2010.–2019. gads
EsesmuDieva bērns
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Es esmu Dieva bērns

Pareiza izpratne par mūsu debesu mantojumu ir būtiska, lai iegūtu paaugstināšanu.

Starp mūsu pamata mācībām ir atziņa, ka mēs esam dzīvā Dieva bērni. Tāpēc viens no svētākajiem Viņa vārdiem ir Tēvs — Debesu Tēvs. Šo mācību pravieši skaidri ir pauduši cauri gadsimtiem:

  • Kad Sātans kārdināja, Mozus viņu atraidīja, sacīdams: „Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls.”1

  • Uzrunājot Israēlu, psalmists pasludināja: „Jūs visi esat Visaugstākā [bērni].2

  • Pāvils atēniešiem Marsa kalnā mācīja, ka viņi ir no „Dieva cilts”.3

  • Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons saņēma vīziju, kurā tie redzēja Tēvu un Dēlu, un balss no debesīm pasludināja, ka visu pasauļu iedzīvotāji „ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām”.4

  • 1995. gadā 15 apustuļi un pravieši apliecināja: „Visi cilvēki … ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ikviens ir debesu vecāku mīlēts garīgais dēls vai meita.5

  • Prezidents Tomass S. Monsons liecināja: „Mēs esam dzīvā Dieva dēli un meitas. … Mēs nevaram patiesi turēties pie šīs pārliecības, nepieredzot pamatīgas, jauna spēka sajūtas.”6

Šī ir starp pamatmācībām, ko bieži atkārtojam, tā ir tik instinktīvi vienkārša, ka var šķist parasta, bet patiesībā tā ir viena no neparastākajām, ko varam apgūt. Pareiza izpratne par mūsu debesu mantojumu ir būtiska, lai iegūtu paaugstināšanu. Tas ir pamats, lai spētu aptvert brīnišķīgo pestīšanas ieceri un lai varētu pieaugt ticībā Tēva pirmdzimtajam, Jēzum Kristum, un Viņa žēlsirdīgajā Izpirkšanā.7 Turklāt tas nodrošina nepārtrauktu motivāciju — noslēgt un turēt mūsu saistošās, mūžīgās derības.

Ar dažiem izņēmumiem, visi, kas piedalās šajā sanāksmē, varētu uzreiz, bez rakstiska teksta un mūzikas, nodziedāt „Es esmu Dieva bērns”.8 Šī iemīļotā dziesma ir viena no visbiežāk dziedātajām dziesmām šajā Baznīcā. Taču ir būtisks jautājums: „Vai mēs patiešām to zinām?” Vai mēs to zinām savā prātā, savā sirdī un savā dvēselē? Vai mūsu dievišķā izcelsme ir mūsu pirmā un dziļākā identitāte?

Šeit, uz Zemes, savu identitāti mēs nosakām pēc vairākiem faktoriem, tostarp dzimšanas vietas, tautības un valodas. Daži savu identitāti nosaka atbilstoši savai profesijai vai hobijam. Šīs Zemes identitātes nav nekas slikts, ja vien tās neaizstāj vai netraucē mūsu mūžīgajai identitātei — būt par Dieva dēlu vai meitu.

Kad mūsu jaunākajam bērnam bija seši gadi un viņa mācījās skolas pirmajā klasē, viņas skolotāja bērniem deva rakstveida uzdevumu, kas bija jāveic klasē. Tolaik bija oktobris, Helovīna laiks — svētki, ko svin dažās pasaules vietās. Lai gan šie nav mani mīļākie svētki, šķiet, ka tajos ir daži nevainīgi un pozitīvi aspekti.

Skolotāja jaunajiem skolēniem izdalīja papīra lapas. Lapas augšgalā bija ieskicēta bilde ar mītisku raganu (es teicu, ka tie nav mani mīļākie svētki), kas stāv virs verdoša katla. Lai bērnos rosinātu iztēli un lai pārbaudītu viņu rakstīšanas pamatprasmes, viņiem bija jāatbild uz jautājumu: „Tu nupat izdzēri krūzīti ar raganas brūvējumu. Kas ar tevi notiks?” Lūdzu, neuztveriet šo stāstu kā rekomendāciju skolotājiem.

„Tu nupat izdzēri krūzīti ar raganas brūvējumu. Kas ar tevi notiks?” Ar savām labākajām iesācēja rakstītprasmēm mūsu mazā uzrakstīja: „Es nomiršu un nokļūšu debesīs. Man tur patiks. Man tur patiktu, tā ir labākā vieta, kur uzturēties, jo tur es būtu ar savu Debesu Tēvu.” Iespējams, šī atbilde pārsteidza viņas skolotāju, tomēr, kad mūsu meita atnesa pabeigto uzdevumu uz mājām, mēs secinājām, ka viņa bija saņēmusi zvaigzni jeb augstāko novērtējumu.

Reālajā dzīvē mēs saskaramies ar īstām, nevis iztēlotām grūtībām. Tajā ir sāpes — fiziskas, emocionālas un garīgas. Tajā ir sirdssāpes, kad apstākļi būtiski atšķiras no tā, ko mēs bijām gaidījuši. Netaisnība, kad, šķiet, mēs neesam pelnījuši būt konkrētajā situācijā. Tajā ir vilšanās, kad kāds nodod mūsu uzticību. Tajā ir veselības un finansiālās grūtības, kas var radīt neskaidrību. Dzīvē var būt jautājumi saistībā ar doktrīnu vai vēsturi, ko šobrīd vēl nespējam izprast.

