19. nodaļa

Vadība

„Ja jūs nākotnē gatavojaties būt par vadītājiem baznīcā, [savā] valstī un savos namos, jums jābūt nelokāmiem ticībā, nešauboties ļaunuma priekšā.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Ezra Tafts Bensons sāka mācīties būt par vadītāju savā jaunībā. Kad viņš bija gandrīz 13 gadus vecs, viņa tēvs tika aicināts kalpot misijā. Kā vecākais bērns ģimenē, sava tēva prombūtnes laikā Ezra uzņēmās daudzus vadošus pienākumus ģimenes fermā. Pēc vairākiem gadiem, kad viņš tika aicināts kalpot Britu salu misijā, viņš kalpoja par draudzes prezidentu un Ņūkāslas konferences prezidentu (pielīdzināma mūsdienu apgabalam). Vēlāk viņš kalpoja trīs stabu prezidijos — vienā par padomnieku, vienu reizi, uz īsu brīdi, par staba prezidentu un vienu reizi, ilgāku laiku, par staba prezidentu. Savas profesionālās karjeras laikā viņš strādāja vairākos vadošos amatos lauksaimniecības nozarē. Pateicoties tam, ka viņš kļuva par lauksaimniecības jomas vadītāju un ekspertu, prezidents Dvaits D. Eizenhauvers aicināja viņu strādāt Savienoto Valstu augstākajā lauksaimniecības nozares amatā. Astoņus gadus viņš strādāja pie prezidenta Eizenhauvera par Savienoto Valstu lauksaimniecības sekretāru.

Pirms prezidents Bensons kļuva par baznīcas prezidentu, viņš 12 gadus kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu. Kvoruma locekļi viņu kā vadītāju ļoti cienīja. Elders Brūss R. Makonkijs „bieži teica ģimenes locekļiem, ka viņš nekad baznīcā nebija redzējis ko līdzīgu prezidenta Bensona pārvaldei”.¹

Vadot Divpadsmit apustuļu kvorumu, prezidents Bensons iedrošināja kvoruma locekļus atklāti paust savas domas, pat ja pats uzskatīja savādāk. Kad elders Rasels M. Nelsons bija jauns kvoruma loceklis, viņš domāja, ka varbūt viņam nevajadzētu izteikties. „Taču [prezidents Bensons] to nepieļāva,” viņš teica. „Patiesībā, ja es klusēja par kādu tēmu, viņš mani piespieda paust savu viedokli.”²

Lai gan prezidents Bensons lūdza katra cilvēka viedokli, viņš neļāva diskusijām novērsties no tēmas. Prezidents Hovards V. Hanters teica, ka „viņš zināja, kā likt brāļiem atvērties un panākt atklātu diskusiju, un spēja to vadīt un kontrolēt, un nonākt līdz vienprātīgam lēmumam”.³ Kad „viņš juta, ka ir pietiekami diskutēts, viņš parasti teica: „Es domāju, kas esam nopļāvuši pietiekami daudz siena.” Saliksim to ķīpā un pieņemsim lēmumu par šo jautājumu.”⁴

Prezidents Bensons rūpējās par tiem, ko viņš vadīja, un viņš mācīja ar piemēru. „Es nezinu nevienu citu cilvēku, kas vēl vairāk ņemtu vērā savus līdzcilvēkus vai vēl vairāk domātu par viņu labklājību,” prezidents Gordons B. Hinklijs teica. „Viņš nelūdz citiem darīt to, ko pats nevēlas darīt, bet gan rāda kalpošanas piemēru, lai mēs, pārējie, varētu tam sekot.”⁵ Prezidents Bensons arī ļoti efektīvi spēja deleģēt darbus, tādā veidā mācot un pilnveidojot viņus.

