3. nodaļa

Izvēles brīvība — mūžīgs princips

„Mums ir dota rīcības brīvība, lai mēs varētu pieņemt svarīgus lēmumus, no kuriem atkarīga mūsu glābšana. Šie lēmumi iespaido to, cik laimīgi būsim mūžībā.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Dzīvojot un strādājot lauksaimniecībā, Ezra Tafts Bensons redzēja, kādu labumu dod krietni lēmumi. Viņš atceras: „Es uzaugu, ticot, ka veiksmīgas lauksaimniecības pamatā ir vēlme un spēja strādāt. Veiksmes atslēga ir smags, saprātīgs darbs. Pielietojiet to, un jums ir labas izredzes gūt panākumus.”¹ Ezra jau kopš mazotnes saprata: ja viņi ar ģimeni izlems rūpēties par savu dārzu, viņiem būs vairāk ēdamā. Ezra saprata: ja viņš vēlas, lai ģimene gūtu panākumus piensaimniecībā, viņam jāpieņem lēmums — katru dienu agri celties, lai izslauktu govis.² Viņš redzēja, ka, pateicoties šim lēmumam — čakli strādāt, vietējie lauksaimnieki vēlas nolīgt viņu biešu retināšanas un siena vākšanas darbiem.³ Lai gan Ezra zināja, ka pārbaudījumi piemeklē pat uzticīgos, viņš redzēja, ka atsevišķi cilvēki un ģimenes var izlemt pārvarēt šos pārbaudījumus tā, lai, pateicoties tiem, kļūtu laimīgāki un veiksmīgāki.⁴

Dažkārt mazais Ezra Tafts Bensons krietno lēmumu augļus varēja mērīt piena kannās vai kravās, kas piekrautas ar sienu, citkārt — dāsnā atalgojumā par smagu dienas darbu. Citas lietas bija grūtāk izmērāmas, taču paliekošākas. Piemēram, raugoties uz vecākiem, viņš varēja redzēt, kādu prieku, mieru un spēku bauda ģimenes locekļi, kuri izvēlas palikt uzticīgi cits citam un Tam Kungam.⁵ Viņš iemācījās, ka ražas likums — „ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Galatiešiem 6:7) — attiecas gan uz garīgajiem centieniem, gan fizisku darbu.

Ņemot par pamatu šo savu pieredzi, prezidents Ezra Tafts Bensons bieži atgādināja pēdējo dienu svētajiem un arī pārējiem, cik svarīga ir rīcības brīvība — brīvība „izvēlēties savu dzīves ceļu”.⁶ Viņa mācības par rīcības brīvības principu ietvēra ko vairāk par vienkāršu atgādinājumu — „izvēlēties starp pareizo un nepareizo”.⁷ Viņš runāja par rīcības brīvību kā spēju „pieņemt svarīgus lēmumus, no kuriem atkarīga mūsu glābšana” un kuri „iespaido to, cik laimīgi būsim mūžībā”.⁸ Viņš mudināja pēdējo dienu svētos un pārējos cilvēkus izmantot savu rīcības brīvību, lai „rīkotos pašiem”, negaidot, ka viņiem tiks pavēlēts visās lietās.⁹ Rīcības brīvības princips, pēc viņa vārdiem, „ir kā zelta pavediens, kas caurauž Tā Kunga evaņģēlija ieceri, nākot par svētību Viņa bērniem”.¹⁰

Pirmszemes dzīvē Jēzus Kristus sekoja Debesu Tēva pestīšanas iecerei, kas paredzēja mūsu izvēles brīvības saglabāšanu.

Ezras Tafta Bensona mācības

Rīcības brīvība jeb izvēles brīvība ir Dieva dots, mūžīgs princips.

Es liecinu, ka mēs esam mīloša Dieva, mūsu Debesu Tēva, gara pēcnācēji (skat. Apustuļu darbi 17:29; 1. Nefija 17:36). Viņam ir dižena pestīšanas iecere, pateicoties kurai, Viņa bērni var tikt pilnveidoti, kļūstot kā Viņš, un iegūt to prieka pilnību, kuru bauda Viņš (skat. 1. Nefija 10:18; 2. Nefija 2:25; Almas 24:14; 34:9; 3. Nefija 12:48; 28:10).

