2. nodaļa

Lūdz vienmēr

„Es vēlos pazemīgi mudināt visus … uzturēt ciešu saziņu ar savu Debesu Tēvu caur lūgšanu.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

„No visiem ieteikumiem, kurus esmu saņēmis sava mūža garumā, visaugstāk esmu vērtējis ieteikumu paļauties uz lūgšanu,” teicis prezidents Ezra Tafts Bensons. „Tā ir kļuvusi par daļu no manas būtības, par enkuru, neizsīkstošu spēka avotu un pamatu manām zināšanām par visu dievišķo.

„Paturi prātā — lai ko tu darītu, lai kur tu būtu, tu nekad neesi viens,” — šādu padomu man bērnībā mēdza dot mans tēvs. „Mūsu Debesu Tēvs vienmēr ir līdzās. Tu vari vērsties pie Viņa un saņemt palīdzību caur lūgšanu.” Es esmu pārliecinājies, ka tā ir patiesība. Paldies Dievam, mēs varam vērsties pie Viņa un saņemt šo neredzamo spēku, bez kura neviens cilvēks nespētu paveikt to labāko.”¹

Prezidents Bensons klausīja šim padomam visās savas dzīves jomās. Tiekot iecelts par ASV lauksaimniecības ministru, viņš „rūpīgi, ar lūgšanu” izvēlējās cilvēkus, ar kuriem strādāt komandā, „lūdzot, lai Dievs [viņam] dāvātu sapratnes dāvanu”.² Pirmajā tikšanās reizē viņš pavaicāja, „vai nevienam nav iebildumu uzsākt kopīgās tikšanās ar lūgšanu. Neviens neiebilda. Un tā aizsākās paradums, kuru [viņš] turpināja veselus astoņus gadus. Viņš aicināja, lai katrs no darbiniekiem pa kārtai teiktu sākuma lūgšanu”.³ Viņa kolēģi sāka novērtēt šo kārtību, kaut arī sākumā, iespējams, tādēļ jutās neērti. Viens no darbiniekiem vēlāk atzina, ka daži no vīriem nebija lūguši balsī kopš bērnu dienām. „Mēs stomījāmies un centāmies atrast vārdus,” viņš teica, „bet mūsu priekšnieks [prezidents Bensons] nekad neizrādīja, ka būtu ko manījis. Un pēc dažiem mēģinājumiem neviens vairs nesatraucās. Vai tas palīdzēja? Nu, es teiktu, ka, iesākot tikšanos šādi, cilvēki vairs nejūtas tik vareni, lai paliktu tikai pie sava viedokļa. Viņi diezgan ātri vienojas par to, kas būtu darāms ikvienā situācijā.”⁴

Arī prezidenta Bensona kolēģi Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvorumā guva labumu no viņa nodošanās lūgšanai. Prezidents Gordons B. Hinklijs, kurš kalpoja par prezidenta Bensona pirmo padomnieku Augstākajā prezidijā, teica:

„Esmu meties ceļos kopā ar viņu un dzirdējis, kā viņš lūdz.

Viņa lūgšanas allaž bija interesantas. Tās gandrīz bez izņēmuma galvenokārt sastāvēja no pateicības paušanas. Viņš lūdza ļoti maz. Viņš pateicās par ļoti daudzām lietām.

Viņš pateicās Tam Kungam par dzīvi, par ģimeni, par evaņģēliju, par ticību, par saulesgaismu un lietu, par dabas veltēm un cilvēku dabisko tieksmi pēc mīlestības un brīvības. Viņš pateicās Dievam par draugiem un darbabiedriem. Viņš pauda mīlestību pret Glābēju un pateicību par Viņa Izpirkšanas upuri. Viņš pateicās Tam Kungam par iespēju kalpot cilvēkiem.”⁵

Prezidents Bensons ar sievu Floru iekārtoja mājas, kur ikviens lūdza — gan personīgi, gan kopā ar pārējiem. Viņu dēls Marks stāsta: „Kad tēvs nometās ceļos, lai lūgtu, viņš nesteidzās. Viņš tiešām runāja no sirds. Visiem bija pilnīgi un nepārprotami skaidrs, ka viņš sarunājas ar mūsu Tēvu debesīs.”⁶ Prezidents un māsa Bensone mācīja saviem bērniem lūgt pēc personīgās vadības un spēka, kā arī lūgt citam par citu. Kāda ģimenes draudzene pamanīja, cik ļoti šī mācība viņus ietekmējusi, kopā ar Bensoniem apmeklējot kādu vispārējās konferences sesiju. Viņa raksta:

„Kādā aprīļa dienā … es atklāju vienu no mūsu Augstākā pilnvarotā spēka avotiem.

