21. nodaļa

Pēdējo dienu brīnums — misionāru darbs

„Es aicinu jūs kļūt par diženu armiju, kas jūt entuziasmu veikt šo darbu un lielu, visaptverošu vēlmi palīdzēt misionāriem pildīt viņu milzīgo pienākumu.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Lai gan, būdams jaunietis, Gordons B. Hinklijs bija uzticīgs priesterības nesējs, viņš negaidīja, ka tiks aicināts pilnlaika misijā. „Tas bija visdziļākās ekonomiskās depresijas laiks cilvēces vēsturē,” viņš vēlāk paskaidroja. „[Soltleiksitijā] bezdarba līmenis sasniedza aptuveni 35%, un vairums no bezdarbniekiem bija vīri un tēvi, jo tikai neliels skaits sieviešu strādāja algotu darbu. Tolaik misijā devās tikai daži misionāri. … Es biju ieguvis bakalaura grādu un plānoju kaut kādā veidā uzsākt maģistra studijas. Tad bīskaps nāca klajā ar, manuprāt, šokējošu ieteikumu. Viņš runāja par misiju.”¹

Gordons atsaucās sava bīskapa „šokējošajam ieteikumam” un 1933. gadā tika aicināts kalpot Anglijā, kļūdams par vienu no 525 misionāriem, kuri togad tika aicināti misijā.² Savas misijas laikā viņš sastapās ar daudziem pārbaudījumiem, taču kalpošana nostiprināja viņa ticību:

„Darbs misijā nebija viegls. Tas bija grūts un laupīja drosmi. Bet tā bija tik brīnišķīga pieredze! Atskatoties es atskāršu, ka, ierodoties Lielbritānijā, visdrīzāk biju savtīgs jaunietis. Kāda gan tā bija svētība — atlikt malā savas savtīgās intereses, īstenojot daudz dižākas intereses Tā Kunga darbā! …

Es esmu ļoti pateicīgs par savu misijas pieredzi. Es spēju aizskart dažu cilvēku dzīves, un gadu gaitā viņi ir man pateikušies. Tas ir svarīgi. Taču man nekad nav īpaši rūpējis tas, cik daudz man vai citiem misionāriem bijis kristību. Es esmu smēlies gandarījumu apziņā, ka esmu paveicis to, ko Tas Kungs vēlas, un kalpojis par instrumentu Viņa rokās, īstenojot Viņa nolūkus. Ejot cauri šai pieredzei, manas sirds dziļumos nostiprinājās pārliecība un apziņa, ka šis patiesi ir patiesais un dzīvais Dieva darbs, kas atjaunots caur pravieti, lai svētītu visus, kuri to pieņems un dzīvos pēc tā principiem.”³

Līdz ar misiju aizsākās prezidenta Hinklija nodošanās Tā Kunga darbam visa mūža garumā. Kalpojot par Baznīcas prezidentu, viņš ceļoja vairāk nekā miljons reižu (1,6 miljoni km) uz vairāk nekā 70 valstīm, lai dalītos liecībā par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto evaņģēliju.⁴

Prezidents Hinklijs bieži izteica Baznīcas locekļiem aicinājumu — pievienoties viņam evaņģēlija sludināšanā. Viņa prezidentūras laikā šim aicinājumam atsaucās vairāk nekā 400 000 pilnlaika misionāru. Pateicoties viņu kalpošanai un Baznīcas locekļu misionāru darbam, šajā laikā tika kristīti vairāk nekā 3 500 000 jaunpievērsto.⁵

Allaž optimistiskais prezidents Hinklijs dalījās savā ekspansīvajā vīzijā par turpmāko Tā Kunga darba attīstību:

„Ja mēs dosimies uz priekšu, nezaudējot vīziju par mūsu mērķi, ne par vienu nerunājot sliktu, dzīvojot pēc dižajiem principiem, kuru patiesums mums zināms, šis darbs virzīsies uz priekšu, varenībā un spēkā piepildot visu Zemi. Durvis, kas šobrīd ir aizvērtas evaņģēlija sludināšanai, tiks atvērtas.⁶

Mums ir lielas cerības uz nākamību, un mums ir stipra ticība. Mēs zinām, ka esam tik tikko pieskārušies tam darbam, kas norisināsies turpmākajos gados. … Mums ir milzīgs pienākums — virzīties uz priekšu. Taču tā ir arī dižena iespēja.”⁷

„Pasniegsim roku pasaulei, veicot misionāru darbu un mācot visus, kas ieklausīsies vēstī par evaņģēlija atjaunošanu!”

