24. nodaļa
Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana — visaptveroša un vienlaikus personīga
„Es liecinu [par] Tā Kunga, Jēzus Kristus, īstenoto Izpirkšanu. Bez tās dzīvei nebūtu jēgas. Tā ir mūsu esamības noslēgakmens.”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Prezidents Gordons B. Hinklijs, būdams Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vadītājs, 2000. gada 1. janvārī publicēja šo vadītāju vienbalsīgo liecību par Glābēju. Šajā vēstījumā ar nosaukumu „Dzīvais Kristus” tika pasludināts: „Mēs sniedzam savu liecību par Viņa nepārspējamās dzīves patiesumu un Viņa Grēku Izpirkšanas upura bezgalīgo vērtību. Neviens cits nav atstājis tik dziļu iespaidu uz tiem, kas jebkad dzīvojuši un vēl dzīvos uz šīs Zemes.”1
Pēc trim mēnešiem, uzstājoties vispārējā konferencē, prezidents Hinklijs liecināja par to, cik dziļi Glābējs iespaidojis viņa dzīvi. Viņš ļoti izjusti, balsij aizkustinājumā aizlūstot, pauda savas personīgās izjūtas, sakot:
„No visa tā, par ko šorīt jūtos pateicīgs, viena lieta paceļas pāri visām citām. Tā ir mana nezūdošā liecība par Jēzu Kristu, Visvarenā Dieva Dēlu, Miera Valdnieku, Svēto. …
Jēzus ir mans draugs. Neviens cits man nav devis tik daudz. „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jāņa 15:13). Viņš atdeva Savu dzīvību par mani. Viņš pavēra ceļu uz mūžīgo dzīvi. Tas bija pa spēkam vienīgi Dievam. Es ceru, ka tieku uzskatīts par cienīgu būt par Viņa draugu.
Viņš ir mans paraugs. Viņa dzīvesveids, Viņa absolūti nesavtīgā rīcība, Viņa palīdzība grūtībās nonākušajiem, Viņa noslēdzošais upuris — tas viss rāda man piemēru. Kaut arī es nespēju būt pilnīgi tāds pats — kā Viņš, es varu censties. …
Viņš ir mans Dziedinātājs. Es ar apbrīnu raugos uz Viņa neaprakstāmajiem brīnumiem. Es zinu, ka tie tik tiešām notika. Es pieņemu šo patiesību, jo zinu, ka Viņš ir dzīvības un nāves Pavēlnieks. Brīnumi, ko Viņš paveica, kalpojot uz Zemes, liecina par Viņa apbrīnojamo līdzcietību, mīlestību un cilvēcīgumu.
Viņš ir mans Vadītājs. Es jūtos pagodināts, ka varu būt viens no daudzajiem, kuri mīl Viņu un ir sekojuši Viņam šo divtūkstoš gadu garumā kopš Viņa piedzimšanas. …
Viņš ir mans Glābējs un Pestītājs. Caur sāpēm un neizsakāmām ciešanām atdodot Savu dzīvību, Viņš ir pasniedzis roku, lai paceltu mani, ikvienu no mums un visus Dieva dēlus un meitas no mūžīgās tumsības bezdibeņa, kas seko nāvei. Viņš ir devis kaut ko labāku — gaismas un izpratnes, izaugsmes un skaistuma esību, kurā mēs varam turpināt ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Es jūtos neizsakāmi pateicīgs. Es jūtu nebeidzamu pateicību Savam Kungam.
Viņš ir mans Dievs un mans Ķēniņš. Viņš vadīs un valdīs kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs no mūžības uz mūžību. Viņa valdīšanai nebūs gala. Viņa godības diena nepieredzēs rieta.
Neviens cits nevar ieņemt Viņa vietu. Neviens cits to nekad neieņems. Viņš ir pilnīgs un nevainīgs Dieva jērs, kura priekšā es noliecos un caur kuru es vēršos pie sava Tēva Debesīs. …
Es ar pateicību un nezūdošu mīlestību liecinu par šo visu Viņa svētajā Vārdā.”2
„Viss bija atkarīgs no Viņa — Viņa īstenotās Izpirkšanas upura. … Tas bija Tēva diženās ieceres noslēgakmens.”
