Gordona B. Hinklija dzīves gājums un kalpošana
Pēdējo dienu svētie 1998. gada 16. februārī pēdējo dienu svētie sapulcējās Neatkarības laukumā, Akrā, Ganā. Viņi atnāca, lai sveiktu savu pravieti — prezidentu Gordonu B. Hinkliju.1 Viņš stāvēja viņu priekšā ar smaidu sejā un paziņoja ilgi gaidītus jaunumus, proti, ka viņu dzimtenē tiks būvēts templis. Elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, teica, ka tajā brīdī, kad prezidents Hinklijs to paziņoja, cilvēki „piecēlās un uzgavilēja, raudāja un dejoja, satvēra cits citu un kliedza”.2 Dažus gadus pēc tam, kad templis tika uzcelts un iesvētīts, kāda sieviete, kura todien bija klāt, atcerējās tās prieka sajūtas un izstāstīja, kā templis ir svētījis viņu:
„Es skaidri atceros pravieša Gordona B. Hinklija apmeklējumu Ganā un viņa paziņojumu par templi mūsu dzimtenē. Satraukums visu sejās, laime un prieka saucieni vēl joprojām ir skaidri manā prātā. …
Šodien, tāpēc ka mūsu valstī ir templis, es esmu precējusies un saistīta ar savu vīru uz laiku un visu mūžību. Šī svētība, ka es varu dzīvot ar savu ģimeni pēc šīs mirstīgās dzīves, dod man lielu cerību, kad es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai būtu kopā ar savu ģimeni mūžīgi.”3
Visā pasaulē prezidents Hinklijs ir palīdzējis cilvēkiem atrast šo „lielo cerību” centienos dzīvot atbilstoši Jēzus Kristus evaņģēlijam. Kā to parāda notikums Ganā, viņš vienlaicīgi kalpoja tūkstošiem. Viņš arī palīdzēja cilvēkiem katram individuāli. Elders Adnijs J. Komatsu no Septiņdesmitajiem pastāstīja, kā viņš jutās, kad kalpoja kā misijas prezidents un kad prezidents Hinklijs apmeklēja viņa misiju:
„Nekad, visu šo trīs gadu laikā, kopš es kalpoju kā misijas prezidents, viņš mani nekritizēja, neskatoties uz visām manām vājībām. … Un tas mani motivēja turpināt strādāt. … Katru reizi, kad viņš izkāpa no lidmašīnas, viņš satvēra manu roku un paspieda to tā, it kā viņš ar lielu sajūsmu smeltu ūdeni no akas. „Prezident Komatsu, kā jums klājas? … Jūs esat labi pastrādājis.” Tādā veidā viņš mani uzmundrināja, … un, kad viņš aizbrauca, es jutu, ka man vajadzētu strādāt ne tikai ar 100 procentu, bet ar 105 procentu atdevi.”4
Cilvēki juta no prezidenta Hinklija nākam uzmundrinājumu ne tikai viņa iedvesmojošo vārdu dēļ, bet arī viņa dzīvesveida dēļ. Elders Rasels M. Nelsons no Divpadsmit apustuļu kvoruma atceras:
„Centrālamerikā ceļā no lūgšanu nama uz lidostu automašīna, kurā brauca prezidents Hinklijs un māsa Hinklija, iekļuva avārijā. Es un māsa Nelsona braucām aiz viņiem un redzējām, kā tas notika. Smagā mašīna, kas bija pilna ar nenostiprinātiem metāla stieņiem, krustojumā tuvojās automašīnai, kurā atradās prezidents Hinklijs un māsa Hinklija. Lai izvairītos no sadursmes, smagās automašīnas vadītājs strauji nobremzēja, liekot šiem metāla stieņiem ietriekties Hinkliju mašīnā un to caurdurt. Logi tika sadauzīti, spārni un durvis tika iebuktētas. Tā būtu varējusi izvērsties par ļoti nopietnu avāriju. Notīrot saplēstā stikla lauskas no drēbēm un no ādas, prezidents Hinklijs teica: „Paldies, Tev, Kungs, par Tavu svētību; un tagad turpināsim ceļu citā mašīnā.””5
Šie vārdi, kas tika izteikti spontāni krīzes situācijā, raksturo prezidenta Hinklija dzīvi un kalpošanu kā Jēzus Kristus māceklim. Viņš, kā novēroja elders Holands, „vienmēr [bija] ticības pilns Dievam un nākotnei.”6
Ģimenes vēstures mantojums — ticības un neatlaidības pamats
Kad Gordons Bitners Hinklijs piedzima, 1910. gada 23. jūnijā, viņš savai mātei bija pirmais bērns, bet ģimenē viņu sagaidīja astoņi vecāki brāļi un māsas. Gordona tēvs, Brajents Stringhems Hinklijs, pēc savas pirmās sievas, Kristīnes, nāves apprecēja Eidu Bitneri. Eidai un Brajentam pēc Gordona piedzimšanas piedzima vēl četri bērni, un viņi audzināja savu lielo ģimeni ar mīlestību — un nešķirojot savā starpā, piemēram, saucot kādu par pusbrāli vai pusmāsu. Jau agrā bērnībā Gordons iemācījās augstu vērtēt savu ģimeni.
Gordona uzvārds un otrais vārds bija atgādinājums par viņa cēlo ģimenes vēstures mantojumu. Viņa Hinkliju senči bija starp pirmajiem piligrimiem zemē, kas vēlāk kļuva par Amerikas Savienotajām Valstīm. Vieni tika izraidīti uz šo zemi 1600–ajos gados savas kristīgās ticības dēļ. Citi 1620. gadā bija pasažieri uz Mayflower, viena no pirmajiem kuģiem, kas pārveda pārceļotājus no Eiropas uz Ziemeļameriku. Vairāk kā divus gadsimtus vēlāk Gordona vectēvs pa tēva līniju, Aira Nataniēls Hinklijs, kļuva par vienu no agrīnajiem pēdējo dienu svēto pionieriem. 1843. gadā 14 gadus vecais Aira, kas nesen bija palicis par bāreni, pievienojās Baznīcai Navū, Ilinoisā, pēc tam, kad viņš bija dzirdējis Džozefa un Hairama Smitu sprediķi. Gordona vecvecmāte Anna Bāra Masare Bitnere Stāra arī bija pioniere. Viņas dēls Brenimans Bārs Bitners, Gordona vectēvs pa mātes līniju, vēlāk atcerējās viņu ceļojumu uz Sālsezera ieleju 1849. gadā. „Es [11 gadu vecumā] karstumā un aukstumā dzinu divu vēršu pajūgu pāri tuksnešiem, upēm un kalniem — uz šo ieleju.”7
Brajents Hinklijs bieži atgādināja bērniem un mazbērniem par viņu bagāto vēstures mantojumu. Runājot par Mayflower piligrimu bīstamo ceļojumu un garo, skarbo ziemu, ar kuru viņi saskārās, kad sasniedza savu gala mērķi, viņš reiz teica: „Kad Mayflower pavasarī bija gatavs atgriezties, tikai 49 [no 102] cilvēki bija izdzīvojuši. Neviens neatgriezās atpakaļ [Anglijā]. Šī rakstura iezīme — nekad negriezties atpakaļ — ir iedzimta arī jūsos, puiši.”8 Tik ilgi kamēr Gordons palika uzticīgs šai mācībai, viņam pavērās tādas iespējas mācīties, kalpot un liecināt, par kurām viņš nekad nebūtu varējis iedomāties.
Bērnība — laiks, kad mācīties būt optimistam, čaklam un uzticīgam
Būdams bērns, Gordons Hinklijs nebija tik enerģisks un spēcīgs cilvēks, kādu viņu iepazina cilvēki viņa vēlākajos gados. Viņš bija „izstīdzējis, slimīgs zēns”, uzņēmīgs pret slimībām.9 Kad divus gadus vecais Gordons „saslima ar garo klepu”, … ārsts teica Eidai, ka vienīgās zāles ir tīrs lauku gaiss. Sekoja ārsta padomam, Brajents nopirka divus hektārus lielu saimniecību … un uzbūvēja mazu vasaras māju.”10 Saimniecība, kas atradās Sālsezera ielejas rajonā un kuru sauca Īstmilkrīka, kļuva par svētību visai ģimenei, sniedzot bērniem vietu, kur pastaigāties, spēlēties un apgūt vērtīgas mācības, kad tie strādāja kopā.
Eida un Brajents Hinkliji bija optimistiski un čakli vecāki, kas radīja saviem bērniem iespējas augt un gūt panākumus. Viņi sāka rīkot ģimenes mājvakarus, tiklīdz šī programma tika ieviesta 1915. gadā. Pirms gulētiešanas viņi dalījās stāstos, bieži no Svētajiem Rakstiem. Savās mājās viņi iedalīja istabu bibliotēkai, kur bērni varēja lasīt labas grāmatas. Viņi iemācīja saviem bērniem būt disciplinētiem, iedrošinot tos un sagaidot no viņiem to labāko.
Gordonam pieaugot, viņa ticība vairojās, kuru pastāvīgi stiprināja viņa vecāku ticības ietekme. Tad, kādu dienu, viņš piedzīvoja ko tādu, kas palīdzēja izveidot viņa liecības pamatu par pravieti Džozefu Smitu:
„Kad es biju divpadsmit gadus vecs zēns, mans tēvs paņēma mani līdzi uz staba, kurā mēs dzīvojām, priesterības sanāksmi. Es sēdēju pēdējā rindā, kamēr mans tēvs, būdams staba prezidents, sēdēja uz paaugstinājuma. Sanāksmes, kādu es nekad vēl nebiju apmeklējis, atklāšanā kājās stāvēja trīs vai četri simti vīru. Tie bija vīri no dažādiem sabiedrības slāņiem un dažādām profesijām, bet katram sirdī bija tā pati pārliecība, kura lika viņiem kopā dziedāt šos dižos vārdus:
Cildinām vīru, kas ar Jehovu tikās!
Pravieti, gaišreģi — Jēzus iecelto.
Pēdējo dienu atklāšanu viņš sāka,
Valdnieki godās un tautas slavēs to.
Manī kaut kas notika, kad es dzirdēju šos ticības vīrus dziedam. Savā zēna sirdī sajutu atskārsmi, ko sniedza Svētais Gars, par to, ka Džozefs Smits patiešām bija Visuvarenā pravietis.”11
Gordons B. Hinklijs kā jauns vīrietis
Izglītības turpināšana un smagu pārbaudījumu laiks
Savā agrajā bērnībā Gordonam nepatika skola, klases sienu un galdu vietā viņš deva priekšroku pagalmam. Taču kļūstot pieaugušākam, viņš iemācījās novērtēt grāmatas, skolas un bibliotēku mājās tikpat ļoti, kā laukus, kur viņš skraidīja ar basām kājām, būdams mazs zēns. Viņš absolvēju vidusskolu 1928. gadā un tajā pat gadā uzsāka studijas Jūtas Universitātē.
