13. nodaļa

Laicīgajā pašpaļāvībā rastais miers un gandarījums

„Mēs mācām, ka pašpaļāvība ir dzīves princips, pēc kura dzīvojot, mēs spējam sevi nodrošināt un parūpēties par savām vajadzībām.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Bērnībā Gordons B. Hinklijs apguva pašpaļāvības principus, strādājot kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Vēlāk viņš atminējās:

„Mēs dzīvojām, kā es domāju, lielā mājā. … Ap to bija liels zāliens ar daudziem kokiem, no kuriem bira miljoniem lapu, tāpēc nepārtraukti bija jātiek galā ar lielu darba apjomu.

… Mums bija krāsns gan virtuvē, gan ēdamistabā. Vēlāk tika ierīkota centrālapkures krāsns un tas bija kaut kas brīnišķīgs. Taču tā ļoti lielos daudzumos patērēja ogles un tai nebija automatizēta ogļu piemešanas ierīce. Katru vakaru ogles ar lāpstu vajadzēja samest krāsnī un rūpīgi sanest kurtuvē.

Pateicoties šim krāsns monstram, es ieguvu labu mācību: ja vēlies, lai tev būtu silti, tev vajag strādāt ar lāpstu.

Mans tēvs vēlējās, lai viņa dēli iemācītos strādāt kā ziemā, tā vasarā, tāpēc viņš iegādājās piecus akrus [apmēram 20 000 kvadrātmetru] lielu saimniecību, kas ar laiku pārsniedza jau 30 akrus. Visu vasaru mēs dzīvojām saimniecībā, bet, kad atsākās skola, mēs atgriezāmies pilsētā.

Mums bija liels augļu dārzs, un katru pavasari kokus vajadzēja apzāģēt. Tēvs mūs veda uz koku apzāģēšanas demonstrācijām, ko vadīja lauksaimniecības koledžas eksperti. Mēs iemācījāmies vērtīgu patiesību — pēc tā, kā koki tiek apzāģēti februārī, var diezgan labi noteikt, kādi augļi tiks novākti septembrī.”¹

Izmantojot šīs, savā personīgajā pieredzē gūtās, patiesās mācības, prezidents Hinklijs bieži mācīja praktiskas evaņģēlija mācību stundas. Viņš liecināja par svētībām, kas tiek saņemtas, pateicoties grūtam darbam, un mudināja pēdējo dienu svētos dzīvot savu līdzekļu robežās un sagatavoties grūtībām, kas varētu rasties nākotnē.

Prezidents Hinklijs ne vien mācīja šos principus, bet arī palīdzēja svētajiem atrast veidus, lai viņi tiem varētu sekot. Piemēram, 2001. gada aprīlī viņš ieviesa Pastāvīgās izglītības fondu, kas, saskaņā ar viņa vārdiem, bija Tā Kunga iedvesmots.² Caur šo programmu cilvēkiem ir iespēja ziedot fondam, lai nodrošinātu īstermiņa aizdevumus cienīgiem Baznīcas locekļiem, galvenokārt misionāriem, kuri nesen ir atgriezušies no misijas, lai viņi varētu iegūt izglītību vai apgūt arodu, kas viņiem palīdzētu atrast labu darbu. Kad cilvēki atdot paņemto aizdevumu, šī nauda paliek fondā un palīdz jau citiem cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Pastāvīgās izglītības fonds ir palīdzējis desmitiem tūkstošu cilvēku kļūt pašpaļāvīgiem. Tas, saskaņā ar prezidenta Hinklija vārdiem, sniedz „spožu cerības staru”.³

„Nekas šajā pasaulē nevar aizstāt produktīvu darbu. Tas ir process, kura rezultātā sapņi pārtop īstenībā.”

Gordona B. Hinklija mācības

Ja mēs strādāsim godprātīgi, mūsu dzīves vienmēr tiks svētītas.

Es ticu darba evaņģēlijam. Nekas šajā pasaulē nevar aizstāt produktīvu darbu. Tas ir process, kura rezultātā sapņi pārtop īstenībā. Tas ir process, kurā nenopietnas vīzijas kļūst par dinamiskiem sasniegumiem.⁴

Neliela atelpa un atpūta ir laba. Taču tieši darbs ir tas, kas maina vīriešu un sieviešu dzīves. Darbs mums nodrošina pārtiku, ko ēdam, apģērbu, ko valkājam, un mājas, kurās dzīvojam. Mēs nevaram noliegt nepieciešamību pēc prasmīgu roku un izglītotu prātu darba, ja mēs vēlamies attīstīties un būt veiksmīgi gan idividuāli, gan kolektīvi.⁵

