20. nodaļa
Sadraudzība ar tiem, kuri nav no mūsu ticības
„Pasniegsim roku, lai palīdzētu labas gribas vīriešiem un sievietēm, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības un dzīves vietas!”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Uzstājoties reliģisko vadītāju konferencē 1994. gada novembrī, Gordons B. Hinklijs teica:
„Mums ir dažādi doktrinārie uzskati. Apzinoties mūsu teoloģiskās atšķirības, man tomēr šķiet, ka mēs visi esam vienisprātis attiecībā uz to, kāds ļaunums un problēmas valda pasaulē un mūsu sabiedrībā, un mēs apzināmies savu milzīgo atbildību un iespēju — ieņemt vienotu nostāju, pastāvot par tām sabiedriskās un privātās dzīves vērtībām, kas ir saistītas ar tikumību un morāli, cieņu pret visiem vīriešiem un sievietēm kā Dieva bērniem, nepieciešamību pēc pieklājīgām un laipnām attiecībām un ģimenes kā dievišķi iedibinātas sabiedrības pamatvienības saglabāšanu. …
Mūsu visu sirdīs mājo vēlme palīdzēt nabagajiem, uzmundrināt nomāktos, sniegt mierinājumu, cerību un palīdzību visiem, kuri ir nonākuši grūtībās un cieš dažāda veida sāpes.
Mēs saredzam vajadzību dziedināt sabiedrības vātis un aizstāt mūsdienu pesimismu ar optimismu un ticību. Mums ir jāsaprot, ka nav nekādas vajadzības apsūdzēt vai kritizēt citam citu. Mums ir jāizmanto sava ietekme, lai apklusinātu dusmīgās, atriebīgās un strīdīgās balsis. …
Mūsu spēks slēpjas mūsu izvēles brīvībā. Mūsu spēks slēpjas pat mūsu dažādībā. Taču vislielākais spēks izriet no uzdevuma, ko Dievs devis ikvienam no mums, — darboties, lai uzmundrinātu un svētītu visus Viņa dēlus un meitas, neatkarīgi no viņu etniskās vai tautiskās piederības vai cita veida atšķirībām. …
Kaut Tas Kungs svētītu mūs ar spēju būt vienotiem un sastrādāties, atbrīvojot savu sirdi un mūsu sabiedrību no visiem naidīgajiem, neiecietīgajiem, rasistiskajiem un negatīvajiem vārdiem un darbībām, kas šķeļ sabiedrību. Mūsu starpā nevajadzētu būt vietai nekādām izsmejošām piezīmēm, rasistiskiem apvainojumiem, naidīgiem apzīmējumiem, ļaunprātīgām tenkām un zemisku un ļaunu baumu izplatīšanai.
Lai Dievs svētī mūs visus ar mieru, kas nāk no Viņa! Lai Viņš svētī mūs ar pateicīgām sirdīm un vēlmi sadarboties, cienot citam citu un apvienojot mūsu pūliņus, lai svētītu to sabiedrību, kurā mums ir tā laime dzīvot!”1
Gadu pēc šī vēstījuma prezidents Hinklijs uzrunāja kādu laicīgo vadītāju grupu. Tā bija neliela grupiņa — tikai kādi 30 cilvēki —, taču šiem cilvēkiem bija tālejoša ietekme, viņu starpā bija prezidenti, galvenie redaktori, producenti un žurnālisti, kuri pārstāvēja lielākos ASV ziņu izdevumus. „Vienkāršā un dažbrīd humora pilnā sarunā [viņš sniedza] pārskatu par Baznīcas starptautisko vērienu, komentēja tās pūliņus misionāru, humānā un izglītības darba jomā un pēc tam aicināja uzdot jautājumus. … Viņš atbildēja uz katru jautājumu atklāti, nevilcinoties un bez jebkādām neveiklības pazīmēm.” Daži dalībnieki pauda izbrīnu par viņa atklātību, uz ko viņš atbildēja, ka vienīgais, ko viņš atsakās apspriest, ir sīkāka informācija par svētajiem tempļa priekšrakstiem. „Citu tēmu apspriešanai durvis ir plaši atvērtas,” viņš teica.
