Derības meitas

Šovakar mūs mācīja ar garīgu spēku. Es lūdzu, lai vārdi, kurus runāja šīs lieliskās māsas, vadītājas, dziļi ietekmētu jūsu sirdis, kā tie ir ietekmējuši manējo.

Šī ir vēsturiska sanāksme. Visas baznīcas sievietes, kas ir sasniegušas astoņu gadu vecumu, ir tikušas aicinātas pievienoties mums šovakar. Daudzi no mums ir lūguši, lai Svētais Gars būtu ar mums. Šī svētība tika dota, kad klausījāmies šo māsu runās un pacilājošajā mūzikā. Es lūdzu, lai Gars paliktu ar mums, kad es sniegšu dažus iedrošinājuma un liecības vārdus papildus tam, ko mēs jau dzirdējām, — un sevišķi, lai liecinātu, ka to, kas tika pateikts, Tas Kungs vēlas, lai mēs dzirdētu.

Šovakar es runāšu par ceļu, — kas šovakar tik brīnišķīgi tika aprakstīts, — kas mums jānoiet, lai nokļūtu atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva. Šis ceļš ir iezīmēts ar svētām derībām, kas noslēgtas ar Dievu. Es runāšu ar jums par prieku, ko sagādā šo derību noslēgšana un turēšana, kā arī palīdzēšana citiem tās turēt.

Vairākas no jums tikāt nesen kristītas un saņēmāt Svētā Gara dāvanu — ar roku uzlikšanu. Jums šīs atmiņas ir svaigas. Citas tika kristītas pirms ilga laika, tādēļ jūsu atmiņas par jūsu sajūtām par šo derību slēgšanu varētu būt mazāk skaidras, taču dažas no šīm sajūtām jūs atminaties katru reizi, kad dzirdat Svētā Vakarēdiena lūgšanas.

Nevienam no mums nebūs vienādas atmiņas par to dienu, kurā mēs noslēdzām svēto kristību derību un saņēmām Svētā Gara dāvanu. Taču mēs visi sajutām Dieva apstiprinājumu. Un mēs sajutām vēlmi piedot un saņemt piedošanu, un lielāku apņēmību rīkoties pareizi.

To, cik dziļi šīs sajūtas iegrima jūsu sirdī, lielā mērā noteica tas, kā jūs sagatavoja mīloši cilvēki. Es ceru, ka tās no jums, kas ienāca Dieva valstībā nesen, esat svētītas ar to, ka varat sēdēt blakus savai mātei. Ja tā ir, jūs varat tagad viņai pateicībā uzsmaidīt. Es varu atcerēties prieka un pateicības sajūtas, kad sēdēju sēdeklī aiz savas mātes, braucot mājās pēc savām kristībām Filadelfijā, Pensilvānijā.

Mana māte bija tā, kas rūpīgi mani sagatavoja šīs derības noslēgšanai un visu citu derību noslēgšanai, kas sekoja vēlāk. Viņa uzticīgi pildīja šo pavēli no Tā Kunga:

„Un vēl, cik daudz vecākiem ir bērni Ciānā vai jebkurā no tās stabiem, kas ir izveidoti, kuri nemāca tiem saprast grēku nožēlošanas, ticības Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, un kristīšanas un Svētā Gara dāvanas ar roku uzlikšanu mācību, kad tie ir astoņus gadus veci, grēks būs uz vecāku galvām.

Jo tas būs likums Ciānas iedzīvotājiem vai jebkurā no tās stabiem, kas ir izveidoti.