Es esmu atklājis, ka dzīve nav dižu varoņdarbu virkne. Labākajā gadījumā dzīve ir pastāvīgs labestības un laipnības darbs, kas, negaidot ovācijas, tiek izdarīts tad, kad tam ir jātiek izdarītam. Es esmu novērojis, ka ne jau ģēniji maina šo pasauli. Šīs pasaules darbu dara vīrieši un sievietes, kuriem, lielākoties, piemīt pavisam ikdienišķi talanti, taču kuri to paveic neparastā veidā.⁶

Bērniem ir jāstrādā kopā ar saviem vecākiem — kopā jāmazgā trauki un grīdas, jāpļauj zāliens, jāapcērp koki un krūmi, jākrāso, jālabo, jātīra un jādara simts citu lietu, lai viņi varētu iemācīties, ka darbs ir maksa par tīrību, progresu un labklājību.⁷

„Bērniem ir jāstrādā kopā ar saviem vecākiem, lai viņi varētu iemācīties, ka darbs ir maksa par tīrību, progresu un labklājību.”

Šīs Baznīcas ģenialitāte ir darbs. Visi strādā. Jūs nevarat pilnveidoties, ja nestrādājat. Ticību un liecību par patiesību var pielīdzināt rokas muskuļiem. Ja jūs tos pielietojat, tie attīstās un kļūst stipri. Ja jūs to ieliekat pārsējā, tie kļūst vāji un ļengani. Mēs liekam cilvēkiem strādāt. Mēs no viņiem sagaidām lielas lietas, un brīnumainākais un brīnišķīgākais ir tas, ka viņi spēj to paveikt. Viņi dara.⁸

Šajā Baznīcā nekas nenotiks, ja jūs nestrādāsiet. Tā ir kā ķerra. Tā nekustēsies, ja jūs nepieliksiet rokas pie rokturiem un to nestumsiet. Smags darbs virza uz priekšu Tā Kunga darbu un, ja jūs esat iemācījušies strādāt ar patiesu godprātīgumu, tas svētīs jūsu dzīves uz mūžīgiem laikiem. Es to saku no visas sirds. Tas svētīs jūsu dzīves uz mūžīgiem laikiem.⁹

Mums ir pienākums palīdzēt citiem saņemties un kļūt pašpaļāvīgiem.

Ir kāds sens teiciens — ja jūs iedosiet cilvēkam zivi, viņš būs paēdis vienu dienu. Bet ja jūs iemācīsiet viņam zvejot, viņš būs paēdis visu atlikušo dzīvi. …

Lai Tas Kungs mums ļauj saskatīt un saprast, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu mūsu Baznīcas locekļiem ne vien garīgi, bet arī laicīgi. Mums ir dots ļoti nopietns pienākums. Prezidents Džozefs F. Smits teica …, ka reliģija, kas nepalīdz cilvēkam šajā dzīvē, diez vai spēs palīdzēt viņam nākamajā dzīvē (skat. „The Truth about Mormonism”, Out West žurnāls, 1905. g. sept., 242. lpp.).

Vietās, kur mūsu cilvēku vidū pastāv plaša nabadzība, mums ir jādara viss iespējamais, lai palīdzētu viņiem saņemties un celt savas dzīves uz pašpaļāvības pamatiem, ko spēj nodrošināt apmācība. Izglītība ir iespēju atslēga. …

Mūsu svēts pienākums ir … „[palīdzēt] vājajiem, [pacelt] gurdenās rokas un [stiprināt] nespēcīgos ceļus” (M&D 81:5). Mums viņiem ir jāpalīdz kļūt pašpaļāvīgiem un veiksmīgiem.

Es uzskatu, ka Tas Kungs nevēlas, lai Viņa ļaudis būtu nolemti dzīvei nabadzībā. Es ticu, ka Viņš vēlas, lai uzticīgie izbaudītu labās lietas, kas ir uz pasaules. Viņš vēlas, lai mēs darītu to, kas viņiem varētu palīdzēt.¹⁰

Mēs mācām, ka cilvēkam savā labā ir jādara viss iespējamais. Kad viņš ir izsmēlis savas iespējas, viņam ir jāvēršas pēc palīdzības pie savas ģimenes. Ja ģimene nevar palīdzēt, tad tas ir jādara Baznīcai. Un, kad iesaistās Baznīca, tad tās lielākā vēlēšanās ir sākumā parūpēties par neatliekamajām vajadzībām un pēc tam palīdzēt tik ilgi, kamēr tas ir nepieciešams, taču šajā procesā palīdzēt iegūt apmācību, nodrošināt darbavietu un atrast citus veidus, lai cilvēks atkal varētu nostāties uz savām kājām. Tāds ir Baznīcas lieliskās labklājības programmas mērķis.¹¹