Gordona B. Hinklija mācības

Mums ir jāsniedz roka pasaulei, veicot misionāru darbu un mācot visus, kas ieklausīsies.

Mums ir dievišķs uzdevums — nest evaņģēliju katrai tautai, tautībai, valodai un katram cilvēkam. Mums ir uzdots mācīt un kristīt Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā. Augšāmceltais Glābējs teica: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15.) Mēs esam iesaistījušies dižā un visaptverošā patiesības un labvēlības krusta gājienā.⁸

Misionāru darbs pastāvēja jau pirms Baznīcas organizēšanas. Kopš tā laika tas ir turpinājies, neraugoties uz daudz un dažādajām grūtībām, ar ko sastapušies mūsu ļaudis. Lai katrs no mums apņemas atsaukties jaunām iespējām, uzņemties lielāku atbildību un veikt atbildīgākus pienākumus, palīdzot mūsu Debesu Tēva brīnišķīgajā darbā — īstenot Viņa dēlu un meitu nemirstību un mūžīgo dzīvi visā pasaulē!⁹

Pēdējo dienu svētie, pasniegsim roku tiem, kas nav no mūsu ticības! Nerīkosimies augstprātīgi, izturoties pret citiem ar pārāka svētuma attieksmi. Tā vietā izrādīsim citiem mīlestību, izturēsimies cieņpilni un izpalīdzīgi. Mēs esam ārkārtīgi pārprasti, un es baidos, ka tas lielākoties ir mūsu pašu vainas dēļ. Mēs varam būt daudz iecietīgāki, viesmīlīgāki, draudzīgāki, rādot daudz labāku piemēru nekā agrāk. Mācīsim savus bērnus izturēties pret citiem draudzīgi, cieņpilni, mīloši un ar apbrīnu. Tam būs daudz labāki rezultāti nekā pašcildinošai attieksmei. …

Pasniegsim roku pasaulei, veicot misionāru darbu, mācot visus, kas ieklausīsies vēstī par evaņģēlija atjaunošanu, bezbailīgi, bet tajā pašā laikā bez jebkāda paštaisnuma stāstot par Pirmo vīziju, liecinot par Mormona Grāmatu un par priesterības atjaunošanu. Metīsimies ceļos, mani brāļi un māsas, un lūgsim par iespēju vest citus pie priekpilnā evaņģēlija.¹⁰

Tas ir apbrīnojami un brīnišķīgi, kā tūkstošiem cilvēku skar Svētā Gara brīnums un viņi notic, pieņem un kļūst par Baznīcas locekļiem. Viņi tiek kristīti. Viņu dzīve mainās uz mūžiem. Notiek brīnumi. Viņu sirdī sāk dīgt ticības sēkla. Tā uzplaukst, turpinot mācīties. Un viņi pieņem principu pēc principa, līdz ir ieguvuši visas apbrīnojamās svētības, kas tiek dotas cilvēkiem, kuri staigā ticībā šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.¹¹

Mums ir jāpalīdz pilnlaika misionāriem vest cilvēkus pie patiesības atziņas.

Reiz es Dienvidamerikā satiku kādu sievieti, kura bija pievienojusies Baznīcai. Kvēli mīlot [evaņģēliju], ko bija uzgājusi, viņa staigāja apkārt, entuziasmā stāstot par to citiem. Tikai septiņu mēnešu laikā kopš viņas kristībām viņa bija ieteikusi misionāriem trīssimt paziņas, lai tie varētu tiem izskaidrot evaņģēliju. Uz minēto brīdi sešdesmit no tiem bija pievienojušies Baznīcai. Droši vien, ka vēlāk pievienojās vēl vairāk. Viesodamies Sanpaulu pilsētā, Brazīlijā, es satiku jaunu misionāru, kurš bija pirmais, kurš mācīja šai sievietei evaņģēliju. Arī viņš bija jaunpievērstais un bija devies misijā, lai pārstāvētu Baznīcu, pienesot vērā ņemamu finansiālu upuri. Sieviete, par kuru runāju, bija viena no 43 cilvēkiem, kuriem viņš uz to brīdi bija palīdzējis pievienoties Baznīcai. Šis jaunietis no Brazīlijas bija pavairojis savus pūliņus vairāk nekā simts reižu — ar 43 paša jaunpievērstajiem un 60 jaunpievērstajiem caur sievieti, kuru bija pievērsis, neskaitot pārējos, kurus atvedīs citi viņa jaunpievērstie.¹²