Vienubrīd šajā jautājumu un atbilžu sesijā Maiks Valass — televīzijas šova 60 Minutes (60 minūtes) galvenais reportieris — atklāja, ka vēlētos veidot īpašu ziņu reportāžu par prezidentu Hinkliju. Pēc nelielas pauzes prezidents Hinklijs atbildēja: „Paldies! Es izmantošu šo iespēju.”2
Vēlāk prezidents Hinklijs atzina, ka izjutis zināmas bažas saistībā ar šo Maika Valasa interviju, kuram bija nežēlīga reportiera slava. Taču atzīstot, kādēļ tomēr, par spīti bažām, piekritis šai intervijai, viņš paskaidroja:
„Es jutu, ka tas paver iespēju paust dažus pozitīvus mūsu kultūras un vēstījuma aspektus daudziem miljoniem cilvēku. Es nolēmu, ka daudz labāk padoties spēcīgam iespēju vējam, nekā vienkārši sarauties čokurā, nedarot neko.”3
Daudzpusīgā intervija ietvēra šādu sarunas fragmentu:
Valasa kungs: „Kā jūs raugāties uz tiem, kuri nav mormoņi?”
Prezidents Hinklijs: „Mīloši un cieņpilni. Man ir daudz draugu, kuri nav mormoņi. Es viņus cienu. Es viņus ārkārtīgi apbrīnoju.”
Valasa kungs: „Par spīti tam, ka viņi vēl nav skatījuši gaismu?”
Prezidents Hinklijs: „Jā. Uzrunājot visus, kuri nav no šīs Baznīcas, es saku: mēs atzīstam visus tos tikumus un labo, kas jums piemīt. Ņemiet to līdzi un paskatieties, vai mēs varam tam ko pievienot.”4
Līdz brīdim, kad intervija bija beigusies, prezidents Hinklijs un Maiks Valass bija kļuvuši par draugiem. Valasa kungs raksturoja prezidentu Hinkliju kā „draudzīgu, uzmanīgu un optimistisku vadītāju”, kurš „tik tiešām ir pelnījis gluži vai vispārējo apbrīnu, kuru saņem”.5
Prezidents Hinklijs mudināja mūs pievienoties tiem, kuri nav no mūsu ticības, lai „darbotos sabiedrības labā”.
Gordona B. Hinklija mācības
1
Kad atceramies, ka visi cilvēki ir Dieva bērni, mēs daudz biežāk pasniedzam roku, lai uzmundrinātu citus un tiem palīdzētu.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kur valda liela dažādība. Visi Zemes ļaudis ir mūsu Tēva bērni, kuriem ir daudz un dažādas reliģiskās pārliecības. Mums vajadzētu veicināt iecietību, paust atzinību un cienīt citam citu.6
Nevienā Zemes nostūrī nav nekādas vajadzības pēc konfliktiem starp atšķirīgu ļaužu grupām. Lai visu ļaužu mājās tiek mācīts, ka mēs visi esam Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, bērni, un, tā kā mums ir viens tēvs, mūsu starpā var valdīt un ir jāvalda brālībai.7
Ja mēs pastāvīgi paturētu prātā šo dievišķo izcelsmi, domājot par Dieva Tēva lomu un mūsu brālību kā par īstenu faktu, mēs kļūtu nedaudz iecietīgāki, nedaudz laipnāki, nedaudz izpalīdzīgāki, uzmundrinot, atbalstot apkārtējos un palīdzot tiem. Mēs justu mazāku tieksmi pēc tā, kas mums pavisam uzskatāmi nepiedien. Mēs esam Dieva bērni, un mēs mīlam Viņu. Rīkojieties saskaņā ar to nedaudz biežāk!8
2
Mums ir jādzīvo ar cieņpilnu, atzinīgu un draudzīgu attieksmi pret citiem cilvēkiem, kuri nav no mūsu ticības.
„Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visuvareno Dievu saskaņā ar mūsu sirdsapziņu un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur vai ko tie vēlas.” (Ticības apliecinājumi 1:11.)
Cik gan tas ir svarīgi, ka, ticot Dievam un pielūdzot Viņu saskaņā ar savu mācību, mēs nekļūstam iedomīgi, paštaisni vai lepni, bet atvēlam citiem privilēģiju pielūgt Dievu saskaņā ar viņu vēlmēm. Liela daļa pasaules problēmu ir cēlušās no starpreliģiskām nesaskaņām. Esmu laimīgs, ka varu teikt: es varu piesēst līdzās saviem katoļu draugiem un aprunāties ar tiem, un es varu piesēst līdzās saviem protestantu draugiem un aprunāties arī ar tiem. Ja būtu nepieciešams, tad, dzīvojot šajā pasaulē, es aizstāvētu viņus, kā šī Baznīca to darījusi un turpinās darīt.9
Es aicinu mūsu ļaudis visā pasaulē izturēties cieņpilni un atzinīgi pret tiem, kuri nav mūsu Baznīcas locekļi. Cilvēkiem ar atšķirīgu ticību un filosofiskajiem uzskatiem ārkārtīgi nepieciešama laipnība un savstarpējā cieņa. Mēs nedrīkstam atbalstīt nevienu mācību par etnisko pārākumu. Mēs dzīvojam daudzveidīgā pasaulē. Mēs varam cienīt un mums ir jāciena cilvēki, kuru mācībām mēs nepiekrītam. Mums ir jābūt gataviem aizstāvēt to ļaužu tiesības, kuri var kļūt par neiecietības upuriem.