Šie četri gadi universitātē kļuva par gandrīz nepārvaramu izaicinājumu. 1929. gadā Savienoto Valstu akciju tirgus sabruka, un Lielā depresija sāka izplatīties visā valstī un pasaulē. Bezdarba līmenis Soltleiksitijā bija 35 procenti, taču Gordonam paveicās — viņam bija darbs apkalpojošajā sfērā, kas ļāva viņam nomaksāt mācību maksu un iegādāties skolas piederumus. Brajents, kurš strādāja par pārvaldnieku Baznīcas Dēsereta sporta zālē, samazināja sev algu, lai citi darbinieki varētu saglabāt savas darba vietas.12
Daudz nopietnāks par šīm finansiālām grūtībām bija atklājums, ka Gordona mātei ir vēzis. Viņa nomira 1930. gadā, 50 gadu vecumā, kad Gordonam bija 20 gadi. „Brūces, kuras iecirta mātes nāve, „bija dziļas un sāpīgas”,” teica Gordons.13 Šie personīgie pārbaudījumi apvienojumā ar pasaulīgās filozofijas un tā laika cinisma ietekmi lika viņam uzdot grūtus jautājumus. „Tas bija šausmīgs nospiestības laiks,” Gordons atcerējās, „un to spēcīgi varēja just studentu pilsētiņā. Daļu no tā es pats sajutu. Es sāku apšaubīt dažas lietas, ieskaitot nelielā mērā savu vecāku ticību. Tas nav nekas neparasts universitātes studentiem, taču šaubu un cinisma sajūtas tajā laikā bija jo īpaši izteiktas.”14
Gordonam radušies jautājumi, lai arī viņu satrauca, tomēr nesatricināja viņa ticību. „Manī bija dziļš mīlestības pamats, ko izveidoja lieliski vecāki un laba ģimene, brīnišķīgs bīskaps, aizrautīgi un uzticīgi skolotāji, kā arī Svētie Raksti, kurus lasīt un pārdomāt,” viņš atceras. Runājot par tā laika izaicinājumiem, ar kuriem saskārās Gordons un citi viņa vecuma cilvēki ,viņš teica: „Lai arī savā jaunībā mums daudz ko bija grūti saprast, dziļi savās sirdīs mēs jutām mīlestību pret Dievu un viņa dižo darbu, kas palīdzēja mums pārvarēt jebkuras šaubas un bailes. Mēs mīlējām To Kungu un mēs mīlējām labus un godājamus draugus. Šajā mīlestībā mēs smēlāmies lielu spēku.”15
Kalpošana misijā un personīgā pievēršanās
Gordons pabeidza Jūtas Universitāti 1932. gada jūnijā ar galveno specializāciju angļu valodā un otro specializāciju — senajās valodās. Gadu vēlāk viņš atradās izvēles priekšā. Viņš cerēja turpināt savas studijas, lai varētu kļūt par žurnālistu. Pat Lielās depresijas laikā viņš bija spējis iekrāt pietiekami daudz naudas savai izglītībai. Viņš tāpat arī domāja par laulību. Viņš un Mārdžorija Peija, jauna sieviete, kas dzīvoja ielas otrā pusē, kļuva ļoti mīļi viens otram.
Tad, tikai dienu pirms savas 23. dzimšanas dienas, Gordons satikās ar savu bīskapu Džonu C. Dankanu, kurš jautāja viņam par to, vai viņš nedomā kalpot misijā. Gordonam tas šķita „šokējošs ierosinājums”,16 jo tikai daži jaunieši tika aicināti kalpot misijā Depresijas laikā. Ģimenēm vienkārši nebija pietiekami līdzekļu, lai samaksātu par jauniešu misiju.
Gordons pateica bīskapam Dankanam, ka viņš kalpos, bet viņš ir noraizējies par to, kā viņa ģimene spēs samaksāt par viņa misiju. Viņa bažas pieauga, kad viņš uzzināja, ka banka, kurā viņš bija noguldījis savus uzkrājumus, bankrotēja. „Neskatoties uz to,” viņš teica, „es atceros savu tēvu sakām: „Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu tevi,” un viņš un mans brālis apņēmās palīdzēt man pabeigt misiju. ”Tajā laikā mēs atklājām krājkontu, ko atstāja mana māte, kurā bija noguldīti nelieli ietaupījumi — naudas atlikums, ko viņa ietaupīja, veicot pārtikas un citus pirkumus. Ar šo ietaupījumu palīdzību izskatījās, ka es varu doties misijā.” Savas mātes naudu Gordons uzskatīja par svētu. „Es sargāju šo naudu ļoti rūpīgi,” viņš teica.17 Viņš tika aicināts kalpot Eiropas misijā.
Juzdams, ka viņa dēls vēl joprojām ir noraizējies, Brajents Hinklijs sagatavoja vienkāršu atgādinājumu par patieso spēka avotu. „Kad es devos misijā,” Gordons vēlāk teica, „mans labais tēvs pasniedza man kartiņu, uz kuras bija uzrakstīti trīs vārdi … : „Nebīsties, tici vien” (Marka 5:36).”18 Šie vārdi iedvesmoja elderu Gordonu B. Hinkliju kalpot misijā uzticīgi un godpilni, īpaši, kad tie tika apvienoti ar pieciem citiem vārdiem, kurus uzrakstīja viņa tēvs dažas nedēļas vēlāk.
Šie pieci papildus vārdi nāca nopietnas nomāktības laikā, kas sākās 1933. gada 29. jūnijā, eldera Hinklija pirmajā dienā Prestonā, Anglijā. Kad viņš ieradās savā dzīvoklī, viņa pārinieks viņam pavēstīja, ka šovakar viņi runās pilsētas laukumā. „Es neesmu īstais cilvēks, kas varētu tev iet līdzi,” elders Hinklijs atbildēja, bet dažas stundas vēlāk atskārta, ka viņš dzied un uzstājas no paaugstinājuma vienaldzīga skatītāju pūļa priekšā.19
Elders Hinklijs atklāja, ka daudzi cilvēki negrib klausīties atjaunotā evaņģēlija vēstījumā. Taču nabadzība, ko radīja vispasaules finanšu depresija, šķietami aizskāra to cilvēku dvēseles, kurus viņš satika tramvajos, un viņš atrada kaut ko kopīgu ar tiem. Turklāt viņš fiziski jutās slikti. Viņš atcerējās: „Anglijā zālājs putekšņus un sēklas veido jūnija beigās un jūlija sākumā, tieši tad, kad es ierados.”20 Tas ierosināja alerģijas, kas lika visam izskatīties sliktāk. Viņš ilgojās pēc savas ģimenes. Viņš ilgojās pēc Mārdžorijas. Viņš ilgojās pēc savas valsts ierastās vides. Darbs sagādāja vilšanos. Viņam un citiem misionāriem bija ļoti maz iespēju mācīt klausītājus, kaut arī katru svētdienu viņi mācīja un uzstājās mazās draudzēs.
Juzdams, ka viņš izšķiež savu laiku un ģimenes līdzekļus, elders Hinklijs uzrakstīja vēstuli savam tēvam, kurā paskaidroja savu nelaimīgo situāciju. Brajents Hinklijs atbildēja ar padomu, kuram viņa dēls sekoja visas savas dzīves garumā. „Dārgais Gordon,” viņš rakstīja, „lasu tavu pēdējo vēstuli. Man ir tikai viens ieteikums.” Un tad sekoja šie pieci vārdi, kuri piešķīra spēku tiem trīs vārdiem, kurus tēvs bija rakstījis iepriekš: „Aizmirsti sevi un ej strādāt.”21 Šis padoms atgādināja Svēto Rakstu vietu, kuru elders Hinklijs kopā ar savu pārinieku bija lasījis agrāk todien: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs” (Marka 8:35).
Ar šo sava tēva vēstuli rokās jaunais elders Hinklijs nometās ceļos un apsolīja, ka viņš veltīs sevi Tam Kungam. Efekts bija gandrīz tūlītējs. „Visa pasaule mainījās,” viņš teica. „Migla izklīda. Saule sāka spīdēt manā dzīvē. Man bija jauna interese. Es ieraudzīju, cik šī zeme ir skaista. Es ieraudzīju, cik šie cilvēki ir lieliski. Es sāku justies kā mājās šajā brīnišķīgajā zemē.”22
Elders Gordons B. Hinklijs sludina Londonas Haidparkā, kad viņš bija pilnlaika misionārs
Atceroties tās dienas, Gordons paskaidroja, ka viņš arī saņēma palīdzību no savas mātes. Viņš juta viņas mierinošo klātbūtni, jo īpaši grūtajos un nospiestajos brīžos. „Kopš tā brīža es centos veidot savu dzīvi un veikt savus pienākumus tā, lai godinātu viņas vārdu,” viņš teica. „Domas par to, ka es varētu pievilt savas mātes gaidas, bija mokošas, bet tās lika man sevi disciplinēt, ko, iespējams, es savādāk nebūtu paveicis.”23
Viņš kļuva mērķtiecīgs un dedzīgs misionārs. Ieraksti par viņa misijas pirmajiem astoņiem mēnešiem parāda: lai arī viņš nevienu nekristīja, viņš izdalīja 8785 brošūras, pavadīja vairāk kā 440 stundas ar Baznīcas locekļiem, apmeklēja 191 sanāksmi, novadīja 220 sarunas par evaņģēliju un konfirmēja vienu cilvēku.24
1934. gada martā elders Hinklijs tika pārcelts no Prestonas uz Londonu, lai strādātu kā palīgs elderam Džozefam F. Merilam, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklim, kurš prezidēja Lielbritānijas un Eiropas misijās.25 Atlikušo savu misijas daļu viņš pavadīja tur, dienā strādājot birojā, bet vakarā mācot evaņģēliju. Jaunpievērsto kristību bija maz, taču Brajenta un Eidas Hinkliju dēla sirdī pievēršanās dzirksts kļuva par neizdziestošu liesmu.
Jauna iespēja kalpot Tam Kungam
Kad Gordons atgriezās no misijas, viņš teica: „Es vairs nekad negribēšu ceļot. Es esmu ceļojis tik tālu, cik vien tālu jebkad esmu gribējis.”26 Viņš un divi citi misionāri pa ceļam uz mājām bija apceļojuši Eiropu un Savienotās Valstis, kas bija ierasta lieta tajā laikā, un viņš bija noguris. Kad viņa ģimene devās atvaļinājumā drīz pēc viņa atgriezšanās, viņš palika mājās. Par spīti nogurumam, viņš guva zināmu gandarījumu, pārdomājot savus ceļojumus: viņš juta, ka bija redzējis piepildāmies daļu no savas patriarhālās svētības. Daudzus gadus vēlāk viņš teica:
„Es saņēmu patriarhālo svētību, kad biju zēns. Tajā svētībā tika teikts, ka es skaļi liecināšu par patiesību pasaules tautām. Es ilgu laiku strādāju Londonā un sniedzu tur savu liecību daudzas reizes. Mēs [devāmies uz Amsterdamu], un man bija iespēja kādā sanāksmē teikt dažus vārdus un sniegt savu liecību. Tad mēs devāmies uz Berlīni, kur man bija līdzīga iespēja. Tad mēs devāmies uz Parīzi, kur man bija līdzīga iespēja. Tad mēs devāmies uz Savienotajām Valstīm, uz Vašingtonu (Kolumbijas apgabalā), un svētdienā tur man bija līdzīga iespēja. Kad es atbraucu mājās, es biju noguris. … es teicu: „… Es esmu piepildījis [šo] savas svētības daļu. Es esmu skaļi runājis pasaules lielajās galvaspilsētās. …” Un es patiešām tā jutos.”27
Lai Gordons varētu uzskatīt savu misiju par pabeigtu, viņam bija jāizpilda vēl viens uzdevums. Elders Džozefs F. Merils bija lūdzis viņam norunāt tikšanos ar Baznīcas Augstāko prezidiju, lai ziņotu par vajadzībām Lielbritānijas un Eiropas misijās. 1935. gada 20. augusta rītā, mazāk kā pēc mēneša kopš atgriezšanās mājās, Gordons tika ievests sanāksmju telpā, kas atradās Baznīcas administratīvajā ēkā. Paspiežot roku katram Augstākā prezidija loceklim — prezidentiem Hiberam Dž. Grantam, Dž. Rūbenam Klarkam, jaunākajam, un Deividam O. Makeijam —, viņu pēkšņi satrieca uzdevums, kas viņam tika dots. Prezidents Grants teica: „Brāli Hinklij, mēs dosim Jums piecpadsmit minūtes, lai izstāstītu mums, ko elders Merils vēlas mums pateikt.”28
Nākamajās 15 minūtēs nesen atgriezies misionārs izklāstīja eldera Merila bažas — to, ka misionāriem vajadzēja labākus drukātos materiālus, lai palīdzētu viņiem viņu darbā. Pēc tam prezidents Grants un viņa padomnieki uzdeva jautājumu pēc jautājuma, un tikšanās ievilkās par stundu ilgāk, nekā tika plānots.
