18. nodaļa

Bīstieties lepnības

„Lepnība ir universāls grēks, liels netikums. Pretinde lepnībai ir pazemība.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Savā pirmajā vispārējās konferences uzrunā kā baznīcas prezidents, Ezra Tafts Bensons mācīja par atšķirībām starp lepnību un pazemību:

„Lepnība neraugās uz Dievu un tai nerūp, kas ir pareizs. Tā raugās uz cilvēku un strīdas par to, kam ir taisnība. …

Lepnību var raksturot ar jautājumu: „Ko es vēlos no dzīves?”, nevis „Ko Dievs vēlētos, lai es daru ar savu dzīvi?” Tā ir paša griba, kas pretnostatīta Dieva gribai. Tās ir bailes no cilvēka, kas lielākas par bailēm no Dieva.

Pazemība atsaucas Dieva gribai — bailēs no Viņa sodiem un lai palīdzētu tiem, kas ir mums apkārt. Lepnajiem ausīs skan pasaules aplausi; pazemīgajiem sirdis sasilda debesu aplausi.”¹

Šīs mācības bija zināmas vīriem, kas kalpoja kopā ar prezidentu Bensonu Divpadsmit apustuļu kvorumā. Viņi zināja, ka viņš kā kvoruma prezidents nekad neuztraucās par saviem personīgajiem uzskatiem — tikai par to, lai uzzinātu un pildītu Dieva gribu. Prezidents Boids K. Pekers, kurš vēlāk pats kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu, stāstīja par to, kā prezidents Bensons rīkojās kvoruma sanāksmju diskusiju laikā: „Jūs varējāt nepiekrist prezidentam Bensonam, nebaidoties, ka tas tiks uztverts personīgi. Mums bija pilnvērtīgas diskusijas par dažādām tēmām, neraizējoties par to, kāds varētu būt viņa viedoklis.”² Elders Rasels M. Nelsons, kurš prezidenta Bensona vadībā divus gadus kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā, teica: „Ikvienā jautājumā, pat ja viņa viedoklis bija atšķirīgs, prezidents Bensons situāciju vērtēja tikai pret vienu standartu — kā ir vislabāk valstībai? Ja tas nozīmēja, ka jautājums ir jārisina tā, kā viņš to nedarītu, viņš tam piekrita. Viņš vēlējās tikai to, kas bija labākais valstībai.”³

Arī pildot valdības vadošā darbinieka pienākumus, prezidents Bensons līdzīgi ziedojās darot to, kas bija vislabākais Dieva valstībai. Kad viņš kalpoja par Amerikas Savienoto Valstu lauksaimniecības sekretāru, viņš saņēma gan daudzus „pasaules aplausus”,⁴ gan lielu devu skarbas kritikas. Viņš neļāvās ne viena, ne otra ietekmei. Tā vietā viņš bija uzticīgs savas sievas Floras padomam, kuru viņa bieži atgādināja: „Neraizējies, ko pasaule par tevi saka, kamēr vien rīkojies taisnīgi Tā Kunga acīs.”⁵ Apmierināts ar klusajiem „debesu aplausiem”,⁶viņš vienmēr centās izpildīt Dieva gribu.

Glābējs, kurš ir “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mateja 11:29), ir mums lielisks pazemības piemērs.

Ezras Tafta Bensona mācības

Tas Kungs mūs ir brīdinājis bīties lepnības.

Mācība un Derības mums vēsta, ka Mormona Grāmata ir „pieraksts par kritušu tautu”. (M&D 20:9.) Kāpēc viņi krita? Tas ir viens no lielajiem Mormona Grāmatas vēstījumiem. Grāmatas noslēdzošajās nodaļās Mormons sniedz atbildi šādiem vārdiem: „Lūk, šīs tautas jeb nefijiešu ļaužu lepnums ir izrādījies viņu iznīcība.” (Moronija 8:27.) Un tad, lai mēs nepalaistu garām šo svarīgo Mormona Grāmatas vēstījumu par šo kritušo tautu, Tas Kungs mūs brīdina Mācībā un Derībās: „Bīstieties lepnības, lai jūs nekļūtu kā seno laiku nefijieši.” (M&D 38:39.)

