20. nodaļa

„Gani Manas avis”

„Mums visiem ir jāmācās būt īstiem ganiem. Mums ir jāizrāda tāda pati mīlestība pret citiem, kā Labajam Ganam ir pret mums visiem. Viņam ir dārga katra dvēsele.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Prezidents Ezra Tafts Bensons pastāstīja savu pieredzi, kuru viņš ieguva, kalpojot par staba prezidenta padomnieku:

„Pirms daudziem gadiem kādā staba sanāksmē Boisī, Aidaho, mēs centāmies izraudzīties prezidentu vājākajam un mazākajam šī staba elderu kvorumam. Mūsu sekretārs bija atnesis sarakstu ar visiem šī kvoruma locekļu vārdiem, un šajā sarakstā bija kāda vīrieša vārds, kuru es pazinu dažus gadus. Viņš nāca no stipras pēdējo dienu svēto ģimenes, taču viņš baznīcā nebija ļoti aktīvs.

Ja bīskaps aicināja kaut ko paveikt lūgšanu namā, viņš parasti atsaucās, un, ja elderi vēlējās uzspēlēt bumbu, dažkārt viņu varēja redzēt spēlējam kopā ar elderiem. Viņam bija vadītāja spējas; viņš bija kalpošanas kluba prezidents, un viņam veicās labi.

Es teicu staba prezidentam: „Vai jūs man atļautu satikies ar šo vīrieti un izaicināt viņu pilnībā pakārtot savu dzīvi baznīcas standartiem un uzņemties sava kvoruma vadību? Es zinu, ka tajā ir neliels risks, taču viņš to spēj.”

Staba prezidents teica: „Ej, un lai Tas Kungs tevi svēta.”

… Es devos uz šī vīrieša mājām. Es nekad neaizmirsīšu viņa sejas izteiksmi, kad viņš atvēra durvis un ieraudzīja, ka pie tām stāv viņa staba prezidija loceklis. Viņš vilcinoties aicināja mani ienākt; viņa sieva gatavoja pusdienas, un es varēju saost kafijas smaržu, kas nāca no virtuves. Es palūdzu, lai viņš uzaicina savu sievu mums pievienoties, un, kad mēs apsēdāmies, es viņam pastāstīju, kāpēc es esmu atnācis. „Es nelikšu jums atbildēt šodien,” es viņam teicu. „Viss, ko es vēlos, ir, lai jūs man apsolītu, ka jūs par to padomāsiet, lūgsiet par to, domāsiet par to, ko tas nozīmēs jūsu ģimenei, un tad es atgriezīšos nākamajā nedēļā, lai jūs satiktu. Ja jūs nolemsiet to nepieņemt, mēs turpināsim jūs mīlēt,” es piebildu.

Nākamajā svētdienā, tiklīdz viņš atvēra durvis, es redzēju, ka ir notikušas pārmaiņas. Viņš priecājās, mani ieraugot, un ātri aicināja mani ienākt, un sauca savu sievu, lai viņa mums pievienojas. Viņš teica: „Brāli Benson, mēs darījām tā, kā jūs teicāt. Mēs esam par to domājuši un lūguši, un mēs esam nolēmuši pieņemt šo aicinājumu. Ja jums, brāļiem, ir tik liela paļāvība uz mani, es esmu gatavs pakārtot savu dzīvi baznīcas standartiem, tas man jau sen bija jāizdara.”

Vēl viņš teica: „Kopš pagājušās nedēļas, kad jūs bijāt šeit, es neesmu dzēris kafiju, un es to vairāk negrasos darīt.”

Viņš tika apstiprināts par elderu kvoruma prezidentu, un apmeklētība viņa kvorumā sāka pieaugt, — un tā turpināja palielināties. Viņš devās ārā, aplika savas rokas ap mazaktīvo elderu pleciem un ieveda viņus iekšā. Pēc dažiem mēnešiem es pārcēlos.

Pagāja gadi, un kādu dienu tempļa skvērā, Soltleiksitijā, pie manis pienāca kāds vīrs, izstiepa savu roku un teica: „Brāli Benson, jūs mani neatceraties, vai ne?”