Pēc tikšanās pa ceļam uz mājām Gordons pat nevarēja iedomāties, kā šīs 75 minūtes ietekmēs viņa dzīvi. Pēc divām dienām viņam piezvanīja prezidents Makeijs, kurš piedāvāja viņam izpildsekretāra darbu tikko izveidotajā Baznīcas Radio, publicitātes un misijas literatūras komitejā. Šai komitejai, kuru veidoja seši Divpadsmito kvoruma locekļi, vajadzēja risināt tās problēmas, kuras Gordons vispārīgos vilcienos bija izklāstījis savā tikšanās reizē ar Augstāko prezidiju.29
Gordons B. Hinklijs kā Baznīcas Radio, publicitātes un misijas literatūras komitejas darbinieks
Un atkal Gordons atlika savus plānus attiecībā uz universitātes pabeigšanu un žurnālista karjeru. Darbā viņš izstrādāja scenārijus radio programmām un diafilmām, rakstīja misionāru brošūras, veidoja profesionālas attiecības ar mediju celmlaužiem, kā arī pētīja un rakstīja par Baznīcas vēsturi. Viņš palīdzēja veidot vēstījumus, kas bija paredzēti tam, lai vairotu Baznīcas locekļu ticību un atrastu saikni ar cilvēkiem ārpus Baznīcas. Kāds draugs reiz atsūtīja viņam vēstuli, kurā izteica viņam komplimentu par kādu radio programmas scenāriju un jautāja, kā viņš attīstīja šādu rakstīšanas un runas dāvanu. Gordons atbildēja:
„Ja man ir kāds runas vai rakstīšanas talants, tad par to es esmu ļoti pateicīgs savam Debesu Tēvam. Es neticu, ka tās man ir iedzimtas spējas, es drīzāk domāju, ka jebkura spēja, kas man varētu piemist, ir radusies, izmantojot iespējas, kas man tika dotas.”30
Gordona darbs komitejā noslīpēja viņa rakstnieka prasmes. Šis darbs arī pavēra vērtīgu iespēju — mācīties no apustuļiem un praviešiem. Kad Gordons redzēja, kā Divpadsmito locekļi apsver savus lēmumus un māca cits citu, viņš labāk saprata šo atšķirīgo vīru svēto aicinājumu un atklāsmju saņemšanas procesu, kas bija vērojams, kad viņi apspriedās.
Elders Stīvens L. Ričards, kas vēlāk kalpoja kā pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, bija komitejas vadītājs. Gordons raksturoja viņu kā „apdomīgu, piesardzīgu, uzmanīgu un gudru cilvēku. Viņš nekad nesteidzās rīkoties, bet vispirms uzmanīgi visu apsvēra. Es iemācījos, ka šajā darbā labāk ir rīkoties uzmanīgi, jo, lai arī kādu lēmumu tu pieņemsi, tam būs tālejošas sekas un ietekme uz daudzu cilvēku dzīvēm.”31
Pieci pārējie komitejas locekļi bija elderi Melvins Dž. Balards, Džons A. Vidsou, Čārlzs A. Kalis, Alonco A. Hinklijs (Gordona tēvocis) un Alberts E. Bovens. Attiecībā uz viņiem Gordons teica:
Es lieliski satiku ar šiem dižajiem vīriem, kuri bija laipni pret mani. Bet es arī atklāju, ka viņi ir cilvēki. Viņiem bija vājības un problēmas, bet tas mani nesatrauca. Patiesībā, mans viedoklis par viņiem kļuva vēl labāks, jo es redzēju, ka viņos ir kaut kas dievišķs, kas paceļas pāri viņu mirstīgajai būtībai, vai vismaz viņos bija vēlme veltīt sevi milzīgam mērķim, kas viņu dzīvē bija pirmajā vietā. Es redzēju iedvesmu, kas darbojās viņu dzīvē. Man nebija šaubu attiecība uz viņu pravietisko aicinājumu vai attiecībā uz to, ka Tas Kungs runā un rīkojas caur viņiem. Es redzēju viņu cilvēcisko pusi, viņu vājības, — un viņiem visiem tādas bija. Bet es arī redzēju viņu ticības un mīlestības pret To Kungu milzīgo spēku, kā arī viņu pilnīgo lojalitāti pret darbu un pienākumiem, kas viņiem tika uzticēti.”32
Laulība, ģimene un kalpošana Baznīcā
Protams, Gordons nedomāja tikai par darbu. Viņš turpināja izrādīt uzmanību Mārdžorijai Peijai, kad atgriezās no Anglijas. Viņa aizbraukšana Mārdžorijai bija tikpat grūts laiks, kā viņam pašam. „Lai arī cik ļoti es vēlējos, lai viņš kalpo misijā,” Mārdžorija vēlāk teica, „es nekad neaizmirsīšu to tukšumu un vientulību, ko jutu, kad vilciens atstāja staciju.”33
1929. gada rudenī, četrus gadus pirms Gordona aizbraukšanas uz Angliju, Mārdžorija bija pieteikusies lekcijām Jūtas Universitātē, taču neilgi pēc tam viņas tēvs zaudēja darbu Lielās depresijas dēļ. Viņa tūlīt pameta studijas un atrada sekretāres darbu, lai palīdzētu atbalstīt savus vecākus un savus jaunākos brāļus un māsas, — viņa turpināja strādāt par sekretāri līdz 1935. gadam, kad Gordons atgriezās no misijas. Viņai vairs nekad neradās iespēja iegūt oficiālu izglītību, bet viņa bija apņēmusies turpināt mācīties, un tā viņa turpināja izglītoties lasot.
Mārdžorijas jautrais temperaments, darba ētika un dziļa nodošanās evaņģēlijam piesaistīja Gordona uzmanību, savukārt uz Mārdžoriju iespaidu atstāja viņa labestība un ticība. „Tuvojoties laulībām,” viņa teica, „es biju pilnīgi pārliecināta, ka Gordons mani mīl. Bet es arī zināju, ka es viņam nebūšu pirmajā vietā. Es zināju, ka es viņa dzīvē būšu otrajā vietā un ka Tas Kungs būs pirmajā vietā. Un tas mani apmierināja.” Viņa turpināja: „Man šķita, ja tu saproti evaņģēliju un to, kāpēc mēs esam šeit, tu gribētu vīru, kurš pirmajā vietā liek To Kungu. Es jutos droši, zinot, ka viņš ir tāds vīrietis.”34
1937. gada 29. aprīlī Gordons un Mārdžorija salaulājās Soltleiksitijas templī un pārcēlās uz Hinkliju vasaras māju, Īstmilkrīku. Viņi ierīkoja krāsni, veica citus uzlabojumus, kas bija nepieciešami, lai tur dzīvotu visu gadu, rūpējās par augļu un puķu dārzu un sāka celt paši savu māju uz blakus esošā zemes gabala. Un tā lauku apvidus, kas Gordonam tik ļoti patika bērnības vasarās, kļuva par vietu, kur viņš un Mārdžorija izveidoja savas mājas un izaudzināja savus bērnus — Ketlīnu, Ričardu, Virdžīniju, Klarku un Džeinu.
Mārdžorija Peija
Gordons un Mārdžorija izveidoja mājas, kuras raksturoja mīlestība, savstarpēja cieņa, smags darbs un dzīve atbilstoši evaņģēlijam. Ikdienas ģimenes lūgšanas deva bērniem iespēju redzēt savu vecāku ticību un mīlestību. Kad ģimene lūdza kopā, bērni arī juta sava Debesu Tēva klātbūtni.
Hinkliju māja bija vieta, kur bija maz noteikumu, bet kur vecāki daudz sagaidīja no saviem bērniem. To, par ko runāja Mārdžorijas, nebija vērts apstrīdēt. Aprakstot pieeju audzināšanā, kuru izmantoja viņa un viņas vīrs, Mārdžorija teica: „Es sapratu, ka man ir jāuzticas saviem bērniem, un tā es centos nekad neteikt „nē”, ja man bija iespēja teikt „jā”. Kad mēs audzinājām bērnus, runa bija par to, lai izdzīvotu katru dienu un tajā pašā laikā gūtu nelielu prieku. Kad es redzēju, ka es tāpat nevarēšu pieņemt visus lēmumus savu bērnu vietā, es centos neuztraukties par katru sīkumu.”35 Vecāku uzticēšanās rezultātā bērni jutās cienīti un ieguva pieredzi un pārliecību. Un reizēs, kad atbilde bija „nē”, bērni saprata, ka tas nav tāpat vien.
Hinkliju mājās valdīja arī smiekli. Reiz Mārdžorija teica: „Vienīgais veids, kā nodzīvot šo dzīvi, ir par to pasmieties. Jums ir vai nu jāsmejas, vai jāraud. Es dodu priekšroku smiekliem. Raudāšana sagādā man galvassāpes.”36 Ar vecākiem, kas spēja pasmieties gan par sevi, gan par ikdienas situācijām, bērni savas mājas uztvēra par brīnišķīgu patvērumu.
Kalpošana baznīcā Gordonam un Mārdžorijai vienmēr bija daļa no dzīves. Gordons kalpoja par staba Svētdienas skolas vadītāju un tad tika aicināts Svētdienas skolas vispārējā padomē, kur viņš kalpoja deviņus gadus. Vēlāk viņš kalpoja par padomnieku staba prezidijā un par staba prezidentu, kamēr Mārdžorija kalpoja Sākumskolā, Jauno sieviešu biedrībā un Palīdzības biedrībā. Viņu bērni bija par lieciniekiem tam, ka kalpošana Baznīcā ir prieka pilna privilēģija — paraugs, kuram viņi vēlāk sekoja savos brieduma gados.
Sagatavošanās caur profesionālo darbību
Mārdžorijas un Gordona laulības pirmos sešus gadus Gordons turpināja strādāt Baznīcas Radio, publicitātes un misijas literatūras komitejā. Viņš bija nodevies savam darbam, projekti un termiņi bieži vien prasīja no viņa visas viņa spējas un pieredzi — un pat vairāk par to. Vēstulē savam draugam viņš rakstīja:
„Daudz darāmā. Šīs komitejas — ar tās garo nosaukumu — darbs kļūst apjomīgāks un daudz sarežģītāks un interesantāks. …
… Radio, filmas un dažāda veida literatūra … liek man turpināt lūgt, būt pazemīgam, aizņemtam un strādāt garas stundas. … Tā visa rezultātā, es sāku lietot brilles, … kļuvu apaļīgāks, nedaudz mierīgāks un nedaudz vairāk sāku uzdot jautājumus attiecībā uz to, kas no tā visa sanāks.”37
1940–to gadu sākumā Otrais pasaules karš ieviesa izmaiņas Gordona darbā. Pilnlaika misionāru darbs kara dēļ praktiski bija apstājies, tāpēc viņa darbs, nodrošināt misionāru materiālus, kļuva mazāk vajadzīgs. Juzdams pienākumu — palīdzēt kara darbībā, viņš iesniedza dokumentus Savienoto Valstu jūras kara flotes kara skolā, lai kļūtu par virsnieku. Tomēr viņa alerģisko slimību vēstures dēļ viņš netika uzņemts. „Noraidījuma dēļ es biju nomākts,” viņš vēlāk atzina. „Bija karš, un katrs kaut ko darīja, lai palīdzētu. Man bija sajūta, ka man kaut kādā veidā ir jāpiedalās.”38 Šī vēlēšanās lika viņam pieteikties uz Denveras un Rio Grande dzelzceļa pārvaldnieka palīga vietu. Tāpēc ka vilcieni bija svarīgi armijas vienību un preču pārvietošanā, Gordons juta, ka viņa darbs palīdzēs viņam kalpot savai valstij. 1943. gadā uzņēmums nolīga viņu, un viņš strādāja uzņēmuma depo Soltleiksitijā līdz brīdim, kad viņš un viņa ģimene 1944. gadā tika pārcelti uz Denveru, Kolorado.