Es sēdēju līdzās sešiem eldera Ezras Tafta Bensona bērniem, — viena no viņa meitām bija mana koledžas istabiņas biedrene. Kad prezidents [Deivids O.] Makejs piecēlās un pieteica nākamo runātāju, mana interese pieauga. Es cieņpilni noskatījos, kā elders Bensons, ar kuru vēl nebiju tikusies, dodas pie mikrofona. Viņš bija ražens vīrs — krietni virs sešām pēdām. Viņš bija … starptautiski zināms kā Amerikas Savienoto Valstu lauksaimniecības ministrs un Tā Kunga īpašais liecinieks — vīrs, kurš šķita rāms un pārliecināts, kurš bija uzrunājis cilvēkus visā pasaulē. Pēkšņi kāda roka pieskārās manējai. Maza meitenīte paliecās uz manu pusi un steigšus pačukstēja: „Lūdz par tēti!”

Nedaudz pārsteigta, nodomāju: „Šī ziņa tiek nodota uz priekšu pa šo rindu, un man tā jānodod tālāk. Vai man teikt: „Lūdz par elderu Bensonu!”? Vai man teikt: „Tev jālūdz par savu tēvu.”? Jūtot, ka steidzami jārīkojas, es paliecos uz priekšu un pačukstēju vienkārši: „Lūdz par tēti!”

Noskatījos, kā šis čuksts tiek nodots tālāk pa rindu līdz vietai, kur sēdēja māsa Bensone, kuras galva jau bija noliekta lūgšanā. …

Gadiem ejot, vispārējām konferencēm nākot un ejot, katru reizi, kad prezidents Bensons ceļas kājās, lai runātu, es nodomāju: „Viņa bērni dažādās kontinenta malās šobrīd vienojas lūgšanā par savu tēvu.”⁷

„Ja vēlamies kļūt svētāki — iegūt lielāku labvēlību Dieva acīs —, nekas nespēj aizstāt lūgšanu.”

Ezras Tafta Bensona mācības

Jēzus Kristus ir mācījis, ka mums vajadzētu lūgt vienmēr.

Kalpojot uz šīs Zemes, Jēzus mācīja mums, kā lūgt:

„Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” (Mateja 6:9–13.)

Vēlāk Viņš norādīja: „[Cilvēkiem] aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” (Lūkas 18:1.)

„Esiet modrīgi un lūdziet Dievu,” Viņš teica, „ka jūs neiekrītat kārdināšanā.” (Mateja 26:41.)

Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Viņš mudina: „Lūdz vienmēr, lai ļaunajam nebūtu varas pār tevi un vara izstumt tevi no tavas vietas.” (M&D 93:49.)

Glābējs ir pasludinājis Džozefam Smitam: „Un nekā cilvēks neaizvaino Dievu, jeb ne pret vienu Viņa dusmas nav iedegušās, kā vien pret tiem, kas neatzīst Viņa roku visās lietās un neklausa Viņa pavēlēm.” (M&D 59:21.)

Mums ir Tā Kunga norādījumi, kurus Viņš deva pēc augšāmcelšanās, kalpojot starp nefijiešu ļaudīm Rietumu puslodē: „Jums jābūt modriem un vienmēr jālūdz, lai jūs netiktu velna sakārdināti un viņš jūs neaizvestu gūstā. …

Jums ir jābūt modriem un vienmēr jālūdz, lai jūs nekristu kārdinājumā, jo Sātans grib jūs iegūt, lai viņš varētu sijāt jūs kā kviešus.