Es dedzīgi tiecos pēc jūsu ticības un lūgšanām, kad es cenšos nest gaismā šo Mormona Grāmatas vēstījumu — lepnības grēku. Jau kādu laiku šī tēma ir smagi nospiedusi manu dvēseli. Es zinu, ka Tas Kungs vēlas, lai šis vēstījums tiktu nodots tieši tagad.

Pirmsmirstīgajā padomē lepnība bija tā, kas lika krist Luciferam, „rīta zvaigznes dēlam”. (2. Nef. 24:12–15; skat. arī M&D 76:25–27; Mozus 4:3.) Šīs pasaules beigās, kad Dievs attīrīs Zemi ar uguni, lepnie tiks sadedzināti kā rugāji un lēnprātīgie iemantos šo Zemi. (Skat. 3. Nef. 12:5; 25:1; M&D 29:9; JS — V 1:37; Maleahija 3:23.)

Mācībā un Derībās Tas Kungs trīs reizes lieto frāzi „bīsties lepnības”, tajā skaitā brīdinot otro baznīcas elderu Oliveru Kauderiju un pravieša sievu Emmu Smitu. (M&D 23:1; skat. arī 25:14; 38:39.)⁷

Galvenā lepnības iezīme ir ienaids pret Dievu un mūsu līdzcilvēkiem.

Lepnība ir lielā mērā nesaprasts grēks, un daudzi grēko neziņā. (Skat. Mosijas 3:11; 3. Nefija 6:18.) Svētajos Rakstos nav tāda jēdziena kā taisnīga lepnība, — tā vienmēr tiek uzskatīta par grēku. Tādējādi neatkarīgi no tā, kā šo terminu lieto pasaule, mums ir jāsaprot, kā Dievs lieto šo terminu, lai mēs varētu saprast svēto pierakstu valodu un tādējādi gūt labumu. (Skat. 2. Nef. 4:15; Mosijas 1:3–7; Almas 5:61.)

Lielākā daļa no mums lepnību uzskata par egoismu, iedomību, uzpūtību, augstprātību vai nicīgu izturēšanos. Visas šīs īpašības ir šī grēka sastāvdaļas, taču būtība jeb pati sakne tomēr iztrūkst.

Lepnības galvenā iezīme ir ienaids — ienaids pret Dievu un ienaids pret mūsu līdzcilvēkiem. Ienaids nozīmē „naids, naidīgums vai pretestības stāvoklis”. Tas ir spēks, ar kuru Sātans vēlas valdīt pār mums.

Lepnība pēc būtības ir konkurējoša. Mēs nostādām savu gribu pret Dieva gribu. Kad mūsu lepnība saceļas pret Dievu, tas ir, „lai notiek mana, nevis Tava griba” garā. Kā teicis Pāvils, viņi „meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu”. (Filipiešiem 2:21.)

Mūsu griba cīņā pret Dieva gribu ļauj mūsu vēlmēm, apetītei un kaislībām zaudēt savaldību. (Skat. Almas 38:12; 3. Nefija 12:30.)

Lepnie nevar pieņemt Dieva vadību, kas dod norādījumus viņu dzīvēs. (Skat. Helamana 12:6.) Viņi nostāda savus pieņēmumus par patiesību pret Dieva dižajām zināšanām, savas spējas pret Dieva priesterības spēku, savus sasniegumus pret Viņa varenajiem darbiem.

Mūsu ienaids pret Dievu izpaužas daudzveidīgi, piemēram, dumpošanās, sirds nocietināšana, stūrgalvība, grēku nenožēlošana, uzpūtība, viegla apvainošanās un zīmju meklēšana. Lepnie vēlas, lai Dievs viņiem piekristu. Viņi nav ieinteresēti mainīt savus uzskatus, lai piekristu Dieva uzskatiem.

Vēl viena nozīmīga šī, ļoti izplatītā, lepnības grēka daļa ir ienaids pret mūsu līdzcilvēkiem. Ik dienas mēs tiekam kārdināti būt pārāki par citiem un nonicināt tos. (Skat. Helamana 6:17; M&D 58:41.)

Lepnie katru cilvēku padara par savu pretinieku, nostādot viņu saprātu, uzskatus, darbus, labklājību, talantus vai jebkādu citu, pasaulīgi izmērāmu, iezīmi pret citiem. Runājot C. S. Lūisa vārdiem: „Lepnība nerod prieku no iegūtā, bet tikai tad, ja iegūts vairāk nekā kaimiņam. … Tā ir salīdzināšana, kas dara jūs lepnus: apmierinājums no tā, ka esi pārāks par pārējiem. Tiklīdz ir zudis sāncensības elements, zūd arī lepnība.” (Mere Christianity, New York: Macmillan, 1952, 109.–110. lpp.)

