9. nodaļa

Vērtīgā liecības dāvana

„Mēs runājam dažādās valodās un dzīvojam dažādos apstākļos. Taču mūsu sirdīs ir kopīga liecība.

No Gordona B. Hinklija dzīves

„Senākais notikums, kas manā atmiņā saistās ar garīgu pieredzi,” teica prezidents Gordons B. Hinklijs, „notika tad, kad es vēl biju maziņš, piecus gadus vecs zēns. Es raudāju, jo man ļoti sāpēja auss. … Mana māte sagatavoja maisiņu ar sāli un to ielika krāsnī, lai sasildītu. Mans tēvs maigi uzlika rokas uz manas galvas un deva man svētību, aizgaiņājot sāpes un slimību ar svētās priesterības spēku Jēzus Kristus vārdā. Pēc tam viņš mani maigi satvēra savās rokās un uzlika uz auss silto sāls maisiņu. Sāpes mazinājās, līdz tās atkāpās. Es aizmigu sava tēva drošajos apskāvienos. Aizmiegot manā prātā skanēja viņa izteiktās svētības vārdi. Tās ir manas senākās atmiņas par priesterības pilnvaru pielietošanu Tā Kunga vārdā.

„Vēlāk, manā jaunībā, man ar brāli ziemas laikā nācās gulēt nekurinātā istabā. … Pirms iegulšanās siltajā gultā, mēs nometāmies ceļos, lai noskaitītu lūgšanu. Mēs vienkārši izteicām pateicību Dievam. … Es atceros, kā pēc tam, kad biju pateicis āmen, es ielikos gultā, uzrāvu sev virsū segu un domāju par to, ka tikko biju runājis ar savu Debesu Tēvu Viņa Dēla vārdā. Man nebija dziļu zināšanu par evaņģēliju. Taču, sarunājoties ar debesīm Tā Kunga Jēzus vārdā, mani pārņēma paliekošs miers. …

Šī liecība auga manā sirdī, kad kļuvu par misionāru un izlasīju Jauno Derību un Mormona Grāmatu, kas apstiprināja liecību par Viņu. Šīs zināšanas, kas bija aizsākušās jau tad, kad es bērnībā saņēmu atbildes uz savām lūgšanām, kļuva par pamatu manai dzīvei. Kopš tā laika mana ticība ir augusi. Esmu kļuvis par Viņa apustuli, kurš ir norīkots, lai darītu Viņa gribu un mācītu Viņa vārdu. Es esmu kļuvis par Viņa liecinieku pasaulei.”¹

Kā pēdējo dienu svētie, mēs esam vienoti mūsu liecībā par Jēzu Kristu.

Gordona B. Hinklija mācības

Liecība ir Baznīcas lielais spēks un ticības un no tās izrietošās rīcības avots.

Mēs esam kļuvuši par lielu ģimeni, kas ir izkaisīta pa visu plašo pasauli. Mēs runājam dažādās valodās un dzīvojam dažādos apstākļos. Taču mūsu sirdīs ir kopīga liecība. Mēs zinām, ka Dievs ir dzīvs un ka Viņš vada Savu svēto darbu. Mēs zinām, ka Jēzus ir mūsu Pestītājs un vada šo Baznīcu, kurai ir dots Viņa vārds. Mēs zinām, ka Džozefs Smits bija pravietis un ir pravietis, kurš atrodas šī evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmeta priekšgalā. Mēs zinām, ka priesterība tika atjaunota caur viņu un ka tā ir turpinājusies līdz pat mūsdienām — caur nepārtrauktu priesterības līniju. Mēs zinām, ka Mormona Grāmata ir patiesa liecība par Tā Kunga, Jēzus Kristus, esamību un dievišķumu.²

Šīs zināšanas, ko mēs saucam par liecību, ir Baznīcas lielais spēks. Tā ir ticības un no tās izrietošās rīcības avots. … Tā ir īsta un spēcīga, kā jebkurš cits spēks uz Zemes. Tas Kungs to aprakstīja, runājot ar Nikodēmu un sakot: „Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara” (Jāņa 3:8). Šīs zināšanas, ko mēs saucam par liecību, ir grūti izskaidrot, bet tās augļi ir skaidri redzami. Svētais Gars caur mums liecina.³

Liecība ir klusa, pamudinoša balss, kas mūs spēcina un mudina rīkoties saskaņā ar ticību.

