2010.–2019. gads
Pazemībā dienas vadi
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Pazemībā dienas vadi

Pazemība mums ļauj būt labākiem vecākiem, dēliem un meitām, vīriem un sievām, kaimiņiem un draugiem.

Mēs esam svētīti, ka Baznīcā mums ir garīgo dziesmu kolekcija, kas palīdz mums pielūgt ar dziesmu palīdzību. Mūsu Baznīcas sanāksmēs „garīgās dziesmas aicina Tā Kunga Garu, rada godbijības sajūtu, vieno mūs kā Baznīcas locekļus un sniedz mums iespēju slavēt To Kungu. Garīgajās dziesmās ir ietverti daži no izcilākajiem sprediķiem.”1

Tikai dažus mēnešus pēc Baznīcas dibināšanas pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmi savai sievai Emmai. Tas Kungs deva viņai norādījumu — „izveidot svēto garīgo dziesmu izlasi, kā tas tiks tev dots, kas Man ir patīkami, lai būtu Manā baznīcā”.2

Emma Smita izveidoja garīgo dziesmu kolekciju, kas pirmo reizi tika publicēta šajā Kērtlandes garīgo dziesmu grāmatā 1836. gadā.3 Šajā plānajā brošūrā bija iekļautas tikai 90 dziesmas. Daudzas bija protestantu ticību dziesmas. Vismaz divdesmit sešas no tām bija sacerējis Viljams V. Felpss, kurš vēlāk sagatavoja garīgo dziesmu grāmatu un palīdzēja tās iespiešanā. Šajā grāmatā bija tikai teksts bez notīm. Šī mazā, pieticīgā dziesmu grāmatiņa agrīnajiem Baznīcas locekļiem izrādījās liela svētība.

||
Hymnal 1835: A collection of sacred hymns, for the Church of the Latter Day Saints / selected by Emma Smith

Pēdējais mūsu garīgo dziesmu grāmatas izdevums angļu valodā tika publicēts 1985. gadā. Šajā garīgo dziesmu grāmatā ir iekļautas daudzas dziesmas, kuras pirms tik daudziem gadiem izraudzījās Emma, piemēram, „Es zinu — dzīvs mans Pestītājs” un „Tik drošs ir tas pamats”.4

Viena no dziesmām, kas 1985. gada grāmatā tika iekļauta pirmo reizi, ir „Pazemībā dienas vadi”.5 Šo rāmo garīgo dziesmu sarakstīja Grietje Terburga Rovlija, kura nomira pagājušā gadā. 1950. gadā viņa pievienojās Baznīcai Havaju salās, kur viņa strādāja par skolotāju. Māsa Rovlija kalpoja Vispārējā mūzikas komitejā un palīdzēja pielāgot garīgās dziesmas dažādām valodām. Dziesmas „Pazemībā dienas vadi” tekstu viņa sarakstīja, balstoties uz diviem pantiem: Mācības un Derību 112:10–17 un Etera 12:27. Pants Etera grāmatā skan šādi: „Un, ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. Es dodu cilvēkiem vājības, lai tie varētu būt pazemīgi; … jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.”

Tāpat kā visas Baznīcas dziesmas, arī „Pazemībā dienas vadi” māca skaidras un vienkāršas patiesās mācības. Tā mums māca: ja mēs esam pazemīgi, mēs saņemam atbildes uz savām lūgšanām; mēs baudām prāta mieru, mēs daudz efektīvāk kalpojam savos aicinājumos un, ja mēs turpināsim būt uzticīgi, mēs galu galā atgriezīsimies Debesu Tēva klātbūtnē.