Es liecinu, ka mūsu pirmszemes stāvoklī mūsu vecākais gara Brālis, Jēzus Kristus, tika izvēlēts par Glābēju, kas īstenos Tēva pestīšanas ieceri (skat. Mosijas 4:6–7; Almas 34:9). Viņš ir mūsu pestīšanas īstenotājs un vienīgais ceļš, pa kuru varam atgriezties pie mūsu Tēva Debesīs, lai iegūtu šo prieka pilnību (skat. Ebrejiem 2:10; Mosijas 3:17; Almas 38:9).

Es liecinu, ka arī Lucifers piedalījās debesu padomē. Viņš mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību. Viņš sacēlās (skat. Mozus gr. 4:3). Debesīs izcēlās karš, trešdaļa debesu pulku tika gāzta un viņiem tika liegts iegūt ķermeni (skat. Jāņa atkl. 12:7–9; M&D 29:36–37). Lucifers ir visa taisnīgā ienaidnieks un tiecas pēc tā, lai visa cilvēce būtu nelaimīga (skat. 2. Nefija 2:18, 27; Mosijas 4:14).¹¹

Centrālais jautājums pirmszemes padomē skanēja šādi: vai Dieva bērniem vajadzētu atvēlēt neierobežotu rīcības brīvību attiecībā uz sava dzīves ceļa izvēli, neatkarīgi no tā, vai tas labs vai ļauns, vai arī viņus vajadzētu piespiest paklausīt ar varu? Kristus un visi, kuri sekoja Viņam, iestājās par pirmo priekšlikumu — izvēles brīvību —, Sātans iestājās par otro — piespiešanu ar varu.¹²

Svētie Raksti skaidro, ka debesīs izcēlās liels karš — cīņa par brīvības principu jeb tiesībām izvēlēties (skat. Mozus gr. 4:1–4; M&D 29:36–38; 76:25–27; Jāņa atkl. 12:7–9).¹³

Karš, kas par šo jautājumu izcēlās debesīs, vēl nav galā. Šis konflikts turpinās arī laicīgās dzīves karalaukā.¹⁴

Izvēles brīvība ir Dieva dots, mūžīgs princips. Evaņģēlija iecere ir diženā brīvības iecere. Tajā netiek pielietoti nekādi piespiedu līdzekļi, vara vai iebiedēšana. Cilvēkam ir dota brīvība — pieņemt vai noraidīt evaņģēliju. Viņš var pieņemt to, bet pēc tam atteikties pēc tā dzīvot, vai arī pieņemt un dzīvot pilnīgā saskaņā ar to. Taču Dievs nekad nespiedīs mūs dzīvot pēc evaņģēlija. Viņš centīsies mūs pārliecināt caur Saviem kalpiem. Viņš aicinās un vadīs mūs, Viņš mūs pārliecinās un iedrošinās, un Viņš svētīs mūs, ja izrādīsim atsaucību, taču Viņš nekad nepakļaus brīvo gribu (skat. Garīgās dziesmas, 2013. g., nr. 150.).¹⁵

Šī dzīve ir pārbaudījumu laiks, kad mums dota brīva izvēle starp labo un ļauno.

Ābrahāmam tika parādīti Debesu Tēva bērni — pirms viņu nākšanas pasaulē. Viņam tika parādīta arī Zemes radīšana, un Tas Kungs viņam teica: „Mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs.” (Ābrahāma 3:25.) Šajos dievišķajos vārdos iemiesota arī izvēles brīvība. ¹⁶

Šī dzīve ir pārbaudes laiks — pārbaudes laiks, kurā mēs visi parādām savu gara spēku, pārbaudes laiks, kam būs mūžīgas sekas ikviena dzīvē. Un pašlaik ir pienācis mūsu laiks un stunda (kā tas bijis ikvienai paaudzei) — apgūt un izpildīt savus pienākumus.¹⁷

Tam Kungam netīk ļaundarība, tas ir tiesa. Arī tas, ka Viņš vēlētos kaut tā nekad netiktu īstenota, ir tiesa. Tas, ka Viņš palīdzēs tiem, kuri tai pretojas, ir tiesa. Taču tas, ka Viņš vispār pieļauj, ka starp Viņa bērniem šajā laicīgajā dzīvē tiek īstenota ļaundarība, ir pierādījums tam, ka Viņš dāvājis tiem izvēles brīvību, paturot tiesības spriest pēdējo tiesu.¹⁸

