11. nodaļa

Ģimene — taisnīgas dzīves pamats

„Jo ar lielāku pārliecību, mīlestību un augstākām gaidām jūs audzināsit savus bērnus Jēzus Kristus evaņģēlijā, jo lielāka ir iespējamība, ka viņu dzīvēs būs miers.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Gordons un Mārdžorija Hinkliji 1973. gada beigās nelabprāt izlēma pārcelties no savām mājām Īstmilkrīkā, Jūtā, uz Soltleiksitiju, lai dzīvotu tuvāk Baznīcas galvenajai pārvaldei. Prezidents Hinklijs, kas tolaik bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, tā gada Vecgada vakarā veltīja laiku, lai uzrakstītu par savām mājām. Viņa vārdi atklāja, ko viņš juta pret šo vietu, taču vēl svarīgāk: tie atklāja, ko viņš juta pret savu mīlošo ģimeni.

„Mūs pārņem sentimentālas skumjas par došanos prom,” viņš rakstīja. Viņš atsauca atmiņā, kā visa ģimene kopīgiem spēkiem cēla šo māju un iekārtoja tās apkārtni. Tad viņa domas pievērsās attiecībām — kādas tās bija vienam pret otru un Dievu.

„Te mēs kopā spēlējāmies, mūsu bērniem pieaugot, un te mēs kopā lūdzām. Te mēs un mūsu bērni iepazina Debesu Tēvu, uzzināja, ka Viņš dzīvo, uzklausa un atbild.

Es varētu tā turpināt un uzrakstīt grāmatu … ne pasaulei domātu, bet gan šiem pieciem bērniem, viņu vīriem un sievām un viņu pēcnācējiem. Un, ja es varētu ietērpt vārdos šīs mājas stāstu, tur būtu asaras un smiekli, un brīnišķīgs, kluss, mīlestības gars, kas tur valdītu, aizskarot ikviena cilvēka sirdi, kas to lasa, — no tiem, kas tur dzīvoja un uzauga, mīlot cits citu. Viņi mīlēja savus kaimiņus, viņi mīlēja savu Dievu un To Kungu, Jēzu Kristu.”¹

Visu savu kalpošanas laiku prezidents Hinklijs liecināja par to, cik svarīgas ir mīlošas, uzticīgas ģimenes. Viņa vadībā Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums publicēja dokumentu „Ģimene — vēstījums pasaulei”, ko elders M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma raksturoja kā „spēcīgu un skaidru aicinājumu — pasargāt un stiprināt ģimenes”.² Pēc tam, kad 1995. gada septembrī prezidents Hinklijs bija nolasījis šo vēstījumu Palīdzības biedrības sanāksmē, viņš teica: „Katras tautas spēks sakņojas tās cilvēku māju sienās. Mēs mudinām mūsu ļaudis it visur stiprināt savas ģimenes saskaņā ar šīm vērtībām, ko laika gaitā esam godājuši.”³

„Mēs aicinām vecākus ieguldīt vislielākās pūles, mācot un audzinot savus bērnus.”

Gordona B. Hinklija mācības

Ģimenes attiecības ir vissvētākās no visām attiecībām.

Ģimene nāk no Dieva. To iedibināja mūsu Debesu Tēvs. Tā ietver vissvētākās attiecības. Tikai veidojot ģimenes, Tā Kunga mērķis var tikt piepildīts.⁴

Mēs esam baznīca, kas liecina par ģimenes — tēva, mātes un bērnu — nozīmīgumu un par to, ka mēs visi esam Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, bērni. Vecākiem, kas šajā pasaulē rada bērnus, ir pienākums viņus mīlēt, audzināt un par viņiem rūpēties, mācīt viņiem vērtības, kas svētīs viņu dzīves, lai viņi varētu izaugt par labiem pilsoņiem. … Es vēlos uzsvērt to, ko jūs jau zināt, proti, cik svarīgi ir vienot mūsu ģimenes mīlestībā un laipnībā ar cieņpilnu pateicības attieksmi un mācīt Tā Kunga ceļus, lai jūsu bērni izaugtu taisnīgi un izvairītos no traģēdijām, kas piemeklē tik daudzas ģimenes visā pasaulē.⁵

Jūs nedrīkstat izturēties nevērīgi pret savām ģimenēm. Nekas no tā, kas jums pieder, nav vērtīgāks par ģimeni.⁶

Tēviem un mātēm ir privilēģija rūpēties par saviem bērniem un mācīt viņiem Jēzus Kristus evaņģēliju.