Pirmszemes padomē Lucifers izvirzīja savu priekšlikumu, sacenšoties ar Tēva ieceri, ko savukārt atbalstīja Jēzus Kristus. (Skat. Mozus 4:1–3.) Viņš vēlējās saņemt vislielāko godu. (Skat. 2. Nef. 24:13.) Īsāk sakot, viņa lepnības pilnā vēlme bija gāzt no troņa Dievu. (Skat. M&D 29:36; 76:28.)

Svētajos Rakstos ir daudz pierādījumu lepnības skarbajai ietekmei uz indivīdiem, cilvēku grupām, pilsētām un tautām. „Augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18.) Tā iznīcināja nefijiešu tautu un Sodomas pilsētu. (Skat. Moronija 8:27; Ecēhiēla 16:49–50.)⁸

Lepnie vairāk baidās no cilvēku sprieduma, nevis no Dieva tiesas.

Lepnības dēļ Kristus tika sists krustā. Farizeji bija sadusmoti, jo Jēzus Sevi dēvēja par Dieva Dēlu, kas apdraudēja viņu stāvokli, un tā nu viņi nodeva Viņu nāvei. (Skat. Jāņa 11:53.)

Lepnības dēļ Sauls kļuva par Dāvida ienaidnieku. Viņš bija greizsirdīgs, jo israēliešu sievietes dziedāja, ka „Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu”. (1. Samuēla 18:6–8.)

Lepnie vairāk baidās no cilvēku sprieduma, nevis no Dieva sprieduma. (Skat. M&D3:6–7; 30:1–2; 60:2.) „Ko cilvēki domās par mani?” ir svarīgāk, nekā „Ko Dievs domās par mani?”

Ķēniņš Noa jau gatavojās atbrīvot pravieti Abinadiju, taču viņa ļauno priesteru ietekmē viņa lepnība nosūtīja Abinadiju liesmās. (Skat. Mosijas 17:11–12.) Hērods sēroja par savas sievas lūgumu — nocirst galvu Jānim Kristītājam. Taču viņa lepnības pilnā vēlme — būt labam pret tiem, „kas līdz ar viņu pie galda sēdēja”, lika nogalināt Jāni. (Mateja 14:9; skat. arī Marka 6:26.)

Ķēniņa Noa lepnība noveda līdz Abinadija un viņa paša nāvei.

Bailes no cilvēku sprieduma parādās sacensībā par cilvēku atzinību. Lepnie mīl „cilvēku atzinību … vairāk nekā godu Dieva priekšā”. (Jāņa 12:42–43.) Šis grēks atklājas tieši mūsu rīcību motivācijā. Jēzus teica, ka Viņš vienmēr darīja, kas „Dievam ir patīkami”. (Jāņa 8:29.) Vai mums visiem neklātos labi, ja mūsu motivācija būtu darīt to, kas Dievam patīkami, nevis censties būt pārākam par mūsu brāļiem un pārspēt citus?

Dažiem lepnības pilniem cilvēkiem nav tik svarīgi, lai viņu atalgojums būtu pietiekams viņu vajadzību apmierināšanai, bet gan lai viņu atalgojums būtu lielāks par kāda cita atalgojumu. Viņi rod gandarījumu, būdami labāki par citiem. Tas ir lepnības radīts ienaids.

Kad mūsu sirdis ir pārņēmusi lepnība, mēs zaudējam savu neatkarību no pasaules un nododam savu brīvību cilvēku spriedumu gūstam. Pasaule kliedz skaļāk par Svētā Gara čukstiem. Cilvēku apsvērumi ignorē Dieva atklāsmes, un lepnais neturas pie dzelzs margas. (Skat. 1. Nefija 8:19–28; 11:25; 15:23–24.)⁹

Lepnība tiek daudzveidīgi izrādīta.