Vispārējā konferencē, kad prezidentu Bensonu atbalstīja par baznīcas prezidentu, prezidents Gordons B. Hinklijs pauda savu pārliecību, ka Tas Kungs ir izraudzījis un sagatavojis prezidentu Bensonu, lai viņš vadītu šo baznīcu:

„Es jums sniedzu savu liecību, ka Pats Tas Kungs izraudzījās Ezru Taftu Bensonu, lai pirms gandrīz četrdesmit trīs gadiem viņš kļūtu par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Tas ir Tas Kungs, kas šo gadu gaitā ir viņu pārbaudījis un disciplinējis, skolojis un sagatavojis. …

Kā cilvēks, kas viņu pazīst un kas ir viņam līdzās, es liecinu, ka viņš ir ticības vīrs, kurš pārbaudīts kā vadītājs, ar dziļu mīlestību pret To Kungu un Viņa darbu, ar mīlestību pret Dieva dēliem un meitām ikvienā vietā. Viņš ir cilvēks, kas pierādījis savas spējas.”⁶

Prezidents Ezra Tafts Bensons un viņa padomnieki Augstākajā prezidijā: prezidents Gordons B. Hinklijs (pa kreisi) un prezidents Tomass S. Monsons (pa labi)

Ezras Tafta Bensona mācības

Efektīvi vadītāji ir nelokāmi ticībā un rāda labu piemēru.

Kristus vadības spēks auga no uzaicinājuma — sekot Viņa piemēram. Viņa nepārprotamais aicinājums bija: „Nāc, seko Man!” … Viņa [panākumi, iemantojot] cilvēku uzticību un ziedošanos taisnīguma principiem, bija atkarīgi no dižā, motivējošā mīlestības faktora. Viņš palīdzēja mums apzināties, ka tās dievišķās īpašības katrā no mums, kas grib izpausties, var kļūt par dievišķām, dzīvām realitātēm. Viņa piemērs turpinās kā cilvēces lielākā cerība un spēks.⁷

Ja jūs nākotnē gatavojaties kļūt par vadītājiem baznīcā, [savā] valstī un savos namos, jums jābūt nelokāmiem ticībā, nešauboties ļaunuma priekšā, un, kā teicis Pāvils, „bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6: 11–12.)⁸

Mūsu jaunajiem cilvēkiem vajag mazāk kritikas un vairāk labu paraugu. Jūs esat tie paraugi, uz kuriem viņi raudzīsies, meklējot dzīves modeli, kuram viņi var sekot un pie kura cieši turēties. Viņiem būs nepieciešama tā iedvesma, kuru jūs varat sniegt, kad jūs pilnībā saskaņojat savu dzīvi ar evaņģēlija mācībām.⁹

Cilvēki atsaucas efektīvai vadībai.

Pazemība

Viena no laba vadītāja iezīmēm vienmēr ir bijusi un vienmēr būs pazemīgs gars.¹⁰

Garīgais spēks

Garīgais spēks veicina pozitīvu domāšanu, pozitīvus ideālus, pozitīvus ieradumus, pozitīvu attieksmi un pozitīvus centienus. Tās ir tās īpašības, kas veicina gudrību, fizisku un garīgu labklājību un citu cilvēku entuziasma labvēlību un atsaucību.¹¹

Tikai morāli tīram cilvēkam ir spēja pacelt un iedrošināt citam citu uz lielāku kalpošanu, lielākiem sasniegumiem, lielāku spēku.¹²

Lai pareizi vadītu, iedvesmai ir liela nozīme. … Mums ir jābūt iedvesmas garam, neskatoties uz to, vai mēs mācām (M&D 50:13–14) vai vadām valstības lietas (M&D 46:2).¹³

Garam nav apmierinoša aizstājēja.¹⁴

Zināšanas

Īsts vadītājs cenšas būt labi informēts. Viņš ir cilvēks, kas rīkojas principa, nevis izdevīguma vadīts. Viņš cenšas mācīties no visām cilvēciskajām pieredzēm, novērtējot tās attiecībā pret dievišķās gudrības atklātajiem principiem.¹⁵

Viens no labākajiem paņēmieniem, kā vadītājiem saprast pareizus principus, ir iegūt pilnīgas zināšanas un izpratni par Svētajiem Rakstiem un attiecīgo rokasgrāmatu. Lielākā daļa situāciju jau reiz ir bijušas, iespējams daudzas reizes, un šīs problēmas atrisināšanai darbības plāns un procedūra jau ir izstrādāta. Tādēļ vienmēr ir gudri izmantot un pārzināt esošās rakstiskās instrukcijas un baznīcas nostāju par radušos jautājumu.¹⁶