Tik daudzi no mums uzskata, ka misionāru darbs nozīmē — vienkārši klauvēšanu pie durvīm. Visi, kuri ir iepazinuši šo darbu, zina, ka ir labāks ceļš, un tas ir caur Baznīcas locekļiem. Ja klausītāju ar misionāriem iepazīstina Baznīcas loceklis, tiek iedarbināta tūlītēja atbalsta sistēma. Baznīcas loceklis liecina par to, ka šis darbs ir patiess. Viņam patiesi rūp, lai viņa draugs — klausītājs — būtu laimīgs, un viņš ir sajūsmā, ja šis draugs progresē evaņģēlija apguvē.

Pilnlaika misionāri var mācīt šo klausītāju, taču Baznīcas loceklis, kad vien iespējams, sniedz atbalstu, piedāvājot savu mājvietu, lai viņi varētu veikt misionāru kalpošanu. Viņš no visas sirds liecina par šī darba dievišķumu. Viņš ir līdzās, lai atbildētu uz jautājumiem, kad blakus nav misionāru. Viņš turpina draudzēties ar jaunpievērsto, kuru gaida lielas un nereti arī grūtas pārmaiņas.

No evaņģēlija nav jākaunas. Tā ir lieta, ar ko lepoties. „Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu,” Pāvils rakstīja Timotejam (2. Tim. 1:8). Iespējas dalīties evaņģēlijā ir visur. …

„Iespējas dalīties evaņģēlijā ir visur.”

Jaunu cilvēku ievešanas process Baznīcā nav tikai misionāru atbildība. Vislabākos panākumus viņi gūst tad, ja jaunu klausītāju uziešanu nodrošina Baznīcas locekļi. …

Lai katrs Baznīcas loceklis arvien lielākā mērā apzinās savu paša potenciālu — vest apkārtējos pie zināšanām par patiesību! Lai katrs pie tā piestrādā! Lai katrs par to lūdz no visas sirds! …

Mani brāļi un māsas, mēs varam ļaut, lai misionāri cenšas paveikt to tikai saviem spēkiem, vai arī palīdzēt tiem. Darbojoties vieni, viņi klauvēs pie durvīm dienu pēc dienas, bet pļauja būs niecīga. Mēs kā Baznīcas locekļi varam palīdzēt tiem atrast un mācīt klausītājus. …

Lai ik stabs sāk apzināties iespēju — atrast tos, kuri ieklausīsies evaņģēlija vēstījumā. Šajā procesā mums nevajag nevienu aizvainot. Mums nevajag būt iedomīgiem. Visefektīvākie meklēšanas pūliņi, ko mēs veiksim, būs krietna piemēra rādīšana savā dzīvē. Un, iesaistoties šajā kalpošanā, mūsu dzīve uzlabosies, jo mēs modri raudzīsimies, lai nedarītu vai nepateiktu neko tādu, kas varētu kavēt to cilvēku izaugsmi, kurus mēs cenšamies vest pie patiesības. …

Entuziasmam būtu jāpieaug ikvienā Baznīcas līmenī. Runāsim laiku pa laikam [par misionāru darbu] Svētā Vakarēdiena sanāksmēs. Apspriedīsim to priesterības nesēju un Palīdzības biedrības iknedēļas sanāksmju laikā. Lai jaunie vīrieši un jaunās sievietes runā par to un plāno, kā palīdzēt šajā svarīgajā pasākumā. Lai pat Sākumskolas bērni domā par to, kā palīdzēt. Daudzi vecāki ir atnākuši uz Baznīcu, pateicoties bērnam, kurš ticis aicināts uz Sākumskolu. …