Lepnība ir grēks, kuru labprāt saskatām citos, taču reti atzīstam paši sevī. Daudzi no mums uzskata, ka lepnība ir grēks, kas piemīt pasaules varenajiem, piemēram, bagātajiem un izglītotajiem, kas noraugās no augšas uz visiem pārējiem. (Skat. 2. Nef. 9:42.) Tomēr starp mums ir daudz izplatītāka kaite, un tā ir lepnība — raudzīties no apakšas uz augšu. Tā tiek izrādīta tik daudzveidīgi, piemēram, meklējot vainu citos, tenkojot, ceļot neslavu, kurnot, dzīvojot pāri par saviem līdzekļiem, apskaužot, iekārojot, neizrādot pateicību un atzinību, kas varētu kādu stiprināt, kā arī nesniedzot piedošanu un esot greizsirdīgi.

Būtībā nepaklausība ir lepnības pilna cīņa pret kādu pilnvarotu cilvēku. Tas var būt kāds no vecākiem, priesterības vadītājs, skolotājs vai galu galā Dievs. Lepns cilvēks ienīst faktu, ka ir kāds pārāks par viņu. Viņš domā, ka tas pazemina viņa stāvokli.

Vēl viena izplatīta lepnības izpausme ir savtīgums. Viss, kam ir nozīme, ir, kā tas ietekmēs mani, — iedomība, sevis žēlošana, pasaulīga pašapliecināšanās, savu vēlmju apmierināšana un egoisms.

Lepnības rezultātā tiek veidotas slepenas savienības, lai iegūtu pasaules spēku, labumus un godību. (Skat. Helamana 7:5; Etera 8:9, 16, 22–23; Mozus 5:31.) Šis lepnības grēka auglis, proti slepenās savienības, iznīcināja gan jarediešu, gan nefijiešu civilizācijas, un tas liek un vēl liks krist daudzām tautām. (Skat. Etera 8:18–25.)

Vēl viena lepnības izpausme ir strīdi. Strīdēšanās, ķildas, netaisnīga valdīšana, plaisa starp paaudzēm, šķiršanās, vardarbība pret laulāto draugu, dumpji un nemieri — tas viss ir pieskaitāms šai lepnības kategorijai.

Strīdi mūsu ģimenēs aizdzen Tā Kunga Garu. Tie aizdzen arī daudzus mūsu ģimenes locekļus. Strīdi variē no naidīgiem vārdiem līdz vispasaules konfliktiem. Svētie Raksti mums vēsta, ka „lepno starpā arvien ir nesaskaņas”. (Salamana pamācības 13:10; skat. arī Salamana pamācības 28:25.)

Svētie Raksti liecina, ka lepnie ir viegli aizvainojami un viņi ilgi atceras pārestības. (Skat. 1. Nefija 16:1–3.) Viņi nesniedz piedošanu, lai citam liktu būt parādā un attaisnotu savas ievainotās jūtas.

Lepnie ar grūtībām pieņem padomu vai pamācību. (Skat. Salamana pamācības 15:10; Amosa 5:10.) Lai attaisnotu un pamatotu savas vājības un kļūdas, viņi aizstāvas. (Skat. Mateja 3:9; Jāņa 6:30–59.)

Lepnie paļaujas, ka pasaule noteiks viņu vērtību. Viņu pašnovērtējumu nosaka tas, kur viņi atrodas pasaules panākumu skalā. Viņi jūtas noderīgi kā indivīdi, ja viņu sasniegumi, talanti, skaistums vai intelekta rādītāji ir pietiekami augsti. Lepnība ir neglīta. Tā saka: „Ja tev veicas, tad es esmu neveiksminieks.”

Ja mēs mīlam Dievu, darām Viņa gribu un baidāmies no Viņa sprieduma vairāk nekā no cilvēku sprieduma, mums būs pašnovērtējums.¹⁰

Lepnība ierobežo vai apstādina attīstību.

Lepnība ir iznīcinošs grēks šī vārda tiešajā nozīmē. Tā ierobežo vai apstādina attīstību. (Skat. Almas 12:10–11.) Lepnie nav viegli mācāmi. (Skat. 1. Nef. 15:3, 7–11.) Viņi nemaina savas domas, lai pieņemtu patiesību, jo tas nozīmētu, ka viņiem nav bijusi taisnība.