Vadītājiem ir dots padoms — studēt baznīcas mācības tā, lai viņi varētu pienācīgi paskaidrot mūsu mācības citiem. Runājot apustuļa Pāvila vārdiem, mēs sagaidām, lai jūs būtu „darbinieks, kam nav ko kaunēties” (2. Timotejam 2:15).¹⁷

Uzticība

Labs vadītājs sagaida uzticību. Un viņš, savukārt, ir lojāls arī pats. Viņš atbalsta tos, kam ir devis darbu. Uzticība pārsniedz darba pienākumus. Viņš ir uzticīgs, kad atzinību saņem tie, ar ko viņš kopā strādā. Viņš lepojas ar viņu panākumiem. Viņš nenoraida kādu ideju, ja pirms tam nav aprunājies ar to, kura ideju viņš noraida. Viņš neapkauno kolēģi citu priekšā. Viņš ir tiešs un atklāts.¹⁸

Vienotība

Ir „vienotība, ko pieprasa celestiālās valstības likums; un Ciāna nevar tikt uzcelta savādāk, kā vien uz celestiālās valstības likuma principiem”. (M&D 105:4.) Starp šiem pieprasītajiem principiem un īpašībām ir prāta un sirds vienotība. „Es saku jums: esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani” — Glābēja brīdinājums Viņa mūsdienu baznīcai (M&D 38:27; Jāņa 17:20–23). Nekur citur šī prasība nav būtiskāka kā starp tiem, kurus Viņš ir aicinājis prezidēt Savā valstībā.¹⁹

Mīlestība un pārliecības izpausmes

Cilvēku mīlestība ir neatņemama efektīvas vadības sastāvdaļa. Vai jūs mīlat tos, ar ko strādājat kopā? Vai jūs apzināties, ka liela ir dvēseļu vērtība Dieva acīs (skat. M&D 18:10)? Vai jums ir ticība jauniešiem? Vai jūs slavējat viņu tikumus, sniedzat atzinību par viņu panākumiem? Vai arī jums ir kritiska attieksme pret tiem viņu kļūdu dēļ?²⁰

Nereti vēl grūtāk par kritikas paciešanu ir mūsu vadītāja padoma trūkums, kad pildām mums uzdoto pienākumu. Nelieli sirsnīgi un konkrēti komentāri vai norādes ir liels atbalsts ceļa gaitā.²¹

Mēs zinām …, ka tas laiks, kuru vadītājs pavada personīgā kontaktā ar baznīcas locekļiem, ir daudz produktīvāks par laiku, kas pavadīts sanāksmēs vai pildot administratīvus pienākumus. Personīgs kontakts ir atslēga, kā pievērst neaktīvus baznīcas locekļus.²²

Jo īpaši Baznīcā, aicināšana nes labāku rezultātu nekā pavēlēšana — arī labākas sajūtas. Atcerieties — paskaidrot. Sekojiet līdzi, lai pārbaudītu, kā noris darbi. Izrādiet novērtējumu, kad cilvēki ir labi ievērojuši norādījumus. Paudiet uzticību, ja to varat darīt neviltoti. Kad kaut kas neizdodas, ir labi atskatīties atpakaļ un uzzināt, kur jūs esat kļūdījušies, — un nebaidieties atzīt, ka esat kļūdījušies. Atcerieties, ka mūsu baznīcas locekļi ir brīvprātīgi, nepiespiesti darbinieki. Viņi arī mīl To Kungu un Viņa darbu. Mīliet viņus. Novērtējiet viņus. Kad jūtat kārdinājumu norāt savu līdzstrādnieku, nedariet to. Tā vietā lieciet lietā interesantu izaicinājumu un paslavējiet viņu. Mūsu Tēva bērni visā pasaulē būtībā ir labi. Viņš tos mīl. To pašu vajadzētu darīt arī mums.²³

Cilvēkiem nepatīk, ja viņiem spiež kaut ko darīt, pat ja tas ir viņu pašu labumam. Taču cilvēki atsaucas efektīvai vadībai.²⁴

Labi vadītāji gudri nodod pilnvaras.

