19. nodaļa

Priesterības vadība Jēzus Kristus baznīcā

„Tas Kungs pārrauga šo darbu. Šī ir Viņa valstība. Mēs neesam avis bez gana. Mēs neesam armija bez vadoņa.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Prezidents Gordons B. Hinklijs atceras: „Mans pirmais aicinājums un pienākums Baznīcā bija būt par padomnieku zēnam, kurš prezidēja pār mūsu diakonu kvorumu. Mūsu brīnišķīgais bīskaps mani paaicināja un pastāstīja par šo aicinājumu. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Es biju uztraucies un noraizējies. Ticiet vai nē, bet pēc dabas es biju kautrīgs un introverts zēns, un, manuprāt, ņemot vērā manu vecumu un pieredzi, aicinājums — kalpot par diakonu kvoruma padomnieku — man sagādāja tikpat daudz raižu, kā mans prezidenta aicinājums.”¹

Līdzīgi prezidents Hinklijs jutās 1961. gadā, kad viņš tika aicināts kalpot par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Vispārējā konferencē, pirmoreiz runājot kā apustulis, viņš teica:

„Es jūtu šīs atbildības smagumu — būt par Tā Kunga, Jēzus Kristus, liecinieku pasaulē, kura nevēlas Viņu pieņemt. „Es, apbrīnas pārņemts, par Glābēju domāju.” Es jūtos pazemīgs par uzticību, ko Tā Kunga pravietis man ir izrādījis, un par mīlestību, ko ir izrādījuši šie mani brāļi. … Es lūdzu, lai man būtu spēks; es lūdzu pēc palīdzības; un es lūdzu, lai man būtu ticība un apņēmība būt paklausīgam.”²

1995. gada 1. aprīlī prezidents Hinklijs uzstājās vispārējās konferences priesterības sesijā pēc tam, kad Baznīcas locekļi viņu pirmo reizi bija atbalstījuši par savu pravieti un prezidentu. Iepriekšējos 14 gadus viņš bija kalpojis par padomnieku trīs citiem Baznīcas prezidentiem. Viņš vairākkārtīgi liecināja par viņu dievišķo aicinājumu un mudināja pēdējo dienu svētos sekot viņu padomam. Tagad, kad viņš pats atradās šajā amatā, viņa paļāvība uz To Kungu nebija mazāka, kā tad, kad viņš tika aicināts par diakonu vai apustuli. Drīzāk, viņš vēl vairāk apzinājās, ka viņam ir nepieciešams Tā Kunga stiprinošais spēks. Viņš sacīja:

„Jūsu paceltās rokas šī rīta svinīgajā sapulcē kļuva par apliecinājumu jūsu gribai un vēlmei ar uzticību, ticību un lūgšanām atbalstīt mūs, jūsu brāļus un kalpus. Es esmu ļoti pateicīgs par šo apliecinājumu. Es pateicos katram no jums. Es jums apliecinu, ka, veicot Tā Kunga darbu, kā jau jūs zināt, nepastāv tiekšanās pēc atzinības. Tas Kungs Saviem mācekļiem sacīja: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis” (Jāņa 15:16). Šis nav amats, pēc kura kāds var tiekties. Tiesības izvēlēties cilvēku, kuram dot aicinājumu, pieder Tam Kungam. Viņš ir dzīvības un nāves Pavēlnieks. Viņam ir vara dot aicinājumu, to atņemt un saglabāt. Viss ir Viņa rokās.

Es nezinu, kāpēc Viņa dižajā iecerē ir atradusies vieta tādam, kā man. Taču, uzņemoties šo pienākumu, es veltīšu visu savu spēku, laiku, talantus un dzīvi mana Pavēlnieka darbam un kalpošanai saviem brāļiem un māsām. Es vēlreiz pateicos jums … par jūsu šīs dienas atbalstu. Es lūdzu Tam Kungam, lai es būtu cienīgs. Es ceru, ka jūs mani pieminēsiet savās lūgšanās.”³

Augstākais prezidijs, 1995. gads Prezidents Gordons B. Hinklijs *(centrā);* prezidents Tomass S. Monsons, pirmais padomnieks *(pa kreisi)* un prezidents Džeims E. Fausts, otrais padomnieks *(pa labi).*

Gordona B. Hinklija mācības

Tas Kungs aicina Baznīcas prezidentu tad, kad Viņš to ir pārbaudījis, pilnveidojis un sagatavojis.