Mēs aicinām vecākus ieguldīt vislielākās pūles, mācot un audzinot savus bērnus pēc evaņģēlija principiem, kas ļaus viņiem palikt „tuvu Baznīcai”. Mājas ir pamats taisnīgai dzīvei, un nekas cits nevar ieņemt tās vietu vai izpildīt svarīgos pienākumus šajā Dieva dotajā atbildībā.⁷

Es esmu pārliecināts, ka nekas nenodrošinās lielākus panākumus, uzņemoties šos riskantos vecāku pienākumus, kā ģimenes dzīves programma, kas ir rodama brīnišķīgajās evaņģēlija mācībās: ka mājas tēvs var tikt ietērpts Dieva priesterībā, ka, būdams mūsu Debesu Tēva bērnu pārvaldnieks, tā ir viņa privilēģija un pienākums — nodrošināt bērnu vajadzības, ka viņam savās mājās ir jāvalda saskaņā ar priesterības garu — „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību” (M&D 121:41–42); ka māte mājās ir Dieva meita, vieduma, nodošanās un mīlestības dvēsele, kas var tikt ietērpta Dieva Garā, ka, būdama mūsu Debesu Tēva bērnu pārvaldniece, tā ir viņas privilēģija un pienākums — audzināt un apmierināt bērnu ikdienas vajadzības; ka viņai kopā ar savu vīru ir arī jāmāca saviem bērniem „saprast grēku nožēlošanas, ticības Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, un kristīšanas, un Svētā Gara dāvanas ar roku uzlikšanu mācību … [un] lūgt, un staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā.” (M&D 68:25, 28.)

Šādās mājās vecākus mīl, nevis no viņiem baidās; viņus novērtē, nevis no viņiem bijās, un pret bērniem tur izturas kā pret Tā Kunga dāvanām, par kuriem ir jārūpējas, kuri ir jāaudzina un jāiedrošina un kuriem jāsniedz vadība.

Laiku pa laikam var rasties domstarpības vai nelieli strīdi. Bet, ja ģimenē pastāv lūgšana, mīlestība un uzmanība, tad kā pamats būs arī pieķeršanās, kas saistīs uz mūžu, un uzticība, kas vienmēr vadīs.⁸

Tagad es gribētu uzrunāt vientuļos vecākus. … [Jūs] nesat smagas nastas, kad pārvarat ikdienas grūtības, audzinot bērnus un cenšoties nodrošināt viņu vajadzības. Šis ir vientuļš pienākums. Taču jums nav jābūt pilnīgi vieniem. Ir daudzi, tik daudzi Baznīcā, kas palīdzēs jums, izturoties iejūtīgi un ar izpratni. Viņi nevēlas uzbāzties, kur viņi nav vēlami. Taču viņu interese par jums ir patiesa un neviltota, un viņi svēta paši savas dzīves, svētot jūsējo un jūsu bērnu. Pieņemiet viņu palīdzību. Viņiem tā ir jāsniedz gan pašu, gan jūsu labā.

Mūsu Baznīcā ir tūkstošiem labu bīskapu. Mums ir tūkstošiem labu kvorumu vadītāju. Mums ir tūkstošiem brīnišķīgas sievietes Palīdzības biedrībā. Mums ir mājskolotāji un apmeklējošās māsas. Viņi ir jūsu draugi, ko Tas Kungs ir nolicis šajā vietā, lai viņi ar savu spēku jums palīdzētu. Un nekad neaizmirstiet, ka Tas Kungs ir pats lielākais spēka avots, salīdzinot ar jebkuru citu. Mani aizkustināja viena pieredze, kurā dalījās … kāda vientuļā māte, kas audzināja septiņus bērnus, kad viņa lūdza savam Tēvam Debesīs, vai viņa varētu doties pie Viņa kaut tikai uz vienu nakti, lai rastu mierinājumu un spēku, ar ko stāties pretī rītdienas pārbaudījumiem. Viņa saņēma maigu atbildi, kas ienāca viņas prātā gandrīz kā atklāsme: „Tu nevari nākt pie manis, bet Es nākšu pie tevis.”⁹

Ja ar lielāku pārliecību, mīlestību un augstākām gaidām jūs audzināsit savus bērnus Jēzus Kristus evaņģēlijā, tad lielāka ir iespējamība, ka viņu dzīvēs būs miers.¹⁰

Caur ģimenes lūgšanu bērni uzaug ar ticību dzīvajam Dievam.

