8. nodaļa
Mēs raugāmies uz Kristu
„Mēs ticam Kristum. Mēs mācām par Kristu. Mēs raugāmies uz Kristu. Viņš ir mūsu Pestītājs, mūsu Kungs un mūsu Glābējs.”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Elders Gordons B. Hinklijs, būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, 1975. gada aprīļa vispārējā konferencē dalījās šādā pieredzē:
„Nesen mēs rīkojām atvērto durvju dienas [Mesas] templī Arizonas štatā. Pēc šīs ēkas pilnīgas renovācijas tās skaisto interjeru apskatīja teju ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Atvēršanas pirmajā dienā kā īpašie viesi tika uzaicināti citu reliģiju garīdznieki, un simti no tiem atsaucās. Man bija tas gods viņus uzrunāt un atbildēt uz viņu jautājumiem ekskursiju noslēgumā. Es teicu, ka mēs ar prieku atbildēsim uz jebkuriem jautājumiem, kas tiem radušies. Viņi uzdeva daudz jautājumu. Starp tiem bija kāds jautājums, ko uzdeva protestantu mācītājs.
Viņš teica: „Es esmu izgājis cauri visai šai ēkai, šim templim, uz kura fasādes rakstīts Jēzus Kristus vārds, bet es nekur nemanīju nevienu krusta atveidu, kas ir kristietības simbols. Es esmu ievērojis jūsu ēkas arī citur, un ne uz vienas no tām nav krusta. Kādēļ tā, ja jūs sakāt, ka ticat Jēzum Kristum?”
Es atbildēju: „Es nevēlos aizvainot nevienu no saviem kristiešu brāļiem, kas izmanto krusta zīmi, uzstādot to savu katedrāļu smailēs un uz savu baznīcu altāriem, kas nēsā to virs sava garīdznieka apģērba un drukā uz grāmatām un citiem izdevumiem. Taču mums krusts simbolizē mirušo Kristu, bet mūsu vēstījums ir dzīvā Kristus sludināšana.”
Tad [mācītājs] vaicāja: „Ja jau jūs neizmantojat krustu, tad kāds ir jūsu reliģijas simbols?”
Es atbildēju, ka par vienīgo, jēgpilno mūsu ticības izpausmi un līdz ar to arī simbolu mūsu pielūgsmei būtu jākļūst mūsu ļaužu dzīvei. …
Neviena zīme, neviens mākslas darbs vai atveidojums nespēj atveidot dzīvā Kristus brīnumaino godību. Viņš ir pateicis mums, kādam vajadzētu būt šim simbolam, sakot: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15.)
Ja mēs, Viņa sekotāji, rīkojamies zemiski, ļauni vai nelaipni, mēs neizbēgami aptraipām Viņa tēlu. Un otrādi — darot labu, rīkojoties laipni un dāsni, mēs neizbēgami spodrinām Viņa simbolu, kura Vārdu esam uzņēmušies.
Un tādēļ mūsu dzīvei ir jākļūst par jēgpilnu izpausmi un simbolu mūsu pasludinātajai liecībai par dzīvo Kristu, dzīvā Dieva mūžīgo Dēlu.
Tas ir tieši tik vienkārši, mani brāļi un māsas, un reizē arī tik dziļi, un mums nekad par to nevajadzētu aizmirst.”1
„Mūsu liecība par Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu ir mūsu ticības pamatu pamats. … Viņš ir galvenais stūrakmens šai Baznīcai, kura nes Viņa Vārdu.”
Gordona B. Hinklija mācības
1
Jēzus Kristus ir dzīvā Dieva dzīvais Dēls.
Mūsu liecība par Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu ir mūsu ticības pamatu pamats. … Viņš ir galvenais stūrakmens šai Baznīcai, kura nes Viņa Vārdu.2
Mēs ticam Kristum. Mēs mācām par Kristu. Mēs raugāmies uz Kristu. Viņš ir mūsu Pestītājs, mūsu Kungs un mūsu Glābējs.3
Laicīgā kalpošana
Viņš, kurš bija Dieva Dēls, vienpiedzimušais Dēls, atstāja sava Tēva celestiālo mājokli, lai kļūtu mirstīgs. Viņa piedzimšanas brīdī dziedāja eņģeļi un gudrie vīri nāca, lai pasniegtu dāvanas. Viņš uzauga tādos pašos apstākļos, kā citi Nācaretes zēni Galilejā. Tur viņš „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lūkas 2:52).