Es esmu strādājis kopā ar vairākiem Baznīcas prezidentiem — ar Hiberu Dž. Grantu un tiem, kas vadīja Baznīcu pēc viņa. … Šo prezidentu kalpošanas laikā es esmu iepazinis viņu padomniekus un Divpadsmit apustuļu padomi. Visi šie vīri ir bijuši tikai cilvēki. Viņiem visiem ir piemitušas cilvēkiem raksturīgas īpašības un arī dažas cilvēciskas vājības. Taču, neskatoties uz to, katra dzīvē ir apliecinājusies neaptverama, Dieva dota iedvesma. Tie, kuri ir bijuši prezidenti, ir bijuši pravieši burtiskā veidā. Es personīgi esmu pieredzējis, kā viņus pārņem atklāsmes gars. Ikviens vīrietis, kurš ir kļuvis par prezidentu, daudzus gadus ir bijis Divpadsmit apustuļu padomes loceklis un kalpojis citos aicinājumos. Tas Kungs pilnveidoja un sagatavoja katru no viņiem, ļaujot tiem iepazīt vilšanos un neveiksmes, slimības un dažkārt arī dziļas sēras. Tas viss kļuva par daļu no lielā sagatavošanas procesa un tā ietekme kļuva skaidri redzama viņu dzīvēs.

Mani dārgie evaņģēlija draugi, šis ir Dieva darbs. Tā ir Viņa un Viņa Mīļotā Dēla Baznīca, kura vārdā tā nosaukta. Viņš nekad neļautu, lai to vadītu viltvārdis. Viņš aicinās, iedvesmos un vadīs Savus praviešus.⁴

Daži ir noraizējušies tāpēc, ka Baznīcas prezidents vienmēr ir gados vecs vīrs, uz ko es atbildu: „Cik gan tā ir liela svētība!” … Viņam nav jābūt jaunam. Dievam ir un būs gados jaunāki vīrieši, kuri ceļos pa pasauli, lai veiktu kalpošanas darbu. Viņš ir prezidējošais augstais priesteris, visu atslēgu un svētās priesterības turētājs un Dieva atklāsmes paudējs cilvēkiem. …

Manuprāt, ir ārkārtīgi mierinoši apzināties, ka … mums ir prezidents, kurš ir disciplinēts, apmācīts un pārbaudīts, kura uzticība darbam un izrādītais godprātīgums mērķa vārdā ir kļuvis stiprāks, pateicoties kalpošanai, kura ticība ir nobriedusi un tuvība ar Dievu ir tikusi lolota daudzu gadu garumā.⁵

Es … pateicos par pravieti, kurš mūs vada šajās pēdējās dienās. Es lūdzu, lai viņam, kuru aicinājis un iesvaidījis Tas Kungs, tiktu izrādīta uzticība. Es lūdzu, lai viņam tiktu sniegts spēcīgs atbalsts un tiktu pievērsta uzmanība viņa mācībām. Es esmu teicis: ja vien mums ir pravietis, mums ir viss. Ja mums nav pravieša, mums nav nekā. Taču mums ir pravietis. Mums ir bijuši pravieši kopš šīs Baznīcas dibināšanas. Mēs nekad nepaliksim bez pravieša, ja dzīvosim viņa cienīgi.

Tas Kungs pārrauga šo darbu. Šī ir Viņa valstība. Mēs neesam avis bez gana. Mēs neesam armija bez vadoņa.⁶

Kad Baznīcas prezidents nomirst, par nākamo prezidentu kļūst vecākais apustulis.