Skatieties uz saviem bērniņiem. Lūdziet ar viņiem. Lūdziet par viņiem un svētiet viņus. Pasaule, kurā viņi pakāpeniski ienāk, ir sarežģīta un grūta. Viņi sastapsies ar ļoti daudzām dzīves likstām. Viņiem būs nepieciešams visa veida spēks un ticība, ko jūs varat viņiem sniegt, kamēr vēl viņi ir jums blakus. Un viņiem arī būs nepieciešams lielāks spēks, ko sniedz augstākie spēki. Bērniem būs jādara kas vairāk par sekošanu tam, ko viņi uzzina. Viņiem būs jāpadara šī pasaule labāka, un vienīgie pieejamie līdzekļi būs viņu pašu dzīves paraugs un pārliecināšanas spēks, kas radīsies no viņu liecībām un zināšanām par Dieva lietām. Viņiem būs nepieciešama Tā Kunga palīdzība. Lūdziet ar viņiem, kamēr viņi ir mazi, lai viņi varētu iepazīt spēka avotu, kas būs vienmēr pieejams ikvienā viņu vajadzības stundā.¹¹

Es nezinu nevienu citu paradumu, kam būtu labvēlīgāka ietekme uz jūsu dzīvi, kā paradums kopā nomesties ceļos lūgšanā. Šiem vārdiem — mūsu Debesu Tēvs — ir ārkārtīgi liela ietekme. Tos nevar izrunāt ar sirsnību un atzīšanu, nesajūtot pienākumu pret Dievu. …

Jūsu ikdienas sarunas ar Viņu sniegs mieru jūsu sirdīs un prieku jūsu dzīvē, ko nevar gūt ne no viena cita avota. … Jūsu mīlestība kļūs stiprāka. Biežāk tiks pausti jūsu atzinīgie spriedumi vienam par otru.

Jūsu bērni tiks svētīti ar drošības sajūtu, kas radīsies no tā, ka viņi dzīvo mājās, kur mājo Dieva Gars. Viņi pazīs un mīlēs vecākus, kuri ciena viens otru, un šo bērnu sirdīs pieaugs cieņas gars. Viņi sajutīs drošību, ko sniedz, klusi izteikti, laipnie vārdi. Tēvs un māte būs viņu patvērums, kas, izturoties godīgi pret Dievu, izturēsies godīgi arī viens pret otru un savu tuvāko. Pieaugot, viņi attīstīs pateicības apziņu, jo būs dzirdējuši, kā viņu vecāki lūgšanās pauda pateicību par lielām un mazām svētībām. Viņi uzaugs ar ticību dzīvajam Dievam.¹²

Ģimenes mājvakari var tuvināt vecākus bērniem, kad viņi kopā mācās Tā Kunga ceļus.

Es atceros, kad biju mazs, piecgadīgs zēns, prezidents Džozefs F. Smits paziņoja visai Baznīcai, ka ģimenēm ir jāpulcējas kopā uz ģimenes mājvakariem. Mans tēvs sacīja: „Baznīcas prezidents lūdza mūs to darīt, un mēs to darīsim.”

Un tā mēs visi sapulcējāmies ģimenes mājvakarā. Tas bija dīvaini. Viņš teica: „Mēs dziedāsim dziesmu.” Mums nebija īpaši dziedošas balsis. … Mēs centāmies dziedāt un smējāmies viens par otru. Līdzīgi notika ar pārējām lietām. Taču, pateicoties šai pieredzei, galu galā radās kaut kas brīnišķīgs — paradums, kas mums palīdzēja, kas mūs satuvināja kā ģimeni, kas mūs stiprināja un radīja mūsu sirdīs pārliecību par to, ka ģimenes mājvakari ir vērtīgi.¹³

Es esmu pateicīgs par to, ka iknedēļas ģimenes mājvakars mūsu Baznīcā ir daļa no mūsu pamatprogrammas. Ir ļoti svarīgi, ka mūsdienu aizņemtajā ikdienā tūkstošiem ģimeņu visā pasaulē patiesi cenšas ziedot vienu vakaru nedēļā, lai kopā dziedātu, pamācītu cits citu Tā Kunga ceļos, nomestos ceļos kopējā lūgšanā un pateiktos Tam Kungam par viņa žēlastību, un piesauktu Viņa svētības savās dzīvēs, savās mājās, savos darbos un savā zemē. Es domāju, ka mēs ne līdz galam novērtējam to lielo labumu, ko šī programma sniegs.¹⁴