Gordona darbs atstāja iespaidu uz vadītājiem dzelzceļa uzņēmumā, un, kad karš beidzās 1945. gadā, viņi piedāvāja Gordonam pastāvīgu darbu ar šķietami labām izaugsmes iespējām. Tajā pat laikā Gordonam pazvanīja elders Stīvens L. Ričards un lūdza viņam atgriezties Baznīcas darbā uz pilnu slodzi. Lai arī dzelzceļa uzņēmums varēja piedāvāt ievērojami augstāku atalgojumu nekā Baznīca, Gordons sekoja savai sirdsbalsij un atgriezās Soltleiksitijā.39
Gordons B. Hinklijs, 1951. gads
Gordona agrākajiem darba pienākumiem Baznīcas galvenajā mītnē drīz vien klāt nāca jauni. 1951. gadā viņš tika nozīmēts par Baznīcas Vispārējas misionāru komitejas izpildsekretāru un viņa pienākumos ietilpa pārraudzīt tikko izveidotā Misionāru departamenta ikdienas darbību. Šis departaments pārraudzīja visu, kam bija sakars ar evaņģēlija izplatīšanu, ieskaitot materiālu, kurus izmantoja misionāri, izgatavošanu, tulkošanu un izplatīšanu, misionāru un misijas prezidentu apmācību un sabiedrisko attiecību medijus, kas tika izmantoti, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem un organizācijām ārpus Baznīcas un kliedētu maldīgus priekšstatus par Baznīcu.40
1953. gada rudenī prezidents Deivids O. Makeijs ieaicināja Gordonu savā birojā un palūdza viņam izskatīt jautājumu, kas nebija tieši saistīts ar pienākumiem Misionāru departamentā. „Brāli Hinklij,” viņš sāka, „kā Jūs jau zināt, mēs Šveicē ceļam templi, un tas atšķirsies no mūsu citiem tempļiem ar to, ka tam būs jāapkalpo Baznīcas locekļi, kuri runā dažādās valodās. Es gribu, lai Jūs atrastu veidu, kā dot tempļa norādījumus Eiropas dažādās valodās, izmantojot minimālu tempļa darbinieku skaitu.”41
Prezidents Makeijs nodrošināja vietu, kur Gordons varēja meklēt iedvesmu un gūt atslodzi no saviem pienākumiem Misionāru departamentā. Darba dienu vakaros, sestdienās un dažreiz svētdienās Gordons strādāja mazā istabā, kas atradās Soltleikas tempļa piektajā stāvā. Daudzus svētdienas rītus prezidents Makeijs pievienojās viņam, lai dalītos idejās, rūpīgāk aplūkotu dāvinājuma sesiju un lūgtu pēc vadības.
Pēc pārdomām, lūgšanām un meklējumiem pēc atklāsmes, Gordons ieteica dāvinājuma sesiju pasniegt kā filmu, kurā svēto norādījumu vārdi tiktu dublēti vairākās valodās. Prezidents Makeijs un citi apstiprināja viņa ieteikumu un uzdeva viņam uzņemt filmu. Gordons strādāja ar talantīgu un uzticamu profesionāļu komandu, kas projektu pabeidza 1955. gada septembrī. Tad viņš personīgi nogādāja filmas uz Berni, Šveices templi, un pārraudzīja pirmās dāvinājuma sesijas tehniskos sagatavošanās darbus.42
Gordons bija aizkustināts, redzot, ka viņa darbs sniedz prieku svētajiem Eiropā: „Redzot šos cilvēkus sapulcējamies no desmit valstīm, lai piedalītos tempļa priekšrakstos, redzot vecāka gājuma cilvēkus no Dzelzs priekškara otras puses, kas bija zaudējuši savas ģimenes karos, ko tie bija piedzīvojuši, un esot par liecinieku prieka izpausmēm un laimes asarām, kas nāca no sirds viņiem doto iespēju dēļ, redzot jaunus vīrus un sievas ar savām ģimenēm — viņu laimes pilnajiem un skaistajiem bērniem — un to, kā šīs ģimenes tiek savienotas mūžīgās attiecībās, es biju pārliecināts — pat vairāk nekā agrāk, ka [prezidents Makeijs] tika Tā Kunga iedvesmots un vadīts, lai ienestu šīs ļoti vērtīgās svētības to ticīgo vīriešu un sieviešu dzīvē, kas bija sapulcējušies no Eiropas valstīm.”43
Bija pagājuši 20 gadi, kopš Gordons atgriezās no savas misijas, un viņš nebija piepildījis savu sapni —iegūt augstāko izglītību un kļūt par žurnālistu. Tā vietā, viņš bija iemācījies izmantot jaunu tehnoloģiju, lai izplatītu Dieva vārdu, palīdzēja izveidot pozitīvas attiecības ar citu ticību pārstāvjiem, studēja un rakstīja Baznīcas vēstures darbus, un palīdzēja sagatavot ceļu tūkstošiem pēdējo dienu svēto, lai tie saņemtu tempļa svētības. Šī pieredze kalpos par pamatu tam kalpošanas darbam, ko viņš veiks visu savu atlikušo dzīvi.
Kalpojot par palīgu Divpadsmitiem
1958. gada 5. aprīlī Gordona un Mārdžorijas dēls Ričards atbildēja uz telefona zvanu. Zvanītājs nestādījās priekšā, bet Ričards atpazina prezidenta Deivida O. Makeija balsi un steidzās par zvanu paziņot tēvam. Pēc īsas sarunas ar prezidentu Makeiju Gordons ātri iegāja dušā, pārvilka savas drēbes un aizbrauca uz Baznīcas prezidenta biroju. Tā kā viņš jau iepriekš bija saņēmis uzdevumus no prezidenta Makeija, viņš sagaidīja, ka viņam lūgs ar kaut ko palīdzēt nākamās dienas vispārējās konferences sagatavošanās darbos. Viņš bija pārsteigts, kad uzzināja, ka prezidentam Makeijam ir kaut kas cits padomā. Pēc draudzīgas sasveicināšanās prezidents Makeijs lūdza Gordonam kalpot par palīgu Divpadsmitajiem. Brāļi, kas kalpoja šajā aicinājumā, kurš tika izbeigts 1976. gadā, bija Baznīcas augstākie pilnvarotie. Gordons kalpoja par Īstmilkrīkas staba prezidentu laikā, kad prezidents Makeijs izteica šo aicinājumu.
Nākamajā dienā vispārējā konferencē elders Gordons B. Hinklijs tika vienbalsīgi atbalstīts. Lai arī savā pirmajā konferences uzstāšanās reizē viņš atzina, ka viņu „nospiež nepiemērotības sajūta”, viņš pieņēma savu jauno pienākumu ar viņam raksturīgo ticību un sparu.44
Viens no galvenajiem eldera Hinklija pienākumiem kā Divpadsmito palīgam bija pārraudzīt Baznīcas darbu visā Āzijā. Viņš maz ko zināja par cilvēkiem Āzijā un nerunāja nevienā no viņu valodām, bet elders Hinklijs ātri iemīlēja viņus, un viņi iemīlēja elderu Hinkliju. Kendži Tanaka, pēdējo dienu svētais no Japānas, par eldera Hinklija pirmo sapulci Japānā teica: „Eldera Hinklija satraukumu varēja redzēt viņa mirdzošajās acīs. Pirmais vārds, ko viņš pateica, mūs uzrunājot, bija Subaraši! [„Brīnišķīgi!”] Tās sapulces stingro un formālo gaisotni nomainīja draudzīgums un atvērtība pret viņu, un apkārt valdīja draudzīgas sajūtas.”45
Lai kurp arī viņš dotos Āzijā, viņš radīja šo draudzīgo gaisotni. Viņš palīdzēja cilvēkiem ieraudzīt to, ka ar Tā Kunga ticību viņi var paveikt dižus darbus un palīdzēt Baznīcai augt savā dzimtenē. Viņš arī saglabāja ciešas attiecības ar pilnlaika misionāriem, zinādams, ka viņu uzcītībai būs tiešs iespaids uz cilvēkiem, kuriem viņi kalpoja.
Īpašais Kristus Vārda liecinieks
Vēl viens telefona zvans, kas mainīja Gordona B. Hincklija dzīvi, atskanēja 1961. gada 30. septembrī. Šoreiz tā bija Mārdžorija, kura telefonā izdzirdēja pazīstamo prezidenta Makeija balsi. Atkal Gordons B. Hinklijs steidzās uz Baznīcas prezidenta biroju. Atkal viņš bija pārsteigts un emociju pārņemts, kad uzzināja tikšanās iemeslu. Kad viņš ieradās, prezidents Makeijs viņam teica: „Es esmu saņēmis pamudinājumu izvirzīt tevi par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, kura vieta patreiz ir brīva, un mēs šodien konferencē tevi atbalstīsim.”46 Atkal elders Hinklijs devās uz priekšu ar ticību un entuziasmu — par spīti nepiemērotības sajūtai.
Elderam Hinklijam kā apustulim klāt nāca papildus pienākumi. Laiku pa laikam viņš tikās ar valdības vadītājiem un citām amatpersonām. Viņam bieži lūdza publiski uzstāties Baznīcas vārdā, lai atbildētu uz kritiku un tiktu galā ar kultūras nemieriem Savienotajās Valstīs. Viņš aktīvi atbalstīja centienus stiprināt Baznīcas apraides iespējas un izmantot tehnoloģijas evaņģēlija izplatīšanai visā pasaulē. Neskatoties uz pieaugošo pienākumu skaitu, viņš nekad neizlaida no sava redzes loka pienākumu — stiprināt atsevišķu cilvēku un ģimeņu ticību. Neatkarīgi no tā, vai viņš runāja ar vienu cilvēku vai desmit tūkstošiem cilvēku, viņš personīgi uz katru atstāja iespaidu, šī īpašība vēlāk kļuva par viņa kalpošanas raksturīgu iezīmi: vest cilvēkus pa vienam pie Kristus.