Divpadsmit gadu vecumā Viņš kopā ar Mariju un Jāzepu apciemoja Jeruzālemi. Ceļā uz mājām [vecāki Jēzu] pazaudēja. Viņi atgriezās Jeruzālemē un atrada To templī, runājot ar mācītiem vīriem. Kad Marija Viņu norāja par to, ka Viņš tos atstājis, Viņš atbildēja: „ Vai [jūs] nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” (Lūkas 2:49.) Ar šiem vārdiem Viņš brīdināja par Savu turpmāko kalpošanu.
Šī kalpošana aizsākās ar kristībām Jordānas upē, kur Viņu kristīja brālēns Jānis. Kad Viņš izslējās no ūdens, Svētais Gars baloža izskatā nolaidās uz To un Viņa Tēva balss atskanēja, sakot: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mateja 3:17.) Šis apgalvojums kļuva par apliecinājumu Viņa dievišķumam.
Viņš gavēja 40 dienu garumā un tika velna kārdināts, kurš mēģināja novirzīt To no Viņa dievišķi noteiktās misijas. Atbildot uz pretinieka aicinājumu, Viņš teica: „Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mateja 4:7), vēlreiz pasludinot, ka ir Dieva Dēls.
Viņš staigāja pa Palestīnas putekļainajiem ceļiem. Viņam nebija ne māju, kuras varētu saukt par Savām, ne vietas, kur nolikt Savu galvu. Viņš vēstīja miera evaņģēliju. Viņš mācīja par dāsnumu un mīlestību. „Ja kāds grib ar tevi tiesāties un ņemt tavus svārkus, atdod tam arī savu apmetni.” (Mateja 5:40.)
Viņš mācīja caur līdzībām. Viņš darīja brīnumus, kuriem līdzīgi nebija darīti ne pirms, ne pēc tam. Viņš dziedināja tos, kuri cieta no ilgstošām kaitēm. Viņš lika aklajiem redzēt, kurlajiem — dzirdēt un klibajiem — staigāt. Viņš uzcēla mirušos, un viņi atdzīvojās, lai To slavētu. Neapšaubāmi, neviens nekad iepriekš to nebija darījis.
Daži Viņam sekoja, bet vairums ienīda. Viņš runāja par rakstu mācītājiem un farizejiem kā par liekuļiem, kā par „nobaltētiem kapiem”. Tie pret Viņu sazvērējās. Viņš izdzina no Tā Kunga nama naudas mijējus. Tie neapšaubāmi pievienojās pārējiem, kuri plānoja Viņu iznīcināt. Taču tas viņu neatturēja. Viņš „[gāja] apkārt, labu darīdams” (Ap. d. 10:38).
Vai ar to visu nepietiek, lai padarītu Viņa Vārdu nemirstīgu? Vai ar to vien nepietiek, lai iekļautu Viņa Vārdu vai pat liktu to kā pirmo to diženo vīru sarakstā, kuri staigājuši pa šo Zemi un kurus piemin par viņu vārdiem un darbiem? Viņš pavisam noteikti tiktu ierindots starp visu laiku dižākajiem praviešiem.
Taču Visuvarenā Dēlam ar to visu nepietika. Tā bija tikai prelūdija diženākām lietām. Šīs lietas notika dīvainā un briesmīgā veidā.4
Apcietināšana, krustā sišana un nāve
Viņš tika nodots, apcietināts, notiesāts uz nāvi, lai mirtu briesmīgā agonijā, tiekot sists krustā. Viņa ķermenis tika pienaglots pie koka krusta. Ciešot neizsakāmas sāpes, lēnām izdzisa Viņa dzīvība. Taču, kamēr Viņš vēl elpoja, Viņš izsaucās: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lūkas 23:34.)
Zeme trīcēja, un Viņa gars atstāja ķermeni. Virsnieks, kurš to visu bija redzējis, svētsvinīgi pasludināja: „Patiesi Šis bija Dieva Dēls.” (Mateja 27:54.)