Tie, kuri šajā programmā ir piedalījušies kā palīdzības saņēmēji, ir tikuši pasargāti no „dīkdienības lāsta un bezdarbības ļaunuma”. Viņi ir saglabājuši savu pašlepnumu un pašcieņu. Un tie neskaitāmie vīrieši un sievietes, kuri nav bijuši palīdzības saņēmēji, bet ir piedalījušies pārtikas ziedojumu vākšanā, ēdiena sagatavošanā un daudzos citos, ar šo programmu saistītos darbos, liecina par prieku, ko ir izjutuši, nesavtīgi kalpojot citiem.

Neviens, kurš ir bijis liecinieks šīs programmas lielajai ietekmei un lieliskajam rezultātam, nevar apšaubīt atklāsmes garu, kas rada un vērš plašumā tā praktisko, labo ietekmi.¹²

Mums ir jāturpina šis darbs. Tas vienmēr būs vajadzīgs. Bads, nabadzība un dabas katastrofas vienmēr būs mūsu dzīves sastāvdaļa. Un vienmēr būs tie, kuru sirdis būs aizskārusi evaņģēlija gaisma un kuri vēlēsies kalpot, strādāt un uzmundrināt pasaules trūkumcietējus.

Papildus šai programmai, mēs esam nodibinājuši Mūžizglītības fondu. Tas pastāv, pateicoties jūsu dāsnajiem ziedojumiem. … Aizdevumi tiek piešķirti cienīgiem jauniem vīriešiem un sievietēm, lai viņi varētu iegūt izglītību. Citādāk viņi būtu ieslodzīti pastāvīgā nabadzībā, ar ko viņu vecāki un senči ir saskārušies jau paaudzēm ilgi. …

Šo darbu vada Tā Kunga Gars. Šis labklājības darbs ir laicīgs. Tas izpaužas, vācot rīsus un pupiņas, meklējot segas un mājvietas, apģērbu un zāles un nodrošinot darbavietas un izglītību labāka darba iegūšanai. Bet šis, tā sauktais laicīgais, darbs ir ārēja izpausme iekšējam garam — Tā Kunga Garam, par kuru tika teikts, ka Viņš „gāja apkārt, labu darīdams” (Apustuļu darbi 10:38).¹³

Pravieši mūs ir mudinājuši gan garīgi, gan laicīgi sagatavoties iespējamām katastrofām.

Mēs mācām, ka pašpaļāvība ir dzīves princips, pēc kura dzīvojot, mēs spējam sevi nodrošināt un parūpēties par savām vajadzībām. Tāpēc mēs mudinām mūsu cilvēkus kaut ko iekrāt, plānot uz priekšu, veidot pārtikas krājumus un, ja iespējams, atvērt krājkontu, lai nodrošinātos pret nebaltām dienām. Nelaimes atgadās tad, kad cilvēki tās vismazāk gaida — bezdarbs, slimība un tamlīdzīgas lietas.¹⁴

Šī pasaule ir pieredzējusi daudzas nelaimes un katastrofas. Tie, kuri lasa un tic Svētajiem Rakstiem, zina par praviešu brīdinājumiem attiecībā uz gaidāmajām katastrofām, kas ir gaidāmas tuvā nākotnē. …

Cik nozīmīgi ir atklāsmes vārdi, kas atrodami Mācības un Derību 88. nodaļā attiecībā uz nelaimēm, kam jānotiek, saskaņā ar elderu liecībām. Tas Kungs saka:

„Jo pēc jūsu liecības nāk zemestrīču liecība, kas radīs vaimanas tās vidū, un cilvēki kritīs zemē un nevarēs nostāvēt.

Un arī nāk pērkoņu balss un zibeņu balss, un vētru balss, un jūras viļņu, kas bangojas pāri savām robežām, liecība.

Un viss būs satraukts; un noteikti cilvēku sirdis pamirs izbailēs; jo bailes nāks pār visiem ļaudīm.” (M&D 88:89–91). …

… Tāpat kā nelaimes ir notikušas pagātnē, mēs sagaidām, ka tās pat daudz lielākā mērā notiks arī nākotnē. Ko mums darīt?

Kāds reiz teica, ka tad, kad Noa būvēja plostu, nelija. Bet viņš to uzcēla, un sākās lietus.

Tas Kungs ir teicis: „Ja jūs esat sagatavojušies, jūs nebaidīsities” (M&D 38:30).