Nav ļaundarību, ko [Jēzus Kristus] nespētu apturēt. Visas lietas ir Viņa rokās. Šī Zeme ir Viņa likumīgajā pārvaldījumā. Tomēr Viņš pieļauj ļaundarību, lai mēs varētu izvēlēties starp labo un ļauno.¹⁹

Dzīve ir cilvēka mūžīgās eksistences pārbaudījumu laiks, kad tam dotas … tiesības izvēlēties starp pareizo un nepareizo. … Šīm izvēlēm ir ārkārtīgi būtiskas sekas ne vien šajā dzīvē, bet, kas vēl svarīgāk, — arī pēc šīs dzīves. Pastāv robežas, kuras Sātans nevar pārkāpt. Taču šo robežu ietvaros viņam pagaidām ir atļauts piedāvāt netaisnīgas alternatīvas Dieva taisnīgajiem principiem, ļaujot cilvēkiem izvēlēties starp labo un ļauno un tādējādi pašiem noteikt, kādu stāvokli viņi ieņems pēc šīs dzīves.²⁰

Mēs izmantojam savu rīcības brīvību, lai pieņemtu lēmumus, kuri nosaka, cik laimīgi būsim šobrīd un cauri visai mūžībai.

Dievs mīl jūs, tāpat kā katru un ikvienu no Saviem bērniem, un Viņa vēlme, mērķis un godība ir palīdzēt jums atgriezties pie Viņa — šķīstiem un neaptraipītiem, pierādījušiem, ka esat cienīgi baudīt mūžīgu laimi Viņa klātbūtnē.

Jūsu Tēvs debesīs par jums gādā. Viņš ir devis jums baušļus, lai vadītu un disciplinētu jūs. Viņš ir dāvājis jums arī rīcības brīvību jeb izvēles brīvību, „lai redzētu, vai [jūs darīsiet] visu, ko [Viņš] pavēlēs” (Ābrahāma 3:25). Viņa valstība šeit, uz Zemes, ir labi organizēta, un jūsu vadītāji ir apņēmušies jums palīdzēt. Ziniet, ka mēs nerimstoši mīlam jūs, pastāvīgi gādājam un lūdzam par jums.

Arī Sātans domā par jums. Viņš ir apņēmies jūs iznīcināt. Tā vietā, lai disciplinētu jūs ar baušļu palīdzību, viņš piedāvā brīvību — „darīt, ko vēlaties”. … Sātana programma skan: „Izklaidējies šodien, maksā rīt!” Viņš tiecas pēc tā, lai visi būtu nelaimīgi, līdzīgi viņam pašam [skat. 2. Nefija 2:27]. Tā Kunga programma paredz šī brīža laimi un mūžīgu prieku, dzīvojot pēc evaņģēlija.²¹

Mēs varam brīvi izvēlēties, taču mēs nespējam mainīt savu izvēļu sekas.²²

Skaidrs, ka, saņemot pilnīgu un tūlītēju atalgojumu par katru labu darbu un sodu par katru grēku, mūsu ticība netiktu īsti pārbaudīta. Taču nav nekādu šaubu, ka galu galā katram no mums nāksies norēķināties.²³

Kaut arī cilvēks var gūt īslaicīgu prieku grēkojot, galu galā viņš būs nelaimīgs. „Bezdievība nekad nav bijusi laime.” (Almas 41:10.) Grēks liedz dzīvot saskaņā ar Dievu un nomāc mūsu garu. Tādēļ ikvienam cilvēkam nāktu par labu izvērtēt savu dzīvi, lai pārliecinātos, ka viņš dzīvo saskaņā ar visiem Dieva likumiem. Katrs no šiem likumiem, ja to ievēro, nes noteiktas svētības. Pārkāpjot kādu no šiem likumiem, mēs nodarām sev atbilstošu kaitējumu. Izmisuma nomāktajiem vajadzētu nākt pie Tā Kunga, jo viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta — viegla (skat. Mateja 11:28–30).²⁴