Elders Hinklijs turpināja pārraudzīt darbu Āzijā nākamos septiņus gadus un priecājās, redzot tur savu draugu izaugsmi. Viņš piezīmēja: „Tā ir iedvesmojoša pieredze — … būt par liecinieku tam veidam, kādā Tas Kungs piepilda savas lielās ieceres detaļas šajās … Zemes daļās.”47
Kad starp Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem nomainījās uzdevumi, elderam Hinklijam radās iespēja kalpot citās pasaules daļās. Lai kur viņš arī devās, viņš izrādīja interesi par katru cilvēku. 1970. gadā, laikā, kad viņš pārraudzīja Baznīcas darbu Dienvidamerikā, viņš ceļoja uz Čīli, pēc tam, kad bija prezidējis staba konferencē Perū. Divas dienas pēc ierašanās Čīlē viņš uzzināja, ka Peru notikusi postoša zemestrīce un ka ir pazuduši četri misionāri. Viņš nekavējoties sāka plānot atgriešanos Peru, pat ja tas aizkavēs viņa atgriešanos mājās. „Es nevaru ar mierīgu sirdsapziņu doties mājās, kamēr ir pazuduši misionāri,” viņš teica.48
Nākamajā rītā viņš ieradās Limā, Perū. Kad pazudušie misionāri atrada kādu radio amatieri, viņi varēja piezvanīt uz Limu, un elders Hinklijs runāja ar viņiem. Misionāri atradās mazā istabā kopā ar citiem izdzīvojušiem un viņu saruna tika pārraidīta caur skaļruņiem. „Kad istabā, pārpildītā ar cilvēkiem, kas par katru varu centās piekļūt pie radio, no skaļruņiem atskanēja eldera Hinklija balss, telpā tūlīt iestājās klusums. Neskatoties uz to, ka viņš runāja angļu valodā, bet visi istabā esošie cilvēki runāja spāniski, cilvēki savā starpā sāka sačukstēties un jautāja: „Kas ir šis vīrs?” Pat tādā haosā bija sajūta, ka balss pieder neparastam vīram.”49
Pirmo divu gadu laikā, kad viņš pārraudzīja Baznīcu Dienvidamerikā, elders Hinklijs apceļoja katru misiju, izveidoja jaunas misijas Kolumbijā un Ekvadorā, palīdzēja izveidot jaunus stabus Limā, Perū un Sanpaulū, Brazīlijā, un palīdzēja atrisināt ar vīzu iegūšanu saistītās problēmas misionāriem, kas tika aicināti kalpot Argentīnā. 1971. gada maijā, laikā, kad viņš īstenoja vēl citas ieceres, viņam tika uzdots pārraudzīt astoņas misijas Eiropā.50
Elders Hinklijs bieži jutās noguris sava saspringtā grafika dēļ. Viņš vienmēr bija laimīgs atgriezties mājās un pavadīt laiku ar Mārdžoriju un bērniem. Tomēr Mārdžorija mācēja stāstīt, ka tad, kad viņš bija pārāk ilgi prom no darba, viņš kļuva nemierīgs. Viņa aicinājums — būt par apustuli, vienu no „Kristus Vārda īpašajiem lieciniekiem visā pasaulē” (M&D 107:23), nekad nepameta viņa prātu.
Smagie padomnieka pienākumi Augstākajā prezidijā
1981. gada 15. jūlijā, pēc tam, kad viņš Divpadsmito kvorumā bija nokalpojis 20 gadus, elders Hinklijs saņēma vēl vienu negaidītu zvanu. Prezidents Spensers V. Kimbals, toreizējais Baznīcas prezidents, lūdza viņam kalpot par padomnieku Augstākajā prezidijā — papildus prezidentam N. Eldonam Teneram un Marionam G. Romnijam. Tas bija neparasti, bet tā nebija pirmā reize, kad notika atkāpšanās no ierastās kārtības, — divu padomnieku vietā aicinot trīs. Prezidenta Kimbala un viņa padomnieku fiziskās veselības stāvoklis nebija labs un viņiem bija nepieciešams papildus atbalsts prezidijā.51
Savā pirmajā konferencē, kurā viņš piedalījās šajā jaunajā aicinājumā, prezidents Hinklijs atzīmēja: „Mana vienīgā vēlēšanās ir uzticīgi kalpot, kad vien es tieku aicināts. … Šis svētais aicinājums ir licis man apzināties manas vājības. Ja es kaut kad esmu kādu aizvainojis, es atvainojos un ceru, ka jūs man piedosiet. Neatkarīgi no tā, vai šis aicinājums būs uz ilgu laiku vai īslaicīgs, es svinīgi apsolu kalpot ar maksimālu atdevi mīlestībā un ticībā.”52
Viņa maksimālā atdeva bija nepieciešama, kad prezidentu — Kimbala, Tenera un Romnija — veselība pasliktinājās. Lielākā daļa Augstākā prezidija ikdienas darbu gūlās uz prezidenta Hinklija pleciem. Viņš arī bija atbildīgs par lielākiem darbiem, piemēram, par Džordanriveras Jūtas tempļa iesvētīšanu. Turklāt viņš saskārās ar kritiku Baznīcas un tās tagadējo un bijušo vadītāju virzienā. 1982. gada aprīļa vispārējā konferencē viņš deva padomu:
„Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas gūst gandarījumu, kritizējot citus. … es mudinu jūs skatīties plašāk un pārstāt satraukties par sīkiem trūkumiem. … Šie trūkumi ir nenozīmīgi salīdzinājumā ar [Baznīcas vadītāju] kalpošanas mērogu un viņu ieguldījuma cēlumu.”53
Prezidents Teners nomira 1982. gada 27. novembrī, bet prezidenta Kimbala un Romnija veselība pasliktinājās līdz tādam stāvoklim, ka 1983. gada aprīļa vispārējā konferencē prezidents Hinklijs, kurš uz to laiku bija aicināts par otro padomnieku Augstākajā prezidijā, uz paaugstinājuma sēdēja blakus tukšiem krēsliem. Ļoti personīgā veidā viņš izjuta, kā pats reiz izteicās, „vadības vientulību”.54
Prezidents Gordons B. Hinklijs vispārējā konferencē laikā, kad viņš bija vienīgais Augstākā prezidija loceklis, kurš bija pietiekami vesels, lai apmeklētu konferenci.
Prezidents Hinklijs darbojās uzmanīgi un ar lūgšanām, negribēdams iet pravietim pa priekšu. Viņš lūdza Divpadsmito kvoruma vecāko locekļu — īpaši eldera Ezras Tafta Bensona, kvoruma prezidenta, — palīdzību, risinot Baznīcas ikdienas jautājumus. Prezidents Hinklijs strādāja roku rokā ar Divpadsmito kvorumu, būdams vienmēr prezidenta Kimbala vadīts. Tomēr viņš juta smagu nastu.
Lai arī prezidenta Hinklija pienākumi Augstākajā prezidijā lika viņam lielāko daļu laika uzturēties Solleiksitijā, tomēr laiku pa laikam viņš ceļoja, lai kalpotu Baznīcas locekļiem un misionāriem citās pasaules daļās. 1984. gadā viņš atgriezās Filipīnās. Pirms astoņpadsmit gadiem šeit viņš bija iesvētījis pirmo lūgšanu namu, tagad viņš grasījās iesvētīt pirmo templi. Iesvētīšanas lūgšanā viņš teica:
„Šī Filipīnu tauta ir daudzu salu tauta, kuras cilvēki mīl brīvību un patiesību, kuru sirds dziļi izjūt Tavu kalpu liecību un kuri atsaucas uz mūžīgā evaņģēlija vēstījumu. Mēs pateicamies Tev par viņu ticību. Mēs pateicamies Tev par viņu ziedošanās garu. Mēs pateicamies Tev par Tava darba attīstības brīnumu šajā valstī.”55
Pastāvīga Baznīcas attīstība kļuva acīmredzama 1984. gada jūnijā, kad prezidents Hinklijs Augstākā prezidija vārdā paziņoja par reģiona prezidija aicinājumu — prezidijā tiktu aicināti Septiņdesmito locekļi, kuri dzīvotu visā pasaulē un pārraudzītu Baznīcas darbu nozīmētajā ģeogrāfiskajā reģionā. Strādājot Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vadībā, šiem brāļiem vairums gadījumos bija jāsniedz vadība un jānodrošina apmācība, kas bija nepieciešama viņu reģionos. „Mēs nevaram katru lēmumu pieņemt Soltleiksitijā,” viņš teica. „Mums kaut kas ir jādara, lai decentralizētu pilnvaras.”56 Apmēram gadu vēlāk, uzrunājot Baznīcas vadītājus no visas pasaules, prezidents Hinklijs teica: „Es esmu pārliecināts, ka tas ir iedvesmots un liels solis uz priekšu, ko mēs spērām šajos dažos pēdējos mēnešos. Es esmu pārliecināts, ka bieža šo labo vīru klātbūtne jūsu vidū sniedz jums lielu uzmundrinājumu. Šie Brāļi būtībā satur kopā visu Baznīcu.”57
1985. gada 5. novembrī prezidents V. Kimbals pēc tam, kad bija vadījis Baznīcu 12 ievērojamas izaugsmes gadus, nomira. Par Baznīcas prezidentu tika iesvētīts vecākais apustulis, prezidents Ezra Tafts Bensons. Viņš lūdza Gordonu B. Hinkliju kalpot par pirmo padomnieku Augstākajā prezidijā un prezidentu Tomasu S. Monsonu kalpot par otro padomnieku. Ar trīs veseliem Augstākā prezidija locekļiem prezidents Hinklijs juta, ka viņa pienākumu slogs mazinās un viņam ir vairāk iespēju apmeklēt svētos visā pasaulē.
Prezidents Ezra Tafts Bensons (centrā) ar saviem padomniekiem, prezidentu Gordonu B. Hinkliju (pa kreisi) un prezidentu Tomasu S. Monsonu (pa labi), vispārējā konferencē
Dažu gadu laikā prezidenta Bensona veselība sāka pasliktināties, un ikdienas pienākumi, kas bija saistīti ar Baznīcas vadīšanu, atkal gūlās uz prezidenta Hinklija pleciem. Taču šoreiz Augstākajā prezidijā viņš nebija viens. Mundri un enerģiski prezidenti Hinklijs un Monsons veda Baznīcu pa drošo ceļu, vienmēr ņemot vērā prezidenta Bensona, pravieša, gaišreģa un atklājēja, aicinājumu. Viņi izveidoja stipru, ilgstošu draudzību un sadarbību.
Prezidents Bensons nomira 1994. gada 30. maijā, un prezidents Hovards V. Hanters kļuva par Baznīcas prezidentu. Un arī šoreiz prezidents Hinklijs un Monsons kalpoja par padomniekiem. Jūnijā prezidents un māsa Hinkliji pavadīja prezidentu Hanteru un viņa sievu Inisu, kā arī elderu M. Raselu Balardu un viņa sievu Barbaru uz Navū, Ilinoisā, lai atzīmētu 150. gadadienu, kopš Džozefs un Hairams Smiti gāja bojā mocekļu nāvē. Tas bija vienīgais brauciens, kurā prezidents Hanters un prezidents Hinklijs devās kopā. Prezidentam Hanteram jau vairākus gadus bija veselības problēmas un viņa veselība strauji pasliktinājās pēc šī brauciena. 1995. gada 27. februārī viņš lūdza prezidentam Hinklijam priesterības svētību. Priesterības svētībā prezidents Hinklijs lūdza par prezidenta Hantera dzīvību, bet arī teica, ka prezidents Hanters ir Tā Kunga rokās.58 Pēc dažām dienām, 1995. gada 3. martā, prezidents Hanters nomira.