Tādēļ jums vienmēr būs lūgt Tēvu Manā Vārdā;

un visu, ko jūs lūgsit Tēvam Manā Vārdā, kas ir taisnīgi, ticot, ka jūs saņemsit, lūk, tas jums taps dots.” (3. Nefija 18:15, 18–20.)⁸

Ja vēlamies kļūt svētāki — iegūt lielāku labvēlību Dieva acīs —, nekas nespēj aizstāt lūgšanu. Un tādēļ es dedzīgi lūdzu, lai jūs ierādītu lūgšanai — dienišķajai lūgšanai, klusajai lūgšanai — vissvarīgāko vietu savā dzīvē. Lai bez tās nepaietu ne diena. Saziņa ar Visvareno ir bijusi spēka, iedvesmas un apgaismības avots tiem vīriešiem un sievietēm, kuri cilvēces vēstures gaitā veidojuši atsevišķu cilvēku un valstu likteņus, ietekmējot tos uz labu.⁹

Ģimenes, kuras kopīgi lūdz, tiek svētītas ar ciešākām mīlestības saitēm un debesu mieru.

Tas Kungs norāda, ka vecāki ir atbildīgi par to, lai mācītu saviem bērniem lūgt [skat. M&D 68:28]. Tas neattiecas tikai uz personīgajām lūgšanām. Esmu pārliecināts, ka tas nozīmē mācīt, rādot piemēru ģimenes lūgšanā. Mums ir nepieciešama tā svētījošā ietekme, kas izriet no dievbijības izpausmes mājas dzīvē — ģimenes lūgšanas.¹⁰

Mums jāmetas ceļos kopā ar ģimeni, vienojoties ģimenes lūgšanā gan vakaros, gan no rīta. Ar dažiem papildus vārdiem, kas teikti, svētot maltīti, un dažkārt jau kļūst par ieradumu, nepietiks. Mums jāmetas ceļos, lai lūgtu un paustu pateicību.¹¹

Lūgšana ir bijusi un vēl joprojām kalpo par mūsu enkuru un nezūdošo spēka avotu, kas vada mūs visās mūsu ģimenes nodarbēs. Es atceros, kā metos ceļos pie mūsu bērniņu gultām, palīdzot viņiem teikt lūgšanas, kamēr viņi vēl bija maziņi, un vēlāk skatījos, kā vecākie brāļi un māsas palīdz jaunākajiem. Mēs lūdzām kopā ar ģimeni katru rītu un vakaru, dodot bērniem iespēju lūgt un visi kopā lūdzot par konkrētām problēmām. Mēs, piemēram, pieminējām savās ģimenes lūgšanās bērnus, kuriem bija jāpilda uzdevumi [baznīcā]. … Mēs lūdzām pēc palīdzības, kad kādam no bērniem bija gaidāms sarežģīts vidusskolas eksāmens. Mēs īpaši pieminējām ģimenes locekļus, [kuru nebija] klāt. … Tas, ka savās ģimenes lūgšanās pieminējām konkrētas lietas, dāvāja pārliecību, paļāvību un spēku ģimenes locekļiem, kuri saskārās ar sarežģītām problēmām un uzdevumiem.¹²

„Mums ir nepieciešama tā svētījošā ietekme, kas izriet no … ģimenes lūgšanas.”

Visas dienišķās nesaskaņas un aizkaitinājums pagaist, kopā ar ģimeni vēršoties pie debesu troņa. Cilvēki kļūst vienotāki. Mīlestības un pieķeršanās saites kļūst ciešākas, un viņu sirdīs ie-plūst debesu miers.

Šādās mājās saimes locekļi katru rītu un vakaru saka klusas lūgšanas. Personīgās un ģimenes problēmas tiek risinātas apzinīgi, pēc tam, kad piesaukta debesu labvēlība. Pateicoties dalībai šādos ģimenes svētbrīžos, jauniešu sirdis atbrīvojas no ļauniem nodomiem, pirms viņi dodas vakara izklaidēs. Šie [jaunieši] varēs ietekmēt un atturēt savus biedrus no vilinošiem kārdinājumiem. Vecāki, kuri ieskauj savus bērnus dienišķas pielūgsmes attīrošajā ietekmē, pastiprina savu māju aizsardzību.¹³

Mēs varam pilnveidot savu saziņu ar Debesu Tēvu.

Šeit sniegti pieci ieteikumi, kā pilnveidot saziņu ar Debesu Tēvu:

1. Mums vajadzētu lūgt bieži. Mums vajadzētu pavadīt laiku vienatnē ar Debesu Tēvu vismaz divreiz vai tīsreiz dienā — „rītā, pusdienā un vakarā” —, kā norādīts Svētajos Rakstos (Almas 34:21). Papildus tam, mums ir teikts, lai mēs lūgtu vienmēr (skat. 2. Nefija 32:9; M&D 88:126). Tas nozīmē, ka mūsu sirdīm vajadzētu būt lūgšanu pilnām, nepārtraukti vēršoties lūgšanā pie mūsu Debesu Tēva (skat. Almas 34:27).