Bērniem ir jātop kristītiem savu grēku piedošanai, kad tie ir astoņus gadus veci, un jāsaņem [Svētais Gars].”¹

Mana māte bija izdarījusi savu daļu. Viņa bija sagatavojusi savus bērnus ar Almas vārdiem, kas ir pierakstīti Mormona Grāmatā:

„Un notika, ka viņš sacīja uz tiem: Lūk, šeit ir Mormonas ūdeņi (jo tā tie tika saukti) un tagad, tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai jūs tādi varētu palikt līdz pat nāvei, lai jūs varētu tikt Dieva pestīti un tikt pieskaitīti tiem, kas ir no pirmās augšāmcelšanās, lai jums varētu būt mūžīgā dzīve —

tagad, es saku jums, ja tā ir jūsu sirds vēlēšanās, kas jums ir pret to, lai taptu kristīti Tā Kunga Vārdā kā liecinieki Viņa priekšā, ka jūs stājaties derībā ar Viņu, ka jūs kalposit Viņam un turēsit Viņa pavēles, lai Viņš vēl pilnīgāk varētu izliet Savu Garu pār jums?

Un tad, kad ļaudis dzirdēja šos vārdus, viņi sita plaukstas aiz prieka un izsaucās: Tā ir mūsu sirds vēlēšanās!”²

Jūs, iespējams, nesitāt plaukstas, kad pirmo reizi saņēmāt uzaicinājumu noslēgt kristību derību, taču jūs noteikti sajutāt Glābēja mīlestību un stiprāku apņemšanos audzināt citus Viņam. Es varu teikt „noteikti”, jo šīs sajūtas mājo dziļi visu Debesu Tēva meitu sirdīs. Tā ir daļa no Viņa dievišķā mantojuma jums.

Viņš jūs apmācīja, pirms jūs ieradāties šajā dzīvē. Viņš palīdzēja jums saprast un pieņemt to, ka jums būs pārbaudījumi, grūtības un iespējas, kas būs pilnīgi izvēlētas tieši jums. Jūs uzzinājāt, ka mūsu Tēvam bija laimes iecere, lai jūs droši vadītu cauri šiem pārbaudījumiem un lai jūs palīdzētu droši vadīt citus cauri viņu pārbaudījumiem. Šo ieceri iezīmē derības, kas noslēgtas ar Dievu.

Mums ir brīva izvēle šo derību noslēgšanā un turēšanā. Tikai nedaudzām Viņa meitām ir iespēja šajā dzīvē vispār uzzināt par šīm derībām. Jūs esat viena no nedaudzajām izredzētajām. Jūs, dārgās māsas, katra no jums, esat derības meita.

Debesu Tēvs mācīja jūs, pirms jūs piedzimāt, par pieredzēm, kas jums būs pēc Viņa atstāšanas un ierašanās uz Zemes. Jums tika mācīts, ka ceļš atpakaļ uz mājām, pie Viņa, nebūs viegls. Viņš zināja, ka veikt šo ceļojumu bez palīdzības jums būtu pārāk grūti.

Jūs esat svētītas ne tikai ar to, ka atradāt ceļu, kā noslēgt šīs derības šajā dzīvē, bet arī ar to, ka jums apkārt ir citas, kas palīdzēs, — kas, tāpat kā jūs, arī ir Debesu Tēva derības meitas.

Jūs visas esat sajutušas svētību — atrasties šovakar Dieva meitu sabiedrībā, kuras arī saista derība palīdzēt jums un vadīt jūs, kā viņas to ir apsolījušas. Es esmu redzējis, ko jūs esat redzējušas, — ka derības māsas ievēro apņemšanos mierināt un palīdzēt un dara to ar smaidu.

Es atceros māsas Rūbijas Heitas smaidu. Viņa bija eldera Deivida B. Heita sieva, kurš bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. Būdams jauns vīrietis, viņš kalpoja par Palo Alto staba prezidentu Kalifornijā. Viņš lūdza Dievu par meitenēm „Rožu meiteņu” klasē savā bīskapijā un uztraucās par viņām.

Tad prezidents Heits sajuta iedvesmu palūgt bīskapam aicināt Rūbiju Heitu mācīt šīs jaunās meitenes. Viņš zināja, ka viņa būs Dieva lieciniece, kas pacilās, mierinās un mīlēs šīs klases meitenes.