Glābējs mācīja Saviem sekotājiem: lai ieietu debesu valstībā, viņiem jābūt pazemīgiem kā maziem bērniem.6 Audzinot savus bērnus, kas pakāpeniski pāriet pieaugušo stāvoklī, mums viņiem jāpalīdz palikt pazemīgiem. Mums tas nav jādara ar skarbām vai pārāk stingrām disciplīnas prasībām, kas salauztu viņu garu. Ieaudzinot viņos pašpārliecinātību un pašapziņu, mums ir jāiemāca tādas īpašības kā nesavtīgums, laipnība, paklausība, pazemība, pieklājība un vienkāršība. Mums viņiem jāiemāca priecāties par brāļu, māsu un draugu panākumiem. Prezidents Hovards V. Hanters mācīja, ka „mums patiesi jādomā par citu cilvēku panākumiem”.7 Ja tā nenotiek, mūsu bērnus var pārņemt tieksme — pašapliecināties un pārspēt citus cilvēkus, greizsirdīgi un ar aizvainojumu uztvert vienaudžu panākumus. Es esmu pateicīgs, ka mana māte, redzot, ka es kā zēns kļūstu pārlieku lepns, sacīja: „Dēls, nedaudz pazemības šajā brīdī tev nāktu par labu.”

Taču pazemība nav kas tāds, ko jāmāca vienīgi bērniem. Mums visiem jācenšas kļūt pazemīgākiem. Pazemība ir izšķiroša, lai saņemtu evaņģēlija svētības. Kad mēs grēkojam vai pieļaujam kļūdas, pazemība mums ļauj sajust salauztas sirds garu un nožēlot grēkus. Pazemība mums ļauj būt labākiem vecākiem, dēliem un meitām, vīriem un sievām, kaimiņiem un draugiem.

No otras puses, lieka lepnība var graut attiecības ģimenē, šķirt laulības un iznīcināt draudzību. Īpaši svarīgi ir atcerēties — palikt pazemīgiem, kad jūtat, ka mājās rodas strīdu situācijas. Padomājiet, no kādām sāpēm jūs varat izvairīties, esot pazemīgi un sakot: „Piedod”, „Tas bija neiejūtīgi no manas puses”, „Ko tu vēlētos darīt?”, „Es tikai iedomājos” vai „Es ļoti lepojos ar tevi”. Ja šīs īsās frāzes izteiktu ar pazemību, mūsu mājās būtu mazāk strīdu un vairāk miera.

Vienkārši dzīvot dzīvi var būt un bieži vien tā ir pieredze, kas rada pazemību. Negadījumi un slimības, tuvinieku nāve, problēmas attiecībās, pat finansiālas krīzes var mums likt nomesties ceļos. Neraugoties uz to, vai grūtās pieredzes rodas neatkarīgi no mums vai mūsu pašu nepareizo lēmumu un nepamatoto spriedumu dēļ, visi šie pārbaudījumi mūs padara pazemīgus. Ja mēs izvēlamies būt garīgi noskaņoti un palikt pazemīgi un mācāmi, mūsu lūgšanas kļūs dedzīgākas, un, pārvarot mirstīgās dzīves grūtības, mūsu ticība un liecība augs. Mēs visi gaidām paaugstināšanu, taču pirms tās mums neatlaidīgi jāiet pa tā dēvēto „pazemības ieleju”.8

Pirms daudziem gadiem mūsu 15–gadīgajam dēlam Ērikam bija nopietna galvas trauma. Mūsu sirdis lūza, redzot viņu komā vairāk nekā nedēļu. Ārsti mums teica, ka nav zināms, kas notiks tālāk. Saprotams, mēs bijām ļoti saviļņoti, kad viņš sāka atgūt samaņu. Mēs domājām, ka tagad viss būs kārtībā, taču mēs kļūdījāmies.

Kad viņš atmodās, viņš nevarēja ne staigāt, ne runāt, ne pats paēst. Vissliktākais bija tas, ka viņam nebija īstermiņa atmiņas. Viņš spēja atcerēties lielāko daļu no tā, kas bija noticis pirms negadījuma, taču nevarēja atcerēties, kas notika pēc tā, pat to, kas bija noticis tikai pirms dažām minūtēm.