Brāļi un māsas no bīskapijām, stabiem, apgabaliem un draudzēm, es aicinu jūs kļūt par diženu armiju, kas jūt entuziasmu veikt šo darbu un lielu, visaptverošu vēlmi palīdzēt misionāriem pildīt viņu milzīgo pienākumu — nest evaņģēliju katrai tautai, tautībai, valodai un katram cilvēkam. „Druvas jau ir baltas [un gatavas] pļaujai” (M&D 4:4). Tas Kungs ir sludinājis to atkal un atkal. Vai mēs ticēsim Viņa teiktajam?¹³

Misionāru vārdā … es vēlētos lūgt svētajiem darīt visu, kas viņu spēkos, lai ieteiktu misionāriem [cilvēkus], kurus tie varētu mācīt. To darot, jūs jutīsieties laimīgi. Katrs, ko redzēsit pievienojamies Baznīcai, pateicoties saviem pūliņiem, ienesīs jūsu dzīvē prieku. Es apsolu to ikvienam no jums.¹⁴

Pilnlaika misionāru darbs sniedz nezūdošu prieku tiem, kuri kalpo.

Mums ir jāpaceļ cienīguma un prasību latiņa attiecībā uz tiem, kuri dodas pasaulē kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, sūtņi.¹⁵

Mūsdienu pasaulei ir vajadzīgs tīras liecības spēks. Tai ir nepieciešams Jēzus Kristus evaņģēlijs, un, ja jau pasaulei tas ir jādzird, tad mums ir vajadzīgi vēstneši, kas to mācītu.

Mēs lūdzam, lai vecāki sāktu apmācīt savus bērnus [misionāru darbā] jau kopš mazotnes. Ja mājās tiek noturētas ģimenes lūgšanas, ja mājās tiek noturēti ģimenes mājvakari, ja ģimenē tiek lasīti Svētie Raksti, ja tēvs un māte aktīvi apmeklē Baznīcu un ar entuziasmu runā par Baznīcu un evaņģēliju, bērni pavisam dabiski piesātinās ar vēlmi — mācīt evaņģēliju citiem. Šādās ģimenēs parasti tiek piekoptas misionāru darba tradīcijas. Kamēr bērni vēl mazi, viņiem tiek atvērti krājkonti. Zēni uzaug, gluži dabiski sagaidot, ka tiks aicināti kalpot par Baznīcas misionāriem. Došanās misijā kļūst par tādu pašu puišu dzīves programmu kā izglītības iegūšana.¹⁶

Misionāru darbs būtībā ir priesterības pienākums. Tādēļ šī nasta ir jānes lielākoties mūsu jaunajiem vīriešiem. Tas ir viņu pienākums un atbildība.¹⁷

Jaunie [vīrieši], es ceru, ka jūs visi raugāties misijas virzienā. Es nevaru apsolīt, ka jums ies jautri. Es nevaru apsolīt, ka jums būs viegli un ērti. Es nevaru apsolīt, ka jūs laiku pa laikam neiegrimsiet mazdūšībā, nebaiļosities un nejutīsities nožēlojami. Taču es varu jums apsolīt, ka šajā laika periodā jūs pilnveidosities tā, kā nekad agrāk visā savā dzīvē. Es varu apsolīt jums unikālu, brīnišķīgu un nezūdošu laimes sajūtu. Es varu apsolīt, ka jūs izvērtēsiet savu dzīvi, ka jūs noteiksiet jaunas prioritātes, ka jūs tuvosieties Tam Kungam, ka lūgšana kļūs par patiesi brīnišķu pieredzi, ka jūs staigāsiet ticībā tam, ka viss labais, ko jūs darāt, nesīs augļus.¹⁸

Mums ir nepieciešamas arī dažas jaunās sievietes, [kas kalpotu misijā]. Viņas veic apbrīnojamu darbu. Viņas var iekļūt mājās, kur elderi nevar. …