Baznīcas pravietis, gaišreģis un atklājējs
Lai arī prezidenta Hantera nāve nebija negaidīta, tomēr tas uz Hinklijiem uzlika lielu slogu. Būdams vecākais apustulis, prezidents Hinklijs bija nākamais, kuram bija jākļūst par Baznīcas prezidentu. Māsa Hinklija atceras brīdi, kad viņi saņēma ziņas par prezidenta Hantera nāvi: „Prezidents Hanters bija miris, bet mēs palikām, lai turpinātu Tā Kunga darbu. Es jutos tik bēdīga, tik vientuļa. Gordons jutās tāpat. Viņš bija satriekts. Un viņš jutās ļoti, ļoti vientuļi. Neviens nebija palicis, kurš varētu saprast, kas viņam bija jāpiedzīvo.”59
Pēc prezidenta Hantera bērēm prezidents Gordons B. Hinklijs mierinājumu atrada templī. Viens pats Soltleikas tempļa Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma sanāksmju istabā viņš uzmanīgi lasīja Svētos Rakstus un pārdomāja izlasīto. Viņš pārdomāja par Jēzus Kristus dzīvi, kalpošanu un Grēku Izpirkšanu. Tad viņš pētīja uz sienas esošos portretus, kuros bija attēloti visi Baznīcas prezidenti, sākot ar Džozefu Smitu un beidzot ar Hovardu V. Hanteru. Viņš pierakstīja šo pieredzi savā dienasgrāmatā:
„Es pastaigājos gar šiem portretiem un ieskatījos to vīru acīs, kas bija attēloti šajos portretos. Es jutos tā, it kā gandrīz varētu sarunāties ar viņiem. Es jutos tā, it kā viņi runātu ar mani un uzmundrinātu mani. … Es sēdēju krēslā, kuru es ieņēmu kā prezidenta pirmais padomnieks. Es pavadīju diezgan daudz laika, skatoties uz šiem portretiem. Katrs no tiem šķita gandrīz atdzīvojies. Viņu acis, šķita, raugās uz mani. Es jutu, ka viņi iedrošina mani un apliecina savu atbalstu. Viņi, šķita, man sakām, ka viņi ir runājuši manā vārdā sanāksmē, kas tika noturēta debesīs, ka man nav jābaidās un ka es tikšu svētīts un atbalstīts savā kalpošanā.
Es nometos ceļos un lūdzu To Kungu. Es ilgi runāju ar Viņu lūgšanā. … Es esmu pārliecināts, ka ar Gara spēku es dzirdēju Tā Kunga vārdu, ne kā skaņu, bet kā siltu sajūtu savā sirdī attiecībā uz jautājumiem, kurus es uzdevu lūgšanā.”60
Pēc šīs pieredzes viņš vēlreiz pierakstīja savas domas: „Es jūtos labāk un man ir daudz stingrāka paļāvība sirdī uz to, ka Tas Kungs īsteno Savu gribu attiecībā uz Savu lietu un valstību un ka es tikšu atbalstīts kā Baznīcas prezidents un pravietis, un atklājējs, un tā kalpošu tik ilgi, cik Tas Kungs vēlēsies. Ar Gara apstiprinājumu savā sirdī tagad es esmu gatavs doties uz priekšu, lai pildītu vislabāko darbu no darbiem, ko es protu. Man ir grūti noticēt, ka Tas Kungs dod man šo visaugstāko un vissvētāko pienākumu. … Es ceru, ka Tas Kungs ir apmācījis mani darīt to, ko viņš sagaida no manis. Es būšu Viņam pilnīgi uzticīgs un noteikti meklēšu Viņa vadību.”61
Prezidents Gordons B. Hinklijs par Baznīcas prezidentu tika iesvētīts 1995. gada 12. martā, bet nākamajā dienā viņš runāja preses konferencē un atbildēja uz reportieru jautājumiem. Elders Džefrijs R. Holands stāstīja, ka „draudzīgās, bieži vien jokiem pilnās, vienmēr pārliecinošās diskusijas beigās par visdažādākajiem jautājumiem, kas tika uzdoti šajā preses konferencē, kāds reportieris prezidentam Hinklijam pajautāja: „Uz ko Jūs koncentrēsiet savu uzmanību? Kāds būs Jūsu administrācijas moto?”
Instinktīvi viņš atbildēja: „Turpināt. Jā. Mūsu moto būs turpināt šo dižo darbu, kuru virzīja uz priekšu mūsu priekšgājēji.””62
Prezidents Hinklijs bija uzticīgs šim solījumam. Izturoties ar cieņu pret praviešiem, kas bija kalpojuši pirms viņa, viņš turpināja viņu iesākto darbu. Un ar ticību Dievam, Tēvam, un Jēzum Kristum viņš sekoja atklāsmei, lai paveiktu šo darbu jaunos veidos.
Prezidents Gordons B. Hinklijs pie kanceles vispārējā konferencē.
Vedot Baznīcu „laukā no krēslas” (M&D 1:30)
Prezidenta Hinklija kalpošanas sākuma posmā elders Nīls A. Maksvels no Divpadsmito kvoruma novēroja: „Prezidents Hinklijs palīdz vest Baznīcu laukā no krēslas. Baznīca nevar virzīties uz priekšu tā, kā Tai vajadzētu, ja Tā tiek likta zem pūra. Kādam ir jārīkojas, un prezidents Hinklijs ir gatavs to darīt. Viņš ir vīrs, kas saprot pagātni un tagadni vienlaicīgi, un viņam piemīt brīnišķīgas dāvanas izpausties, kas ļauj viņam pasniegt mūsu vēstījumu tādā veidā, kas uzrunā cilvēkus visā pasaulē.63
Prezidenta Hinklija bagātīgā pieredze plašsaziņas līdzekļu un apraides jomā palīdzēja sagatavot viņu šim darbam. Kā Baznīcas prezidents — viņš bieži sniedza intervijas žurnālistiem visā pasaulē, atbildot uz viņu jautājumiem par Baznīcas mācību un politiku un sniedzot savu liecību par Glābēju un atjaunoto evaņģēliju. Ar katru reizi pieauga izpratne un veidojās draudzīgas attiecības.
1996. gada intervija ar pieredzējušo raidījuma 60 Minutes (60 minūtes) reportieri Maiku Valencu bija ievērojams notikums. Valenca kungs bija pazīstams kā neatlaidīgs intervētājs, un prezidents Hinklijs atzina, ka pirms raidījuma tiešraides Savienoto Valstu nacionālajā televīzijā viņš jutās nedaudz nobažījies par interviju. „Ja intervija tiks pavērsta labvēlīgā gaismā, tad tas būs lieliski,” viņš teica. „Pretējā gadījumā, es apsolu, kas es vairs nekad nepiekritīšu kaut kam tādam.”64
Intervija bija labvēlīga, tā atklāja daudzus Baznīcas pozitīvos aspektus. Vēl viens intervijas iznākums bija tāds, ka Maiks Valenca un prezidents Hinklijs kļuva par draugiem.
2002. gadā Soltleiksitija rīkoja Ziemas Olimpiskās spēles, kas nostādīja Baznīcu uzmanības centrā starptautiskā mērogā. Laiku pa laikam, Olimpisko spēļu plānošanas gaitā, tika jautāts prezidenta Hinklija un viņa padomnieku viedoklis. „Mēs apzināti nolēmām neizmantot šīs Ziemas Olimpiskās spēles kā laiku vai vietu, lai sludinātu,” viņš teica, „bet mēs bijām pārliecināti, ka šis ievērojamais notikums dos kaut ko brīnišķīgu Baznīcai.”65 Viņam bija taisnība. Desmitiem tūkstošu cilvēku apmeklēja Soltleikas ieleju un viņus sveica laipnie saimnieki — pēdējo dienu svētie un citi, kas strādāja kopā, lai izveidotu veiksmīgas Olimpiskās spēles. Šie apmeklētāji pastaigājās pa Tempļa laukumu, klausījās Tabernakla korī un apmeklēja Ģimenes vēstures bibliotēku. Miljardiem cilvēku televīzijā redzēja Soltleikas templi un viņi redzēja reportierus stāstām pozitīvi par Baznīcu. Tas bija, kā prezidents Hinklijs teica, „kaut [kas] brīnišķīg[s] Baznīcai”.
Papildus jau ilgu laiku izmantojamiem saziņas līdzekļiem, prezidents Hinklijs dedzīgi sāka izmantot inovatīvus saziņas līdzekļus. Piemēram, viņš saredzēja internetu kā līdzekli, kas ļauj pietuvināt Baznīcu tās locekļiem un kas ļauj dalīties atjaunotajā evaņģēlijā ar citas ticības pārstāvjiem. Viņa administrācijas laikā Baznīca izveidoja LDS.org, FamilySearch.org un Mormon.org tīmekļa vietnes.
2004. gada 23. jūnijā, dienā, kad prezidentam Hinklijam palika 94 gadi, viņu apbalvoja ar Prezidentālo Brīvības medaļu, augstāko civilo apbalvojumu, kas tiek pasniegts Savienotajās Valstīs. Uz to viņš atbildēja: „Es [esmu] dziļi pagodināts, saņemot šo prestižo apbalvojumu no Savienoto Valstu prezidenta. Es esmu ļoti pateicīgs. Plašākā nozīmē šis apbalvojums izsaka atzinību un godā Baznīcu, kas man ir devusi tik daudz iespēju un kuras interešu labā es esmu centies kalpot.”66 Viņš uzskatīja šo apbalvojumu par simbolu augošai, pozitīvai Baznīcas reputācijai un par pierādījumu tam, ka Baznīca patiešām ir tikusi „izvesta laukā no krēslas”.
Ceļojot starp pēdējo dienu svētajiem
Prezidentam Hinklijam nepatika neērtības, kuras sagādāja ceļošana, bet viņa vēlme — kalpot pēdējo dienu svēto vidū — bija spēcīgāka, nekā vēlme — palikt mājās. Viņš teica, ka grib „nokļūt pie saviem ļaudīm, lai izteiktu pateicību un uzmundrinātu tos un lai liecinātu par Tā Kunga darba dievišķīgumu”.67 Savas kalpošanas sākumā viņš izteicās: „Es esmu apņēmies doties pie cilvēkiem, tuvu un tālu, tik ilgi, kamēr man ir spēks. … Es plānoju turpināt enerģiski strādāt tik ilgi, cik vien varu. Es vēlos tikties un runāt ar cilvēkiem, kurus mīlu.”68
Kalpodams par Baznīcas prezidentu, viņš ļoti daudz ceļoja Savienoto Valstu robežās un vairāk kā 90 reizes apciemoja valstis ārpus Savienotajām Valstīm. Kopsummā viņš kā Baznīcas prezidents, tikdamies ar svētajiem visās pasaules malās, ir pārvarējis 1,6 miljonus kilometru.69
Prezidentam Hinklijam patika „doties pie cilvēkiem — tuvu un tālu”.
Dažos reģionos cilvēkiem, lai redzētu viņu, bija jāpieliek pat lielākas pūles, nekā tās, ko prezidents Hinklijs bija pielicis, lai redzētu viņus. Piemēram, 1996. gadā viņš un māsa Hinklija apmeklēja Filipīnas, kur Baznīcas locekļu skaits bija sasniedzis vairāk nekā 375 000. Vienu vakaru prezidentam un māsai Hinklijiem bija ieplānots uzstāties sanāksmē Manilas Araneta lielajā stadionā. Līdz tās dienas pēcpusdienas vidum stadions „jau bija pārpildīts. Rindas sāka veidoties 7:00 no rīta uz sanāksmi, kurai vajadzēja sākties pēc divpadsmit stundām. Oficiālā statistika vēlāk parādīja, ka apmēram 35 000 Baznīcas locekļi bija piepildījuši stadiona 25 000 sēdvietas, ejas un vestibilus. Daudzi svētie bija ceļojuši divdesmit stundas ar laivu un autobusu, lai sasniegtu Manilu. Dažiem ceļojuma izmaksas bija pielīdzināmas vairāku mēnešu algai. …
Kad prezidents Hinklijs tika informēts par to, ka stadions ir pilns un ka ēkas pārvaldnieks grib zināt, vai ir kāda iespēja sākt sanāksmi ātrāk, viņš nekavējoties teica: „Sāksim sanāksmi ātrāk.” Viņš un māsa Hinkliji ienāca plašajā arēnā. … Kā uz burvju mājiena klātesošie spontāni piecēlās kājās, aplaudēja un emocionāli sāka dziedāt „Pateicamies par pravieti”.”70
Zinādams, ka viņš un viņa brāļi nevar doties visur, kurp viņi gribētu doties, prezidents Hinklijs atbalstīja tehnoloģiju izmantošanu, lai dotu norādījumus vadītājiem visā pasaulē. Izmantojot satelītu tehnoloģiju, viņš prezidēja vispasaules vadītāju apmācības pārraidēs, kas pirmo reizi notika 2003. gada janvārī.