Personīgā liecība ir tā, kas maina cilvēku dzīves, kad viņi atnāk uz šo Baznīcu. Tā motivē Baznīcas locekļus atteikties no visa, lai kalpotu Tam Kungam. Liecība ir klusa, pamudinoša balss, kas spēcina bez apstājas tos, kuri dzīvo saskaņā ar ticību līdz pat savas dzīves beigām.

Tā ir noslēpumaina un brīnišķīga lieta, Dieva dāvana cilvēkam. Kad kāds ir aicināts kalpot, nav svarīgi, vai viņš ir bagāts, vai nabags. Šī liecība, kas mājo cilvēku sirdīs, motivē izpildīt kvēlo pienākumu. Tā ir gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Tā ir semināra studentiem, misionāriem, bīskapiem un stabu prezidentiem, misijas prezidentiem, Palīdzības biedrības māsām un visiem Augstākajiem pilnvarotajiem. Tā ir dzirdēta arī no tiem, kuriem Baznīcā nav cita aicinājuma, kā vien būt par tās locekli. Liecība ir šī darba esence. Tā ir spēks, kas Tā Kunga darbu pasaulē virza uz priekšu. Tā mudina rīkoties. Tā pieprasa, lai mēs darītu to, kas mums ir pavēlēts. Tā sniedz pārliecību, ka dzīvei ir jēga, ka dažas lietas ir nozīmīgākas, nekā citas, ka mēs atrodamies mūžīgajā ceļojumā un ka mēs esam atbildīgi Dieva priekšā. …

Šis elements, kas sākumā šķiet vājš un bezspēcīgs, katru klausītāju virza uz sarunu. Tā liek katram jaunpievērstajam sajust drošību, ko sniedz ticība. …

Lai arī kur tiktu organizēta kāda no Baznīcas draudzēm, tās spēks ir jūtams. Mēs droši paziņojam un sakām, ka mēs zinām. … Fakts ir tāds, ka mēs zinām, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus un ka šis ir Viņu mērķis un Viņu valstība. Liecības vārdi ir vienkārši, tie nāk no sirds. Tā darbojas visur, kur tiek organizēta Baznīca, visur, kur misionāri māca evaņģēliju, un visur, kur Baznīcas locekļi dalās savā ticībā.

Tā ir kas tāds, ko nevar atspēkot. Pretinieki var citēt Svētos Rakstus un nepārtraukti apstrīdēt doktrīnu. Viņi var būt gudri un pārliecinoši. Taču, kad kāds saka: „Es zinu,” strīdēties vairs nav jēgas. To var nepieņemt, bet kurš gan var atspēkot vai noliegt kluso jeb iekšējo balsi runājam ar personīgu pārliecību?⁴

„Gaisma mūsu dzīvēs”

[Deivids Kastaņeda], viņa sieva, Tomasa, un viņu bērni dzīvoja neauglīgā un nabadzīgā rančo, netālu no Torreonas [Meksikā]. Viņiem piederēja 30 vistas, 2 cūkas un viens izģindis zirgs. Vistas viņus nodrošināja ar olām, un dažkārt viņi par tām ieguva dažus peso. Viņi dzīvoja nabadzībā. Tad viņiem piezvanīja misionāri. Māsa Kastaņeda teica: „Elderi mums noņēma klapes no acīm un ienesa mūsu dzīvēs gaismu. Līdz viņu atnākšanai mēs neko nezinājām par Jēzu Kristu un Dievu.