„Es atceros,” es teicu, „taču es neatminos jūsu vārdu.”

Viņš teica: „Vai jūs atceraties, ka nācāt uz kāda vainīga eldera namu Boisī pirms septiņiem gadiem?” Un tad, protams, es atcerējos. Tad viņš teica: „Brāli Benson, es vienmēr būšu jums pateicīgs par to, ka jūs atnācāt uz manu māju tajā svētdienas pēcpusdienā. Tagad es esmu bīskaps. Es reiz domāju, ka biju laimīgs, taču es nezināju, kas ir īsta laime.””¹

Šīs un citu pieredžu iedvesmots, prezidents Bensons mudināja uzticīgus pēdējo dienu svētos meklēt tos baznīcas locekļus, kas dzīvoja „attālināti no baznīcas un evaņģēlija ietekmes”.² 1984. gada aprīļa vispārējā konferencē viņš teica: „Mūs ļoti iepriecina daudzu mūsu brāļu un māsu aktivizēšana. Mēs mudinām priesterības un palīgorganizāciju vadītājus turpināt šo lielo darbu.”³ Tajā pašā nedēļā viņš runāja ar priesterības vadītāju grupu par nepieciešamību īpaši uzraudzīt vīriešus baznīcā, kas vēl nav ordinēti par elderiem:

„Es jūtu līdzi šiem vīriešiem, ģimeņu vadītājiem. … Es nedomāju, ka šodien baznīcā mums ir grūtāks uzdevums, kā aktivizēt šos vīriešus un attīstīt viņus līdz tādam līmenim, ka viņi var vest savas ģimenes uz Tā Kunga namu un pavērt viņiem lielākās svētības, kas vīriešiem un sievietēm zināmas šajā pasaulē un nākamajā pasaulē.

Brāļi, mūsu cerība un lūgšana ir, lai jūs uz šo aktivizēšanas darbu neskatītos kā vienkārši īslaicīgu programmu. Mēs ceram, ka tad, kad tiks veikts apraksts par šo mūsu baznīcas vēstures posmu, tiks teikts, ka tas iezīmēja laiku, kad daudzas noklīdušas un zudušas dvēseles bija atgriezušās Dieva baznīcā.”⁴

„Tagad ir laiks pielietot Glābēja mācības par labo ganu.”

Ezras Tafta Bensona mācības

Kā Tā Kunga sekotājiem, daļa no mūsu misijas ir meklēt tos mūsu brāļus un māsas, kas ir atdalījušies no baznīcas.

Tā Kunga baznīcas mērķis ir veicināt katra Dieva dēla un meitas progresu pretī mūžīgās dzīves lielākajām svētībām. …

Es vēlos parunāt par mūsu misiju — pilnveidot svētos, it īpaši uzdevumu — aktivizēt tos, kas ir izvēlējušies nebūt aktīvi baznīcā. Šie baznīcas locekļi, kas ir mūsu brāļi un māsas, pašlaik dzīvo šķirti no baznīcas un evaņģēlija ietekmes.

Šajā mazaktīvo baznīcas locekļu grupā ir daudzi, kas neapmeklē baznīcas sanāksmes, kas var būt vienaldzīgi un bezrūpīgi. Tajā ietilpst arī tie, kas ir īslaicīgi zuduši, jo mēs nezinām viņu atrašanās vietu. Daži no viņiem ir jaunpievērstie, kas acīmredzami nav saņēmuši gādīgo uzmanību un mācības, kas ļautu viņiem būt „vienas valsts pilsoņiem ar svētajiem”. (Skat. Efeziešiem 2:19.) Daudzi ir neprecēti pieaugušie.

Pret visiem šiem cilvēkiem, mums, kā baznīcas locekļiem un Tā Kunga sekotājiem, ir jāizrāda un jāatjauno sava mīlestība, un no sirds jāaicina atgriezties. „Atgriezieties. Atgriezieties un līksmojiet pie Tā Kunga galda, un no jauna nobaudiet sadraudzības ar svētajiem jaukos un gandarījumu sniedzošos augļus.” (Ensign, 1986. g. marts, 88. lpp.)