Glābēja piemērs pilnvaru nodošanā

Pats pasaules pamats tika ielikts, nododot pilnvaras. Neskaitāmas reizes Jēzus atgādināja cilvēkiem, ka arī Viņa misiju uz Zemes ir noteikušas pilnvaras. Viņa baznīcas atjaunošanas pirmsākums bija pilnvaru nodošana.

Uzrunājot ebrejus sinagogā, Jēzus teica, ka Viņu pilnvarojis Viņa Tēvs: „Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko Es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis.” (Jāņa ev. 6:38.)²⁵

Jēzus mums rāda meistarīgu piemēru labai pārvaldībai ar pareizu pilnvaru nodošanu. … Daudzi Viņa pilnvarotie misionāri ceļoja, paļaujoties tikai uz To Kungu. Cilvēki izcieta lielas grūtības, lai īstenotu Viņa norādījumus. Daži no tiem, kalpojot Viņam, nomira nežēlīgā nāvē. Taču Viņa pilnvarotie mācekļi devās uz priekšu drosmīgi kā lauvas Viņa uzraudzībā. Viņi paveica to, par ko nekad nebija sapņojuši. Neviens cits vadītājs nekad nav motivējis vīriešus un sievietes tā, kā to darīja Viņš.²⁶

Jēzus Kristus baznīca veido vadītājus, iesaistot cilvēkus, kas saņēmuši pilnvaras caur pilnvarotajiem. Kad [Jēzus] bija uz Zemes, Viņš aicināja divpadsmit apustuļus, lai tie Viņam palīdzētu pārvaldīt baznīcu. Viņš aicināja arī Septiņdesmitos. Viņš pilnvaroja vēl citus. Viņa baznīcā nebija paredzēti pasīvi novērotāji. Visiem bija jāiesaistās, lai palīdzētu celt debesu valstību. Un ceļot valstību, viņi veidoja paši sevi.

Jēzus mērķis bija paaugstināt katru cilvēku. …

Jēzus mērķis bija padarīt katru cilvēku par ķēniņu, stiprinot viņa vadības prasmes mūžībā. Tajā neaizmirstamajā naktī pēc pēdējām vakariņām, Viņš teica vienpadsmit apustuļiem … : „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa 14:15.) Pilnvarojot cilvēku, Jēzus vēlējās viņu paaugstināt, nevis apspiest. Un šodien visā baznīcā vīrieši un sievietes pilnveidojas, pateicoties šiem uzticētajiem amatiem.²⁷

Savas mirstīgās kalpošanas laikā Jēzus Kristus nodeva pilnvaras Saviem divpadsmit apustuļiem.

Pilnvaru nodošana mūsu organizācijās

Laba vadība nozīmē pilnvaru nodošanu. Deleģējot daļu no savas darba nastas, jūs palīdzat sev un savai organizācijai. Efektīva vadība ir māksla uzticēt pienākumus, lai caur citiem paveiktu darbu.²⁸

Lai gudri nodotu pilnvaras, tāpat kā lai efektīvi mācītu vai sludinātu, nepieciešama sagatavošanās ar lūgšanām. Tas Kungs to paskaidro šādiem vārdiem: „Gars tiks dots jums ar ticības lūgšanu; un, ja jūs nesaņemsit Garu, jūs nemācīsit” (M&D 42:14). Un mēs varētu papildināt — jūs nenodosiet pilnvaras bez Gara.²⁹

Šodien gudrs vadītājs baznīcā necentīsies padarīt visu darbu viens pats, ar to radot iespaidu, ka neviens cits nav pietiekami kvalificēts. Un, nododot pilnvaras, viņš radīs pārliecību, ka tam, kuram viņš šīs pilnvaras ir nodevis, ir viņa absolūts atbalsts.³⁰

Pēc pienākuma uzticēšanas vadītājs neaizmirst ne cilvēku, kuram tas uzticēts, ne pašu pienākumu. Viņš seko notiekošajam ieinteresēti, taču ne „lūkojoties pār plecu”. Kad pelnīts, viņš neskopojas ar uzslavām. Ja nepieciešams, viņš izpalīdzīgi uzmundrina. Ja viņš jūt, ka darbs netiek pildīts un nepieciešama kāda pārmaiņa, viņš rīkojas drosmīgi un noteikti, taču laipni. Kad uzdevumam atvēlētais laiks ir beidzies, viņš izsaka atzinību un pateicību.³¹