Gordona B. Hinklija mācības
1
Mūsu Debesu Tēva mīlestība izpaužas tajā, ka Viņš dāvāja mums Savu vienpiedzimušo Dēlu.
Es jūtu dziļu aizkustinājumu, domājot par sava Debesu Tēva milzīgo mīlestību. Cik gan pateicīgs es esmu par to, ka zinu — Dievs mūs mīl! Viņa neaptverami dziļā mīlestība ir izpaudusies tajā, ka Viņš dāvāja Savu vienpiedzimušo Dēlu, kurš nāca pasaulē, lai dotu cerību mūsu sirdīm, lai padarītu mūsu savstarpējās attiecības laipnas un pieklājīgas, un pats svarīgākais, — glābtu mūs no mūsu grēkiem, uzvedot uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi.3
Glābēja pirmslaicīgā kalpošana
Mūsu visu Tēvs, kurš mīl mūs —Savus bērnus —, piedāvāja … ieceri, kuras ietvaros mums būtu brīvība izvēlēties savas dzīves virzienu. Viņa pirmdzimtais Dēls, mūsu vecākais Brālis, bija šīs ieceres atslēga. Cilvēkiem bija paredzēts dāvāt rīcības brīvību, un līdz ar šo rīcības brīvību nāktu atbildība. Cilvēki ietu pasaulīgus ceļus — grēkojot un klūpot. Taču Dieva Dēls nāktu šai pasaulē miesā, lai pienestu Sevi kā upuri, izpērkot visu cilvēku grēkus. Caur neizsakāmām ciešanām Viņš kļūtu par Pestītāju, visas cilvēces Glābēju.4
Glābēja laicīgā kalpošana
Visā cilvēces vēsturē nav pieredzēts tāds ķēnišķums, kā Viņa ķēnišķums. Viņš, varenais Jehova, nolaidās no augstumiem, lai nāktu šai laicīgajā pasaulē Betlēmes stallī. Viņš uzauga Nācaretē, kur „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lūkas 2:52).
Jānis Viņu kristīja Jordānas ūdeņos, „un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.
Un redzi, balss no debesīm sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mateja 3:16–17.)”
Trijos Savas laicīgās kalpošanas gados Viņš paveica to, ko neviens cits pirms Viņa nebija darījis, Viņš mācīja tā, kā neviens cits pirms tam nebija mācījis.
Tad pienāca brīdis pienest upuri. Augšistabā notika vakariņas — pēdējās laicīgās vakariņas ar Divpadsmit apustuļiem. Mazgājot tiem kājas, Viņš pasniedza mācību par pazemību un kalpošanu, ko tie nekad neaizmirsīs.5
Ciešanas Ģetzemanes dārzā
Tad sekoja ciešanas Ģetzemanē. „Šīs ciešanas,” kā Viņš teica, „lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā” (M&D 19:18).6
Ģetzemanes dārzā Viņš izjuta tik milzīgas ciešanas, ka sviedri pilēja kā asins lāses, kamēr Viņš lūdzās Savu Tēvu. Taču tas viss bija daļa no viņa diženā Izpirkšanas upura.7
[Reiz es sēdēju Ģetzemanes dārzā], veca olīvkoka ēnā, lasot par baismīgo cīniņu, ko Dieva Dēls izcīnīja, stājoties pretī Savam liktenim, sviedru vietā liedams asins lāses un lūgdams Savam Tēvam, lai šis biķeris, ja iespējams, ietu Tam secen, tajā pašā laikā sakot: tomēr ne Mana, bet Tava griba lai notiek. … Mani pārņēma sajūta, ka Viņš nelūdzās un nestājās pretī šim smagajam pārbaudījumam, baidoties no fiziskām sāpēm, kuras tik drīz nāktos pārciest, domājot briesmīgo, brutālo sišanu krustā. Esmu pārliecināts, ka tā bija tikai daļa no tā visa. Man šķiet, ka lielākoties Viņu nospieda apziņa par Savu lomu visu Dieva dēlu un meitu mūžīgās labklājības nodrošināšanā visās paaudžu paaudzēs.