Mūsu priekšā ir ārkārtīgi grūts uzdevums. … Mums ir jāpielieto liela ticība, spēks un apņēmība, ja mēs vēlamies sasniegt šos brāļus un māsas. Taču mums tas ir jādara. Tas Kungs to no mums sagaida. Un mēs to darīsim!⁵

Cenšoties rūpēties par tiem, kas ir zuduši, mums ir jāpielieto Glābēja mācības par labo ganu.

Tagad ir laiks pielietot Glābēja mācību par labo ganu, lai izpildītu mūsu priekšā esošo uzdevumu — atgūt zudušās avis un nomaldījušos jērus.

„Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies?

Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku: viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās.” (Mateja 18:12–13.)

Jēzus dzīves laikā palestīniešu gans pazina katru savu aitu. Aita pazina viņa balsi un uzticējās viņam. Tās nesekoja svešiniekam. Tādējādi, kad gans sauca aitu, tā nāca pie viņa. (Skat. Jāņa 10:1–5, 14.)

Naktīs gani savas aitas veda uz iežogojumu vai aploku. Aploku ieskāva augstas sienas, un sienu augšmalā tika izvietoti ērkšķi, lai mežonīgi dzīvnieki un zagļi nevarētu tām pārrāpties. Tomēr dažkārt kāds mežonīgs dzīvnieks, bada mākts, pārlēca pāri sētai aitu barā, tās nobiedējot un apdraudot.

Šādā situācijā atklājās, kurš ir īsts gans, — tāds, kurš mīlēja savas avis, un kurš bija algots gans un strādāja tikai pienākuma dēļ. Īstais gans bija gatavs atdod savu dzīvību par aitu. Viņš devās aitu barā un cīnījās par tām. Algotais gans savukārt savu personīgo drošību vērtēja augstāk par aitas drošību un parasti briesmās bēga.

Jēzus šo, savam laikam tik raksturīgo, situāciju izmantoja, lai pasludinātu, ka Viņš ir Labais Gans, Īstais Gans. Pateicoties Viņa mīlestībai pret Viņa brāļiem un māsām, Viņš labprātīgi un brīvprātīgi nolika Savu dzīvību par tiem. (Skat. Jāņa 10:11–18.)

Galu galā Labais Gans atdeva Savu dzīvību par aitām — par jums un par mani, par mums visiem.

Labā gana simbolismā ir nozīmīgs salīdzinājums ar mūsdienu baznīcu. Avis ir jāvada rūpīgiem ganiem. Pārāk daudzas ir noklīdušas. Dažas prom aizvilina īslaicīgs apjukums. Citas ir zudušas pavisam.

Mēs saprotam, ka, tāpat kā pagātnē, dažas avis dumposies un „ir kā savvaļas bars, kas aizbēguši no gana”. (Mosijas 8:21.) Taču pārsvarā mūsu problēmas rada mīlošas un uzmanīgas uzraudzības trūkums, un mums ir jāapmāca vairāk ganu.

Gana uzraudzībā mūsu jaunie baznīcas locekļi, tie, kas no jauna piedzimuši evaņģēlijā, ir jākopj, izrādot uzmanīgu draudzību, kamēr viņi pieaug evaņģēlija zināšanās un sāk dzīvot saskaņā ar jauniem standartiem. Šāda uzmanība palīdzēs nodrošināt, ka viņi neatgriezīsies pie veciem ieradumiem.

Gana mīlošajā uzraudzībā mūsu jaunajiem cilvēkiem, mūsu jaunajiem jēriem, nebūs tik liela tendence noklīst. Un, ja tas tomēr notiks, ganu spieķa izliekums — mīloša roka un saprotoša sirds — palīdzēs viņus atvest atpakaļ.

Gana uzraudzībā daudzus no tiem, kas tagad dzīvo neatkarīgi no ganāmpulka, tomēr var atsaukt atpakaļ. Daudzi no tiem, kas ir apprecējušies ārpus baznīcas un pieņēmuši pasaulīgo dzīvesveidu, var atsaukties uzaicinājumam — atgriezties ganāmpulkā.⁶

Izkopjot draudzību mūsu bīskapijās un draudzēs, mēs varam palīdzēt cits citam palikt Labā Gana ganāmpulkā.

