs, kura uzdevumā viņa kalpoja.

Visi, kas sevi ir ziedojuši, lai atvieglotu ciešanas apkārtējiem, ir ļoti līdzīgi Almas ļaudīm: „Un tā, tādos veiksmīgos apstākļos, viņi nesūtīja prom nevienu, kas nebija apģērbts, vai kas bija izsalcis, vai kas bija izslāpis, vai kas bija slims, vai kas nebūtu apkopts, … tādēļ viņi bija devīgi pret visiem, kā veciem, tā jauniem, kā nebrīviem, tā brīviem, kā vīriem, tā sievām, vai viņi nebija vai bija baznīcā, nešķirojot tos, kam bija vajadzība.”8

Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai ziņas par bēgļu nožēlojamo stāvokli nekļūst par ikdienišķu lietu, kad sākotnējais šoks būs pārgājis, jo karš turpinās un ģimenes turpina ierasties. Miljoniem bēgļu, kuru stāsti vairs nenonāk ziņās, joprojām ir izmisīgi vajadzīga palīdzība.

Ja jūs jautājat: „Ko es varu darīt?”, tad atcerēsimies, ka mums nevajadzētu kalpot uz mūsu ģimeņu un citu pienākumu rēķina,9 nedz arī mums ir jāgaida, ka mūsu vadītāji kaut ko noorganizēs. Mēs kā jaunieši, vīrieši un sievietes varam pievienoties šīm lielajām humānajām pūlēm gan individuāli, gan kā ģimenes.

Atbildot uz Augstākā prezidija aicinājumu — iesaistīties Kristum līdzīgā kalpošanā bēgļu labā visā pasaulē,10 Palīdzības biedrības, Jauno sieviešu un Sākumskolas vispārējie prezidiji noorganizēja palīdzības centienus ar nosaukumu „Es biju svešinieks”. Māsa Bērtone iepazīstināja Baznīcas sievietes ar to pagājušās brīvdienās notikušajā vispārējā sieviešu sanāksmē. Interneta vietnē IWasAStranger.lds.org ir daudz vērtīgu ideju, resursu un ierosinājumu kalpošanai.

No sākuma nometieties ceļos lūgšanā. Pēc tam padomājiet par to, ko jūs varētu darīt tuvu savām mājām, jūsu pašu kopienā, kur jūs atradīsiet cilvēkus, kuriem ir vajadzīga palīdzība adaptēties jaunajiem apstākļiem. Galvenais mērķis ir palīdzēt viņiem kļūt par strādīgiem un pašpaļāvīgiem cilvēkiem.

Iespējas sniegt palīdzīgu roku un būt draudzīgiem ir neierobežotas. Jūs varat palīdzēt bēgļiem, kas uzsāk jaunu dzīvi, apgūt jaunās mītnes zemes valodu, apgūt jaunas darba prasmes vai sagatavoties darba intervijai. Jūs varat piedāvāt savu palīdzību kādai ģimenei vai vientuļai mātei viņu centienos pielāgoties nepazīstamai kultūrai, pat darot kaut ko tik vienkāršu, kā pavadīt viņus uz pārtikas veikalu vai uz skolu. Vairākiem stabiem ir zināmas uzticamas organizācijas, ar kurām var sadarboties. Un, atbilstoši saviem apstākļiem, jūs varat palīdzēt Baznīcai tās īpašajos humānās palīdzības centienos.

Turklāt katrs no mums var padziļināt savu izpratni par notikumiem pasaulē, kas šīm ģimenēm liek pamest savas mājas. Mums ir jānostājas pret neiecietību un jāpopularizē cieņa un sapratne starp kultūrām un tradīcijām. Tikšanās ar bēgļu ģimenēm un klausīšanās viņu stāstos no viņiem pašiem, nevis caur ekrāniem vai avīzēm, jūs izmainīs. Izveidosies patiesas draudzības, un tiks sekmēta līdzjūtība un veiksmīga integrācija.

Tas Kungs mums ir norādījis, ka Ciānas stabiem ir jābūt „par glābiņu” un „patvērumu no vētras”.11 Mēs esam atraduši patvērumu. Iznāksim no mūsu komforta zonas un dalīsimies ar viņiem no savas pārpilnības — ar cerību uz gaišāku nākotni, ticību Dievam un mūsu tuvākajam un ar mīlestību, kas redz tālāk par kultūras un uzskatu atšķirībām, — brīnišķīgo patiesību, ka mēs visi esam mūsu Debesu Tēva bērni.

„Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka un mīlestības garu.”12

Bēgļa statuss var būt pagrieziena punkts to dzīvēs, kas ir bēgļi, bet tam nav jānosaka, kas viņi ir patiesībā. Tāpat kā neskaitāmiem tūkstošiem pirms viņiem, šis būs tikai brīdis — mēs ceram, ka īss brīdis, — viņu dzīvē. Daži no viņiem kļūs par Nobela prēmijas laureātiem, valsts ierēdņiem, fiziķiem, zinātniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, reliģiskiem līderiem, kā arī sniegs ieguldījumu citās jomās. Patiešām daudzi no viņiem jau bija šie cilvēki, pirms viņi visu zaudēja. Šis brīdis nenosaka to, kas viņi tādi ir, bet mūsu rīcība palīdzēs noteikt to, kas esam mēs.

„Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”13 Jēzus Kristus vārdā, āmen.

Papildu informāciju skatiet: IWasAStranger.lds.org un mormonchannel.org/blog/post/40-ways-to-help-refugees-in-your-community.