4. nodaļa

Laimīga dzīve nemierpilnos laikos

„Laimīga dzīve šeit un tagad atkarīga no tā, vai brīvi, mīloši un priekpilni atzīstam Dieva gribu mūsu dzīvē, darot to visur un visās lietās — gan lielās, gan mazās.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Viens no prezidenta Ezras Tafta Bensona pirmajiem apustuļa uzdevumiem bija palīdzības sniegšana Eiropas svētajiem pēc Otrā pasaules kara. Ceļojot pa Vāciju, viņš sastapa uzticīgus cilvēkus, kuri spēja pacelties pāri apkārtējai postažai. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja:

„Šodien manām acīm pavērās lielākā postaža, kas līdz šim pieredzēta. … Braucot pa [Berlīnes] ielām un ejot caur vietām, kur nevarēja izbraukt ar auto, es … redzēju sievietes, kuras pusbadā dedzīgi maksā pārmērīgu cenu par kartupeļu mizām. … Es redzēju, kā veci vīri un sievas ar nelieliem nazīšiem nepacietīgi kapā koku celmus un saknes, pūloties sadabūt mazdrusciņ kurināmā, lai pēc tam vilktu to uz mājām, iedami jūdzēm tālu un izmantodami visu, kas ripo, sākot ar diviem nelieliem ritenīšiem, kas palikuši pāri no bērnu ratiņiem, līdz nelieliem ratiem, kuros paši iejūgušies lopiņu vietā.

Vēlāk es tikos ar 480 uzticīgiem pēdējo dienu svētajiem, kuri, nosaluši un pusbadā, bija sanākuši uz konferenci sabombardētas ielas trešā stāva aukstajā, pussagruvušajā auditorijā. Bija tik iedvesmojoši redzēt viņu ticības gaismu. … Tur nebija ne vēsts no rūgtuma vai dusmām, vienīgi jauka domu apmaiņa, paužot ticību evaņģēlijam.¹

Neviens no baznīcas locekļiem ne vismazākajā mērā nesūdzējās par saviem apstākļiem, par spīti tam, ka bija uzskatāmi redzams — daži no viņiem bada dēļ ir pavisam tuvu nāvei.

… Mūsu svētie … ir cerības, drosmes un ticības pilni, un it visur viņi priecīgi raugās nākotnē, paužot visdziļāko ticību evaņģēlijam un dalībai baznīcā. Tā bija viena no dižākajām patieso evaņģēlija augļu izpausmēm, ko mums nācies pieredzēt vīriešu un sieviešu dzīvē.”²

Prezidents Bensons skatīja cerību un optimisma piemērus arī tuvāk mājām, kur daudzi no viņa biedriem, lauksaimniekiem, nezaudēja optimismu, pat saskaroties ar milzīgām grūtībām. Viņš stāsta:

„Atceros kādu tikšanos netālu no Benkroftas, Aidaho štatā. … Mums bija brīnišķīga tikšanās, un, kad tā bija noslēgusies, es sasveicinājos ar dažiem apbrīnojamiem lauksaimniekiem, kuri bija to apmeklējuši. Viņu starpā bija kāds vīrs, vārdā brālis Josts, un es teicu: „Brāli Jost, kā klājas jūsu saimniecībā?” Brālis Josts atbildēja: „Ak, viss ir labi, brāli Benson, lai gan esmu par 20 000 dolāru nabagāks nekā pirms trim gadiem.” Es jautāju: „Kas par lietu — vēl viena salna?” Viņš teica: „Jā, tā uznāca, kad kvieši sāka nobriest, un jūs jau zināt, ko tas nozīmē.” Viņš piebilda: „No rīta mēs laidīsim darbā pļaujmašīnas, taču viss ir kārtībā. Mūsu apcirknī vēl ir nedaudz graudu, un mums ir atlikti krājumi vismaz pusgadam. Mums nebūs jābadojas, un drīz būs jauna raža.” Kad bijām šķīrušies, es teicu savai sievai: „Kas par apbrīnojamu garu!”