Tiem pēdējo dienu svētajiem, kuri ir nomaldījušies, ir nepieciešamas īsta un mīloša gana patiesas, izjustas rūpes.

Nav jaunu risinājumu šai senajai problēmai, kad avis nomaldījušās barības meklējumos. Pārbaudītais risinājums ir tas pienākums, kuru Jēzus uzdeva Pēterim un kuru Viņš uzsvēra, to trīs reizes atkārtojot: „Gani Manus jērus! Gani Manas avis. Gani Manas avis.” (Skat. Jāņa 21:15–17.)

Kā teikts iespaidīgajā Mormona Grāmatas brīdinājumā, tie, kas kristīti Kristus baznīcā, ir nemitīgi „[jāpiemin] un [jābaro] ar labo Dieva vārdu”. (Moronija 6:4.)

Tad nu atbilde ir atrodama lūgšanu pilnā ganīšanā un avju barošanā, citiem vārdiem sakot, — personīgā uzraudzībā. Ir jābūt īsta un mīloša gana patiesām, izjustām rūpēm, nevis tikai virspusējām rūpēm, kuras varētu izrādīt algots gans.

Pārrunājot šo īstā gana konceptu, mēs apzināmies, ka Tas Kungs ir uzticējis šo atbildību priesterības nesējiem. Taču arī māsām ir „ganīšanas” aicinājumi žēlsirdīgā un mīlošā kalpošanā, kuru viņas velta viena otrai un citiem. Tādējādi mums visiem ir jābūt īstiem ganiem. Mums citiem ir jāizrāda tā pati mīlestība, kas Labajam Ganam ir pret mums visiem. Dievam ir dārga katra dvēsele. Šis aicinājums attiecas uz katru baznīcas locekli — katru Dieva dēlu un meitu.

„Lūk, Viņš sūta uzaicinājumu visiem cilvēkiem, jo žēlastības rokas ir izstieptas tiem pretim, un Viņš saka: Nožēlojiet grēkus, un Es jūs pieņemšu. …

Nāciet pie Manis un jūs baudīsit dzīvības koka augli; …

Jā, nāciet pie Manis un dariet taisnības darbus.” (Almas 5:33–35.)

Nevienam nav liegts Viņa aicinājums. Visi tie, kas saņems Viņa laipno aicinājumu — baudīt no Viņa evaņģēlija, ir laipni lūgti. Avis — kāda no tām apjukusi, kāda vienaldzīga, cita izklaidīga — ir jāatrod un ar mīlestību atkal jāpadara aktīvas. Lai palīdzētu šajā darbā, ir jāliek lietā ikviens priesterības un palīgorganizāciju resurss.

Šī problēma netiks atrisināta, ja vien staba, bīskapijas, kvoruma un palīgorganizāciju vadītāji un uzticīgi baznīcas locekļi ikvienā vietā nepielietos savu gribu un ticību, lai mazāk aktīvos baznīcas locekļus atkal padarītu aktīvus baznīcā.

Kad jūs dedzīgi tiecaties sasniegt šo cienīgo mērķi, mēs jūs mudinām no jauna vērst uzmanību uz efektīvu priesterības mājskološanas un Palīdzības biedrības apmeklējošo māsu programmu. Mājskološana un apmeklējošo māsu programma ir iedvesmotas programmas. Tās ir paredzētas, lai katru mēnesi sasniegtu katru baznīcas locekli — gan aktīvo, gan mazāk aktīvo. Lūdzu, veltiet mājskološanai un apmeklējošo māsu programmai pastiprinātu uzmanību.⁷

Turpinot kalpot mūsu brāļiem un māsām, mēs varam viņiem palīdzēt saņemt visas evaņģēlija svētības un priekšrakstus.

Mūsu lūgšanām šodien ir jābūt tikpat spēcīgām un rūpju pilnām kā Almas lūgšanām, kad viņš centās atgūt nomaldījušos zoramiešus, kas bija novērsušies no Tā Kunga:

„Ak Kungs, dāvā mums, lai mēs gūtu panākumus, vedot viņus atkal atpakaļ pie Tevis Kristū.