2. Mums vajadzētu sameklēt piemērotu vietu, kur meditēt un lūgt. Mums ir ieteikts, ka par šādu vietu vajadzētu kļūt „[mūsu] kambariem, [mūsu] slēptuvēm un [mūsu] tuksnešiem” (Almas 34:26). Tas nozīmē, ka tai vajadzētu būt nošķirtai vietai, kur nekas nenovērš mūsu uzmanību (skat. 3. Nefija 13:5–6).

3. Mums vajadzētu sagatavoties lūgšanai. Ja mums negribas lūgt, mums vajadzētu lūgt, līdz sākam to vēlēties. Mums vajadzētu būt pazemīgiem (skat. M&D 112:10). Mums vajadzētu lūgt pēc piedošanas un žēlastības (skat. Almas 34:17–18). Mums jāpiedod ikvienam, pret kuru mums ir sliktas jūtas (skat. Marka 11:25). Taču Svētie Raksti brīdina, ka mūsu lūgšanas būs veltas, ja „[novērsīsimies] no trūcīgā un kailā, un [neapmeklēsim] slimo un nomocīto, un ja [nedosim] no savas mantas” (Almas 34:28).

4. Mūsu lūgšanām vajadzētu būt jēgpilnām un dotajai situācijai atbilstošām. Mums vajadzētu atturēties no vēlmes ikreiz lūgšanā izmantot vienas un tās pašas frāzes. Ikviens no mums justos aizvainots, ja draugs katru dienu teiktu vienu un to pašu, uztverot sarunu ar mums par pienākumu un nespējot vien sagaidīt, kad tā beigsies, lai varētu ieslēgt televīziju un aizmirst par mums. …

Par ko mums vajadzētu lūgt? Mums vajadzētu lūgt par savu darbu, par aizsardzību no velna un mūsu ienaidnieku varas, par savu lab-klājību un par apkārtējo cilvēku labklājību. Mums vajadzētu apspriesties ar To Kungu par visiem saviem lēmumiem un nodarbēm (skat. Almas 37:36–37). Mums vajadzētu būt pietiekami pateicīgiem, lai paustu pateicību par visu, kas mums dots (skat. M&D 59:21). Mums vajadzētu atzīt Viņa roku visas lietās. Nepateicība ir viens no mūsu lielākajiem grēkiem.

Tas Kungs ir pasludinājis caur mūsdienu atklāsmi: „Un tas, kurš pieņem visu ar pateicību, tiks darīts godības pilns; un šīs zemes lietas tiks piemestas, jā, pat simtkārt vairāk.” (M&D 78:19.)

Mums vajadzētu lūgt pēc tā, kas mums vajadzīgs, piesargājoties, lai neprasītu to, kas mums var kaitēt (skat. Jēkaba v. 4:3). Mums vajadzētu lūgt spēku, lai mēs varētu pārvarēt savas problēmas (skat. Almas 31:31–33). Mums vajadzētu lūgt, lai Dievs dāvā iedvesmu un labklājību baznīcas prezidentam, Augstākajiem pilnvarotajiem, mūsu staba prezidentam, mūsu bīskapam, mūsu kvoruma prezidentam, mūsu mājskolotājiem, ģimenes locekļiem un laicīgajiem vadītājiem. Šajā ziņā varētu tik doti vēl citi ieteikumi, taču ar Svētā Gara spēku mēs zināsim, par ko mums vajag lūgt (skat. Romiešiem 8:26–27).

5. Ja esam kaut ko savā lūgšanā prasījuši, mums ir pienākums rīkoties, lai tas varētu īstenoties. Mums vajadzētu ieklausīties. Var gadīties, ka Tas Kungs vēlas dot mums padomu, kamēr esam uz ceļiem.¹⁴

Dievs gādā par mums un ir gatavs atbildēt uz mūsu lūgšanām, ja vien mēs uz Viņu paļaujamies un rīkojamies pareizi.