Ja jūs šaubāties, vai ģimenes mājvakari ir vērtīgi, pamēģiniet tos rīkot. Sapulciniet ap sevi bērnus, māciet viņus, lieciniet viņiem, lasiet Svētos Rakstus un labi pavadiet ar viņiem kopā laiku.¹⁵

Vecākiem vajadzētu sākt mācīt savus bērnus, kad viņi vēl ir ļoti mazi.

Neilgi pēc tam, kad apprecējāmies, mēs uzcēlām savu pirmo māju. Mums nebija daudz naudas, un lielu daļa darba paveicu es pats. Apkārtnes labiekārtošana bija pilnībā manā pārziņā. Pirmais no daudzajiem kokiem, ko iestādīju, bija bezdzelkšņu akācija, un es varēju iztēloties to vasaras dienu, kad tās ēna dāvās mūsu mājai vēsumu. Es iestādīju to malā, kur vējš no kanjona austrumu pusē pūta visspēcīgāk. Es izraku bedri, ieliku stādu, apbēru ar zemi, uzlēju ūdeni un pa lielam aizmirsu par to. Tas bija pavisam mazs kociņš, varbūt trīs ceturtdaļcollas [2 centimetrus] diametrā. Tas bija tik lokans, ka es to viegli varēju noliekt jebkurā virzienā. Nākamajos gados es tam pievērsu maz uzmanības. Tad, kādā ziemas dienā, kad koka lapas bija nobirušas, es neviļus paskatījos uz to pa logu. Es ievēroju, ka tas bija noliecies rietumu virzienā, zaudējis formu un līdzsvaru. Es tam nespēju noticēt. Es devos laukā un, atstūmies pret to, centos to iztaisnot. Taču stumbra diametrs tagad bija gandrīz pēdu plats [30 cm]. Mans spēks pret to neko nespēja paveikt. Es izņēmu trīsi no savas instrumentu kastes, vienu galu piestiprināju pie koka, bet otru — pie stingri nostiprināta mieta. Es pievilku virvi. Trīsis tik nedaudz pakustējās, un koka stumbrs viegli notrīcēja. Taču tas arī bija viss. Šķita, ka tas man saka: „Tu nevari mani iztaisnot. Ir jau par vēlu. Esmu izaudzis tāds, jo tu pret mani nevērīgi izturējies, un es neliekšos.”

Beigās, būdams izmisis, es paņēmu savu zāģi un nozāģēju lielo, smago zaru rietumpusē. Es atkāpos un apskatīju, ko biju izdarījis. Es biju nozāģējis lielāko koka daļu, atstājot milzīgu rētu, aptuveni astoņas collas [20 cm] garu, un tikai vienu mazu zaru, kas stiepās pretī debesīm.

… Nesen es atkal paskatījos uz šo koku. Tas ir liels, tā forma ir uzlabojusies, un šis koks ir labs papildinājums mājai. Taču, cik nopietna bija šī jaunības trauma un cik sāpīga ārstēšana, ko es veicu, lai to iztaisnotu! Tikko iestādītam kokam būtu pieticis ar auklu, lai to noturētu savā vietā pret vēja spēkiem. Es varēju un man vajadzēja piesiet šādu auklu, kas prasītu tikai nelielu piepūli, bet es to neizdarīju. Un koks noliecās, pakļaujoties spēkam, kas uz to iedarbojās.

Bērni līdzinās kokiem. Kad viņi ir mazi, viņu dzīves var pielāgot un vadīt, pieliekot tik nelielu piepūli. Tas, kurš sarakstīja Salamana pamācības, teica: „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis” [Salamana pamācības 22:6]. Apmācības sākas mājās.¹⁶

„Sapulciniet ap sevi bērnus, māciet viņus, lieciniet viņiem, lasiet Svētos Rakstus un labi pavadiet ar viņiem kopā laiku.”

Jesaja teica: „Visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti, un liels būs tavu dēlu miers” (Jes. 54:13).