Pilnvaru pārņemšana [kad tās tiek piešķirtas jaunajam Baznīcas prezidentam], kurā esmu piedalījies daudzas reizes, ir skaista tās vienkāršībā. Tā parāda to, kā strādā Tas Kungs. Sekojot Viņa norādījumiem, pravietis izvēlas kādu vīrieti, lai tas kļūtu par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Viņš to neizvēlas kā karjeru. Viņš tiek aicināts tāpat, kā apustuļi Jēzus laikā, kad Tas Kungs teica: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis”. (Jāņa 15:16.) Paiet daudzi gadi. Pildot savus amata pienākumus, viņš tiek apmācīts un kļūst disciplinēts. Viņš ceļo pa pasauli, pildot savu apustuļa aicinājumu. Tas ir ilgs sagatavošanās process, kura laikā viņš iepazīst pēdējo dienu svētos visā pasaulē, bet viņi iepazīst viņu. Tas Kungs pārbauda viņa sirdi un viņa būtību. Dabiskā veidā šajā padomē atbrīvojas vietas un tajās tiek aicināti jauni locekļi. Šajā procesā konkrēts vīrietis kļūst par vecāko apustuli. Viņam un pārējiem kvoruma locekļiem ordinācijas brīdī tiek piešķirtas visas priesterības atslēgas, taču viņi tās nevar izmantot. Šīs atslēgas drīkst izmantot tikai Baznīcas prezidents. Pēc viņa nāves šīs tiesības pāriet vecākā apustuļa rīcībā, kurš tiek Divpadsmit apustuļu padomes locekļu nosaukts, iecelts un ordinēts par pravieti un prezidentu.

Nav nekādu vēlēšanu vai kampaņu, lai iegūtu šo amatu. Tā ir mierpilna un vienkārša dievišķās ieceres darbība, kas nodrošina, ka mums ir iedvesmoti un pārbaudīti vadītāji.

Es esmu bijis liecinieks un personīgi pieredzējis šo neparasto procesu. Es jums liecinu, ka pravieti izvēlas Tas Kungs.⁷

Līdz ar prezidenta Hantera nāvi Augstākais prezidijs tika atbrīvots. Mēs ar brāli Monsonu, kuri bijām viņa padomnieki, ieņēmām savas vietas Divpadsmit apustuļu kvorumā, kas tajā brīdī pārņēma Baznīcas prezidēšanas pilnvaras.

… Visi no tā brīža ordinētajiem apustuļiem gavējot un lūdzot satikās tempļa augšējā istabā. Tur mēs nodziedājām garīgo dziesmu un kopā lūdzām. Mēs pieņēmām Tā Kunga Svēto Vakarēdienu, tādējādi atjaunojot šajā svētajā, simboliskajā liecībā mūsu derības un attiecības ar Viņu, kurš ir mūsu dievišķais Izpircējs.

Pēc tam mēs no jauna organizējām Augstāko prezidiju saskaņā ar iepriekšējās paaudzēs iedibināto kārtību.

Nepastāvēja nekādas kampaņas, sacensības vai ambīcijas attiecībā uz šo amatu. Tas notika klusi, mierīgi, vienkārši un svēti. Tas tika darīts pēc parauga, ko iedibināja Pats Kungs.⁸

Tas Kungs ir devis principus un kārtību, kādā vadīt Viņa Baznīcu, ja prezidents nav spējīgs to pilnībā pārvaldīt.

1992. gadā prezidents Hinklijs, tolaik kalpojot par Augstākā prezidija pirmo padomnieku, sacīja: Baznīcas vadītājs ir Tas Kungs, Jēzus Kristus. Šī ir Viņa Baznīca. Taču tās vadītājs pasaulē ir mūsu pravietis. Pravieši ir vīrieši, kuriem ir dots dievišķs aicinājums. Taču, neskatoties uz šo dievišķo aicinājumu, viņi ir cilvēki. Viņi ir pakļauti laicīgās dzīves problēmām.

Mēs mīlam, cienām, godājam un raugāmies uz mūsdienu pravieti Ezru Taftu Bensonu. Viņš ir bijis lielisks un apdāvināts vadītājs, kurš ir dalījies savā liecībā par šo darbu visā pasaulē. Šobrīd viņam ir visas priesterības atslēgas, kas ir dotas uz Zemes. Taču viņš ir sasniedzis vecumu, kurā viņš vairs nevar paveikt daudzas no lietām, ko viņš darīja iepriekš. Tas nenozīmē, ka viņš vairs nav pravietis. Tomēr tas nozīmē, ka viņa fiziskajām darbībām ir ierobežojumi.⁹

1994. gadā prezidents Hinklijs, tolaik kalpojot par Augstākā prezidija pirmo padomnieku, paziņoja: Cilvēki visā Baznīcā vēlas uzzināt, kāds ir prezidenta veselības stāvoklis. Prezidentam Bensonam šobrīd ir deviņdesmit pieci gadi. … Viņš nopietni cieš no vecuma un slimības sekām un nav spējīgs pildīt svarīgus sava svētā amata pienākumus. Šādā situācijā mēs neesam pirmo reizi. Arī citi Baznīcas prezidenti ir bijuši slimi vai nav spējuši pilnībā pildīt savus pienākumus dzīves noslēdzošajos mēnešos vai gados. Iespējams, tas notiks arī nākotnē.