Viņai bija divu gadu izglītība, bet vīram — nekādas. Elderi viņus mācīja un galu galā viņi tika kristīti. … Viņi pakāpeniski izveidoja veiksmīgu biznesu, kurā strādāja tēvs ar saviem pieciem dēliem. Ar vienkāršu ticību viņi maksāja desmito tiesu. Viņi paļāvās uz To Kungu un dzīvoja saskaņā ar evaņģēliju. Viņi kalpoja visur, kur vien viņus aicināja. Četri no viņu dēliem un trīs meitas kalpoja misijās. … Viņi ir tikuši izsmieti un kritizēti. Taču uz to viņi atbild ar liecību par Tā Kunga spēku viņu dzīvēs.

Apmēram 200 cilvēki no viņu ģimenes un draugiem ir pievienojušies Baznīcai, pateicoties viņu ietekmei. Vairāk nekā 30 dēli un meitas no viņu pašu ģimenes un draugu ģimenēm ir kalpojuši misijās. Viņi ziedoja zemi, uz kuras tagad atrodas dievnams.

Bērni, kuri tagad jau ir pieauguši, un viņu vecāki katru mēnesi pēc kārtas dodas uz Meksikas pilsētu, lai kalpotu templī. Viņi ir dzīva liecība par Tā Kunga darba lielo spēku — mainīt un padarīt cilvēkus laimīgus. Viņi ir daži no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri ir pieredzējuši mormoņu Baznīcas brīnumu, iegūstot liecību par šī darba dievišķumu.⁵

„Tā ir patiesībai, vai ne? Tad kam gan citam vēl ir nozīme?”

Reiz es satiku jūras virsnieku no tālas zemes — gudru, jaunu vīrieti, kurš bija atceļojis uz Savienotajām Valstīm tālākai apmācībai. Daži no viņa sabiedrotajiem ASV jūras kara flotē, kuru uzvedība bija piesaistījusi viņa uzmanību, pēc viņa lūguma dalījās savā reliģiskajā pārliecībā. Viņš nebija kristietis, bet bija ieinteresēts viņus uzklausīt. Viņi pastāstīja par pasaules Glābēju, Jēzu Kristu, kurš bija piedzimis Bētlemē un atdevis savu dzīvību par cilvēci. Viņi izstāstīja par Dieva, Mūžīgā Tēva, un augšāmceltā Kunga parādīšanos zēnam Džozefam Smitam. Viņi pastāstīja par mūsdienu praviešiem. Viņi viņam mācīja Skolotāja evaņģēliju. Gars aizskāra viņa sirdi un viņš tika kristīts.

Es ar viņu iepazinos neilgi pirms tam, kad viņam bija jāatgriežas savā dzimtenē. Mēs par to runājām, un pēc tam es teicu: „Tavi tautieši nav kristieši. Kas notiks, kad tu atgriezīsies mājās, būdams kristietis, un vēl jo vairāk — mormonis?

Viņš palika bēdīgs un atbildēja: „Mana ģimene būs vīlusies. Iespējams, ka viņi mani padzīs un uzskatīs par mirušu. Ja runā par manu nākotni un karjeru, iespējams, ka visas iespējas man būs liegtas.”

Es jautāju: „Vai tu esi gatavs maksāt tik augstu cenu par evaņģēliju?”

Viņa tumšajās acīs parādījās asaras un, tām ritot pār viņa skaisto, tumsnējo seju, viņš atbildēja: „Tā taču ir patiesība, vai ne?”

Nokaunējies par to, ka biju uzdevis šo jautājumu, es atbildēju: „Jā, tā ir patiesība.”

Uz to viņš atbildēja: „Tad kam gan citam vēl ir nozīme?”