Tāpēc sniedziet saviem dēliem un meitām vadību, tāpēc dariet to no tā brīža, kad viņi ir ļoti mazi, tāpēc māciet viņiem Tā Kunga ceļus, lai miers viņus pavadītu visas dzīves garumā.¹⁷

Ja bērni dumpojas, vecākiem ir jāturpina lūgt par viņiem, mīlēt viņus un jācenšas viņiem tuvināties.

Es apzinos, ka pastāv vecāki, kuri, neskatoties uz to, ka ir dāvājuši mīlestību, cītīgi un uzticami centušies savus bērnus mācīt, redz, kā viņu bērni izaug pretēji tam, kas mācīts, un raud par to, ka viņu ietiepīgie dēli un meitas apzināti izvēlas ceļus ar traģiskām sekām. Es dziļi jūtu jums līdzi un vēlos jums citēt Ecēhiēla vārdus: „Dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums”(Ecēhiēla 18:20).¹⁸

Šad un tad, par spīti visām labām lietām, ko jūs cenšaties darīt, bērni dumpojas. Taču turpiniet darīt iesākto. Nekad nepadodieties. Kamēr vien jūs cenšaties, jūs neesat zaudējuši. Turpiniet.¹⁹

Ja kāds jūsu bērns vai tuvs cilvēks atrodas šādā [dumpīgā] stāvoklī, nepadodieties. Lūdziet par viņiem, mīliet viņus, centieties viņiem tuvināties un palīdziet viņiem.²⁰

Dažreiz var likties, ka ir par vēlu. … Taču atcerieties manu bezdzelkšņu akāciju (skat. 171.–172. lpp.). Apcirpšana un ciešanas atnesa ko skaistu, un šī koka turpmākā dzīve sniedza tik vēlamo ēnu, kas pasargāja no dienas svelmes.²¹

Mēs stiprinām savas ģimenes, ja tiecamies pēc debesu palīdzības un veicinām mīlestības un cieņas garu savstarpējās attiecībās.

[Bērnu audzināšana] ne vienmēr ir viegla. Tā var būt vilšanās un izaicinājumu pilna. Tā prasa drosmi un pacietību. … Mīlestība var to visu mainīt, — mīlestība, ko dāsni dāvā bērnībā un kas vada cauri neveiklajiem pusaudžu gadiem. Tā paveiks to, ko uz bērniem izšķiesta nauda nekad nespēs izdarīt.

To pašu paveiks pacietība, ko paužam, savaldot savu mēli un dusmas. …

Un iedrošinājums, ko paužam uzslavējot, nevis kritizējot.

Tas viss kopā, līdz ar lūgšanām, paveic brīnumus. Nedomājiet, ka varat to izdarīt vieni. Audzinot debesu bērnu — jūsu bērnu, kurš ir arī sava Debesu Tēva bērns, — jums ir nepieciešama debesu palīdzība.²²

Ikviens bērns, ar dažiem izņēmumiem, ir „māju produkts” — labu, sliktu vai vienaldzīgu māju. Gadu gaitā, bērniem pieaugot, viņu dzīves lielā mērā pauž un atspoguļo ģimenē sniegtās mācības. Ja pret bērniem izturas ar bardzību, tiem dara pāri, uz viņiem izgāž dusmas, viņiem neuzticas, šādas attieksmes augļi ir zināmi un saredzami, un, visdrīzāk, tas pats ir gaidāms arī nākamās paaudzes attiecībās. Atkal no otras puses, ja pret bērniem izturas ar iecietību, cieņu, uzmanību, laipnību, žēlsirdību, līdzjūtību un viņiem piedod, šādas attieksmes augļi arī ir zināmi, un tie nesīs atlīdzību mūžībā. Tie būs pozitīvi, jauki un brīnišķīgi. Ja vecāki izrāda žēlsirdību un par to māca, nākamā paaudze to īstenos savā dzīve un rīcībā.