Tie, kuri Viņu mīlēja, noņēma Viņa ķermeni no krusta. Viņi apģērba to un guldīja jaunās kapenēs. …
Viņa draugi droši vien raudāja. Apustuļi, kurus Viņš mīlēja un bija aicinājis par Sava dievišķuma lieciniekiem, raudāja. Sievietes, kuras Viņu mīlēja, raudāja. Neviens nebija sapratis Viņa teikto par uzcelšanos trešajā dienā. Kā gan viņi varēja to saprast? Tas nekad iepriekš nebija noticis. Tas bija kaut kas pavisam nepieredzēts. Tas šķita neticami pat viņiem.
Viņi noteikti izjuta briesmīgu nomāktību, bezcerību un ārkārtīgi bēdājās, domājot, ka nāve atņēmusi tiem viņu Kungu.5
Augšāmcelšanās
Taču tās nebija beigas. Trešās dienas rītā Marija Magdalēna kopā ar otru Mariju atgriezās pie kapa. Viņām par pārsteigumu, akmens bija novelts, un kaps bija atvērts. Viņas ielūkojās iekšā. Divas, baltā tērptas, būtnes sēdēja abos kapu plāksnes galos. Viņām parādījās eņģelis, kas teica: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
Sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.” (Lūkas 24:5–7.)
Šie vienkāršie vārdi — „Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” — ir kļuvuši par nozīmīgākajiem vārdiem visos rakstu darbos. Tie apliecina, ka kaps bija tukšs. Tie piepilda visu, ko Viņš tika teicis par uzcelšanos no mirušajiem. Tā ir uzvaroša atbilde uz jautājumu, ko uzdod katrs vīrietis, sieviete un bērns, kas piedzimuši uz šīs Zemes.
„Viņš vēstīja miera evaņģēliju. Viņš mācīja par dāsnumu un mīlestību.”
Augšāmceltais Kungs runāja ar Mariju, un viņa atbildēja. Viņš nebija parādība. Viņš nebija iedomu tēls. Viņš bija reāls, tikpat reāls kā laicīgajā dzīvē. Viņš neļāva tai Sev pieskarties. Viņš vēl nebija uzkāpis pie Sava Tēva Debesīs. Tam bija jānotiek pavisam drīz. Kas gan tā bija par satikšanos, kad Tēvs apskāva Savu mīļoto Dēlu, kuru noteikti bija apraudājis Viņa agonijas stundās!
[Kristus] parādījās diviem vīriem pa ceļam uz Emavu. Viņš runāja ar tiem un ēda kopā ar tiem. Viņš tikās ar Saviem apustuļiem aiz slēgtām durvīm un mācīja tos. Pirmajā reizē Toma nebija klāt. Otrajā reizē Tas Kungs aicināja viņu pieskarties Savām rokām un sāniem. Viņš, apbrīnas pilns, izsaucās: „Mans Kungs un Mans Dievs!” (Jāņa 20:28.) [Citā] reizē viņš runāja ar vēl 500 cilvēkiem. …
Un tam visam ir vēl viena liecība. Bībeles līdzizdevums — Mormona Grāmata — liecina, ka Viņš parādījās ne vien Vecās pasaules, bet arī Jaunās pasaules iedzīvotājiem. Vai gan Viņš reiz netika teicis: „Man vēl ir citas avis, kas nav no šī ganāmpulka; arī tās Man jāatved, un viņas dzirdēs Manu balsi; un būs viens ganāmpulks un viens Gans”? (Jāņa 10:16.)
Tiem, kuri dzīvoja otrajā puslodē, Viņš parādījās pēc Savas Augšāmcelšanās. Kad Viņš nolaidās no Debesu mākoņiem, no jauna atskanēja Dieva, Mūžīgā Tēva, balss, svētsvinīgi pasludinot: „Lūk, šis ir Mans mīļotais Dēls, pie kura Man labs prāts, kurā Es esmu pagodinājis Savu Vārdu — klausiet Viņu.” (3. Nefija 11:7.) …
Un, ja ar to visu vēl nav gana, ir vēl viena noteikta, nešaubīga un skaidra liecība, ko pienesis šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta dižais pravietis Džozefs Smits. Būdams zēns, viņš devās uz mežu, lai lūgtu Dievu, meklējot apgaismību un izpratni. Un viņam parādījās divas personas, stāvam virs viņa gaisā, kuru spožumu un godību nav iespējams aprakstīt. Viena no tām uzrunāja viņu, nosaucot „vārdā un norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17.)