[Taču] … jaunajām sievietēm nevajadzētu just tikpat lielu atbildību par to, kā jaunajiem vīriešiem. Dažas no viņām ļoti vēlēsies doties misijā. Ja tā, tad viņām vajadzētu apspriesties par to ar savu bīskapu un vecākiem.… Uzrunājot māsas, es saku, ka jūs tiksit vienlīdz cienītas, jūsu pienākums tiks paveikts tikpat lielā mērā, jūsu pūliņi būs vienlīdz pieņemami Tam Kungam un Baznīcai, neatkarīgi no tā, vai jūs dodaties misijā vai ne.¹⁹

Līdz ar vajadzību pēc jaunajiem elderiem un māsām, misijā ir pieaugoša vajadzība arī pēc pāriem. Gados vecāki laulātie pāri, kas devušies misijā, veic brīnišķīgu darbu. Mums vajag vēl vairāk pāru. Mums, jo sevišķi, ir vajadzīgi tie, kuri prot svešvalodas. Viņi var kalpot, veicot daudzus pienākumus, iejūtīgu un gādīgu misijas prezidentu vadībā.

Pieaugot cilvēku skaitam, kuri dodas pensijā, būdami enerģiski un pie labas veselības, starp viņiem ir daudzi, kuri var atsaukties milzīgajai vajadzībai pēc misionāriem Tā Kunga darbā.²⁰

Mūsu pensionētie vīrieši un sievietes kalpo būtiskos šīs Baznīcas misionāru amatos visā pasaulē. Viņu skaits pieaug. Viņi dodas turp, kur tiek aicināti. Viņi kalpo tur, kur tas ir nepieciešams. Tādējādi viņi iegūst jaunus draugus, dalās savās prasmēs un paver jaunas iespējas cilvēkiem, kuri nekad neaizmirsīs šos vīriešus un sievietes, kas nākuši pie viņiem tīras nesavtības garā — mācīt un darīt labu. Viņi nesaņem finansiālu atalgojumu. Viņi dodas misijā par saviem līdzekļiem. Viņu nodošanās šim darbam ir neizmērojama. Viņu pūliņi nes neskaitāmus augļus.²¹

„Mūsdienu pasaulei … ir nepieciešams Jēzus Kristus evaņģēlijs, un, ja jau pasaulei tas ir jādzird, tad mums ir vajadzīgi vēstneši, kas to mācītu.”

Iepazīstinot citus ar evaņģēliju, Tā Kunga Gars palīdz mums pieņemt atšķirīgo.

Tā kā mums [kā Dieva bērniem] ir vieni un tie paši vecāki, mēs visi atpazīstam patiesību. Tas, ka kādam ir nedaudz citāda ādas krāsa, ka viņa acīm ir nedaudz citādāks izvietojums, ka viņš nēsā atšķirīgu apģērbu, nekādā ziņā nepadara viņu par atšķirīgu indivīdu. Visā pasaulē vīrieši un sievietes uz vieniem un tiem pašiem stimuliem atsaucas gandrīz vienādi. Viņi cenšas sasildīties, kad ir nosaluši; viņi ir iepazinuši līdzīgus sāpju paveidus; viņi ir piedzīvojuši skumjas un iepazinuši prieku. …

Kad šķiet, ka savstarpējās atšķirības — domājot gan par mūsu kaimiņiem, gan citu kultūru pārstāvjiem — kļūst par barjeru tajā, lai dalītos ar evaņģēliju, parasti palīdz klusa laipnība. Es liecinu: ja mēs ievērosim Tā Kunga pavēli un iepazīstināsim citus ar evaņģēliju, Tā Kunga Gars palīdzēs pieņemt atšķirīgo starp cilvēkiem, kas māca un tiek mācīti. Tas Kungs izskaidroja šo procesu, sakot: „Tādēļ tas, kas sludina [ar Garu], un tas, kas saņem [ar Garu], saprot viens otru, un abi iedvesmojas un priecājas kopā.” (M&D 50:22.)

Es esmu gandarīts par to, ka visefektīvākais līdzeklis, kas katram no mums dots mūsu aicinājumā — dalīties evaņģēlijā —, ir Tā Kunga Gars. Mēs visi esam pamanījuši, kā Tas darbojas citos. Darot Tā Kunga darbu, mēs esam sajutuši To arī mūsos pašos. Tādos brīžos šķiet, ka atšķirīgais mūsos un cilvēkos, kurus mācām, nokrīt kā zvīņas no acīm. (Skat. 2. Nefija 30:6.) Starp mums dzimst radniecīgas jūtas un apbrīnojama sapratne. Mēs gluži burtiski saprotam viens otru un gluži burtiski iedvesmojamies, un priecājamies kopā.²²

Ja mēs virzīsimies uz priekšu ticībā, Tas Kungs svētīs mūsu pūliņus — iepazīstināt citus ar evaņģēliju.