Lepnība nelabvēlīgi ietekmē visas mūsu attiecības — mūsu attiecības ar Dievu un Viņa kalpiem, attiecības starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem, darba devēju un darbinieku, skolotāju un studentu un visu cilvēci. Mūsu lepnības pakāpe nosaka, kā mēs izturamies pret Dievu un mūsu brāļiem un māsām. Kristus vēlas mūs pacelt tur, kur ir Viņš. Vai mēs vēlamies darīt to pašu citu labā?

Lepnība gaisina sajūtu, ka esam Dieva bērni un brāļi, un māsas. Tā šķir un iedala mūs „klasēs”, atbilstoši mūsu „bagātībai” un mūsu „iespējām mācīties”. (3. Nef. 6:12.) Lepni cilvēki nespēj būt vienoti, un, ja vien mēs neesam vienoti, mēs neesam Tā Kunga ļaudis. (Skat. Mosijas 18:21; M&D 38:27; 105:2–4; Mozus 7:18.)

Padomājiet par to, cik lepnība mums ir izmaksājusi pagātnē un ko tā mums tagad izmaksā mūsu pašu dzīvēs, mūsu ģimenēs un baznīcā.

Padomājiet par grēku nožēlošanu ar pārmaiņām dzīvē, saglābtām laulībām un stiprinātām mājām, ja lepnība mūs neatturētu no atzīšanās grēkos un to atmešanas. (Skat. M&D 58:43.)

Padomājiet par daudziem mazāk aktīviem baznīcas locekļiem, kuri tikuši aizvainoti un viņu lepnība neļauj viņiem piedot vai pilnvērtīgi mieloties pie Tā Kunga galda.

Padomājiet par desmitiem tūkstošu jauno vīriešu un pāru, kas varētu kalpot misijās, ja nebūtu lepnības, kas attur viņus no savas sirds nodošanas Dievam. (Skat. Almas 10:6; Helamana 3:34–35.)

Padomājiet, kā palielinātos tempļa darbs, ja tas laiks, kas tiek pavadīts šajā dievišķajā kalpošanā, būtu svarīgāks par daudzajām lepnības nodarbēm, kas aizņem mūsu laiku.¹¹

Pazemība ienes vienotību un spēku laulībā un ģimenē.

Pretpote lepnībai ir pazemība.

Dažādos laikos un dažādās pakāpēs lepnība ietekmē mūs visus. Tagad jūs varat saprast, kāpēc Lehija sapnī tā ēka, kas simbolizē pasaules lepnību, bija liela un plaša, un liels bija to skaits, kas tajā iegāja. (Skat. 1. Nef. 8:26, 33; 11:35–36.)

Lepnība ir universāls grēks, liels netikums. Jā, lepnība ir universāls grēks, liels netikums.

Pretpote lepnībai ir pazemība — lēnprātība, pakļāvība. (Skat. Almas 7:23.) Tā ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars. (Skat. 3. Nef. 9:20; 12:19; M&D 20:37; 59:8; Psalmi 34:18; Jes. 57:15; 66:2.) Kā to tik labi pateicis Radjerds Kiplings:

Rimst kliedzieni un kņada;
Kapteiņi un ķēniņi prom dodas.
Kluss paliek tavs senais upuris,
Pazemīga un lēnprātīga sirds.
Kungs, Pulku Tēvs, esi ar mums vēl,
Neļauj mums aizmirst, neļauj mums aizmirst. …

Dievam būs pazemīgi ļaudis. Mēs varam vai nu izvēlēties būt pazemīgi, vai arī mūs piespiedīs būt pazemīgiem. Alma teica: „Tādēļ svētīti ir tie, kas paši pazemojas, nebūdami piespiesti kļūt pazemīgi.” (Almas 32:21.)

Izvēlēsimies būt pazemīgi.

Mēs varam izvēlēties kļūt pazemīgi paši, uzveicot ienaidu pret mūsu brāļiem un māsām, cienot viņus kā sevi pašu un paceļot viņus tikpat augstu vai augstāk par mums pašiem. (Skat. M&D 38:24; 81:5; 84:106.)

Mēs varam paši izvēlēties kļūt pazemīgi, pieņemot padomu un pārmācības. (Skat. Jēkaba gr. 4:10; Helamana 15:3; M&D 63:55; 101:4–5; 108:1; 124:61, 84; 136:31; Salamana pamācības 9:8.)

Mēs varam paši izvēlēties kļūt pazemīgi, piedodot tiem, kas mūs ir aizvainojuši. (Skat. 3. Nef. 13:11, 14; M&D 64:10.)