Sludinot garīgo un laicīgo patiesību apgūšanas un mācīšanas svarīgumu
Prezidents Hinklijs paziņoja: „Neviens no mums … nezina visu. Mācību process ir nebeidzams process. Mums ir jālasa, mums ir jāvēro, mums ir jāasimilē, un mums ir jāapdomā tas, kam mēs pakļaujam savu prātu.”71 Viņš arī teica: „Efektīva mācīšana ir pašā pamatā vadībai Baznīcā. Mūžīgā dzīve pienāks tikai tad, kad vīriešiem un sievietēm tiks mācīts tik efektīvi, ka viņi mainīs un disciplinēs savu dzīvi. Viņus nevar piespiest būt taisnīgiem, nedz ieiet debesīs. Viņus ir jāvada, un tas sevī ietver mācīšanu.”72
Prezidents Hinklijs vēlējās sniegt lielāku garīgu atbalstu pēdējo dienu svētajiem visā pasaulē. 1995. gadā, entuziasma pilns, viņš apstiprināja plānu — publicēt jaunu grāmatu sēriju, kas Baznīcas locekļus nodrošinās ar evaņģēlija grāmatu kolekciju. Drīz vien Baznīca sāka publicēt šo grāmatu sēriju ar nosaukumu Baznīcas prezidentu mācības, kuras daļa ir arī šī grāmata.
Laicīgo zināšanu apgūšana prezidentam Hinklijam arī bija svarīga. Viņš bija nobažījies par nabadzības skartajos reģionos dzīvojošajiem Baznīcas locekļiem, kas nevarēja atļauties augstāko vai profesionālo izglītību. Bez šāda veida izglītības lielākā daļa no viņiem paliktu nabadzībā. 2001. gada aprīļa vispārējās konferences priesterības sesijā prezidents Hinklijs teica:
„Lai uzlabotu šo situāciju, mēs piedāvājam plānu — plānu, kuru, kā mēs ticam, ir iedvesmojis Tas Kungs. Baznīca veido fondu, kurā līdzekļus šim mērķim galvenokārt ir ziedojuši un ziedos uzticami pēdējo dienu svētie. Mēs esam viņiem dziļi pateicīgi. … mēs to sauksim par Pastāvīgās izglītības fondu.”73
Prezidents Hinklijs paskaidroja, ka tiem, kas izmantos šo programmu, no līdzekļiem, ko saziedoja Baznīcas locekļi, lai apmaksātu augstāko vai profesionālo izglītību, tiks piešķirts aizdevums. Pēc tam, kad viņi būs ieguvuši izglītību, no viņiem sagaidīs, lai tie atmaksā savus aizdevumus tā, lai līdzekļi varētu tikt izmantoti citu Baznīcas locekļu palīdzībai. Prezidents Hinklijs arī paskaidroja, ka Pastāvīgās izglītības fonds tiks veidots, „balstoties uz principiem, līdzīgiem tiem, kas bija pamatā Pastāvīgās emigrācijas fondam”, kuru Baznīca bija izveidojusi 1800–ajos gados, lai palīdzētu trūcīgajiem svētajiem emigrēt uz Ciānu.74
Sešu mēnešu laikā pēdējo dienu svētie Pastāvīgās izglītības fondā bija saziedojuši miljoniem dolāru.75 Gadu pēc plāna ieviešanas prezidents Hinkliijs paziņoja: „Šiem pūliņiem tagad ir stabils pamats. … Jauniem vīriešiem un sievietēm pasaules nabadzīgajos reģionos, jauniem vīriešiem un sievietēm, kuri lielākoties ir atgriezušies misionāri, tiks dota iespēja iegūt labu izglītību, kas palīdzēs viņiem izkļūt no nabadzības, kurā vairāku paaudžu garumā atradās viņu priekšteči.”76 Šī programma turpina svētīt pēdējo dienu svētos, gan tos, kas saņem līdzekļus, gan tos, kas tos ziedo.
Liecinot par laulības un ģimenes svētumu
Vispārējā Palīdzības biedrības sapulcē, kas tika noturēta 1995. gada 23. septembrī, prezidents Hinklijs teica:
„Ņemot vērā maldinošās filozofijas, kas tiek pieņemtas par patiesību un maldināšanu attiecībā uz standartiem un vērtībām, kā arī vilinājumu un kārdinājumu tikt pasaules aptraipītiem, mēs vēlamies jūs savlaicīgi brīdināt. Tāpēc mēs, Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu padome, izdodam vēstījumu Baznīcai un pasaulei, paziņojot un apstiprinot standartus, doktrīnas un dzīvesveidu attiecībā uz ģimeni, par ko šīs Baznīcas pravieši, gaišreģi un atklājēji ir atkārtoti runājuši visā tās pastāvēšanas vēsturē.”77
Pēc šāda ievada prezidents Hinklijs pirmo reizi publiski nolasīja paziņojumu „Ģimene: vēstījums pasaulei”.
„Mēs sniedzam padomu vecākiem un bērniem — atvēlēt augstāko prioritāti ģimenes lūgšanai, ģimenes mājvakaram, evaņģēlija studēšanai un norādījumiem, un vērtīgiem ģimenes pasākumiem.”
Laulības un ģimenes svētums bija pastāvīga tēma prezidenta Hinklija mācībās. Viņš nosodīja jebkāda veida ļaunprātīgu izturēšanos un mudināja vecākus un bērnus būt pacietīgiem vienam pret otru, mīlēt vienam otru, mācīt vienam otru un savstarpēji kalpot. Vēstulē, kas datēta ar 1999. gada 11. februāri, viņš un viņa padomnieki Augstākajā prezidijā teica:
„Mēs aicinām vecākus ieguldīt vislielākās pūles, lai mācītu un audzinātu savus bērnus pēc evaņģēlija principiem, kas ļaus viņiem palikt „tuvu Baznīcai”. Ģimene ir taisnīgas dzīves pamats, un nav nekā cita, kas varētu tās aizvietot jeb pildīt tās būtisko lomu, atsaucoties uz šo Dieva doto pienākumu.
Mēs sniedzam padomu vecākiem un bērniem — atvēlēt augstāko prioritāti ģimenes lūgšanai, ģimenes mājvakaram, evaņģēlija studēšanai un norādījumiem, un vērtīgiem ģimenes pasākumiem. Lai cik cienīgas un atbilstošas būtu citas prasības vai pasākumi, nedrīkst pieļaut, ka tie aizvietotu dievišķi noteiktos pienākumus, ko vienīgi vecāki un ģimenes spēj pienācīgi veikt.”78
Palīdzība jaunpievērstajiem
Prezidentam Hinklijam patika vērot, kā liels skaits cilvēku pievienojas Baznīcai, bet viņš arī bija ieinteresēts cilvēkos, kas stāvēja aiz šī skaita. Savas kalpošanas agrīnajā posmā viņš teica:
„Ņemot vērā pastāvīgi pieaugošo jaunpievērsto skaitu, mums jāpieliek aizvien lielākas pūles, lai palīdzētu viņiem pilnveidoties. Ikvienam no viņiem ir nepieciešamas trīs lietas: draugs, atbildība un barošana ar „labo Dieva vārdu” (Moronija 6:4). Mums ir uzticēts pienākums un dota iespēja — nodrošināt šīs lietas.”79
Jaunpievērsto stiprināšanas jautājums pastāvīgi bija prezidenta HInklija uzmanības centrā. Elders Džefrijs R. Holands dalījās šajā stāstā par prezidentu Hinkliju, kurā viņš uzsvēra šo jautājumu: „Nesen, piemiedzot ar aci un uzsistdams ar roku pa galdu, kas bija viņa priekšā, viņš teica Divpadsmitiem: „Brāļi, kad mana dzīve būs galā un bēres gandrīz beigušās, es zārkā piecelšos, paskatīšos katram no jums acīs un teikšu: „Kā mums klājas ar jaunpievērsto saglabāšanu?””80
Tempļu celtniecība
Prezidents Hinklijs apmet ar javu pamatakmens un kapsulas ielikšanas ceremonijā pirms Navū Ilinoisas tempļa iesvētīšanas 2002. gadā.
1910. gadā, laikā, kad piedzima Gordons B. Hinklijs, pasaulē bija četri ekspluatācijā nodoti tempļi, un tie visi atradās Jutā. 1961. gadā, kad viņš tika ordinēts par apustuli, tempļu skaits pieauga līdz 12. Progress bija ievērojams, taču elders Hinklijs bieži pauda bažas par to, ka daudziem cilvēkiem visā pasaulē ir ierobežota pieeja tempļa svētībām. 1973. gadā, laikā, kad viņš kalpoja par Baznīcas tempļa komitejas vadītāju, viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Baznīca varētu uzbūvēt [daudzus mazākus] tempļus par tādu pašu naudu, kas tika iztērēta Vašingtonas tempļa [kas toreiz bija celtniecības stadijā] celtniecībai. Tas padarītu tempļus cilvēkiem pieejamākus, tā vietā, lai liktu viņiem ceļot lielus attālumus, lai tur nokļūtu.”81
1995. gadā, kad viņš tika atbalstīts par Baznīcas prezidentu, ekspluatācijā nodoto tempļu skaits sasniedza 47, taču viņa vēlme pēc lielāka skaita tempļu vēl joprojām bija spēcīga. Viņš teica: „Tā ir mana dedzīga vēlēšanās, lai templis būtu pieejams, kur vien nepieciešams, lai mūsu cilvēki, lai kur arī viņi atrastos, varētu bez pārāk lieliem upuriem, ierasties Tā Kunga namā pēc saviem priekšrakstiem un pēc iespējas veikt darbu mirušo labā.”82
1997. gada vispārējā konferencē prezidents Hinklijs veica vēsturisku paziņojumu: „Baznīca visā pasaulē sāks celt mazākus tempļus.”83 Vēlāk viņš teica: „Es ticu, ka ideja par maziem tempļiem nāca kā tieša atklāsme.”84 1998. gadā viņš paziņoja, ka 30 jauni mazie tempļi kopā ar citiem tempļiem, kuru celtniecība tika plānota vai jau noritēja, veidos „kopsummā 47 jaunus tempļus — papildus tam 51 templim, kas jau darbojas.” Par prieku visiem tiem, kas klausījās paziņojumā, viņš piebilda: „Es domāju, ka mums šim sarakstam labāk vajadzētu pievienot vēl divus tempļus, lai līdz šī gadsimta beigām, kad būs pagājuši 2000 gadu kopš „mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus atnākšanas miesā” (M&D 20:1), sanāktu apaļš 100.” Tad viņš apsolīja: „Un vēl vairāk tempļu tiks uzcelti.”85
2000. gada 1. oktobrī prezidents Hinklijs iesvētīja Bostonas Masačūsetsas templi, 100. ekspluatācijā nodoto templi. Līdz 2000. gada beigām viņš iesvētīja vēl divus tempļus. Kad viņš nomira 2008. gadā, Baznīcai bija 124 ekspluatācijā nodoti tempļi un vēl par 13 tempļu celtniecību bija paziņots. Prezidents Hinklijs bija iesaistīts šo tempļu plānošanā un celtniecībā un personīgi iesvētīja 85 no tiem, un atkārtoti iesvētīja 13 (8 no šiem atkārtoti iesvētītajiem tempļiem viņš jau bija iesvētījis iepriekš).