Māsa Heita bija vismaz 30 gadus vecāka par meitenēm, kuras mācīja. Tomēr, paejot 40 gadiem, katru reizi, kad viņa satika manu sievu, kura bija viena no meitenēm šajā klasē, viņa izstiepa savu roku, uzsmaidīja un teica Keitijai: „Ak! Mana Rožu meitene.” Es redzēju vairāk nekā viņas smaidu. Es sajutu viņas dziļo mīlestību pret māsu, par kuru viņa joprojām rūpējās kā par savu meitu. Viņas smaids un siltais sveiciens izrietēja no tā, ka viņa redzēja māsu un Dieva meitu, kura joprojām bija uz derības takas mājup.

Arī Debesu Tēvs smaida pār jums katru reizi, kad redz, ka jūs palīdzat kādai Viņa meitai virzīties pa derības taku uz mūžīgo dzīvi. Un Viņš ir apmierināts katru reizi, kad cenšaties izvēlēties pareizo. Viņš redz ne tikai to, kādas jūs esat, bet arī to, kādas jūs varat kļūt.

Iespējams, jums bija laicīgais vecāks, kurš vai kura domāja, ka jūs varat būt labāka, nekā jūs domājāt. Man bija šāda māte.

Kad es biju jauns, es nezināju, ka mans Debesu Tēvs, jūsu Debesu Tēvs, saredz lielāku potenciālu Savos bērnos nekā mēs paši vai pat mūsu laicīgās mātes. Un, kad vien jūs pavirzāties augšup pa šo taku pretī savam potenciālam, tas sagādā Viņam laimi. Un jūs varat sajust Viņa apstiprinājumu.

Viņš redz to diženo potenciālu visās Savās meitās, lai kur viņas būtu. Tas uzliek lielu atbildību katrai no jums. Viņš sagaida, ka jūs izturēsieties pret katru cilvēku, ko satiekat, kā pret Dieva bērnu. Šis ir tas iemesls, kāpēc Viņš pavēl mums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un piedot viņiem. Jūsu laipnības un piedošanas sajūtas pret citiem rodas, pateicoties jūsu kā Viņa meitas dievišķajam mantojumam. Katrs cilvēks, ko satiekat, ir, Viņa mīlēts, garīgais bērns.

Kad jūs sajūtat šo diženo māsu radniecību, tad tas, kas, mūsuprāt, šķir mūs, atkrīt. Piemēram, jaunākas un vecākas māsas dalās savās sajūtās, cerot, ka viņas tiks saprastas un pieņemtas. Kā Dieva meitām, jums ir vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā.

Paturot šo prātā, jaunajām sievietēm vajadzētu skatīties uz savu ienākšanu Palīdzības biedrībā kā uz iespēju — palielināt savu māsu loku, kuras viņas iepazīs, apbrīnos un iemīlēs.

Šīs pašas spējas — saredzēt to, kas mēs varam būt, pieaug ģimenēs un Sākumskolā. Tas notiek ģimenes mājvakaros un Sākumskolas programmās. Mazi bērni tiek iedvesmoti pateikt lielas un brīnumainas lietas, kā viņi to darīja, kad Glābējs atraisīja viņu mēles, mācot viņus pēc Savas augšāmcelšanās.³

Kamēr Sātans, iespējams, uzbrūk māsām aizvien jaunākā vecumā, Tas Kungs paceļ māsas arvien augstākā garīgajā līmenī. Piemēram, jaunas sievietes māca savām mātēm, kā lietot FamilySearch, lai atrastu un izglābtu priekštečus. Dažas jaunās māsas, ko es pazīstu, izvēlas agri no rīta doties veikt aizstājošo kristīšanos tempļos, nebūdamas skubinātas nekādā veidā, izņemot vienīgi Elijas garu.

Misijās visā pasaulē māsas tiek aicinātas kalpot par vadītājām. Tas Kungs radīja nepieciešamību viņu kalpošanai, aizskarot vēl vairāku māsu sirdis un liekot arī viņām sajust vēlmi kalpot. Vairāk nekā daži misiju prezidenti ir redzējuši māsas, misionāres, kļūstam par vēl spēcīgākām sludinātājām un audzinošām vadītājām.