Principi un kārtība, ko Tas Kungs ir ieviesis Savas baznīcas pārvaldīšanai, sagatavo ikvienai šādai situācijai. Ir svarīgi, … lai nebūtu nekādu šaubu vai bažu par Baznīcas pārvaldīšanu un pravieša dāvanu pielietošanu, tajā skaitā, par tiesībām uz iedvesmu un atklāsmi attiecībā uz Baznīcas darbiem un programmām, kad prezidents ir slims vai nav spējīgs pilnvērtīgi darboties.

Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu padomes locekļiem, kuri ir aicināti un ordinēti turēt priesterības atslēgas, ir pilnvaras un pienākums pārvaldīt Baznīcu, izpildīt tās priekšrakstus, skaidrot tās mācības un ieviest, un saglabāt tās paradumus. Ikviens vīrietis, kurš ir ordinēts par apustuli un iecelts par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, tiek atbalstīts par pravieti, gaišreģi un atklājēju. Brīdī, kad prezidents Bensons tika aicināts par Baznīcas prezidentu, viņš, tāpat kā daudzi prezidenti pirms viņa, bija vecākais apustulis. Viņa padomnieki tika izraudzīti no Divpadsmit apustuļu padomes. Tādējādi, visiem esošajiem Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu padomes locekļiem ir atslēgas, tiesības un pilnvaras, kas attiecas uz svēto apustuļa aicinājumu.

Es citēšu no Mācības un Derībām:

„No Melhisedeka priesterības, trīs prezidējošie augstie priesteri, ko izvēlējis kolektīvs, nozīmēti un ordinēti šajā amatā, un atbalstīti ar uzticību, ticību un baznīcas lūgšanu, veido baznīcas Prezidija kvorumu” (M&D 107:22).

Kad prezidents ir slims vai nav spējīgs pilnvērtīgi pildīt visus sava amata pienākumus, abi viņa padomnieki veido Augstākā prezidija kvorumu. Viņi turpina pildīt ikdienas prezidija darbu. Neparastos apstākļos, kad pienākumus spēj pildīt tikai viens cilvēks, viņš var rīkoties ar prezidija pilnvarām, kā tas ir aprakstīts Mācības un Derību 102. nodaļas 10.–11. pantā. …

… Augstākā prezidija padomnieki turpina šī amata pastāvīgos pienākumus. Taču ikvienu būtisku jautājumu par Baznīcas politiku, kārtību, programmām vai mācībām, rūpīgi un kopā lūdzot, apsver Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļi. Šie divi kvorumi — Augstākā prezidija kvorums un Divpadsmit apustuļu kvorums — satiekas kopā un katrs no viņiem pilnīgi brīvi var paust savu viedokli par jebkuru svarīgu jautājumu.

Es no jauna atsaukšos uz Tā Kunga vārdiem: „Un katram lēmumam, ko pieņēmis kāds no šiem kvorumiem, ir jābūt vienbalsīgam; tas ir, katram katra kvoruma loceklim ir jāpiekrīt tā lēmumiem, tādā veidā, lai padarītu viņu lēmumus vienu ar otru vienlīdz spēkā esošus jeb likumīgus” (M&D 107:27). …

… Visiem vajadzētu saprast, ka Jēzus Kristus vada šo Baznīcu, kas nes Viņa svēto vārdu. Viņš to uzrauga un vada. Sēžot pie Sava Tēva labās rokas, Viņš vada šo darbu. Viņam ir tiesības, vara un izvēle Savā veidā aicināt cilvēkus augstos un svētos amatos un, saskaņā ar Viņa gribu, tos atbrīvot, saucot viņus atpakaļ mājās pie Sevis. Viņš ir dzīvības un nāves Pavēlnieks. Es neuztraucos par apstākļiem, kādos mēs atrodamies. Es tos pieņemu — kā Viņa gribas izpausmi. Tāpat es uzņemos atbildību — strādāt kopā ar saviem brāļiem, darot visu, ko varam, lai turpinātu šo svēto darbu ar ziedošanās, mīlestības, pazemības, pienākuma un uzticības garu.¹⁰

Apustuļi ir īpašie Kristus Vārda liecinieki visā pasaulē.