Par svarīgāko sagatavošanos ir aprakstīts Mācībā un Derībās, kur ir teikts: „Tādēļ, palieciet svētajās vietās un neizkustieties, līdz Tā Kunga diena nāks” (M&D 87:8). …

Mēs varam dzīvot tā, lai varētu lūgt Tam Kungam aizsardzību un vadību. Tā ir galvenā prioritāte. Mēs nevaram sagaidīt Viņa palīdzību, ja nevēlamies ievērot Viņa baušļus. Šajā Baznīcā mums ir pietiekami daudz pierādījumu attiecībā uz sodiem par nepaklausību gan jarediešu, gan nefijiešu tautā. Katra no tām piedzīvoja slavas virsotni, līdz tika pilnīgi iznīcināta savu ļaundarību dēļ.

Protams, mēs zinām, ka lietus līst gan pār taisnajiem, gan pār netaisnajiem (skat. Mateja 5:45). Tomēr, lai gan taisnīgie mirst, viņi nav pazuduši, bet ir glābti caur Pestītāja Izpirkšanu. Pāvils rakstīja romiešiem: „Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam” (Romiešiem 14:8). …

Mūsu ļaudīm … tiek dots padoms un viņi tiek mudināti šādi sagatavoties, lai viņi varētu izdzīvot nelaimes brīdī.

Mēs varam noglabāt dažas ūdens pudeles, pamatproduktus, medikamentus un siltas drēbes. Mums vajadzētu iekrāt nedaudz naudas gadījumam, ja mūs piemeklē „lietaina diena”.¹⁵

Mums ir lieliska labklājības programma ar aprīkojumu šādiem gadījumiem, piemēram, labības noliktavas dažādos reģionos. Ir svarīgi, lai mums tās būtu. Taču labākā vieta, kur uzglabāt pārtiku, kā arī naudu, ir mūsu mājas. Labākā labklājības programma ir mūsu pašu labklājības programma. Piecas vai sešas kannas kviešu mājās ir labāk, nekā to pūrs labklājības klētī. …

Mēs varam sākt ar mazumiņu. Mēs varam sākt ar pārtikas produktu uzkrājumu vienai nedēļai, tad pakāpeniski uzkrāt pārtiku mēnesim, līdz būsim sakrājuši trīs mēnešiem. Es runāju par pārtiku, kas apmierina pamatvajadzības. Kā jau jūs visi zināt, šis padoms nav nekas jauns. Bet es baidos, ka daudzi domā, ka veidot ilgtermiņa pārtikas uzkrājumus ir tik neiespējami, ka viņi vispār tam nepieliek pūles.

Sāciet ar mazumiņu … un pakāpeniski virzieties uz sasniedzamu mērķi. Regulāri atlieciet nedaudz naudas, un jūs būsiet pārsteigti, cik daudz laika gaitā var uzkrāt.¹⁶

Mēs varēsim baudīt neatkarību un brīvību, ja iespēju robežās izvairīsimies no parādiem un uzkrāsim naudu grūtākiem laikiem.

Mums atkal un atkal ir dots padoms attiecībā uz pašpaļāvību, parādsaistībām un taupību. Tik daudzi no mums dzīvo smagos parādos to lietu dēļ, kas patiesībā nav nepieciešamas. … Es jūs, šīs Baznīcas locekļus, mudinu tikt vaļā no visiem iespējamiem parādiem un uzkrāt naudu nebaltām dienām.¹⁷

Ir pienācis laiks savest kārtībā mūsu namus. …

Prezidents J. Rūbens Klārks, jaunākais, 1938. gada konferences priesterības sanāksmē teica: „Līdzko esat nonākuši parādsaistībās, procentu likme ir jūsu sabiedrotais katru diennakts minūti; jūs nevarat to ignorēt vai no tās izvairīties; jūs nevarat no tās atbrīvoties; tā nesaprot ne lūgšanos, ne prasības, ne rīkojumus; un, līdz ko jūs nonākat tās ceļā, izrādāt tai pretestību vai nepildāt tās pavēles, tā jūs iznīcina” (skat. Conference Report, 1938. g. aprīlis, 103. lpp.).

Es, protams, atzīstu: lai iegādātos māju, var būt nepieciešams uzņemties parādsaistības. Taču pirksim mājas, ko varam atļauties, un tādējādi samazināsim maksājumus, ar ko mums pastāvīgi, bez žēlastības vai atelpas būs jārēķinās. …

Kopš Baznīcas agrīnajām dienām Tas Kungs ir runājis par to, kā izvairīties no parāda jūga. Martinam Herisam caur atklāsmi Viņš teica: „Samaksā parādu, ko tu uzņēmies ar iespiedēju. Atbrīvo sevi no jūga” (M&D 19:35).