Es uzrunāju tēvus un mātes it visur — ar lūgumu nolikt malā bardzību, savaldīt savas dusmas, pazemināt savas balss toni un izturēties savās mājās ar žēlsirdību, mīlestību un cieņu citam pret citu.²³

Senajos laikos tika teikts, ka „miermīlīga atbilde apklusina dusmas”. (Sal. pam. 15:1.) Mēs reti kad iekļūstam nepatikšanās, kad runājam ar laipnību. Tikai tad, kad mēs paceļam savas balsis, pa gaisu iet dzirksteles un sīki rakumi kļūst par strīdu kalniem. … Debesu balss ir klusa un mierīga balss [skat. 1. Ķēniņu 19:11–12]; līdzīgi mājas miera balss arī ir klusa.²⁴

Ģimenēs, protams, ir nepieciešama disciplīna. Taču disciplīna, ko panāk ar bardzību vai cietsirdību, neizbēgami veicina aizvainojumu un sarūgtinājumu, ne labošanos. Tā neko nedziedina, bet tikai saasina problēmu. Tai ir tendence pašiznīcināties.²⁵

Visā pasaulē nav tādas disciplīnas, ko varētu pielīdzināt mīlestības disciplīnai. Tai pašai piemīt sava burvība.²⁶

Nepārstāsim stiprināt savas ģimenes! Vīri un sievas, veiciniet savā starpā pilnīgas uzticības garu! Neizturēsimies viens pret otru kā pret kaut ko pašsaprotamu, bet gan nerimstoši strādāsim pie tā, lai savstarpējās attiecībās izkoptu cieņpilnu mīlestības garu.²⁷

Ak, Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, svētī vecākus, lai viņi varētu mācīt ar mīlestību, pacietību un iedrošinājumu tos, kuri ir visdārgākie, — bērni, kuri nākuši no Tevis, lai mēs viņus visus varētu pasargāt un virzīt uz labo un lai pieaugot viņi nestu svētības šai pasaulē, par kuras daļu viņi kļūs.²⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Hinklijs mācīja, ka ģimene „ietver vissvētākās attiecības” (1. sadaļa). Kā šī patiesā mācība varētu ietekmēt mūsu attiecības ar ģimenes locekļiem? Kā tā varētu ietekmēt mūsu izvirzītās prioritātes attiecībā uz laiku un nodarbēm?
Kāpēc vecākiem būtu „[jāiegulda] vislielākās pūles, mācot un audzinot savus bērnus”? (Skat. 2. sadaļu.) Kā evaņģēlija mācīšana mājās ir svētījusi jūsu ģimeni? Kā vecāki var uzlabot savus centienus, lai palīdzētu bērniem dzīvot saskaņā ar evaņģēliju?
Atkārtojiet prezidenta Hinklija mācības par svētībām, ko nes ģimenes lūgšana (skat. 3. sadaļu). Kāpēc, jūsuprāt, ģimenes lūgšana nes svētības? Kādas svētības jūs esat pieredzējuši, pateicoties regulārai ģimenes lūgšanai? Ko mēs zaudējam, ja nevērīgi izturamies pret ģimenes lūgšanu?
Ko mēs varam mācīties no Gordona B. Hinklija agrās bērnības pieredzes ģimenes mājvakaros? (Skat. 4. sadaļu.) Kādas svētības ir saņemtas jūsu ģimenē, pateicoties ģimenes mājvakariem?
Atsauciet atmiņā prezidenta Hinklija stāstu par bezdzelkšņu akāciju (skat. 5. sadaļu). Kā jūs varētu pielīdzināt šo stāstu sev?
Kā prezidenta Hinklija mācības šīs nodaļas 6. sadaļā var palīdzēt tiem vecākiem, kuru bērns ir ietiepīgs? Kā vecāki un citi cilvēki var sniegties pretī ar mīlestību?
Kādēļ ir svarīgi, lai vecāki ievieš ģimenē disciplīnu ar mīlestību, ne dusmām? Kā vecāki var ieviest ģimenē disciplīnu ar mīlestību? Kā ģimenes locekļi var izkopt savstarpējās attiecībās cieņpilnu mīlestības garu? (Skat. 7. sadaļu.)

Saistītās rakstvietas

5. Mozus 11:19; Ēnosa 1:1–5; Mosijas 4:14–15; Almas 56:45–48; 3. Nefija 18:21; skat. arī „Ģimene — vēstījums pasaulei”, Ensign, vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.

Ieteikums skolotājam

„Jums varētu šķist, ka jums trūkst sapratnes par kādu noteiktu principu, kuru jūs apgūstat, lai mācītu. Taču, studējot šo principu ar lūgšanām, dzīvojot pēc šī principa, gatavojoties to mācīt un daloties šajā principā ar citiem, jūsu liecība tiks stiprināta un padziļināta” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 19. lpp.).