Viss bija atkarīgs no Viņa — Viņa īstenotā Izpirkšanas upura. Tā bija atslēga. Tas bija noslēgakmens diženajai iecerei, kuru Tēvs bija izstrādājis Savu dēlu un meitu mūžīgās dzīves nodrošināšanai. Lai cik briesmīgi bija to uzņemties, lai cik smagi bija to apzināties, Viņš uzņēmās, Viņš īstenoja to, un tas tik tiešām bija apbrīnojams un brīnišķīgs veikums. Es uzskatu, ka tas stāv pāri mūsu saprašanai. Taču mēs varam gūt nelielu ieskatu tajā, un mums ir jāmācās to novērtēt arvien vairāk un vairāk.8
Arests, krustā sišana un nāve
Rupjas un nežēlīgas rokas saņēma Viņu un nakts laikā pretlikumīgi aizveda Annas un pēc tam arī Kajafas — viltīgās un ļaunās Sinedrija amatpersonas — priekšā. Nākamā rīta agrumā sekoja otrā iznākšana šī blēdīgā un ļaunā vīra priekšā. Pēc tam Viņu aizveda pie Pilāta, Romas pārvaldnieka, kuru sieva brīdināja, sakot: „Liec mierā šo taisno!” (Mateja 27:19.) Romietis, cenšoties tikt vaļā no atbildības, nosūtīja Jēzu pie Hēroda — korumpētā, samaitātā un ļaunā Galilejas pārvaldnieka. Kristus tika izsmiets un šaustīts. Viņa galva tika kronēta ar asiem, savītiem ērkšķiem, pār Viņa asiņojošo muguru tika izsmējīgi pārmests purpura apmetnis. Viņu vēlreiz atveda Pilāta priekšā, kuram pūlis kliedza: „Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” (Luke 23:21.)
Klūpošiem soļiem Viņš mēroja ceļu uz Golgātu, kur Viņa ievainotais ķermenis tika pienaglots pie krusta, īstenojot visnecilvēcīgāko un sāpīgāko nāves soda metodi, ko vien sadistiski prāti spēj uzburt.
Tomēr Viņš izsaucās: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lūkas 23:34.)9
Cilvēces vēsturē nav sāpinošāka skata par Jēzu, cilvēces Pēstītāju, pasaules Glābēju, Ģetzemanē un pie krusta vienatnē īstenojot Grēku izpirkšanu.
Es atceros, kā mēs kopā ar prezidentu Haroldu B. Lī … apmeklējām Ģetzemanes dārzu Jeruzālemē. Mēs varējām kaut pavisam nedaudz sajust to briesmīgo cīniņu, kas tur notika, intensīvo garīgo cīņu, ko Jēzus izcīnīja vienatnē, svīstot asinīm katrā porā (skat. Lūkas 22:44; M&D 19:18). Mēs atsaucām atmiņā nodevību, ko īstenoja cilvēks, kurš bija aicināts atbildīgā amatā. Mēs atcerējāmies, kā ļauni vīri brutāli sagrāba Dieva Dēlu. Mēs atcerējāmies par vientuļo stāvu pie krusta, kas agonijā sauca: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mateja 27:46.) Tomēr pasaules Glābējs drošsirdīgi turpināja īstenot Grēku izpirkšanu mūsu visu labā.10
Pagāja stundas, līdz sāpēs izdzisa Viņa dzīvība. Zeme trīcēja, un tempļa priekškars pārplīsa. No Viņa izkaltušajām lūpām atskanēja vārdi: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. (Lūkas 23:46.)
Tas bija beidzies. Viņa laicīgā dzīve bija beigusies. Viņš bija pienesis to kā izpirkšanas maksu par visiem. Cilvēki, kuri Viņu mīlēja, bija zaudējuši cerību. Viņa dotie solījumi tika aizmirsti. Jūdu sabata vakarā Viņa ķermenis tika steidzīgi un maigi nolikts aizlienētā kapavietā.11
Augšāmcelšanās
Agrā svētdienas rītā pie kapa kopā ar citām sievām ieradās Marija Magdalēna. Steidzoties uz kapu, sievas tika prātojušas — kurš varētu novelt akmeni no kapeņu durvīm. Atnākot, viņas ieraudzīja eņģeli, kurš tās uzrunāja, sakot: „Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto.
Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja 28:5–6.)
Tā nekad vēl nebija noticis. Tukšais kaps bija atbilde uz gadu simteņiem seno jautājumu. Kā tik trāpīgi pateicis Pāvils: „Kur, nāve, tavs dzelonis? Kaps, kur tava uzvara?” (1. kor. 15:55.)12
„Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja 28:6.)
2
Pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim, visi cilvēki augšāmcelsies no kapa.
Šī Augšāmcelšanās rīta brīnums … ir visas cilvēces brīnums. Tas ir Dieva spēka radīts brīnums — Dieva, kura mīļotais Dēls atdeva Savu dzīvību, lai izpirktu visu ļaužu grēkus, mīloši upurējoties katra Dieva dēla un meitas labā. Tādējādi Viņš sarāva nāves saites.13
Nav nekā universālāka par nāvi, un nav spožāka cerības un ticības apliecinājuma par nemirstību. Neizmērojamās bēdas, kas nāk līdz ar nāvi, milzīgo zaudējuma izjūtu, kas seko mīļotā aiziešanai, var mazināt vienīgi pārliecība par Dieva Dēla Augšāmcelšanos. …
Kad vien mūs skar nāves aukstā roka, šo drūmo un tumšo stundu izgaismo Tā Kunga, Jēzus Kristus, Dieva Dēla, uzvarošais stāvs, jo Viņa nepārspējamais, mūžīgais spēks ir uzveicis nāvi. Viņš ir pasaules Glābējs. Viņš atdeva Savu dzīvību par ikvienu no mums. Viņš atguva to, kļūdams par pirmo, kurš augšāmcēlās no mirušajiem. Viņš, būdams kungu Kungs, uzvaroši paceļas pāri visiem citiem kungiem. Viņš, būdams visuvarens, paceļas pāri visiem vadītājiem. Viņš ir mūsu mierinājums, mūsu vienīgais, patiesais mierinājums, kad pār mums nolaižas tumšais, pasaulīgās nakts līķauts, cilvēka garam atstājot ķermenisko formu.
Jēzus Kristus paceļas pāri visai cilvēcei.14
Atceros, kā reiz uzstājos kāda krietna vīra bēru ceremonijā. Viņš bija mans draugs, kura krietnums motivēja mani kļūt kaut nedaudz labākam. Gadiem ejot, es biju iepazinis viņa smaidu, viņa laipnos vārdus, viņa izcilo prāta darbību, viņa visaptverošo kalpošanu citiem. Bet tad viņš, tik gudrs un krietns būdams, pēkšņi nomira. Es palūkojos uz viņa nedzīvo ķermeni. Tur nebija vairs nevienas pazīšanās zīmes, kustības vai vārda. …
Es palūkojos uz viņa raudošo atraitni un bērniem. Viņi, tāpat kā es, zināja, ka nekad vairs šajā laicīgajā dzīvē nedzirdēs viņa balsi. Taču liegs, maigs un neaprakstāms Gars dāvāja mums mieru un mierināja. Šķita, ka mums tiek teikts: „Esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.” (Psalmi 46:10.)
Šķita, ka Tas turpina, sakot: „Nesatraucieties! Tas viss ir daļa no Manas ieceres. Neviens nevar izbēgt no nāves. Pat Mans mīļotais Dēls nomira pie krusta. Taču tādējādi Viņš kļuva par pirmo godības pilno būtni, kas augšāmcēlās. Viņš atņēma nāvei tās dzeloni un kapam — uzvaru.”
Es spēju iztēloties, kā Tas Kungs uzrunā sērojošo Martu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jāņa 11:25–26.)15
3
Pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim, mums ir dota iespēja — iegūt paaugstināšanu un mūžīgo dzīvi.