Lūgšanām ir spēks. Caur lūgšanu ir iespējams pilnīgi viss. Pateicoties lūgšanai, atvērās debesis šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Pateicoties četrpadsmit gadīga zēna lūgšanai, Svētajā birzī aizsākās jauns evaņģēlija atklāšanas laikmets un parādījās vīzija, kurā zēns, Džozefs, skatīja godības pilnas debesu būtnes — Tēvu un Dēlu [skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:11–17].¹⁵

Es liecinu, mani brāļi un māsas, un draugi, ka Dievs tik tiešām dzird lūgšanas un atbild uz tām. Es nekad par to neesmu šaubījies. Jau kopš mazotnes, kad pirmoreiz mācījos lūgt pie mātes ceļiem, kā jaunietis savos pusaugu gados, kā misionārs svešās zemēs, kā tēvs, kā baznīcas vadītājs un valsts ierēdnis — es pavisam noteikti zinu, ka vīrieši un sievietes var pazemīgi, caur lūgšanu vērsties pie Neredzamā Spēka un gūt atbildes. Cilvēks nekad nav viens jeb, pareizāk sakot, viņam nav jābūt vienam. Lūgšana atvērs durvis, lūgšana novāks šķēršļus, lūgšana mazinās spriedzi, lūgšana sniegs iekšēju mieru un mierinājumu spriedzes, stresa un grūtību brīžos. Paldies Dievam par lūgšanu!¹⁶

Pat pārbaudījumu un satraukumu stundā mēs varam tuvoties Tam Kungam, lai sajustu Viņa ietekmi un atbalstošo spēku, — mēs nekad neesam vieni, ja vien pazemīgi nākam Visvarenā priekšā. Es esmu pateicīgs par šo liecību, par šo pārliecību.¹⁷

Pateicoties personīgajai pieredzei, es zinu, cik efektīva un iedarbīga ir lūgšana. …

1946. gadā prezidents Džordžs Alberts Smits sūtīja mani uz kara sagrauto Eiropu, lai atjaunotu mūsu misijas no Norvēģijas līdz pat Dienvidāfrikai un iedibinātu programmu humānās palīdzības sadalei.

Mēs izveidojām galveno mītni Londonā. Pēc tam norunājām vairākas tikšanās ar šī kontinenta militārpersonām. Viens no pirmajiem, kuru vēlējos satikt, bija Amerikas militāro spēku virspavēlnieks Eiropā. Viņš bija nosūtīts uz Frankfurti, Vācijā.

Ierodoties Frankfurtē, mēs ar pārinieku devāmies norunāt tikšanos ar ģenerāli. Atbildīgais virsnieks teica: „Kungi, jums nebūs iespējas satikt ģenerāli, vismaz tuvāko trīs dienu laikā ne. Viņš ir ļoti aizņemts, un viņa plānotājs ir pilns.”

Es viņam teicu: „Mums ir ļoti svarīgi viņu satikt, bet mēs nevaram tik ilgi gaidīt. Mūs rīt gaida Berlīnē.”

„Man žēl,” viņš atbildēja.

Mēs izgājām no ēkas, devāmies uz savu mašīnu, noņēmām cepures un vienojāmies lūgšanā. Tad mēs atkal devāmies uz ēku, atbildīgajā postenī sastopot citu virsnieku. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, un mēs tikām pie ģenerāļa. Mēs tikām lūguši, lai varētu sastapt viņu un mīkstināt viņa sirdi, zinot, ka tolaik visām, no jebkura avota sūtītajām humānās palīdzības precēm bija jātiek nodotām militārpersonu rokās, lai tās varētu tikt izdalītas. Mūsu mērķis, kā mēs to izskaidrojām ģenerālim, bija pašiem izdalīt savas preces, caur saviem pašu kanāliem nododot tās saviem pašu cilvēkiem, kā arī ziedot vispārējai bērnu ēdināšanai.

Mēs paskaidrojām, kas ir labklājības programma un kā tā darbojas. Visbeidzot viņš teica: „Labi, kungi, dodieties un pakojiet savas preces, un līdz laikam, kamēr jūs to darīsiet, mūsu politika, iespējams, mainīsies.” Mēs teicām: „Ģenerāli, mūsu preces jau ir savāktas, tās allaž ir gatavībā. Divdesmit četru stundu laikā, pēc tam, kad nosūtīsim ziņu baznīcas Augstākajam prezidijam Soltleiksitijā, uz Vāciju izbrauks precēm piekrautas mašīnas. Mums ir daudz noliktavu, piepildītu ar pirmās nepieciešamības precēm.”