Šie ir jautājumi, kurus es jums gribētu uzdot: „Tā ir patiesībai, vai ne? Tad kam gan citam vēl ir nozīme?”⁶

Jauns skatījums uz dzīvi

Reiz es dzirdēju kāda inženiera pieredzi, kurš nesen bija pievienojies Baznīcai. Misionāri bija piezvanījuši pie viņa mājas durvīm un viņa sieva tos bija ieaicinājusi iekšā. Viņa dedzīgi atsaucās uz viņu vēstījumu, taču viņš pats jutās tā, it kā viņu spiestu pieņemt Baznīcu pret viņa gribu. Kādā vakarā viņa sieva pateica, ka vēlas kristīties. Viņš iekaisa dusmās. Vai tad viņa nesaprata, ko tas nozīmēs? Tas nozīmēs, ka tam vajadzēs veltīt laiku. Tas nozīmēs, ka būs jāmaksā desmitā tiesa. Tas nozīmēs, ka viņiem būs jāatsakās no saviem draugiem. Tas nozīmēs, ka viņi vairs nedrīkstēs smēķēt. Viņš ātri uzvilka savu mēteli un nakts laikā izgājā ārā, aizcērtot aiz sevis durvis. Viņš staigāja pa ielām, lādoties uz savu sievu, misionāriem un pats uz sevi par to, ka bija ļāvis viņiem viņus mācīt. Kad viņš sāka pagurt, viņa dusmas norimās un sirdī ienāca lūgšanas gars. Viņš staigājot lūdza. Viņš lūdza Dievam atbildes uz saviem jautājumiem. Tad viņa prātā skaidri un nepārprotami, gluži kā balss, kas runātu uz viņu, atskanēja: „Tā ir patiesība.”

„Tā ir patiesība,” viņš to sev teica atkal un atkal. „Tā ir patiesība.” Viņa sirdi pārņēma miers. Dodoties uz mājām, visi ierobežojumi, pretenzijas un prasības, par kurām viņš bija bijis tik aizkaitināts, sāka likties kā iespējas. Atverot durvis, viņš ieraudzīja, ka sieva bija nometusies uz ceļiem un lūdza.

… Draudzes priekšā stāstot šo stāstu, viņš runāja par prieku, kas bija ienācis viņu dzīvēs. Desmitās tiesas maksāšana nebija problēma. Dalīšanās bagātībā ar Dievu, kurš viņiem bija devis visu, nelikās nekas īpašs. Laiks, ko atvēlēt kalpošanai, arī nebija problēma. Tas vienkārši lika rūpīgāk izplānot nedēļas laiku. Pienākumi nebija problēma. Pateicoties tiem, bija jūtama izaugsme un parādījās jauns skatījums uz dzīvi. Un tad šis intelektuālais un izglītotais vīrietis, inženieris, kas bija radis strādāt ar fiziskās pasaules faktiem, ar asarām acīs svinīgi liecināja par brīnumu, kas bija ienācis viņa dzīvē.⁷

„Kurš gan var atspēkot vai noliegt kluso, iekšējo balsi, kas runā ar personīgu pārliecību?”

„Visvērtīgākā lieta manā dzīvē”

Pirms vairākiem gadiem kāda ārkārtīgi gudra un izglītota jauna sieviete uzstājās konferencē Bērčdesgādenā, Vācijā, kurā piedalījās militārie darbinieki, kuri bija arī Baznīcas locekļi. Es biju klāt un dzirdēju, ko viņa saka. Viņa bija armijas majore, medicīnas doktore, augsti atzīta speciāliste savā sfērā. Viņa teica:

„Vairāk par visu pasaulē es vēlējos kalpot Dievam. Bet, neskatoties uz to, cik ļoti es centos, es Viņu nevarēju atrast. Lielākais brīnums bija tas, ka Viņš atrada mani. Kādā 1969. gada septembra pēcpudienā es atrados mājās, Berklijā, Kalifornijā, kad pie durvīm atskanēja zvans. Pie tām stāvēja divi jauni vīrieši, tērpušies uzvalkos, baltos kreklos un ar kaklasaiti. Viņu mati bija rūpīgi saķemmēti. Viņu izskats mani tik ļoti pārsteidza, ka es teicu: „Es nezinu, ko jūs pārdodat, bet es to pirkšu.” Viens no jaunajiem vīriešiem teica: „Mēs neko nepārdodam. Mēs esam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionāri un vēlētos ar jums aprunāties.” Es viņus ieaicināju iekšā, un viņi pastāstīja par savu ticību.