Mēs patiesi esam iesaistījušies brīnumainā darbā un pieredzam brīnumu. … Debesu Dievs ir paveicis šo pēdējo dienu brīnumu, un tas, ko mēs esam redzējuši līdz šim, ir tikai ieskats diženajā darbā, kas vēl notiks. Šo darbu paveiks pazemīgi vīrieši un sievietes — gan gados jauni, gan veci.²³

Šis darbs būs veiksmīgs, jo Tas Kungs ir apsolījis:

„Un, kas pieņems jūs, tur Es būšu arī, jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.” (M&D 84:88.)

Virzīsimies uz priekšu ticībā, pildot dievišķi doto uzdevumu un saņemot dievišķi apsolītās svētības. Ja mēs tā darīsim, Tas Kungs svētīs mūsu pūliņus. Darīsim savu daļu, daloties evaņģēlijā ar apkārtējiem, pirmkārt, rādīdami piemēru un tikai pēc tam izteikdami iedvesmotas pamācības.

Akmens, kas, atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku roku palīdzības, turpinās velties, līdz būs piepildījis visu zemi. (Skat. Daniēla 2. nodaļu.) Es dalos ar jums savā liecībā par šo patieso principu un par to, ka ikviens no mums var palīdzēt šajā darbā atbilstoši saviem apstākļiem, tiecoties pēc Debesu Tēva vadības un iedvesmas. Darbs, ko mēs darām, ir Dieva darbs, un, pateicoties Viņa svētībai, mēs necietīsim neveiksmi.²⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kādēļ mēs dažkārt baidāmies dalīties evaņģēlijā? Kā mēs varam pārvarēt savas bailes un pasniegties pretī apkārtējiem? Miniet dažus piemērus! (Skat. 1. sadaļu.) Kādus misionāru darba brīnumus jūs esat pieredzējuši?
Kādēļ vislabākos panākumus misionāri gūst tad, „ja jaunu klausītāju atrašanu nodrošina Baznīcas locekļi”? (Skat. 2. sadaļu.) Kā vēl Baznīcas locekļi var palīdzēt pilnlaika misionāriem? Miniet dažus piemērus!
Kādēļ pilnlaika misija atstāj tik lielu iespaidu uz to cilvēku dzīvi, kuri kalpo? Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem sagatavoties kalpošanai pilnlaika misijā? (Skat. 3. sadaļu.) Kā ģimenes locekļi varētu palīdzēt gados vecākiem pāriem sagatavoties kalpošanai misijā?
Pārskatiet 4. sadaļu. Kādas iezīmes piemīt visiem cilvēkiem? Miniet dažus piemērus! Kā mēs varam pieņemt atšķirīgo, kas traucē dalīties evaņģēlijā? Kad jūs esat piedzīvojuši, ka Tā Kunga Gars palīdz pieņemt savstarpējās atšķirības?
Prezidents Hinklijs uzsver: ja mēs „virzīsimies uz priekšu ticībā”, Tas Kungs svētīs mūsu pūliņus dalīties evaņģēlijā (skat. 5. sadaļu). Kā jūs varat stiprināt savu ticību, lai jūsos pieaugtu vēlme dalīties evaņģēlijā?

Saistītās rakstvietas

Jesajas 52:7; Mateja 28:19–20; Almas 26:1–5; M&D 1:20–23; 4. nodaļa; 18:15–16; 38:40–41

Ieteikums skolotājiem

„Nebaidieties no klusuma brīžiem. Cilvēkiem bieži vien ir nepieciešams laiks, lai apdomātos un atbildētu uz jautājumiem vai izteiktu savas sajūtas vārdos. Jūs varētu ieturēt pauzi pēc tam, kad esat uzdevuši jautājumu, kad kāds ir dalījies garīgā pieredzē vai kad kādam rodas grūtības izteikties.” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 67. lpp.)