Vēlāk tas pats Džozefs pasludināja: „Mēs redzējām Dēla godību pie Tēva labās rokas un saņēmām no Viņa pilnības;
Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!” (M&D 76:20, 22.)6
Es vēršos pie visiem, kas vēl šaubās, atkārtojot vārdus, kas tika teikti Tomam, kad tas pieskārās Tā Kunga ievainotajām rokām: „Neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jāņa 20:27.) Ticiet Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, dižākajai personai uz Zemes un mūžībā. Ticiet, ka Viņa unikālā dzīve aizsākās vēl pirms pasaules izveidošanas. Ticiet, ka Viņš ir radījis Zemi, uz kuras mēs dzīvojam. Ticiet, ka Viņš ir Vecās Derības Jehova un Jaunās Derības Mesija, ka Viņš nomira un Augšāmcēlās, ka Viņš apciemoja rietumu kontinentus un mācīja ļaudis, kas tur dzīvoja, ka Viņš aizsāka šo pēdējo evaņģēlija atklāšanas laikmetu un ka Viņš dzīvo — dzīvā Dieva dzīvais Dēls, mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs.7
2
Ikviens no mums var pārliecināties, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un pasaules Glābējs, kurš augšāmcēlies no kapa.
Par … cilvēku ticību notiek cīniņi, bet pretinieku ierindas ne vienmēr ir … skaidri noteiktas, jo pat starp kristiešu spēkiem ir ļaudis, kuri cenšas iznīcināt Kristus dievišķumu, kura Vārdā tie runā. Viņus varētu ignorēt, ja vien to balsis nebūtu tik vilinošas, ja to ietekme nebūtu tik tālejoša un ja to spriedelējumi nebūtu tik izsmalcināti. …
Milzum daudz ļaužu pulcēsies uz tūkstošiem kalnu, lai sagaidītu Lieldienu rītausmu un atcerētos stāstu par Kristu, kura Augšāmcelšanos tie atzīmē. Daudzu ticību mācītāji, runājot skaistām, cerību iedvesošām frāzēm, atstāstīs stāstu par tukšo kapu. Es vēršos pie viņiem un pie jums ar šādu jautājumu: „Vai jūs tik tiešām tam ticat?”
Vai jūs patiesi ticat, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Sava Tēva burtiskā atvase?
Vai jūs ticat, ka virs Jordānas ūdeņiem bija dzirdama Dieva, Mūžīgā Tēva, balss, kas pasludināja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts”? (Mateja 3:17.)
Vai jūs ticat, ka šis pats Jēzus bija brīnumu Darītājs, slimo Dziedinātājs, kurš spēcināja nespēcīgos un dāvāja dzīvību mirušajiem?
Vai jūs ticat, ka pēc nāves Golgātas kalnā un guldīšanas Jāzepa kapā Viņš trešajā dienā atdzīvojās?
Vai jūs patiesi ticat, ka Viņš joprojām dzīvo kā patiesa un dzīva personība un ka Viņš atgriezīsies saskaņā ar to, ko eņģeļi solīja, Viņam paceļoties debesīs?
Vai jūs tik tiešām tam ticat? Ja jūs tam ticat, tad jūs var pieskaitīt sarūkošajam ticīgo pulciņam, kas pavisam burtiski tic Bībelei, — pulciņam, par kuru arvien biežāk iesmej filozofi, kuru arvien biežāk izsmej zināmi lektori un kurš arvien biežāk tiek uzskatīts par vecmodīgu pieaugošās ticības mācītāju un ietekmīgu teologu sabiedrības acīs. …
Šo intelektuāļu skatījumā tas viss ir mīts: Jēzus kā Dieva Dēla, par kuru Jūdejas līdzenumos dziedāja eņģeļi, piedzimšana; stāsti par brīnumu Darītāju, kurš dziedināja slimos un augšāmcēla mirušos; Kristus Augšāmcelšanās no kapa, pacelšanās Debesīs un apsolītā atgriešanās.
Šie modernie teologi atņem [Kristum] Viņa dievišķumu un tad brīnās, kādēļ cilvēki vairs Viņu nepielūdz.
Augšāmceltais Glābējs gāja kopā ar diviem vīriem pa ceļu, kas veda uz Emavu.