Mēs varam izvēlēties kļūt pazemīgi, nesavtīgi kalpojot. (Skat. Mosijas 2:16–17.)

Mēs varam izvēlēties kļūt pazemīgi, dodoties misijā un sludinot to vārdu, kas citiem var likt būt pazemīgiem. (Skat. Almas 4:19; 31:5; 48:20.)

Mēs varam izvēlēties kļūt pazemīgi, biežāk dodoties uz templi.

Mēs varam izvēlēties kļūt pazemīgi, nožēlojot savus grēkus un atsakoties no tiem, un piedzimstot no Dieva. (Skat. M&D 58:43; Mosijas 27:25–26; Almas 5:7–14, 49.)

Mēs varam izvēlēties, lai mūsu mīlošais Dievs palīdz mums būt pazemīgiem, pakļaujot savu gribu Viņa gribai un savā dzīvē liekot Viņu pirmajā vietā. (Skat. 3. Nef. 11:11; 13:33; Moronija 10:32.)

Izvēlēsimies būt pazemīgi! Mēs to varam. Es zinu, ka mēs to varam.

Mani dārgie brāļi un māsas, mums ir jāsagatavojas atgūt Ciānu. Tas bija tieši lepnības grēks, kas neļāva izveidot Ciānu pravieša Džozefa Smita dienās. Tas pats lepnības grēks, kas pārtrauca ziedošanās likumu nefijiešu tautā. (Skat. 4. Nefija 1:24–25.)

Lepnība ir liels klupšanas akmens Ciānai. Es atkārtoju: Lepnība ir liels klupšanas akmens Ciānai.

Mums ir jāiztīra mūsu iekšējais trauks, lai uzveiktu lepnību. (Skat. Almas 6:2–4; Mateja 23:25–26.)

Mums ir jāļaujas „Svētā Gara mudinājumam” un jāatmet lepno, „miesīgo cilvēku”, jākļūst „par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu” un jākļūst kā „bērniem —pakļāvīgiem, lēnprātīgiem, pazemīgiem”. (Mosijas 3:19; skat. arī Almas 13:28.)

Es bieži lūdzu par to, lai mēs tā varētu darīt un varētu turpināt īstenot mūsu dievišķo likteni.¹²

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Bensons norādīja, ka lepnība noveda līdz nefijiešu tautas iznīcībai (skat. 1. sadaļu). Kāpēc, jūsuprāt, lepnība ir tik iznīcinošs spēks?
Kā cilvēki var „nostatīt [savu] gribu pret Dieva gribu”? (Skat. 2. sadaļu.) Kādas ir dažas no svētībām, ko mēs saņemam, kad pildām Dieva gribu?
Kāpēc, jūsuprāt, mēs dažreiz jautājam: „Ko citi cilvēki padomās par mani?”, nevis „Ko Dievs domās par mani?” (Skat. 3. sadaļu.) Kā mūsu dzīves mainās, kad par mūsu galveno vēlmi kļūst vēlme — iepriecināt Dievu?
Atkārtojiet lepnības izpausmes, kas uzskaitītas 4. sadaļā. Kā mēs varam izvairīties no šīm lepnības izpausmēm savā dzīvē?
Prezidents Bensons teica, ka „lepnība nelabvēlīgi ietekmē visas mūsu attiecības” — ar Dievu un citiem (5. sadaļa). Kāpēc tā ir patiesība? Kā mūsu attiecības uzlabojas, kad mēs esam pazemīgi?
6. sadaļā prezidents Bensons uzskaita, kā mēs varam izvēlēties būt pazemīgi. Kāpēc, jūsuprāt, ir labāk izvēlēties būs pazemīgiem, nekā būt piespiestiem būt pazemīgiem?

Saistītās rakstvietas

Mateja 23:12; Lūkas 18:9–14; Jēkaba v. 4:6; Almas 5:27–28; M&D 112:10; 121:34–40

Ieteikums studijām

Lai pravieša vārdus attiecinātu uz sevi, padomā par to, kā viņa mācības attiecas uz tevi (skat. Teaching, No Greater Call [1999], 170). Apsver iespēju pajautāt pats sev, kā šīs mācības var tev palīdzēt atrisināt tavas bažas, jautājumus un dzīves grūtības.