Konferenču centrs
Konferenču centrs, kuru prezidents Hinklijs iesvētīja 2000. gada oktobra vispārējā konferencē.
1995. gada oktobra vispārējā konferencē prezidents Hinklijs deva mājienu attiecībā uz ideju, kas viņam bija padomā. Runājot no Tabernakla Tempļa laukumā, viņš teica: „Šis milzīgais Tabernakls šķiet saraujas ar katru gadu. Tagad mēs tiekamies ar daudz lielākām grupām, kuras dažās reģionālajās konferencēs pulcējas zem viena jumta.”86 1996. gada aprīļa vispārējā konferencē prezidents Hinklijs vairāk pastāstīja par savu ideju:
„Man ir žēl, ka daudziem, kas šorīt vēlējās tikties ar mums Tabernaklā, nebija iespēja tajā iekļūt. Daudzi palika ārā — aiz durvīm. Šī unikālā un ievērojamā zāle, kuru uzcēla mūsu priekšteči, pionieri, un iesvētīja to, lai pielūgtu To Kungu, ērti ietilpina ap 6000 cilvēku. Daži no jums, kas tagad sēž uz cietajiem soliem, varētu apšaubīt vārdu ērti.
Es paužu mīlestību pret tiem, kuri vēlas ienākt, bet kuriem nepietiek vietas. Pirms kāda gada es brāļiem teicu, ka varbūt ir pienācis laiks, kad mums vajadzētu izvērtēt vēl viena, daudz plašāka pielūgšanai paredzēta nama celtniecības iespējas, kurā varētu izvietot trīs vai četras reizes vairāk cilvēku nekā šajā ēkā.”87
1997. gada 24. jūlijā, 150. pionieru ierašanās Soltleikas ielejā gadadienā, kvartālā, kas atrodas uzreiz uz ziemeļiem no Tempļa laukuma, svinīgi tika uzsākti jaunās ēkas — dēvētas par Konferenču centru — celtniecības darbi. Mazāk kā pēc trīs gadiem, 2000. gada aprīlī, tur tika noturētas vispārējās konferences pirmās sesijas, lai arī ēka vēl gluži nebija pabeigta. Prezidents Hinklijs iesvētīja Konferenču centru 2000. gada oktobra vispārējā konferencē. Pirms noskaitīt iesvētīšanas lūgšanu, viņš nostājās kancelē, kas bija izveidota no melna riekstkoka, kurš bija audzis viņa paša pagalmā, un teica:
„Šodien mēs iesvētīsim šo namu kā namu, kurā pielūgt Dievu, Mūžīgo Tēvu, un Viņa Vienpiedzimušo Dēlu, To Kungu, Jēzu Kristu. Mēs ceram un lūdzam par to, lai no šīs kanceles pasaulē turpinātu izplatīties paziņojumi par liecību un mācību, par ticību Dzīvajam Dievam un pateicības vārdi par dižo, izpērkošo mūsu Pestītāja upuri.”88
Liecība par Jēzu Kristu
2000. gada 1. janvārī prezidents Hinklijs, viņa padomnieki Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvorums publicēja vēstījumu ar virsrakstu „Dzīvais Kristus — apustuļu liecība”. Viņi paziņoja par Glābēju: „Neviens cits nav atstājis tik dziļu iespaidu uz tiem, kas jebkad ir dzīvojuši un vēl dzīvos uz zemes.”89
Un nevienam citam nebija tik dziļa ietekme uz prezidenta Gordona B. Hinklija dzīvi. Vairāk kā 46 gadus viņš kalpoja par īpašo Jēzu Kristu vārda liecinieku. Dažus mēnešus pēc tam, kad viņš un viņa brāļi publicēja „Dzīvais Kristus”, prezidents Hinklijs stāvēja pēdējo dienu svēto priekšā un teica: „Starp visām lietām, par kurām es esmu pateicīgs šajā rītā, viena izceļas jo īpaši. Tā ir dzīva liecība par Jēzu Kristu, Visuvarenā Dieva Dēlu, Miera valdnieku, Israēla Svēto.”90
Pārbaudījumi un cerība
2004. gada aprīļa vispārējās konferences beigās prezidents Hinklijs teica: „Uz brīdi es esmu spiests runāt par kaut ko personīgu. Daži no jums ir pamanījuši, ka šeit nav māsas Hinklijas. Pirmo reizi 46 gadu laikā, kopš es kļuvu par Augstāko pilnvaroto, viņa nav apmeklējusi vispārējo konferenci. … Mēs bijām ceļā uz mājām [janvārī, ceļojot no Āfrikas], kad viņa nespēkā sabruka. Un kopš tā laika viņa nav atkopusies. … izskatās, ka mūsu laiks ir iztecējis, un mēs nezinām, kā to apstādināt.
Tas man ir drūms laiks. Šomēnes apritēja 67 gadi, kopš mēs esam precējušies. Viņa ir piecu apdāvinātu un spējīgu bērnu māte, 25 mazbērnu un vairāku mazmazbērnu, kuru skaits turpina augt, vecā māte. Mēs cauri šiem gadiem esam gājuši kopā, plecu pie pleca, būdami līdzvērtīgi partneri gan labos, gan sliktos laikos. Lai kur arī viņa devās, viņa visā pasaulē savā liecībā runāja par šo darbu, par mīlestības paušanu, par iedrošināšanu un ticību.”91
Pēc divām dienām, 6. aprīlī, Mārdžorija Peija Hinklija nomira. Miljoniem cilvēku, kas viņu mīlēja viņas sirsnības, asprātības un nelokāmās ticības dēļ, sēroja kopā ar prezidentu Hinkliju. Viņš bija pateicīgs par atbalsta un mīlestības pilnām vēstulēm, kas nāca no visām pasaules malām. „Šīs līdzjūtības vēstules,” viņš teica, „sniedza mierinājuma sajūtu laikā, kad mēs skumām.”92 Daudzi cilvēki ziedoja Pastāvīgās izglītības fondam māsas Hinklijas vārdā.
Lai arī cik smags bija Mārdžorijas zaudējums, prezidents Hinklijs turpināja Baznīcas darbu, pat neskatoties uz to, ka viņa paša veselība nedaudz pasliktinājās. Viņš sāka izmantot spieķi. Dažreiz viņš to izmantoja, lai atbalstītos, bet daudz biežāk viņš to izmantoja, lai pamātu Baznīcas locekļiem. Prezidents Tomass S. Monsons atceras sarunu ar prezidenta Hinklija ārstu, kurš bija noraizējies par to, kā prezidents Hinklijs izmanto — un neizmanto — savu spieķi. Ārsts teica: „Vismazāk mēs gribam, lai viņš nokrīt un salauž sev gūžu vai lai notiek kas ļaunāks. Tā vietā viņš māj ar to visapkārt, un tad viņš to neizmanto, kad iet. Pasakiet viņam, ka spieķi ir izrakstījis viņa ārsts un ka viņam tas ir jāizmanto tā, kā tas ir paredzēts.” Prezidents Monsons atbildēja: „Dakter, es esmu prezidenta Hinklija padomnieks. Jūs esat viņa ārsts. Jūs viņam pasakiet!”93
2006. gada sākumā, 95 gadu vecumā, prezidentam Hinklijam tika diagnosticēts vēzis. Tā gada oktobra vispārējā konferencē viņš teica: „Tas Kungs man ir ļāvis dzīvot man nezināmu laika sprīdi. Bet, lai kāds arī būtu man atvēlētais laiks, es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai paveiktu uzdevumus, kas man ir uzticēti. … es jūtos labi, mana veselība ir pietiekami laba. Bet, kad pienāks laiks pēctecim, pāreja notiks gludi un atbilstoši Tā gribai, kuram pieder šī Baznīca.”94
Gadu vēlāk, 2007. gada oktobrī, prezidents Hinklijs noslēdza savu pēdējo vispārējo konferenci, sakot: „Mēs ceram jūs satikt atkal nākamajā aprīlī. Man ir 97 gadi, bet es ceru, ka es to sagaidīšu. Tikmēr, lai debesu svētības ir ar jums, par to mēs pazemīgi un sirsnīgi lūdzam mūsu Pestītāja, patiesi Tā Kunga Jēzus Kristus, vārdā, āmen.”95
Prezidenta un māsas Hinkliju meita Virdžīnija četrus gadus, kas sekoja pēc māsas Hinklijas nāves, aprakstīja kā prezidenta Hinklija dzīves „kulminācijas gadus”. Tad viņa dziļdomīgi pastāstīja par lūgšanu, kuru prezidents Hinklijs teica 2008. gada 20. janvārī, nedēļu pirms savas nāves, kad iesvētīja atjaunoto lūgšanas namu Soltleiksitijā.
„Šajā lūgšanā ļoti neparastā veidā viņš lūdza Tam Kungam par sevi kā par pravieti. Viņš runāja ar pateicību: „Kopš pravieša Džozefa Smita dienām līdz šai dienai Tu esi izvēlējies un iecēlis pravieti šiem ļaudīm. Mēs Tev pateicamies un lūdzam Tev, lai Tu mierinātu un atbalstītu viņu, un svētītu viņu atbilstoši viņa vajadzībām un Tavam dižajam mērķim.””96
2008. gada 24. janvārī prezidents Hinklijs pirmo reizi juta, ka nespēs piedalīties kopā ar saviem brāļiem iknedēļas tempļa sanāksmē. Nākamajā svētdienā, 27. janvārī, prezidents Monsons, kuram palīdzēja prezidenti Henrijs B. Airings un Boids K. Pekers, sniedza viņam priesterības svētību. Vēlāk, tajā pašā dienā, prezidents Gordons B. Hinklijs klusi nomira mājās, savu piecu bērnu un viņu sievu lokā.
Dažas dienas vēlāk tūkstošiem cilvēku izrādīja cieņu prezidentam Hinklijam, ejot garām viņa zārkam, kas tika izlikts publiskai apskatei Konferenču centra Praviešu zālē. Citu baznīcu vadītāji, valdības un uzņēmumu vadītāji arī izteica līdzjūtību, paužot pateicību par prezidenta Hinklija ietekmi un mācībām.
Bēru ceremonija notika Konferenču centrā un tika pārraidīta Banzīcas ēkās visā pasaulē. Tabernakla koris nodziedāja jaunu Baznīcas dziesmu ar nosaukumu „What Is This Thing That Men Call Death?” (Kas ir tas, ko cilvēki sauc par nāvi?), kas bija daļa no sanāksmes. Dziesmas vārdus — savu pēdējā liecību par Jēzu Kristu saviem draugiem, kas uzlūkoja viņu kā pravieti, — bija uzrakstījis prezidents Hinklijs:
Kas ir tas, ko cilvēki sauc par nāvi,
Šī klusā aiziešana naktī?
Tās nav beigas, bet gan sākums
Labākai pasaulei un dižākai godībai.
Ak, Dievs, pieskaries manai sāpju pilnai sirdij
Un nomierini manas nemiera pilnās, mokošās bailes.
Ļauj cerībai un ticībai, pārākai un tīrākai,
Dot man spēku un mieru, kas manas bēdas aizēnos.
Nav nāves, bet ir tikai izmaiņas,
Kas sniedz balvu uzvarai pār mirstību;
Dāvanu no Viņa, kurš mīlēja visus cilvēkus,
Dieva Dēla, Israēla Svētā.97