Pēc tam, kad viņi tiek ordinēti, lai pildītu svēto apustuļu aicinājumu un … iecelti par Divpadsmit apustuļu padomes locekļiem, no viņiem tiek sagaidīts, ka viņi galvenokārt nodosies kalpošanas darbam. Viņi … savās dzīvēs pirmajā vietā, pirms visa pārējā, liek pienākumu — būt par īpašajiem Kristus Vārda lieciniekiem visā pasaulē. …

Tāpat kā mēs pārējie, arī viņi ir cilvēki. Viņiem ir gan stiprās, gan vājās puses. Kopš šī brīža — uz visu atlikušo mūžu, ja vien viņi paliks uzticīgi, viņu galvenās rūpes būs virzīt uz priekšu Dieva darbu pasaulē. Viņiem ir jārūpējas par mūsu Tēva bērnu labklājību — gan to, kuri ir Baznīcā, gan to, kuri ir ārpus tās. Viņiem ir jādara viss iespējamais, lai mierinātu tos, kuri sēro, stiprinātu vājos, iedrošinātu tos, kuri vilcinās, draudzētos ar tiem, kuri ir vientuļi, rūpētos par trūcīgajiem, svētītu slimos, liecinātu par Dieva Dēlu, viņu Draugu un Skolotāju, kuram viņi kalpo, ne vien ar ticību, bet ar skaidrām zināšanām. …

… Es liecinu par viņu sadraudzību, nodošanos, ticību, smago darbu un ārkārtīgi lielo kalpošanu, virzot uz priekšu Dieva valstību.¹¹

Divpadsmit apustuļu kvorums 1965. gadā. *Pirmajā rindā no kreisās:* Ezra Tafts Bensons, Marks E. Pītersens (uz krēsla roku balsta), Džozefs Fīldings Smits (kvoruma prezidents) un Legrands Ričards. *Otrajā rindā no kreisās:* Gordons B. Hinklijs, Delberts L. Steiplijs, Tomass S. Monsons, Spensers V. Kimbals, Harolds B. Lī, Marions G. Romnijs, Ričards L. Evanss un Hovards V. Hanters.

Pirms Augstākais prezidijs un Divpadsmitie pieņem lēmumu, viņi tiecas pēc atklāsmes un pilnīgas saskaņas.

Visi lēmumi tiek pieņemti, Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļiem apspriežoties un panākot savā starpā pilnīgu vienprātību. Sākumā, pārspriežot jautājumus, viedokļi var atšķirties. Tā tam ir jābūt. Šiem vīriem ir atšķirīgas pieredzes un viņi ir spējīgi spriest paši. Taču, pirms tiek pieņemts gala lēmums, iestājas prāta un balss vienprātība.

Tā tam ir jābūt, ja tiek sekots Tā Kunga, caur atklāsmi dotajam, vārdam [skat. M&D 107:27, 30–31]. …

… Kalpojot Divpadsmit apustuļu padomē un Augstākajā prezidijā, ne reizi netika pieņemts kāds nopietns lēmums, neievērojot šo kārtību. … Šajā procesā, vīriem izsakot savas domas, tiek atlasītas un pārdomātas idejas un priekšstati. Taču es nekad neesmu novērojis nopietnas nesaskaņas vai personisku naidīgumu brāļu starpā. Tā vietā es novēroju ko skaistu un ievērības cienīgu — kā kopā sanākušie brāļi ar atšķirīgiem uzskatiem, Svētā Gara vadības un atklāsmes spēka ietekmē, sasniedz absolūtu saskaņu un pilnīgu vienprātību. …

Es nezinu nevienu citu pārvaldes institūciju, par kuru varētu sacīt to pašu.¹²

Staba prezidents caur iedvesmu tiek aicināts kalpot par bīskapu padomdevēju un cilvēku vadītāju.