Tas bija manas liecības sākums. Es vārdos nevaru aprakstīt, cik esmu pateicīga, ka man ir tā privilēģija un gods būt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli. Prieks un miers, ko šis priekpilnais evaņģēlijs ir ienesis manā dzīvē, liek man justies tā, it kā es būtu debesīs, lai gan dzīvoju uz Zemes. Liecība par šo darbu ir visvērtīgākā lieta manā dzīvē, dāvana no Debesu Tēva, par kuru es mūžīgi būšu pateicīga.”⁸

Liecība ir tūkstošiem cilvēku daudzās zemēs, tā ir izglītotajiem un spējīgajiem, uzņēmējiem un profesionāļiem, ietiepīgajiem un praktiskajiem, kuri veic dažādu laicīgo darbu. Viņu sirdīs deg klusa liecība par to, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus, ka šis darbs ir dievišķs un tika atjaunots uz Zemes, lai svētītu visus tos, kuri pieņems tā sniegtās iespējas.⁹

Katrs no mums var iegūt liecību par Dievu, Viņa Mīļoto Dēlu un Viņu darba atjaunošanu.

Šī liecība var būt visvērtīgākā no visām Dieva dāvanām. Ja cilvēks rīkojas atbilstoši tam, lai to iegūtu, tā kļūst par debesu dāvanu. Tā ir iespēja, tā ir katra šīs Baznīcas vīrieša un sievietes atbildība — iegūt patiesības apliecinājumu par šo pēdējo dienu darbu un par tiem, kuri to vada, pat par Dievu un To Kungu, Jēzu Kristu.

Jēzus mācīja, kā iegūt šādu liecību, sakot: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.

Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” (Jāņa 7:16–17).

Mēs pieaugam ticībā un gūstam zināšanas kalpojot, studējot un lūdzot.

Kad Jēzus paēdināja 5000 cilvēku, viņi atzina, ka Viņš ir paveicis brīnumu, un to apbrīnoja. Daži no viņiem atgriezās atpakaļ. Tiem Viņš mācīja doktrīnu par Savu dievišķību un to, ka Viņš ir Dzīvības Maize. Viņš tiem pārmeta, ka viņi vairāk vēlējās remdēt savu izsalkumu, nevis ieklausīties šajā mācībā. Daži no tiem, kuri dzirdēja Viņu un Viņa mācību, teica: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa 6:60). Kurš gan var noticēt tam, ko šis vīrs māca?

„No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit [manuprāt, izjūtot vilšanos]: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6:66–69).

Šis ir svarīgs jautājums un arī atbilde, ar ko mums visiem ir jāsaskaras. Ja ne pie Tevis, tad, „Kungs, pie kā [mums iet]? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”

Tā ir šī paļāvība, šī iekšējā pārliecība par dzīvā Dieva esamību, par Viņa Mīļotā Dēla dievišķumu, par Viņu darba atjaunošanu šajā laikā un par brīnišķīgajām izpausmēm, kas ir sekojušas un kļuvušas par mūsu ticības pamatu. Tā kļūst par mūsu liecību.

… Es nesen biju Palmīrā, Ņujorkā [netālu no vietas, kur Džozefs Smits saņēma Pirmo vīziju]. Par notikumiem, kas risinājās šajā apgabalā, cilvēkam ir jāatzīst: „Tie vai nu notika, vai nenotika. Tie nevar atrasties pelēkajā zonā, tiem nav vidusceļa.”

Pēc tam iečukstas ticības balss: „Tas notika. Tas notika tieši tā, kā viņš aprakstīja.”

Netālu no turienes atrodas Kumoras pakalns. Tajā tika atrasti pieraksti, no kuriem tika pārtulkota Mormona Grāmata. Cilvēkam ir vai nu jāatzīst, vai jānoraida to dievišķā izcelsme. Objektīvi apdomājot, katrs vīrietis un sieviete, kura ir lasījusi ar ticību, atzīs: „Tā ir patiesība.”