Es aicinu pievērst uzmanību pārsteidzošajiem vārdiem, ko 1843. gadā teica Džozefs Smits:
„Ja es esmu parādījis, ka esmu bijis gatavs mirt par „mormoņiem”, es debesu priekšā drosmīgi pasludinu, ka esmu tikpat gatavs iet nāvē, lai aizstāvētu prezbiteriāņu, baptistu vai jebkura laba cilvēka tiesības, kas pārstāv jebkuru konfesiju; jo ar tiem pašiem principiem, ar ko varētu tikt samītas pēdējo dienu svēto tiesības, var tikt samītas arī Romas katoļu vai kādas citas konfesijas tiesības.” (History of the Church, 5:498.)10
Mēs nedrīkstam atstumt citus. Mēs nedrīkstam kultivēt pārāka svētākuma attieksmi. Mēs nedrīkstam kļūt paštaisni. Mums jābūt augstsirdīgiem, atvērtiem un draudzīgiem. Mēs varam saglabāt savu ticību. Mēs varam piekopt savu reliģiju. Mēs varam lolot savu pielūgsmes veidu, neaizvainojot pārējos. Es izmantoju šo brīdi, lai lūgtu jums izturēties pret citu ticību pārstāvjiem ar iecietības un brālīguma, sadraudzības un mīlestības garu.11
Mēs nedrīkstam kļūt nelaipni, runājot par doktrinārām atšķirībām. Mūsu vidū nav vietas dzēlībām. Taču mēs nedrīkstam padoties vai piekāpties attiecībā uz zināšanām, ko esam ieguvuši, pateicoties atklāsmēm, kā arī atslēgām un pilnvarām, kas iegūtas tiešā veidā no tiem, kuriem tās bijušas senatnē. Paturēsim prātā, ka šī ir pasaules Glābēja iedibināto lietu atjaunošana. …
Mēs varam izturēties cieņpilni pret citām reliģijām, un mums tas ir jādara. Mums ir jāatzīst, ka tās dara milzum daudz laba. Mums ir jāmāca saviem bērniem būt iecietīgiem un draudzīgiem pret tiem, kuri nav no mūsu ticības.12
Mēs necenšamies kaitēt citām baznīcām. Mēs necenšamies aizvainot citas baznīcas. Mēs nestrīdamies ar citām baznīcām. Mēs nediskutējam ar citām baznīcām. Uzrunājot tos, kuriem ir cita ticība vai kuri netic nekam, mēs vienkārši sakām: „Ņemiet līdzi to patiesību, kas jums ir, un paskatieties, vai mēs varam tai ko pievienot!”13
3
Mēs varam sadarboties ar citiem krietnu mērķu īstenošanā, nepiekāpjoties savā mācībā.
Mēs varam sastrādāties, un mēs strādājam kopā ar citu reliģiju pārstāvjiem, īstenojot dažādus pasākumus pastāvīgajā cīņā pret sociālo ļaunumu, kas apdraud mums visiem tik dārgās un būtiskās vērtības. Lai gan šiem ļaudīm ir citāda ticība, viņi ir mūsu draugi, kaimiņi un līdzstrādnieki visdažādākajos pasākumos. Mēs priecājamies, ka varam līdzdarboties, atbalstot viņu pūliņus.
Taču, to darot, mēs neveicam nekādas doktrināras atkāpes. Tas nav nepieciešams, un tā tam nav jābūt. Taču, kopīgi strādājot, mēs veidojam zināma līmeņa sadraudzību.14
Paturēsim prātā, ka mēs ticam, ka mums jābūt labvēlīgiem pret visiem un jādara labu visiem cilvēkiem. Es esmu pārliecināts, ka mēs varam apmācīt savus bērnus pietiekami efektīvi, lai mums nevajadzētu baidīties, ka tie zaudēs ticību, izturoties draudzīgi un uzmanīgi pret cilvēkiem, kuri nepiekrīt šīs Baznīcas mācībai. … Iesaistīsimies pasākumos, kuri nāk par labu sabiedrībai! Var gadīties, ka būs tādas situācijas, kas ir saistītas ar būtiskiem tikumības jautājumiem, kuros mēs nevaram piekāpties, nenododot savus principus. Taču šādos gadījumos mēs varam pieklājīgi nepiekrist, nekļūstot nelaipni. Mēs varam atzīt, ka cilvēki var no sirds aizstāvēt mums nepieņemamu nostāju. Mēs varam runāt par principiem, nevis cilvēkiem.