Šie gudrie, mācītie ļaudis ir atņēmuši Jēzum dievišķuma mantiju, padarot Viņu par vienkāršu cilvēku. Viņi ir centušies pakļaut Viņu savai ierobežotajai domāšanai. Viņi ir laupījuši Tam Dieva Dēla statusu un atņēmuši pasaulei tās likumīgo Ķēniņu. …
Es pienesu mūsu svētsvinīgo liecību, ka Dievs nav miris, ja vien To neuzlūko ar nedzīvas interpretācijas starpniecību. …
Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk par saprātīgu ticību. Mums ir vajadzīga izpratne par Viņa unikālo, ne ar ko nesalīdzināmo dievišķā Pestītāja stāvokli un sajūsma par Viņu un Viņa kā Dieva Dēla vēstījumu.
Šāda izpratne un sajūsma ir pieejama ikvienam, kas maksā attiecīgo cenu. Nav tā, ka to nevarētu savienot ar augstāko izglītību, taču to nevar iegūt vienīgi, lasot filosofiskus traktātus. Nē, tā ir iegūstama caur vienkāršāku procesu. Dieva lietas var izprast vienīgi ar Dieva Garu. (1. korintiešiem 2:11.) Tā pasludina atklāsmes gars.
Izpratni un sajūsmu par To Kungu var iegūt, izpildot vienkāršus likumus. … Es vēlētos ieteikt trīs, pēc savas būtības pavisam vienkāršus, pat, bieži atkārtojot, nodeldētus [likumus], kas tajā pašā laikā ir fundamentāli un nes auglīgus rezultātus. …
Pirmais ir lasīt — lasīt Tā Kunga vārdus. … Izlasiet, piemēram, Jāņa evaņģēliju — no sākuma līdz pat galam. Ļaujiet Tam Kungam uzrunāt jūs, un Viņa vārdi iedvesīs klusu pārliecību, kas laupīs nozīmi kritiķu teiktajam. Izlasiet arī Jaunās pasaules Derību, Mormona Grāmatu, kas ir liecība par to, „ka Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām”. (Mormona Grāmatas titullapa.)
Nākamais ir kalpot — kalpot, darot Tā Kunga darbu. … Kristus mērķa īstenošanā šaubām nav vietas, [Viņam] ir vajadzīgs jūsu spēks, laiks un talanti, un, ja jūs pielietosiet tos, kalpojot citiem, jūsu ticība pieaugs un šaubas mazināsies. …
Trešais ir lūgt. Runājiet ar savu Mūžīgo Tēvu Viņa mīļotā Dēla Vārdā. „Redzi,” viņš saka, „Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Jāņa atkl. 3:20.)
Šim aicinājumam seko nešaubīgs apsolījums. Jūs, visdrīzāk, nedzirdēsiet debesu balsis, taču jūs sajutīsiet debesu sūtītu apliecinājumu, kas dāvās mieru un pārliecību. …
Visu mulsinošo filosofēšanu, tā saucamo augstāko kritiku un noliedzošo teoloģiju, aizēnos Svētā Gara apliecinājums, ka Jēzus patiesi ir Dieva Dēls, kas piedzimis miesā; pasaules Pestītājs, kas augšāmcēlies no kapa; Tas Kungs, kas nāks, lai valdītu kā ķēniņu Ķēniņš. Jums ir iespēja to uzzināt. Jums ir pienākums to izzināt.8
3
Mums nepārtraukti sev jāvaicā: „Ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?”
Es no jauna uzdodu jautājumu, ko pirms divtūkstoš gadiem uzdeva Pilāts: „Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” (Mateja 27:22.) Mums tik tiešām nepārtraukti jāvaicā sev, ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu. Ko lai mēs darām ar Viņa mācībām un kā lai mēs padarām tās par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu? …
„Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29.) Cik gan nabaga būtu mūsu dzīve, ja to nebūtu iespaidojušas Viņa mācības un nepārspējamais piemērs! Mācība par otra vaiga pagriešanu, otrās jūdzes noiešanu, pazudušā dēla atgriešanos un daudzas citas nepārspējamas mācības ir atceļojušas pie mums cauri gadiem, kļūstot par katalizatoru, kas mudina izturēties laipni un žēlastīgi, par spīti lielajai necilvēcībai, kas valda starp cilvēkiem.
Kur Kristus ir izraidīts, valda nežēlība. Kur Kristus tiek atzīts un ļaudis seko Viņa mācībām, valda laipnība un iecietība.
Ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu? „Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8.)
„Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks.” (M&D 64:9.) …
Ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu? „Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.” (Mateja 25:35–36.) …
Ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?