Pateicība Visuvarenajam! Viņa godības pilnais Dēls sarāva nāves važas, svinot dižāko no uzvarām. … Viņš ir mūsu uzvarām vainagotais Kungs. Viņš ir mūsu Pestītājs, kurš izpirka mūsu grēkus. Pateicoties Viņa izpirkšanas upurim, visi cilvēki augšāmcelsies no kapa. Viņš ir pavēris mums ceļu, lai mēs varētu iegūt ne vien nemirstību, bet arī mūžīgo dzīvi.16
Man ir tikai neliela nojausma par Viņa īstenotās Izpirkšanas nozīmi. Es nespēju aptvert to visā pilnībā. Tā ir tik visaptveroša un vienlaicīgi — personīga, ka stāv pāri manai saprašanai.17
Mēs nekad nespēsim visā pilnībā aptvert Izpirkšanas apmērus. Es zinu vien to, ka tā tika īstenota un ka tā tika īstenota mūsu visu labā. Pienesot Sevi kā izpirkumu par visas cilvēces grēkiem, Glābēja sāpes bija tik milzīgas, Viņa ciešanu agonija — tik intensīva, ka neviens no mums to nespēj aptvert.
Tikai caur Viņu mēs varam iegūt piedošanu. Tikai caur Viņu tiek dots solījums, ka visa cilvēce saņems pestīšanas svētību, tajā skaitā arī augšāmcelšanos no mirušajiem. Tikai caur Viņu un Viņa diženo, visaptverošo upuri mums ir dota iespēja — caur paklausību iegūt paaugstināšanu un mūžīgo dzīvi.18
Vai mēs visi neesam pazudušie dēli un meitas, kam nepieciešams nožēlot grēkus un iegūt mūsu Debesu Tēva piedodošo žēlastību, lai turpinātu sekot Viņa piemēram?
Viņa mīļotais Dēls, mūsu Pestītājs, piedodoši un žēlastīgi sniedzas mums pretim, tajā pašā laikā pavēlot nožēlot grēkus. … Tas Kungs teic (un es citēju pravietim Džozefam Smitam doto atklāsmi):
„Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus — nožēlo, lai Es nesistu tevi ar Savas mutes rīksti un ar Savām dusmām, un ar Savu niknumu, un tavas ciešanas nebūtu smagas — cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti būs paciest, tu nezini.
Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;
bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man.
Šis mūžīgais, svētais upuris lika „Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā. …
Mācies no Manis, un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī.” (M&D 19:15–18, 23.)19
Kad viss būs pateikts un paveikts, kad būs izvērtēta visa vēsture un izpētīti visi cilvēka prāta dziļākie nostūri, neatradīsies nekā tik brīnišķīga, tik ķēnišķa un tik diža, kā labvēlīgā rīcība, kuru īstenoja Visuvarenā Dēls, Tēva ķēnišķās dzimtas Princis, Tas, kurš reiz runāja kā Jehova, Tas, kurš nolaidās no augstumiem, lai nāktu pasaulē, Betlēmē, kā jaundzimis bērniņš, atdodams Savu dzīvību negodā un sāpēs, lai visi Dieva dēli un meitas, kam lemts mirt, varētu staigāt no jauna un dzīvot mūžīgi visās paaudžu paaudzēs. Viņš paveica mūsu labā to, ko neviens no mums nespētu. …
Pravietis Jesaja pasludināja:
„Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, …
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, Viņš bija satriekts mūsu nekrietnību dēļ; sods bija uzlikts Viņam mūsu miera labad; un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4–5.)
Tāds ir brīnumainais un patiesais Ziemassvētku stāsts. Jēzus piedzimšana Betlēmē, Jūdejā, ir tikai priekšvārds. Skolotāja trīs gadus ilgā kalpošana ir ievads. Viņa upuris un pilnīgi nesavtīgā rīcība, sāpēs mirstot pie krusta Golgātā, lai izpirktu mūsu visu grēkus, ir šī diženā stāsta būtība.
Augšāmcelšanās brīnums ir epilogs, kas dāvā pārliecību: „Kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. kor. 15:22.)
Ja nebūtu Lieldienu, nebūtu nekādu Ziemassvētku. Bez Kristus pestīšanas upura Ģetzemanē un Golgātā un uzvaras pilnās Augšāmcelšanās Jēzus bērniņš no Betlēmes būtu tikai viens no daudziem bērniņiem.