Prezidents Hibers Dž. Grants atkārtoti runāja par šo jautājumu. … Viņš teica: „Ja ir kāda lieta, kas cilvēka sirdī un ģimenē nes mieru un apmierinātību, tad tā ir dzīvošana atbilstoši saviem līdzekļiem. Un, ja ir kaut kas, kas grauj, atņem drosmi un nomāc, tad tie ir parādi un saistības, ko cilvēks nespēj pildīt” (Gospel Standards, sast. G. Homer Durham [1941. g.], 111. lpp.).

Mēs nesam vēsti par pašpaļāvību visai Baznīcai. Pašpaļāvība nevar pastāvēt, ja ģimene ir lielos parādos. Cilvēkam, kurš ir parādā citiem, nav ne neatkarības, ne brīvības no jūga.

Pārvaldot Baznīcas finanses, mēs esam centušies rādīt piemēru. Mēs, saskaņā ar Baznīcas politiku, stingri sekojam šim principam un katru gadu atliekam daļu no Baznīcas ienākumiem nebaltām dienām.

Es esmu pateicīgs, ka varu teikt, ka Baznīca visos tās darījumos, pasākumos un departamentos spēj darboties bez aizņēmumiem. Ja mēs nevarēsim paveikt savu darbu bez aizņēmumiem, mēs samazināsim mūsu programmu izmaksas, lai ietaupītu naudu. Mēs samazināsim izdevumus, lai pielāgotos ienākumiem. Mēs neaizņemsimies. …

Tā ir brīnišķīga sajūta — būt brīvam no parādiem un būt ar nelieliem uzkrājumiem, kas izveidoti nebaltām dienām, kurus var iegūt tad, kad tas ir nepieciešams. …

Es jūs mudinu … paraudzīties uz savu finaniālo stāvokli. Es jūs mudinu būt atturīgiem savos tēriņos — disciplinējiet sevi savos pirkumos, lai pēc iespējas izvairītos no parāda. Nomaksājiet parādu, cik ātri vien varat, un atbrīvojiet sevi no šī jūga.

Šī ir daļa no laicīgā evaņģēlija, kam mēs ticam. Lai Tas Kungs jūs svētī …, lai jūs varētu savest kārtībā savus namus. Ja jūs būsiet nomaksājuši savus parādus un jums būs izveidotas kaut nelielas naudas rezerves, tad brīdī, kad apkārt plosīsies vētras, jūsu ģimene būs drošībā un jūsu sirdīs būs miers.¹⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Hinklijs mācīja, ka „nekas šajā pasaulē nevar aizstāt produktīvu darbu” (1. sadaļa). Kā darbs ir svētījis jūsu dzīvi? Ko jūs esat mācījušies, pateicoties smagam darbam? Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem mācīties strādāt?
Kāds ir mūsu pienākums pret tiem, kuriem ir laicīgas vajadzības? (Skat. 2. sadaļu.) Kā mēs varam palīdzēt citiem kļūt pašpaļāvīgiem? Kādu ietekmi jūs savā dzīvē esat izjutuši, kalpojot paši un pieņemot kalpošanu?
Pārskatiet, kādus sagatavošanās darbus nebaltām dienām mums iesaka paveikt prezidents Hinklijs (skat. 3. sadaļu). Kad jūs esat pieredzējuši, ka sagatavoties nebaltām dienām ir svarīgi? Kādas nelielas lietas mēs pakāpeniski varam darīt, lai tām sagatavotos?
Pārlasiet prezidenta Hinklija padomu attiecībā uz parādiem un taupību (skat. 4. sadaļu). Kāpēc ir svarīgi būt disciplinētiem attiecībā uz naudas tērēšanu? Kā parādi mūs var ietekmēt laicīgi un garīgi? Kā vecāki var mācīt saviem bērniem izlietot naudu gudri?

Saistītās rakstvietas

1. tesaloniķiešiem 4:11–12; M&D 1:11–13; 78:13–14; 104:13–18; Mozus 5:1

Mācīšanas padoms

„Esiet uzmanīgi, lai nepārtrauktu veiksmīgas diskusijas pārāk ātri, cenšoties pasniegt visu materiālu, ko esat sagatavojuši. Lai arī ir svarīgi izklāstīt materiālu, vēl svarīgāk ir palīdzēt nodarbības dalībniekiem sajust Gara ietekmi, atbildēt uz viņu jautājumiem, veicināt viņu izpratni par evaņģēliju un nostiprināt viņu apņēmību ievērot baušļus” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 64. pp.).