Kad dzīvē sastopamies ar sarežģītām lietām, kāda ir mūsu tūlītējā reakcija? Vai tas ir apjukums, šaubas vai garīgs panīkums? Vai tas satricina mūsu ticību? Vai mēs vainojam Dievu un citus par saviem apstākļiem? Vai arī, vispirms mēs atceramies, kas mēs esam — mīloša Dieva bērni. Vai tas iet roku rokā ar pilnīgu paļāvību, ka Viņš pieļauj dažas zemes ciešanas, jo Viņš zina, ka tas mūs svētīs kā attīroša uguns, lai mēs kļūtu kā Viņš un lai iegūtu mūsu mūžīgo mantojumu?9

Nesen es biju sanāksmē ar elderu Džefriju R. Holandu. Mācot principu: lai gan mirstīgā dzīve var būt mokpilna, mūsu grūtībām ir mūžīgs nolūks, pat ja mēs to tajā brīdī vēl neizprotam, elders Holands teica: „Jūs varat saņemt to, ko jūs vēlaties, vai arī — kaut ko labāku.”

Pirms pieciem mēnešiem mana sieva Diāna un es kopā ar elderu un māsu Bednāriem devāmies uz Āfriku. Sestā un pēdējā valsts, kuru apmeklējām, bija Libērija. Libērija ir ievērojama valsts ar cēliem cilvēkiem un bagātīgu vēsturi, taču apstākļi tur nav bijuši viegli. Gadu desmitiem ilgā politiskā nestabilitāte un pilsoņu kari ir veicinājuši nabadzību. Vēl bez tā, šausminošā Ebolas vīrusslimība tās pēdējā uzliesmojumā nogalināja gandrīz 5000 cilvēku. Mēs bijām pirmā Baznīcas vadītāju grupa ārpus šī reģiona, kas apmeklēja galvaspilsētu Monroviju, kopš Pasaules Veselības organizācija pasludināja, ka ir droši to darīt pēc Ebolas krīzes.

Ļoti karstā un mitrā svētdienas rītā mēs devāmies uz īrētām telpām pilsētas centrā. Tika izvietots katrs pieejamais krēsls — kopumā 3500 sēdvietu. Sanāksmi kopumā apmeklēja 4100 cilvēku. Gandrīz visiem, kas ieradās, bija jādodas kājām vai ar kādu citu neērtu sabiedrisko transportu; svētajiem sapulcēties nebija viegli. Tomēr viņi ieradās. Lielākā daļa cilvēku ieradās vairākas stundas pirms sanāksmes. Kad mēs iegājām zālē, garīgā gaisotne bija fascinējoša! Svētie bija gatavi mācīties.

Kad runātājs citēja kādu rakstvietu, Baznīcas locekļi skaļi to sacīja līdzi. Nebija atšķirības — tā bija īsa vai gara rakstvieta, visa draudze vienbalsīgi atbildēja. Nav tā, ka mēs ierosinām to darīt, bet tas, ka viņi varēja to izdarīt, noteikti bija iespaidīgi. Un koris — tas bija varens. Entuziasma pilna kordiriģenta un 14 gadus veca pianista vadībā Baznīcas locekļi dziedāja ar enerģiju un spēku.

Tad runāja elders Bednārs. Tas, protams, bija pulcēšanās gaidītākais brīdis — dzirdēt, kā māca un liecina apustulis. Nepārprotami saņemot garīgus norādījumus, savas uzrunas laikā elders Bednārs apstājās un sacīja: „Vai jūs zināt dziesmu „Tik drošs ir tas pamats”?”

Bija sajūta, ka 4100 balsis vienojās atbildē: „JĀ!”

Tad viņš jautāja: „Vai jūs zināt 7. pantu?”

Atkal visa grupa atbildēja: „JĀ!”

Varenās dziesmas „Tik drošs ir tas pamats” aranžējumā, ko pēdējos 10 gadus ir izpildījis Mormoņu Tabernakla koris, ir iekļauts 7. pants, ko iepriekš dziedāja reti. Elders Bednārs norādīja: „Dziedāsim 1., 2., 3. un 7. pantu.”

Bez vilcināšanās kordiriģents pielēca kājās un Ārona priesterības nesējs, pianists, nekavējoties sāka enerģiski spēlēt dziesmas ievadu. Ar pārliecību, ko nekad iepriekš nebiju sajutis garīgās dziesmas laikā, mēs nodziedājām 1., 2. un 3. pantu. Tad skaļums un garīgais spēks pieauga, kad 4100 balsis dziedāja 7. pantu, pasludinot:

To dvēseli, pie Manis kas meklē atbalstu,

No naidnieka ļaunā Es mūžam sargāšu.

Kaut elle dreb dusmās un niknumā trīc,

Es neatstāšu tevi, Es neatstāšu tevi,

Arvien būšu līdzās un neļaušu tev krist!10

Vienā no ievērojamākajiem garīgajiem notikumiem manā dzīvē, todien es apguvu dziļu mācību. Mēs dzīvojam pasaulē, kas var likt mums aizmirst, kas mēs patiesībā esam. Jo vairāk mums ir uzmanības novērsēju, jo vieglāk izturēties nevērīgi, tad ignorēt un aizmirst mūsu saikni ar Dievu. Svētajiem Libērijā nepieder daudz materiālā ziņā, taču šķiet, ka viņiem ir viss nepieciešamais garīgajā ziņā. Todien Monrovijā mēs bijām liecinieki Dieva dēlu un meitu grupai, kas to zina!

Mūsdienu pasaulē, lai kur mēs dzīvotu, un neatkarīgi no mūsu apstākļiem, ir svarīgi, lai mūsu galvenā identitāte ir Dieva bērns. Ja mēs to zināsim, mūsu ticība uzplauks, mēs būsim motivēti nepārtraukt grēku nožēlošanu, un tas mums dos spēku — būt „nelokāmiem un nesatricināmiem” mūsu Zemes dzīves ceļojumā.11 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.