Kādu laiku mēs uztraucāmies, ka mūsu dēlam paliks piecpadsmit gadus veca jaunieša prāts. Pirms negadījuma mūsu dēlam viss veicās ļoti viegli. Viņš bija sportisks, populārs, ar labām sekmēm skolā. Pirms tam šķita, ka viņu gaida spoža nākotne; tagad mēs raizējāmies, ka viņam nav ievērojamas nākotnes, vismaz tādas, kuru viņš spētu atcerēties. Viņš ar grūtībām no jauna mācījās pamatprasmes. Tas bija laiks, kas viņam lika būt ļoti pazemīgam. Tas bija laiks, kas lika būt pazemīgiem arī viņa vecākiem.

Godīgi sakot, mēs brīnījāmies, kā tas varēja notikt. Mēs vienmēr bijām centušies darīt pareizo. Mūsu ģimenei primārais bija dzīve saskaņā ar evaņģēliju. Mēs nevarējām saprast, kā ar mums varēja notikt tik sāpīgs negadījums. Drīz kļuva zināms, ka viņa rehabilitācijai būs nepieciešami mēneši, pat gadi, un tas mums lika nomesties ceļos. Tomēr daudz grūtāk bija pakāpeniski pieņemt, ka viņš nekad vairāk nebūs tāds, kā agrāk.

Šajā laikā mēs izlējām daudz asaru, un mūsu lūgšanas kļuva vēl izjustākas un sirsnīgākas. Ar pazemības acīm mēs pakāpeniski sākām saskatīt mazos brīnumus, kurus mūsu dēls pieredzēja šajā grūtajā brīdī. Lēnām sākās uzlabojumi. Viņa attieksme un skatījums uz dzīvi bija ļoti pozitīvs.

Šodien mūsu dēls Ēriks ir laulājies ar brīnišķīgu dzīvesbiedri, un viņiem ir pieci skaisti bērni. Viņš ir arī dedzīgs pasniedzējs un sniedz lielu ieguldījumu savai kopienai un Baznīcai. Vissvarīgākais — viņš turpina dzīvot ar to pašu pazemības garu, kuru viņš ieguva pirms daudziem gadiem.

Taču, kā būtu, ja mēs varētu būt pazemīgi, pirms mums jāuzsāk ceļš pa „pazemības ieleju”? Alma mācīja:

„Svētīti ir tie, kas paši pazemojas, nebūdami piespiesti kļūt pazemīgi.”

„Jā, [tie ir] daudz vairāk svētīt[i] nekā tie, kas tiek piespiesti kļūt pazemīgi.”9

Es esmu pateicīgs par tādiem praviešiem kā Alma, kas mums ir mācījuši šīs lieliskās īpašības vērtību. Prezidents Spensers V. Kimbals, 12-tais Baznīcas prezidents, teica: „Kā cilvēks top pazemīgs? Manuprāt, cilvēkam nemitīgi ir jāatgādina, ka viņš ir atkarīgs. Atkarīgs no kā? No Tā Kunga. Kā to sev atgādināt? Ar patiesu, pastāvīgu, pielūgsmes un pateicības pilnu lūgšanu.”10

Nav pārsteigums, ka prezidenta Kimbala mīļākā garīgā dziesma bija „Tik vajadzīgs Tu man”.11 Elders Dalins H. Oukss stāstīja: kad prezidents uzsāka kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā, šī dziesma visbiežāk ievadīja brāļu sanāksmes templī. Viņš teica: „Iedomājieties garīgo ietekmi uz Tā Kunga kalpiem, kad viņi dziedāja šo dziesmu, pirms lūdza Viņa vadību savu vareno pienākumu izpildē.”12

Es liecinu par pazemības nozīmi mūsu dzīvēs. Es esmu pateicīgs arī par tādiem cilvēkiem kā māsa Grietje Rovlija, kuri ir sacerējuši iedvesmojošus tekstus un melodijas, kas palīdz mums mācīties Jēzus Kristus evaņģēlija mācību, tajā skaitā, pazemību. Es esmu pateicīgs, ka mums ir garīgo dziesmu mantojums, kas mums palīdz pielūgt caur dziesmām, un es esmu pateicīgs par pazemību. Es lūdzu, lai mēs visi tiektos pēc pazemības savās dzīvēs, lai mēs varētu kļūt par labākiem vecākiem, dēliem un meitām, un Glābēja sekotājiem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.