Mēs braucām uz Loganu [Jūtas štata pilsētu, aptuveni 80 jūdžu jeb 130 kilometru attālumā no Benkroftas]. Bijām paņēmuši līdzi bērnus, tālab apstājāmies Meinas ielā, lai ieietu veikalā un nopirktu mazajiem dažus cepumus. Un kuru gan es satiku uz ietves, ja ne brāli Jostu? Es vaicāju: „Ko jūs darāt tik tālu no mājām?” Viņš atbildēja: „Brāli Benson, šī ir mūsu tempļa apmeklējuma diena.” Un es teicu: „Jūs nu gan neļaujat neveiksmēm nomākt jūsu garu, ne tā?” Tad viņš deva man mācību. Viņš teica: „Brāli Benson, kad piemeklē neveiksmes, mums templis ir vēl nepieciešamāks.””³

Gluži kā prezidentu Bensonu stiprināja citu svēto piemērs, arī citus cilvēkus iedvesmoja tas, kā viņš attiecas pret savām paša likstām. Elders Nīls A. Maksvels, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, raksturo prezidentu Bensonu kā „rūpīgu notikumu vērotāju, [kurš] saglabā tādu dzīvesprieku un možu garu, ka būtu labi ņemt viņu par piemēru. Šāds dzīvesprieks,” kā teicis elders Maksvels, „izriet nevis no apkārt notiekošā ignorēšanas, bet gan no tā, ka, pamanot to, turpinām skatīties uz priekšu — uz apsolījumiem attiecībā uz to, ka šī valstība galu galā uzvarēs.”⁴

Prezidents Ezra Tafts Bensons rādīja priekpilnas dzīves piemēru.

Ezras Tafta Bensona mācības

Ticot mūsu Debesu Tēvam, mēs varam rast cerību uz nākotni, saglabāt optimismu attiecībā uz saviem šī brīža uzdevumiem un gūt iekšēju mieru.

Mūs visus gaida vilšanās un mazdūšības pilni brīži, — tā ir daļa no šīs dzīves. Taču, ja mums būs ticība, mūsu likstas ilgs tikai īsu brīdi, un šķietamās neveiksmes izvērtīsies panākumos. Mūsu Debesu Tēvs spēj paveikt brīnumus caur ikvienu no mums, ja vien mēs uz Viņu paļaujamies un uzticamies Viņam.⁵

Tā ir liela svētība, ja strīdu un cīņu laikā, bēdu un neveiksmju brīžos mūsos valda sirdsmiers, pārliecība, rāms un mierīgs gars. Ir tik mierinoši apzināties, ka Dievs visu kontrolē, ka Viņš gādā par Saviem bērniem un ka mēs varam Viņam pilnībā uzticēties.⁶

Lūgšana — pastāvīga lūgšana — ļauj uzturēt saziņu ar Dievu, mūsu dižāko padomdevēju un mierinājuma avotu. „Lūdz vienmēr, lai tu varētu iznākt kā uzvarētājs.” (M&D 10:5.) „[Es sakopoju] visus savus spēkus, lai piesauktu Dievu atbrīvot mani,” tā jaunais Džozefs Smits raksturo metodi, kuru izmantoja Svētajā birzī, neļaujot ienaidniekam sevi iznīcināt (Džozefs Smits — Vēsture 1:16).⁷

Bez ticības mūsu Debesu Tēvam mēs nevaram gūt panākumus. Ticība paver mums vīziju par to, kas varētu notikt, dāvā cerību uz nākotni un palīdz saglabāt optimismu, pildot pašreizējos uzdevumus. Tur, kur valda ticība, nav jāšaubās par to, ka beigu beigās darba iznākums būs veiksmīgs. ⁸

No visiem cilvēkiem mums kā pēdējo dienu svētajiem vajadzētu būt visoptimistiskākajiem, ar vismazāko pesimisma devu. Lai gan mēs zinām, ka „miers tiks paņemts prom no zemes un velnam būs vara pār viņa paša valdījumu”, mums ir ticis apliecināts, ka „Tam Kungam būs vara pār Viņa svētajiem un Tas valdīs viņu vidū” (M&D 1:35–36).

Uzklausot apstiprinājumu tam, ka baznīca paliks neskarta un ka Dievs vadīs to cauri nemierpilnajiem laikiem, kas gaida nākotnē, mēs katrs personīgi nesam atbildību par to, lai paliktu uzticīgi baznīcai un tās mācībām. „Tas, kas paliks nelokāms un netiks pieveikts, tas tiks izglābts.” (Skat. Džozefs Smits — Mateja 1:11.)⁹

Laime jānopelna no dienas dienā, taču šie pūliņi ir tā vērti.