Lēmumu pieņemšana ir katra cilvēka svarīgākais dzīves uzdevums. Lai gan tiesības izvēlēties ir viena no lielākajām dāvanām, kuru Dievs devis cilvēkam, jāņem vērā, ka viņš ir uzticējis mums atbildību par šīm izvēlēm. … Mēs paši ievirzām savu dzīvi panākumu vai neveiksmes gultnē. Mēs izvēlamies ne vien savus augstākos mērķus, bet daudzos gadījumos paši varam noteikt un izlemt, kādus līdzekļus izmantot, lai tos sasniegtu, un, pateicoties uzcītīgam darbam vai bezdarbībai, arī to, cik ātri tos sasniegsim. Tas prasa individuālu piepūli un enerģiju, un tas nenotiek bez pretestības un konfliktiem.²⁵

Cilvēces un visas civilizācijas liktenis ir atkarīgs no tā, vai cilvēki izmantos savu … rīcības brīvību, lai kontrolētu savu rīcību, vai arī ignorēs mūžīgos likumus, apdraudot sevi un ciešot no sekām. Tādēļ lielākās mūslaiku problēmas nav ekonomiska vai politiska rakstura. Tās ir garīgas, ar to domājot, ka cilvēkam jāiemācās pakļauties likumiem, kurus cilvēcei devis Dievs.²⁶

Mums ir dota rīcības brīvība, lai mēs varētu pieņemt svarīgus lēmumus, no kuriem atkarīga mūsu glābšana. Šie lēmumi iespaido to, cik laimīgi būsim mūžībā.²⁷

Mūsu lēmumi ir padarījuši mūs par to, kas esam. Mūsu mūžīgo likteni noteiks lēmumi, kurus vēl pieņemsim.²⁸

Īpaši nozīmīgu lēmumu pieņemšana prasa lūgšanu pilnu piepūli.

Ja vēlamies pieņemt pienācīgus, Kristum raksturīgus lēmumus, mums pirmām kārtām jādzīvo tā, lai spētu vērsties pie Dieva un saņemt to neredzamo spēku, bez kura neviens cilvēks nevar pieņemt labākos lēmumus.

Viens no pašiem dižākajiem šī laikmeta lēmumiem tika pieņemts brīdī, kad Džozefs Smits nolēma sekot Jēkaba pamudinājumam: „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.” (Jēkaba v. 1:5–6.)

No šī lēmuma ir atkarīga miljoniem vīriešu un sieviešu glābšana šajā evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā! Mums jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir nozīmīgs un ka ikviena pieņemtie lēmumi var ārkārtīgi ietekmēt citu cilvēku dzīvi.²⁹

Tas Kungs ir teicis: „Klauvējiet, un jums taps atvērts.” (3. Nefija 14:7; Mateja 7:7.) Citiem vārdiem, vajadzīga piepūle no mūsu puses.³⁰

Gudri lēmumi parasti tiek pieņemti pēc smaga darba, iekšējiem cīniņiem un lūgšanu pilniem pūliņiem. Tas kļūst skaidrs, izlasot, ko Tas Kungs teica par Olivera Kauderija neefektīvajiem centieniem: „Bet lūk, Es saku tev, ka tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi, un, ja tas ir pareizi, Es likšu, lai tava sirds tevī degtu; tādējādi tu jutīsi, ka tas ir pareizi.” (M&D 9:8.)

Tādēļ sāksim, sakot, ka dedzīga vēršanās pie mūsu Tēva debesīs, ticot, ka Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām, ir mierinošs izejas punkts. … Tas Kungs nesmels ūdeni no sausas akas, mums ir jādara sava daļa. Dažkārt, lai pieņemtu pareizu lēmumu, mums jāiegulda milzīga enerģija, jāstudē un pacietīgi jāgaida.³¹

Īpaši nozīmīgu lēmumu pieņemšanā dziļu garīgu izpratni varam gūt, apvienojot lūgšanu ar gavēni.³²

Mēs paši esam noteicēji pār savu likteni, un Tas Kungs sagaida, ka mēs darīsim labu paši pēc savas brīvas gribas.

1831. gadā Tas Kungs teica Savai baznīcai:

„Jo lūk, tas nav pareizi, ka Man ir jāpavēl visās lietās, jo tas, kas visās lietās tiek piespiests, tas ir kūtrs un nav gudrs kalps, tādēļ viņš nesaņem algu.