Vai nu jūs kalpojat kā pilnlaika misionāre, vai ne, jūs varat iegūt tās pašas spējas — bagātināt savu laulību un audzināt cildenus bērnus, sekojot diženu sieviešu piemēram.

Padomājiet par Ievu, visu dzīvo māti. Elders Rasels M. Nelsons šādi izteicās par Ievu: „Mēs un visa cilvēce esam mūžīgi svētīti Ievas lielās drosmes un gudrības dēļ. Pirmā nobaudot augli, viņa izdarīja to, kas bija jādara. Ādams bija pietiekami gudrs, lai rīkotos tāpat.”⁴

Katrai Ievas meitai ir potenciāls nest tādu pašu svētību savai ģimenei, kā Ieva ienesa savējā. Viņai bija tik svarīga loma ģimeņu nodibināšanā, ka mums ir šāds pieraksts par viņas radīšanu: „Un Dievi sacīja: Darīsim palīgu cilvēkam, jo nav labi, ka cilvēks būtu viens, tādēļ mēs radīsim palīgu viņam.”⁵

Mēs nezinām visu palīdzību, ko Ieva sniedza Ādamam un viņu ģimenei. Taču mēs zinām vienu lielu dāvanu, ko viņa deva un ko katra no jums arī varat dot: viņa palīdzēja savai ģimenei saskatīt ceļu mājup, kad priekšā esošais ceļš šķita grūts. „Un Ieva, viņa sieva, dzirdēja to visu un bija laimīga, sakot: Ja nebūtu mūsu pārkāpuma, mums nekad nebūtu pēcnācēju, un mēs nekad nepazītu ne labu, ne ļaunu, ne mūsu pestīšanas prieku, ne mūžīgo dzīvi, ko Dievs dod visiem paklausīgajiem.”⁶

Jums ir viņas paraugs, kam sekot.

Caur atklāsmi Ieva atpazina ceļu mājup — pie Dieva. Viņa zināja, ka Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana padarīja iespējamu mūžīgo dzīvi ģimenēs. Viņa bija pārliecināta, kā arī jūs tādas varat būt, ka, viņai turot ar Debesu Tēvu noslēgtās derības, Pestītājs un Svētais Gars atbalstīs viņu un viņas ģimeni, lai arī kādas būtu bēdas un vilšanās. Viņa zināja, ka var Viņiem uzticēties.

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”⁷

Es zinu, ka Ieva piedzīvoja bēdas un vilšanās, taču es arī zinu, ka viņa rada prieku zināšanās, ka viņa un viņas ģimene var atgriezties, lai dzīvotu ar Dievu. Es zinu, ka daudzas no jums, kas esat šeit, pieredzat bēdas un vilšanās. Es atstāju jums savu svētību, lai, līdzīgi Ievai, jūs varētu sajust to pašu prieku, ko viņa sajuta, atpakaļceļā uz mājām.

Man ir droša liecība, ka Dievs Tēvs vada jūs ar mīlestību. Viņš mīl katru no jums. Jūs esat Viņa derības meitas. Tāpēc, ka Viņš jūs mīl, Viņš sniegs jums nepieciešamo palīdzību, lai jūs virzītos pašas un palīdzētu virzīt citus augšup pa ceļu — atpakaļ Viņa klātbūtnē.

Es zinu, ka Glābējs samaksāja visu mūsu grēku cenu un ka Svētais Gars liecina par patiesību. Jūs sajutāt šo mierinājumu šajā sapulcē. Man ir liecība, ka visas atslēgas, kas saista svētas derības, ir atjaunotas. Šodien tās tur un pielieto mūsu pašreizējais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons. Es atstāju šos mierinājuma un cerības vārdus jums, Viņa mīļajām derības meitām, Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.