Iesaistīsimies un palīdzēsim pasākumos, kas atstāj pozitīvu iespaidu uz sociālo vidi un ir iecerēti tam, lai nāktu par svētību visiem pilsoņiem! …
Māciet tiem, par kuriem esat atbildīgi, cik svarīgas ir labas pilsoniskās manieres. Mudiniet tos iesaistīties publiskajās apspriedēs, paturot prātā, ka klusa, neatlaidīga un saprātīga balss ir pārliecinošāka par skaļu, kliedzošu protesta balsi. Uzņemoties šo atbildību, mūsu ļaudis nāks par svētību savai apkaimei, ģimenei un Baznīcai.15
„Mūsu laipnība var kļūt par pārliecinošāko argumentu tam, kam mēs ticam.”
Mēs nedrīkstam padoties ļaunajiem spēkiem! Mēs varam saglabāt un mums ir jāsaglabā tie standarti, par kuriem šī Baznīca iestājusies kopš tās organizēšanas brīža. Ir kāds labāks ceļš par pasaulīgo ceļu. Ja tas nozīmē, ka mums pa to jāiet vieniem, tad mums tas ir jādara.
Taču mēs nebūsim vieni. Es esmu pārliecināts, ka visā pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri sēro par apkārt valdošo ļaunumu. Viņi mīl visu tikumīgo, krietno un pacilājošo. Arī viņi pacels savas balsis un ieguldīs savus spēkus tajā, lai saglabātu vērtības, ko ir vērts paturēt un vairot.16
Lūgsim par labajiem spēkiem! Pasniegsim roku, lai palīdzēt labas gribas vīriešiem un sievietēm, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības un dzīvesvietas! Būsim nelokāmi, stājoties pretim ļaunumam — gan savā zemē, gan ārvalstīs! … Mēs varam mainīt šo pasauli uz labu — to var katrs no mums.17
4
Izturoties pret citiem mīloši, cieņpilni un laipni, mēs parādām, ka esam patiesi Jēzus Kristus mācekļi.
Savas sevišķās misijas īstenošanā mēs darbojamies, pildot augšāmceltā Kunga pavēli, kurš ir runājis šajā pēdējā, noslēdzošajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Šis ir Viņa unikālais un brīnišķais darbs. Mēs liecinām un stāstām par Viņu. Taču, to darot, mums nav jāuzvedas iedomīgi un paštaisni.
Kā teica Pēteris, mēs esam „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, [īpaši ļaudis]”. Kāpēc? Lai varētu paust „Tā varenos darbus, kas [mūs] ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” (1. Pētera 2:9). …
Būsim patiesi Kristus mācekļi, kas ievēro zelta likumu, darot citiem to, ko mēs vēlētos, lai tie dara mums! Stiprināsim savu ticību un mūsu bērnu ticību, esot laipni pret tiem, kas nav no mūsu ticības! Mīlestība un cieņa uzveiks visas ienaida izpausmes. Mūsu laipnība var kļūt par pārliecinošāko argumentu tam, kam mēs ticam.18
Es vēlos mudināt izkopt izpalīdzīgu attieksmi pret tiem, kuri nav no mūsu ticības, iedrošinot tos un veidojot laipnas un mīļas attiecības, kas palīdzēs tiem iesaistīties brīnišķīgajās Baznīcas programmās.
Man prātā nāk Edvīna Markhama dzejolis:
„No draugu loka kā ķeceri kāds cilvēks mani izslēdza.
Viņš nolēma, ka es dumpinieks, un ignorēt mani uzsāka!
Ar gudru ziņu dzīvodams, es mīlestību neliedzu —
Tam savu sirdi pavēru, lai draugu lokā uzņemtu.”19
Mums pavisam noteiktu nevajadzētu lielīties ar [savu reliģiju] vai izrādīt jebkāda veida pārākumu. Tādējādi mēs noliegtu Kristus Garu, kuru mums vajadzētu atdarināt. Šis Gars izstaro no mūsu sirds un dvēseles, dzīvojot klusi un neplātoties.
Ikviens no mums ir saticis kādu cilvēku, kuru gluži vai apskauž, jo viņš ir izkopis tādas manieties, kas bez vārdiem atklāj evaņģēlija daili, kuru tas iedzīvinājis savā izturēšanās veidā.