Neviens gudrs vadītājs neuzskata, ka viņš ir visu labo ideju autors. Viņš lūdz savu padoto ierosinājumus. Viņš liek tiem sajust, ka viņi ir būtiska lēmumu pieņemšanas daļa. Viņš ļauj viņiem sajust, ka viņi īsteno paši savas ieceres, nevis tikai viņa.³²

Baznīcas vadītāji ir darbarīki Dieva rokās, un viņiem vajadzētu tiekties pēc Gara, lai vadītu un pilnveidotu citus.

Šodien baznīcā vadītājs parasti pats iesaistās darba izpildē, kuru viņš patiesi cer sagaidīt. Viņam ir jābūt augstām prasībām. Viņam vajadzētu pārliecināt tos, kam viņš dod uzdevumus, ka, kalpojot Tam Kungam, viņiem ir vēl lielākas spējas, nekā pildot ikdienas pienākumus. Kad [mēs] darām visu, ko spējam, Tā Kunga darbs nevar neizdoties. Mēs esam tikai darbarīki; šis ir Tā Kunga darbs. Šī ir Viņa baznīca, Viņa evaņģēlija iecere. Mēs strādājam ar Viņa bērniem. Viņš neļaus mums piedzīvot neveiksmi, ja mēs darīsim savu daļu. Kad tas būs nepieciešams, Viņš dos mums daudz lielāku spēku par mūsu talantiem un spējām. To es zinu.³³

Mums ir jāatceras, ka … baznīca … nav biznesa pasaule. Tās panākumi tiek vērtēti pēc glābtajām dvēselēm, nevis pēc peļņas un zaudējumiem. Protams, mums ir jābūt efektīviem un produktīviem, bet mums ir arī jākoncentrējas uz mūžīgajiem mērķiem. Uzmanieties no laicīgu metožu un terminoloģijas ieviešanas svētajos priesterības pienākumos. Atcerieties, ka racionālas problēmas risināšanas metodes, lai gan tās var būt noderīgas, nebūs pietiekamas valstības darbā. Dieva darbs ir jāpaveic ar ticību, lūgšanu un Garu, „un ja tas ir kādā citādā veidā, tas nav no Dieva” (M&D 50:18).³⁴

Šīs baznīcas kopīgais nodoms ir pilnveidot vīriešus un sievietes, kas kļūs dievišķi savā attieksmē, īpašībās un ideālos.³⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Bensons mācīja, ka vadītājiem ir jārāda taisnīgs piemērs (skat. 1. sadaļu). Kāpēc piemēram ir tik spēcīga ietekme? Kā jūs ir ietekmējuši vadītāju taisnīgie piemēri?
Studējiet labu vadītāju īpašības, kas paskaidrotas 2. sadaļā. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki „atsaucas [šādai] vadībai”? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai attīstītu šādas īpašības.
Prezidents Bensons mācīja, ka baznīcas vadītājiem vajadzētu ievērot Glābēja piemēru, kā nodot pilnvaras (skat. 3. sadaļu). Kā pilnvaru nodošana palīdz celt Dieva valstību? Kā jūs esat guvuši labumu no jums pilnvarotajiem pienākumiem?
Kā mūsu kalpošana baznīcā var mainīties, atceroties, ka „šis ir Tā Kunga darbs” un ka „mēs strādājam ar Viņa bērniem”? (Skat. 4. sadaļu.) Ko jūs esat piedzīvojuši, kad esat rīkojušies kā darbarīki Tā Kunga rokās, lai palīdzētu citiem cilvēkiem?

Saistītās rakstvietas

2. Mozus 18:13–26; Mateja 5:13–16; Lūkas 22:31–32; Almas 17:1–11; M&D 38:23–27

Ieteikums skolotājam

„Cilvēki ir aizkustināti, kad saņem atzinību par viņu ieguldījumu. Jūs varētu īpaši pievērst uzmanību, lai pateiktos par katra cilvēka komentāru, un, ja iespējams, komentārus padarīt par daļu no stundas diskusijām” (Teaching, No Greater Call [1999], 35–36).