Mums nav nekāda iemesla patiesi raizēties. Dzīvojiet pēc evaņģēlija, ievērojiet baušļus. Lūdziet savās mājās rītos un vakaros. Turpiniet ievērot baznīcas standartus. Centieties to darīt un dzīvojiet mierīgi un dzīvespriecīgi. … Laime jānopelna no dienas dienā. Taču šie pūliņi ir tā vērti.¹⁰

Laikā, kad Džordžs A. Smits bija smagi slims, viņu apmeklēja brālēns — pravietis Džozefs Smits. Ciešanu nomocītais vīrs stāstīja: „Viņš [pravietis] teica, ka man nekad nevajadzētu ieslīgt mazdūšībā, lai ar kādām grūtībām nāktos saskarties. Pat ja es būtu iekritis Jaunskotijas dziļākajā aizā un virs manis būtu sagruvuši visi Klinšu kalni, man nevajadzētu zaudēt drosmi, bet turēties, pielietot ticību, drosmīgi turpināt, un es izrāptos šīs grēdas virsotnē.” …

Dzīvē gadās brīži, kad vienkārši taisnīgi un pacietīgi jāturas, gaidot, kad velna nomācošais gars no mums atstāsies. Kā Tas Kungs teica pravietim Džozefam Smitam: „Tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos.” (M&D 121:7–8.)

Turpinot ceļu un savus cēlos pūliņus pat depresijas mākoņu ieskāvumā, jūs galu galā pacelsieties kalngalā, izkļūstot saulītē. Pat mūsu Skolotājs, Jēzus Kristus, izciezdams augstāko pārbaudījumu, kad Tēvs atstāja Viņu pie krusta vienu pašu, turpināja darboties cilvēkbērnu labā un drīz pēc tam tika kronēts ar godību, saņemot prieka pilnību. Ejot cauri saviem pārbaudījumiem, jūs varat atsaukt atmiņā iepriekšējās uzvaras un uzskaitīt savas svētības, ar drošu cerību uz vēl lielākām svētībām, kuras saņemsiet, ja paliksit uzticīgi. Un jūs varat būt pilnīgi pārliecināti, ka pēc kāda laika Dievs noslaucīs visas jūsu asaras, zinot — „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1. korintiešiem 2:9).¹¹

Saglabājiet dzīvesprieku visā, ko darāt. Dzīvojiet līksmi. Dzīvojiet priecīgi. Dzīvojiet ar entuziasmu, zinot, ka Dievs nemīt nomāktībā un melanholijā, bet gan gaismā un mīlestībā.¹²

„Laimīga dzīve nozīmē — pieaugšanu garīgajā spēkā, tuvojoties pilnībai.”

Debesu Tēvs vēlas, lai mēs būtu laimīgi, un Viņš svētīs mūs, ja pakļausimies Viņa gribai attiecībā uz mums.

„Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku” (2. Nefija 2:25). Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Viņš sagaida, ka mēs būs laimīgi. Taču, ja pazemināsim savus standartus, mūs negaidīs laime. Mēs nebūsim laimīgi, ja nedzīvosim saskaņā ar savu pārliecību, saskaņā ar savām zināšanām par to, kas ir pareizi. Ir tik viegli izstrādāt ieradumu — būt paviršam pret dažām lietām. Ir tik vienkārši aiz ieraduma vainot un kritizēt citus vai dziļi sirdī izturēties rezervēti pret atsevišķiem jautājumiem baznīcā. Ir tik vienkārši, sajūtot nelielu sarūgtinājumu, kultivēt to, saskumt un staigāt apkārt skumju seju. Neviens ar skumju skatu nekad nav uzvarējis ne kaujas laukā, ne mīlas frontē.¹³