Staba prezidents ir amatpersona, kas caur atklāsmi tiek aicināta būt par starpniekiem starp draudžu bīskapiem un Baznīcas augstākajiem pilnvarotajiem. Tas ir ļoti svarīgs aicinājums. Viņu apmāca augstākie pilnvarotie, savukārt viņš apmāca bīskapus. …

Staba prezidents kalpo par bīskapu padomdevēju. Katrs bīskaps zina, ka tad, kad viņam ir jātiek galā ar nopietnu problēmu, ir kāds samērā viegli pieejams cilvēks, pie kura viņš var doties, lai dalītos savās rūpēs un saņemtu padomu.

Staba prezidents sniedz papildus apliecinājumu tam, ka cilvēks ir pietiekami cienīgs, lai dotos uz Tā Kunga namu. … Tāpat prezidents nosaka, vai tie cilvēki, kuri vēlas doties misijā un pārstāvēt Baznīcu, ir pietiekami cienīgi. Viņš arī intervē šos kandidātus, un tikai tad, ja viņš ir apmierināts ar viņu atbildēm, viņš izsniedz rekomendāciju. Viņam ir piešķirtas arī pilnvaras iecelt tos, kuri ir aicināti misijās, un atbrīvot viņus no šī aicinājuma tad, kad viņi ir pabeiguši savu kalpošanas darbu.

Pats svarīgākais, viņš ir galvenā staba disciplinārā amatpersona. … Viņam ir ļoti nopietna atbildība raudzīties, lai stabā mācītā doktrīna tiek saglabāta tīra un neskarta. Viņa pienākums ir raudzīties, lai netiktu mācīta nepareiza doktrīna vai kļūdaini paradumi. Ja kāds Mehisedeka priesterības nesējs vai kāda cita persona neatbilstoši uzvedas, tad noteiktās situācijās viņam ar tiem ir jāapspriežas, taču, ja šī persona turpina iesākto, tad prezidentam ir pienākums atbilstoši rīkoties. Viņam ir jāprasa, lai pārkāpējs stājas disciplinārās padomes priekšā, kas nosaka, vai viņam piešķirt pārbaudes periodu, atņemt pilntiesīga Baznīcas locekļa statusu, vai arī viņu izslēgt no Baznīcas.

Tas ir pats grūtākais un nepatīkamākais uzdevums, taču prezidentam ar to ir jātiek galā, nebaidoties un nepiekāpjoties pārkāpējam. Tas viss ir jādara saskaņā un Gara vadībā, atbilstoši tam, kā aprakstīts Mācības un Derību 102. nodaļā.

Pēc tam viņam ir jādara viss iespējamais, lai strādātu ar šo cilvēku un palīdzētu pēc noteikta laika atkal atgriezties Baznīcā.

Šis viss un vēl daudz kas cits ietilpst viņa pienākumos. Tādēļ ir loģiski, ka viņam pašam ir jābūt labam piemēram citiem cilvēkiem. …

… Tāpēc, ka mēs tik ļoti paļaujamies uz [stabu prezidentiem], mēs mudinām vietējos baznīcas locekļus nemeklēt augstākos pilnvarotos, lūdzot viņiem padomu un svētības. Viņu stabu prezidenti ir aicināti saskaņā ar to pašu iedvesmu, ar kādu tika aicināti augstākie pilnvarotie.¹³

Bīskapi ir ganāmpulka gani.

Baznīca var augt un paplašināties un tas tā noteikti notiks. Šis evaņģēlijs ir jāsludina katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai. Nedrīkst pieļaut, ka tuvā nākotnē apstātos Ciānas celšana, pilnveidošana un paplašināšana. Tomēr, ņemot to visu vērā, katram baznīcas loceklim ir jābūt tuvām un garīgām attiecībām ar gudru un gādīgu bīskapu vai draudzes prezidentu. Viņi ir ganāmpulka gani, kuru pienākums ir rūpēties par salīdzinoši mazu cilvēku skaitu, lai neviens netiktu aizmirsts, nepamanīts vai neievērots. Jēzus bija patiesais gans, kurš palīdzēja katram nomocītajam, sniedzot individuālu svētību.¹⁴

Baznīcas bīskapi … lielā mērā ir Israēla gani. Ikviens Baznīcas loceklis ir atbildīgs bīskapa vai draudzes prezidenta priekšā. Viņiem ir daudz rūpju, un es aicinu katru Baznīcas locekli darīt visu iespējamo, lai tās atvieglotu.