Lūk, ak Kungs, viņu dvēseles ir ļoti dārgas, un daudzi no tiem ir mūsu brāļi; tādēļ dod mums, ak Kungs, spēku un gudrību, lai mēs varētu vest šos mūsu brāļus atkal pie Tevis!” (Almas 31:34–35; slīpraksts pievienots.) …

Principi, kā aktivizēt dvēseles, ir nemainīgi. Tie ir:

1. Zudušie vai mazāk aktīvie ir jāatrod, un ar viņiem ir jāsazinās.

2. Ir jāizrāda mīlošas rūpes. Viņiem ir jājūt mūsu mīlestība.

3. Viņiem ir jāmāca evaņģēlijs. Caur skolotājiem viņiem ir jājūt Svētā Gara spēks.

4. Viņi ir jāiekļauj mūsu sadraudzībā.

5. Viņiem ir jābūt jēgpilniem baznīcas pienākumiem.

Runājot Mormona Grāmatas vārdiem, mums ir „jāturpina kalpot”. (3. Nefija 18:32.)

Mūs īpaši uztrauc tas, lai jaunpievērstie tiktu pieņemti kā pilntiesīgi biedri baznīcā. Viņi ir jāuzņem atplestām rokām.

Būsim vienoti mūsu centienos no jauna baznīcā aktivizēt mazāk aktīvos. Tā darot, mēs būsim daudz vienotāki baznīcas misijas īstenošanā — daudz pilnvērtīgāk nest evaņģēliju līdz ar visām tā svētībām un priekšrakstiem visu baznīcas locekļu dzīvēs. Baznīcai „ir vajadzīgs katrs loceklis” (M&D 84:110), un katram baznīcas loceklim ir vajadzīgs evaņģēlijs, baznīca un visi tās priekšraksti.

Es ceru, ka mēs visi tieksimies pēc Tā Kunga svētībām, lai tās mūs stiprinātu un dotu mums nepieciešamo spēku un ietekmi, kas mums būs vajadzīga, kopīgi strādājot šajā lielajā mīlestības darbā.⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kā jūs jūtaties, domājot par ģimenes locekļiem vai draugiem, kuri „dzīvo šķirti no baznīcas un evaņģēlija ietekmes”? Ko mēs varam darīt, lai viņus uzrunātu? (Skat. 1. sadaļu.)
Pārdomā prezidenta Bensona mācības par atšķirībām starp algotu ganu un īstu ganu (skat. 2. sadaļu). Ko mēs varam darīt, lai būtu labāki gani?
Prezidents Bensons mums atgādināja, ka cilvēkiem ir nepieciešamas „īsta un mīloša gana patiesas, izjustas rūpes” (3. sadaļa). Kā mēs varam pilnveidot savas rūpes par citiem? Pārdomājot šo jautājumu, padomā par to, kā tu kalpo mājskolotāja vai apmeklējošās māsas aicinājumā.
Ko, jūsuprāt, nozīmē — „turpināt kalpot”? (3. Nefija 18:21.) Pārdomā šos piecus principus, ar kuriem dalījās prezidents Bensons, lai palīdzētu mums kalpot tiem, kam no jauna jākļūst aktīviem baznīcā (skat. 4. sadaļu). Kā katrs no šiem principiem var cilvēkam palīdzēt saņemt evaņģēlija svētības?

Saistītās rakstvietas

Mateja 9:10–12; Lūkas 15; 22:32; 1. Pētera 5:2–4; Moronija 6:4; M&D 18:10–16; 84:106

Ieteikums studijām

„Lasīt, studēt un pārdomāt nav viens un tas pats. Mēs lasām vārdus, un mums var rasties idejas. Mēs studējam un Svētajos Rakstos varam atklāt dažādus modeļus vai sakarības. Taču, kad mēs gremdējamies pārdomās, mēs ieaicinām atklāsmes Garu. Manā izpratnē „gremdēties pārdomās” nozīmē — domāt un lūgt par to, ko esmu cītīgi lasījis un studējis Svētajos Rakstos.” (Henrijs B. Airings, „Serve with the Spirit”, Ensign vai Liahona, 2010.g. nov., 60.)