Vai mēs maz saprotam, ka laimīga dzīve šeit un tagad atkarīga no tā, vai brīvi, mīloši un priekpilni atzīstam Dieva gribu mūsu dzīvē, darot to visur un visās lietās — gan lielās, gan mazās? Dzīvot nevainojami nozīmē — dzīvot laimīgi. Laimīga dzīve nozīmē pieaugšanu garīgajā spēkā, tuvojoties pilnībai. Katra darbība, kuru darām saskaņā ar Dieva gribu, veicina šo izaugsmi. Nenošķirsim atsevišķas dzīves jomas! Dzīvosim viengabalaini, nicinot viltus pagodinājumus un slavu, kuru nepavada Dieva atzinība. Paturēsim prātā, ka no patiesā spēka un laimes avota nevar pasmelt ar cilvēku vai apstākļu starpniecību.¹⁴

Mums atkal un atkal jāmācās, ka vienīgi, pieņemot un dzīvojot pēc Skolotāja mācītā mīlestības evaņģēlija un tikai darot Viņa gribu, mēs varam saraut neziņas un šaubu pinekļus, kas mūs sasaista. Mums jāapgūst šī vienkāršā, slavas pilnā patiesībā, lai varētu baudīt saldos Gara priekus tagad un mūžīgi. Mums jāpazaudē sevi, darot Viņa gribu. Mums jāliek Viņš pirmajā vietā savā dzīvē. Un, jā, mūsu svētības daudzkāršosies, daloties Viņa mīlestībā ar savu tuvāko.¹⁵

„Brāļi,” teica Pāvils, „aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā,

es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 3:13–14.)

Piepildiet savas domas ar mērķi — līdzināties Tam Kungam, un, dedzīgi cenšoties iepazīt Viņu un darīt Viņa gribu, jūs izstumsiet no sava prāta visas depresīvās domas. „Savā starpā turiet tādu [prātu],” saka Pāvils (Filipiešiem 2:5). „[Vērsieties] pie Manis katrā domā,” saka Jēzus (M&D 6:36). Un ko mēs tādējādi iegūsim? „Tu dod mieru, tiešām mieru [tiem, kuri] paļaujas uz Tevi!” (Jesajas 26:3.)¹⁶

Ja dzīvosim tā, kā mums vajadzētu dzīvot, mēs nekad nebūsim vieni — mūsu Tēvs allaž būs mums līdzās, lai mūs svētītu. Viņš vēlas, lai mēs gūtu panākumus. Viņš vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Viņš vēlas, lai mēs sasniegtu krietnos mērķus, kurus esam izvirzījuši. Viņš darīs Savu daļu, ja mēs darīsim savējo.¹⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kā jums šķiet, kādēļ ticība Dievam dāvā mums „cerību uz nākotni un palīdz saglabāt optimismu, pildot pašreizējos uzdevumus”? Ko no 1. sadaļā minētā jūs izmantotu, lai palīdzētu kādam, kurš ilgojas pēc sirdsmiera? Kādēļ jūs izvēlētos tieši šos vārdus?
Pārskatiet 2. sadaļu un atsauciet atmiņā laiku, kad jums, par spīti likstām, vajadzēja „taisnīgi un pacietīgi turēties”. Padomājiet, ko jūs esat guvuši no šīs pieredzes. Kā Tas Kungs mums palīdz, ja esam ar mieru uzticīgi pārciest pārbaudījumus?
Kas jums ir palīdzējis saprast, ka Debesu Tēvs vēlas, lai jūs būtu laimīgi un gūtu panākumus? Dalieties pieredzē! Kā jums šķiet, kādēļ „laimīga dzīve šeit un tagad atkarīga no tā, vai … atzīstam Dieva gribu mūsu dzīvē”? (Skat. 3. sadaļu.)

Saistītās rakstvietas

Mateja 11:28–30; Jāņa 14:27; 16:33; Galatiešiem 5:22; Mosijas 2:41; Moronija 9:25–26; M&D 101:11–16.

Ieteikums studijām

„Centies gūt pārskatu par kopainu, vai nu ātri pārlasot attiecīgo grāmatu, nodaļu vai fragmentu, vai arī pārskatot nodaļu aprakstus. Centies izprast attiecīgā fragmenta kontekstu un priekšvēsturi.” (Sludini Manu evaņģēliju [2004. g.], 23. lpp.). Tu varētu izlasīt šo nodaļu vai atsevišķus paragrāfus vairākkārt, lai gūtu padziļinātu izpratni. Tādējādi tu varēsi gūt būtiskas atziņas.