Es ticu Tam Kungam, Jēzum Kristum, mūžīgā un dzīvā Dieva Dēlam. Nav neviena diženāka, kas būtu staigājis pa šo Zemi. Nav neviena, kurš būtu pienesis līdzvērtīgu upuri vai dāvājis līdzvērtīgu svētību. Viņš ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Es ticu Viņam. Es skaidri un gaiši pasludinu Viņa dievišķumu. Es mīlu Viņu. Es izrunāju Viņa Vārdu godbijīgi un ar apbrīnu. Es pielūdzu Viņu, tāpat kā Viņa Tēvu — garā un patiesībā. Es pateicos Dievam un metos ceļos Viņa mīļotā Dēla priekšā, kurš izsenis sniedzas pretim katram no mums, sakot: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28.) …
Es vēlu, lai ikviens no jums atrastu laiku, kaut vai vienu stundu, ko pavadīt, klusi meditējot un gremdējoties pārdomās par apbrīnojamo un ķēnišķo Dieva Dēlu.20
Es liecinu [par] Tā Kunga, Jēzus Kristus, īstenoto Izpirkšanu. Bez tās dzīvei nebūtu jēgas. Tā ir mūsu esamības noslēgakmens. Tā apliecina, ka mēs dzīvojām vēl pirms nākšanas pasaulē. Laicīgā dzīve ir tikai pakāpiens pretī godības pilnākai esamībai, kas gaida nākotnē. Augšāmcelšanās apsolījums mīkstina ciešanas, kuras seko nāvei.21
Jēzus ir Kristus, izraudzītais Dieva Dēls, kurš nolaidās no augstumiem, lai nāktu pasaulē, piedzimstot kūtiņā, iekarotā tautā — starp vasaļiem. Viņš ir Dieva Dēls, Tēva Vienpiedzimušais miesā, Tēva Pirmdzimtais un mūsu pestīšanas Aizsācējs. Viņš ir mūsu Pestītājs, mūsu Glābējs, caur kura īstenoto Izpirkšanu mūžīgā dzīve ir pieejama ikvienam, kas paklausīgi sekos Viņa mācībām.22
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Kādēļ mūsu Debesu Tēvs „dāvāja mums Savu vienpiedzimušo Dēlu”? (Skat. 1. sadaļu.) Kā jūs varētu paust pateicību par Viņa dāvanu? Kādas ir jūsu domas un sajūtas, lasot prezidenta Hinklija kopsavilkumu par to, ko Glābējs ir paveicis mūsu labā?
-
Pārskatiet 2. sadaļu, salīdzinot to, ar kādiem vārdiem prezidents Hinklijs apraksta nāvi, ar to, kā viņš apraksta augšāmcelšanos. Ko jūs varat mācīties no šiem atšķirīgajiem vārdiem? Kā jūsu liecība par Glābēja Augšāmcelšanos iespaido jūsu dzīvi?
-
Ko jūs varat mācīties no prezidenta Hinklija liecības par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu? (Skat. 3. sadaļu.) Kā Izpirkšana ir svētījusi personīgi jūs? Kādas sajūtas jūs pārņem, prātojot par upuri, ko Glābējs pienesa jūsu labā? Ieplānojiet laiku, „ko pavadīt, klusi meditējot un gremdējoties pārdomās” par Glābēju.
Saistītās rakstvietas
Jesajas 53. nod.; Jāņa 3:16; 11:25; 2. Nefija 9:6–13; Almas 7:11–13; 34:8–10; Helamana 14:13–19; M&D 18:10–12
Ieteikums skolotājiem
„Ja jūs gatavosities mācīt ar lūgšanu, jūs varēsiet tikt vadīti tajā, kurus no principiem uzsvērt. Jūs varēsiet gūt sapratni par to, kā vislabāk izklāstīt noteiktas idejas. Iespējams, jūs gūsiet piemērus, uzskates līdzekļus un iedvesmojošus stāstus no vienkāršām dzīves situācijām. Varbūt jūs sajutīsiet iedvesmu — uzaicināt kādu konkrētu cilvēku palīdzēt stundas pasniegšanā. Var gadīties, ka jūs atcerēsieties kādu personīgo pieredzi, kurā dalīties.” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 48. lpp.)