Mācieties no Viņa. Izziniet Rakstus, jo tie liecina par Viņu. Gremdējieties pārdomās par Viņa dzīvi un misiju. Centieties nedaudz uzcītīgāk sekot Viņa piemēram un pielietot Viņa mācības.9
4
Mēs lūkojamies uz Jēzu Kristu kā uz mūsu glābšanas klinti, mūsu spēku, mūsu mierinājumu, kam mēs pievēršamies savā ticībā.
Mēs nezinām, kas mūs gaida. Mēs nezinām, ko nesīs nākamās dienas. Mēs dzīvojam nedrošā pasaulē. Dažus gaida diži sasniegumi. Citus — vilšanās. Dažus gaida priekpilnas un līksmas dienas, laba veselība un ērta dzīve. Citiem, iespējams, nāksies pieredzēt slimību un savu daļu ciešanu. Mēs to nezinām. Taču vienu mēs zinām. Neatkarīgi no tā, ko nesīs nākotne, pasaules Pestītājs, Dieva Dēls, ir gluži kā polārzvaigzne debesīs, kā mūsu nemirstīgās dzīves drošais un nemainīgais pamats. Viņš ir mūsu glābšanas klints, mūsu spēks, mūsu mierinājums, kam mēs pievēršamies savā ticībā.
Mēs raugāmies uz Viņu gan priekos, gan bēdās, un Viņš ir līdzās, lai dāvātu mums pārliecību un smaidu.10
Es zinu — dzīvs mans Pestītājs,
Mans Ķēniņš, Glābējs, Skolotājs!
Viņš sāpes, nāvi uzveicis
Kā Dieva Dēls uz Zemes šīs.
Viņš dzīvo, mana drošā Klints
Un cerība, kas neiznīkst!
Viņš bākuguns visspožākā,
Kas rāda ceļu tumsībā.
Ak, Kungs, man Savu Garu dod,
Lai dvēsle mieru iemanto,
Lai turpinu es ticībā
Šo ceļu, kas ved mūžībā!”11
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Pārskatiet prezidenta Hinklija liecību, kas ietverta 1. sadaļā, un atvēliet kādu brītiņu tam, lai apdomātu savu liecību par Jēzu Kristu. Kādēļ jūs esat pateicīgi par Glābēja kalpošanu un Viņa īstenoto Izpirkšanu? Kuri stāsti un mācības no Glābēja dzīves jums ir īpaši nozīmīgi?
-
Uzdodiet sev visus 2. sadaļā minētos jautājumus. Kā jūsu atbilde ietekmē jūsu ikdienas dzīvi? Pārskatiet tajā pašā sadaļā ietvertos, prezidenta Hinklija „vienkāršos likumus”, kas jāizpilda, lai iegūtu izpratni par „Dieva lietām”. Kā šie principi ir palīdzējuši jums padziļināt izpratni par garīgām lietām?
-
Prezidents Hinklijs vairākkārt vaicā: „Ko lai mēs darām ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” (3. sadaļa.) Ko mēs varam mācīties no viņa atbildēm? Padomājiet, kā jūs atbildētu uz šo jautājumu. Kāda būtu jūsu dzīve, ja jūs nezinātu par Glābēja mācībām un Viņa piemēru?
-
Prezidents Hinklijs uzsvēra, ka Jēzus Kristus ir mūsu pamats šajā nedrošajā pasaulē (skat. 4. sadaļu). Kā jūs esat sajutuši Glābēja spēcinājumu un mierinājumu grūtību brīžos? Padomājiet par katru prezidenta Hinklija uzrakstīto garīgās dziesmas rindiņu, kas ietverta 4. sadaļā. Kādā ziņā Glābējs ir mūsu „cerība, kas neiznīkst”? Kādā ziņā Viņš ir „bākuguns visspožākā, kas rāda ceļu tumsībā”?
Saistītās rakstvietas
Lūkas 24:36–39; Jāņa 1:1–14; Ap. d. 4:10–12; 2. Nefija 2:8; 25:26; Almas 5:48; M&D 110:3–4
Ieteikums studijām
„Plānojiet savas studijas tā, lai tās stiprinātu jūsu ticību Glābējam.” (Sludini Manu evaņģēliju (2005. g.), 21. lpp.) Piemēram, studējot jūs varētu uzdot sev šādus jautājumus: Kā šīs mācības var man palīdzēt izprast Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu? Kā šīs mācības var man palīdzēt līdzināties Glābējam?