Tad viņš atbildēja: „Nekad neesmu dzirdējis par cilvēkiem, kuriem būtu tāda vīzija.” Viņa sirds tika mīkstināta, kā tikām lūguši. Pirms iziešanas no viņa biroja mums tika izsniegta rakstiska pilnvara pašiem izdalīt savas preces, caur saviem pašu kanāliem nododot tās saviem pašu cilvēkiem.

Elders Ezra Tafts Bensons un viņa pārinieki lūdza pēc vadības, sniedzot palīdzību Eiropai pēc Otrā pasaules kara.

Ir tik mierinoši apzināties, ka Dievs par mums gādā un ir gatavs atbildēt, ja vien mēs Viņam uzticamies un rīkojamies pareizi. Bailēm nav vietas starp vīriešiem un sievietēm, kuri paļaujas uz Visvareno un nevilcinās pazemīgi nākt Viņa priekšā, caur lūgšanu meklējot dievišķu vadību. Kaut arī pret mums var tikt vērstas vajāšanas un mūs var piemeklēt neveiksmes, caur lūgšanu mēs varam atgūt pārliecību, jo Dievs sniegs mieru mūsu dvēselēm. Šis miers, šis rāmais gars ir lielākā svētība mūsu dzīvē.

Zēna gados, kā Ārona priesterības nesējs, iemācījos šo mazo dzejolīti par lūgšanu. Kopš tā laika tas palicis man prātā:

Nav skaidrs man, kā notiek tas,
Bet uzklausa Dievs lūgšanas.
Kā Rakstos varam lasīt mēs — 
Viņš lūgsnām vienmēr atbildēs.
Kad iegūšu es to, kas lūgts?
Vai tas pēc mana prāta būs?
Es nezinu, bet gaidīšu,
Jo lūgto vienmēr saņemšu.
Par manu prātu pārāka
Ir Dieva griba — varenā.
Es zinu, — dos Viņš mīloši
Man svētīgāko atbildi.

… Es liecinu jums, mani mīļotie brāli un māsas, ka Dievs dzīvo. Viņš nav miris. … Es liecinu, ka debesīs ir Dievs, kurš mūs uzklausa un atbild uz mūsu lūgšanām. Es zinu, ka tā ir patiesība. Es vēlos pazemīgi mudināt visus … uzturēt ciešu saziņu ar savu Debesu Tēvu caur lūgšanu. Nekad vēl šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā nav bijusi lielāka vajadzība pēc lūgšanas kā tagad. Es sirsnīgi lūdzu, kaut mēs pastāvīgi paļautos uz savu Debesu Tēvu un apzinīgi censtos pilnveidot savu saziņu ar Viņu.¹⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Bensons ir teicis, ka nevajadzētu paiet ne dienai bez personīgās lūgšanas (skat. 1. sadaļu). Kādas svētības jūs esat saņēmuši, pateicoties personīgajai lūgšanai?
2. sadaļā prezidents Bensons min vairākas svētības, ko iegūst ģimenes, kuras regulāri notur ģimenes lūgšanas. Vai jūs esat pieredzējuši, kā īstenojas šīs svētības, lūdzot kopā ar savu ģimeni? Miniet piemērus! Kā mēs varam padarīt ģimenes lūgšanu par prioritāti?
Padomājiet par prezidenta Bensona ieteikumiem 3. sadaļā. Kā katrs no tiem var mums palīdzēt „pilnveidot savu saziņu ar Debesu Tēvu”? Padomājiet, ko jūs darīsit, lai sekotu šim padomam.
Kā 4. sadaļā minētie prezidenta Bensona vārdi var palīdzēt cilvēkam, kurš apšauba lūgšanu spēku? Kādu liecību jūs varat sniegt, papildus prezidenta Bensona teiktajam?

Saistītās rakstvietas

Jēkaba v. 1:5–6; Ēnosa 1:1–8; 3. Nefija 14:7–8; M&D 10:5; 19:38; 88:63.

Ieteikums studijām

Princips ir patiesība, kas nosaka mūsu lēmumus un rīcību. „Lasot, pavaicājiet sev: „Kāds evaņģēlija princips tiek mācīts šajā rakstvietā? Kā es varētu to pielietot savā dzīvē?”” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 17. lpp.)