Patiesi Es saku, cilvēkiem ir dedzīgi jānododas labai lietai un daudz kas jādara pašiem pēc savas brīvas gribas, un jāīsteno daudz taisnīguma;

jo viņos ir spēks, ar ko viņi rīkojas paši. Un ciktāl cilvēki dara labu, viņi savu algu nezaudēs nekādā ziņā.

Bet tas, kas nedara neko, līdz viņam tiek pavēlēts, un pieņem pavēli ar šaubu pilnu sirdi, un tur to ar kūtrumu, tas tiek nosodīts.” (M&D 58:26–29.)

Tas Kungs vēlas, lai mēs izmantotu savu rīcības brīvību, „dedzīgi nododoties labai lietai” (M&D 58:27).

Tā Kunga nolūki — diženie mērķi — vēl aizvien ir tie paši: Viņa bērnu glābšana un paaugstināšana.

Parasti Tas Kungs dod mums vispārīgus mērķus, uz kuriem tiekties, un dažas vadlīnijas, kurām sekot, sagaidot, ka mēs paši izstrādāsim vairumu detaļu un metožu. Šīs metodes un procedūras parasti tiek izstrādātas, studējot, lūdzot un dzīvojot tā, lai spētu saņemt Gara norādījumus un sekot tiem. Garīgi mazattīstītākiem cilvēkiem, tādiem kā Mozus laikos, bija jāpavēl daudzās lietās. Mūsdienās garīgi modri cilvēki palūkojas uz mērķiem, apdomā Tā Kunga un Viņa praviešu nospraustās vadlīnijas, lūdz un rīkojas, negaidot, ka viņiem tiks pavēlēts „visās lietās”. Šāda attieksme palīdz tuvināties dievišķumam. …

Dažkārt Tas Kungs cer un gaida, lai Viņa bērni rīkotos paši, un, ja tas nenotiek, viņi zaudē dižāko balvu. Tas Kungs vai nu atmet ar roku visai šai lietai un ļauj viņiem ciest no sekām, vai arī Viņam nākas izskaidrot uzdevumu detalizētāk. Baidos, ka parasti, jo vairāk Viņam nākas skaidrot, jo mazāka ir mūsu atlīdzība.³³

Mums vajadzētu „dedzīgi nodoties” labiem mērķiem un atstāt šo pasauli labāku, nekā tā bija pirms mums.³⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kas, jūsuprāt, liecina par to, ka „karš, kas … izcēlās debesīs, vēl nav galā”? (Skat. 1. sadaļu.) Kā mēs varam turpināt iestāties par rīcības brīvības principu?
Cilvēki bieži prāto, kādēļ Dievs pieļauj, ka pasaulē pastāv ļaunums. Kā prezidenta Bensona mācības šīs nodaļas 2. sadaļā palīdz atbildēt uz šo jautājumu?
Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem izprast 3. sadaļā minētos patiesos principus? Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem apzināties, kāda ietekme ir viņu pieņemtajiem lēmumiem?
Apdomājiet prezidenta Bensona padomu par „pienācīgu, Kristum raksturīgu lēmumu” pieņemšanu (skat. 4. sadaļu). Ko jūs esat mācījušies attiecībā par lēmumiem, kas pieņemti, apvienojot lūgšanu ar uzcītīgiem pūliņiem?
Ko, jūsuprāt, nozīmē „dedzīgi nodoties labai lietai”? Kā mainās jūsu dzīve, kad jūs rīkojaties „[paši] pēc savas brīvas gribas”, nevis gaidāt, kamēr jums tiks pavēlēts? (Skat. 5. sadaļu.)

Saistītās rakstvietas

5. Mozus 11:26–28; Jozuas 24:15; 2. Nefija 2:14–16; Almas 42:2–4; Helamana 14:30–31; M&D 29:39–45; 101:78.

Ieteikums skolotājam

Pārrunas nelielās grupās „daudziem paver iespēju iesaistīties nodarbībā. Darbojoties nelielā grupā, cilvēki, kuri parasti vilcinās iesaistīties, var atļauties dalīties domās, kuras neuzdrīkstētos paust visu sanākušo priekšā” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 161. lpp.).