Mēs varam pieklusināt balsi par dažiem decibeliem. Mēs varam atmaksāt ļaunu ar labu. Mēs varam pasmaidīt, kaut dusmoties būtu daudz vieglāk. Mēs varam ieturēt paškontroli un pašdisciplīnu, ignorējot jebkādus mums izteiktus apvainojumus.20
Vai mēs spējam aptvert un patiesi izprast, cik ārkārtīgi svarīgs ir tas, kas mums dots? Tā ir visu līdzšinējo paaudžu darba kulminācija, cilvēciskās pieredzes panorāmas noslēdzošā daļa.
Taču tas nenozīmē to, ka mēs esam kaut kādā veidā pārāki. Tam, drīzāk, vajadzētu likt mums justies pazemīgākiem. Tas uzliek mums neatceļamu atbildību — pasniegt roku, gādājot par visiem pārējiem Skolotāja Garā, kurš ir mācījis: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 19:19.) Mums ir jāatbrīvojas no paštaisnuma un jāpaceļas pāri savtīgumam. …
Mēs, šī paaudze, esam pēdējā raža no visa, kas bijis pirms tam. Ar to vien, ka citiem ir zināms, ka mēs esam šīs Baznīcas locekļi, nepietiek. Uz mūsu pleciem gulstas svētsvinīgs pienākums. Uzņemsimies to un centīsimies to izpildīt!
Mums ir jādzīvo kā patiesiem Kristus sekotājiem, izjūtot žēlsirdību pret visiem, atmaksājot ļaunu ar labu, ar savu piemēru mācot Tā Kunga ceļus un veicot plaša mēroga kalpošanu, ko Viņš ieskicējis.21
Citāts no Jūtas štata Soltleiksitijas Konferenču centra iesvētīšanas lūgšanas: Kaut mēs, Tavas Baznīcas pārstāvji, būtu viesmīlīgi un laipni! Kaut mēs saglabātu tos standartus un izturēšanos, ar ko esam tapuši zināmi, un atvēlētu visiem privilēģiju pielūgt, „kā, kur vai ko tie vēlas” [Ticības apliecinājumi 1:11]! Svētī mūs, lai mēs varētu pasniegt roku kā labi kaimiņi un palīdzēt ikvienam! Lai mēs varētu pacelt visas bēdu nomocītās rokas un stiprināt nespēcīgos ceļus [skat. M&D 81:5]. Lai mēs varētu sadzīvot mierā, izturoties cits pret citu atzinīgi un cieņpilni.22
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Kā atskārsme par to, ka mēs visi esam Dieva bērni, palīdz veidot savstarpējās attiecības? (Skat. 1. sadaļu.) Kā mēs varam izkopt daudz atzinīgāku un cieņpilnāku attieksmi pret citiem? Kā pieaugušie var iemācīt bērniem izturēties pret citiem atzinīgi un cieņpilni?
-
Pārskatiet prezidenta Hinklija padomu par to, kā mums jāattiecas pret tiem, kuri nav no mūsu ticības (skat. 2. sadaļu). Kā mēs varam saprast, vai attiecībās ar apkārtējiem neesam kļuvuši iedomīgi un paštaisni? Kā mēs varam būt draudzīgāki un mīlošāki pret cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgi uzskati?
-
Kādēļ ir svarīgi, lai Baznīcas locekļi sadarbotos ar citiem cilvēkiem krietnu mērķu īstenošanā? (Skat. 3. sadaļu.) Miniet šo pūliņu piemērus! Kā mēs varam atstāt daudz pozitīvāku iespaidu uz sabiedrību?
-
Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hinklija mācībām par māceklību 4. sadaļā? Kā jūs esat pieredzējuši to, ka mīlestība un cieņa uzveic ienaida izpausmes? Kādēļ mūsu attieksme pret citiem var kļūt par „pārliecinošāko argumentu tam, kam mēs ticam”? Padomājiet par konkrētiem veidiem, kā pasniegt roku līdzcilvēkiem.
Saistītās rakstvietas
Mateja 7:12; Lūkas 9:49–50; Jāņa 13:34–35; 1. Jāņa 4:7–8; M&D 1:30; 123:12–14; Ticības apliecinājumi 1:13
Ieteikums studijām
„Izjūtot prieku, ko sniedz izpratne par evaņģēliju, jūs sajutīsiet vēlmi pielietot apgūto. Centieties dzīvot saskaņā ar to, ko esat apguvuši un sapratuši. Tādējādi pieaugs gan jūsu ticība, gan jūsu zināšanas un liecība.” (Sludini Manu evaņģēliju (2004. g.), 19. lpp.)