Un tā tas ir arī ar citiem šīs brīnumainās lietas elementiem, ko mēs saucam par sākotnējā evaņģēlija atjaunošanu, seno priesterību un seno Baznīcu.

Gan tagad, gan vienmēr šī liecība ir bijis vēstījums, vienkāršs apgalvojums par patiesību, saskaņā ar to, kā mēs to saprotam.¹⁰

Mums ir jādzīvo saskaņā ar savu liecību un jādalās tajā ar citiem.

Pāvils teica Timotejam: „Esi nomodā par sevi pašu — ieklausieties šajos vārdos — „un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi” (1. Timotejam 4:16). Cik gan brīnišķīgu mācību Pāvils deva jaunajam Timotejam!

Viņš turpināja, sakot: „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7). Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka garu, ko sniedz evaņģēlija vēstījums; mīlestības garu, kas palīdz izjust un sniegt mīlestību cilvēkiem; un savaldības garu, lai mēs pareizi saprastu vienkāršus un skaidrus Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija principus.

„Nekaunies liecināt par mūsu Kungu” (2. Timotejam 1:8). Brāļi un māsas, nekad nekaunieties liecināt par mūsu Kungu. … Uz mums gulstas liela atbildība un uzdevums: „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Nekaunies liecināt par mūsu Kungu.”¹¹

Šis ir Dieva svētais darbs. Šī ir Viņa Baznīca un valstība. Vīzija, kas tika piedzīvota Svētajā birzī, notika tieši tā, kā Džozefs aprakstīja. Manā sirdī ir patiesa izpratne par to, cik svarīgi ir tas, kas tur notika. Mormona Grāmata ir patiesa. Tā liecina par Jēzu Kristu. Viņa priesterība ir atjaunota un ir mūsu vidū. Priesterības atslēgas, ko piešķīra debesu būtnes, tiek izmantotas mūsu mūžīgai svētībai. Tāpat ir arī ar mūsu liecību — gan manu, gan jūsu —, pēc kuras mums jādzīvo un ar kuru jādalās. Šo es liecinu un sūtu savu svētību un mīlestību katram no jums, un aicinu turpināt būt par daļu no šī lielā pēdējo dienu brīnuma, kas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca.¹²

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kā jūsu personīgā liecība sniedz ieguldījumu Baznīcas stiprināšanā? (Skat. 1. sadaļu.)
Prezidents Hinklijs uzsver, ka liecība mūs spēcina un „mudina rīkoties” (2. sadaļa). Kā jūsu liecība jūs ir spēcinājusi? Kā jūsu liecība ir ietekmējusi jūsu rīcību? Kā jūs varat attiecināt uz sevi stāstus, kas aprakstīti 2. sadaļā?
Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hinklija mācībām par to, kā iegūt liecību? (Skat. 3. sadaļu.) Kādas pieredzes jums ir palīdzējušas iegūt liecību? Ko mēs varam darīt, lai stiprinātu mūsu liecības?
Kāpēc, jūsuprāt, mūsu liecības kļūst stiprākas, kad mēs ar tām dalāmies? Kā jūs esat pārvarējuši bailes dalīties savā liecībā? Kā jūs ir svētījušas citu cilvēku liecības? (Skat. 4. sadaļu.)

Saistītās rakstvietas

1. korintiešiem 12:3; 1. Pētera 3:15; Almas 5:43–46; 32:26–30; Moronija 10:3–5; M&D 8:2–3; 80:3–5

Mācīšanas padoms

„Vairāk iepazīstot un izprotot katru dalībnieku, jūs varēsiet labāk sagatavoties, lai mācītu stundu, kas būtu piemērota viņu individuālajai situācijai. Šī izpratne jums palīdzēs atrast pieeju, lai palīdzētu katram stundas dalībniekam iesaistīties sarunās un citās mācību aktivitātēs” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 34. lpp.).