Mums ir jālūdz par viņiem. Viņiem, darot šo grūto darbu, ir nepieciešams mūsu atbalsts. Mēs varam viņus daudz vairāk atbalstīt un būt mazāk no viņiem atkarīgi. Mēs varam viņiem palīdzēt daudzos veidos un pateikties par visu, ko viņi mūsu labā dara. Mēs viņus padarām vājus un nogurušus ļoti īsā laikā, uzliekot viņiem savas nastas.

… Katrs bīskaps ir vīrietis, kurš ir ticis aicināts caur Garu, pravietojumu un atklāsmi un ir iecelts un ordinēts ar roku uzlikšanu. Katram no viņiem ir atslēgas savas draudzes vadīšanai. Katrs no viņiem ir augstais priesteris, kurš prezidē pār savu draudzi. Katram no viņiem ir ļoti svarīgi pārvaldīšanas pienākumi. Katrs no viņiem ir tēvs saviem cilvēkiem.

Neviens par savu kalpošanu nesaņem atalgojumu. Neviens bīskaps no Baznīcas nesaņem algu par savu darbu.

Prasības pret bīskapu mūsdienās ir tādas pašas, kā laikā, kad dzīvoja Pāvils, kurš rakstīja Timotejam [skat. 1. Timotejam 3:2–6]. …

Savā vēstulē Titam Pāvils raksta, ka „bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim”; …

„Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim” (Titam 1:7, 9).

Šie vārdi atbilstoši apraksta mūsdienu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas bīskapu.¹⁵

Es mudinu Baznīcas ļaudis, lai arī kur tie atrastos, saskaroties ar problēmām, sākumā tās mēģināt atrisināt pašiem. Apdomājiet tās, meklējiet jums pieejamās alternatīvas, lūdziet par tām un meklējiet Tā Kunga vadību. Ja jūs ar tām nevarat tikt galā paši, tad runājiet ar savu bīskapu vai draudzes prezidentu. Viņš ir Dieva vīrs, kurš ir aicināts ar svētās priesterības pilnvarām un ir ganāmpulka gans.¹⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kāpēc mūsdienās ir vajadzīgi pravieši? Kādi ir jūsu iespaidi par Tā Kunga „sagatavošanas procesu”, apmācot un aicinot Baznīcas prezidentu? (Skat. 1. sadaļu.)
Kādi ir jūsu iespaidi, izlasot prezidenta Hinklija aprakstu par to, kā tiek izraudzīts jauns Baznīcas prezidents? (Skat. 2. sadaļu.) Kāpēc ir svarīgi zināt, ka prezidents tiek izraudzīts saskaņā ar „dievišķu ieceri, kas nodrošina vadītājus, kuri ir iedvesmoti un pārbaudīti”?
Kādus principus un kārtību ir iedibinājis Tas Kungs, lai pārvaldītu Baznīcu, ja prezidents nav spējīgs pilnībā pildīt visus savus pienākumus? (Skat. 3. sadaļu.)
Kā pēdējo dienu apustuļi izrāda rūpes par visiem Dieva bērniem — „gan tiem, kuri ir Baznīcā, gan tiem, kuri ir ārpus tās”? (Skat. 4. sadaļu.) Kā iepriekšējās konferencēs teiktais atspoguļo šīs rūpes? Kādu labumu jūs esat guvuši no mūsdienu praviešu un apustuļu mācībām?
Rūpīgi pārlasiet prezidenta Hinklija mācības par to, kā Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums pieņem lēmumus (skat. 5. sadaļu). Ko mēs varam mācīties no tā, kā viņi tos pieņem? Kā mēs varam pielietot šos principus savās ģimenēs un Baznīcā?
Ko jūs, izlasot 6. un 7. sadaļu, uzzinājāt par staba prezidentu un bīskapu aicinājumiem? Kā mēs vēl vairāk varam atbalstīt mūsu Baznīcas vadītājus?

Saistītās rakstvietas

Efeziešiem 2:19–20; 4:11–14; M&D 1:38; 21:1–6; Ābrahāma 3:22–23; Ticības apliecinājumi 1:5–6

Mācīšanas padoms

„Lieciniet tad, kad vien Gars jūs uz to mudina, ne tikai katras stundas beigās. Dodiet iespēju tiem, kurus mācāt, sniegt savu liecību” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 45. lpp.).