11. nodaļa

Tagadējā pravieša vārdu uzklausīšana

„Vissvarīgākais pravietis, ciktāl tas attiecas uz mums, ir tas, kurš dzīvo mūsu dienās.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Kādu vakaru, kad Ezra Tafts Bensons bija 15 gadus vecs, viņš sēdēja pie vakariņu galda ar savu ģimeni un klausījās savu tēvu lasām vēstuli no prezidenta Džozefa F. Smita un viņa padomniekiem Augstākajā prezidijā. Vēstulē bija šādi vārdi: „Mēs iesakām un mudinām visā baznīcā sākt rīkot „mājvakaru”, kurā tēvi un mātes varētu sapulcināt savus zēnus un meitenes savās mājās un mācīt viņiem Tā Kunga vārdu. … Ja svētie paklausīs šim padomam, mēs apsolām, ka nāks lielas svētības. Stiprināsies mīlestība mājās un paklausība vecākiem. Israēla jauniešu sirdīs stiprināsies ticība, un viņi gūs spēku cīnīties pret ļaunām ietekmēm un kārdinājumiem, kas viņus ielenc.”¹

Prezidents Bensons vēlāk atminējās: „Kad [mans tēvs] bija izlasījis vēstuli, viņš teica: „Augstākais prezidijs ir runājis, un tas ir Tā Kunga vārds mums!” Kopš tā laika mēs centīgi noturējām ģimenes mājvakarus manās bērnības dienu mājās.”²

Kad prezidentam Bensonam bija sava ģimene, viņš ar sievu turpināja šo tradīciju, ko bija iemācījies no saviem vecākiem. Viņš teica: „Es liecinu no pieredzes [savu vecāku mājās] un no savas ģimenes vakaru pieredzes savās mājās, ka šādi ir iespējams gūt lielas garīgas svētības.”³

1947. gadā Augstākais prezidijs norādīja baznīcas locekļiem atjaunot savus pūliņus mājvakaru noturēšanā. Prezidents Bensons, toreiz būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, uzsvēra šo tēmu vispārējās konferences uzrunā. Viņš liecināja par ģimeni kā par „dievišķu organizāciju”,⁴ un viņš atgādināja svētajiem par svētībām, kas ienāks viņu dzīvē, ja viņi sekos pravieša padomam — stiprināt savas ģimenes un noturēt mājvakarus. Viņš liecināja: „Mūsu laime šajā dzīvē un nākamajā dzīvē ir saistīta ar to, cik sekmīgi mēs pildām šo diženo pienākumu. Tas ir pelnījis, mani brāļi un māsas, mūsu lūgšanu pilno plānošanu un uzmanību, un es jūtos pārliecināts savā sirdī, ka tad, ja paklausīsim šim, tāpat kā visiem citiem padomiem, ko devis baznīcas prezidijs, mēs gūsim lielas svētības un lielu prieku un gandarījumu.”⁵

Pieredzējis svētības, kas nāk no Tā Kunga izraudzīto kalpu padomu uzklausīšanas, Ezra Tafts Bensons bieži mudināja pēdējo dienu svētos nenovērst acis no dzīvā pravieša. Viņš drosmīgi liecināja par katra baznīcas prezidenta, ar kuru bija kalpojis, dievišķo aicinājumu.⁶ Kad prezidents Spensers V. Kimbals, kurš tika ordinēts par apustuli vienā dienā ar prezidentu Bensonu, sniedza savu pirmo runu, esot baznīcas prezidents, kādai baznīcas vadītāju grupai, prezidents Bensons „piecēlās kājās un saviļņotā balsī pēc būtības teica, atbalsojot visu klātesošo sajūtas: „Prezident Kimbal, visus šos gadus šajās sapulcēs mēs nekad neesam dzirdējuši tādu runu, kādu tu tikko sniedzi. Patiesi Israēlā ir pravietis.””⁷ Un, kad šis dievišķais aicinājums nāca pie prezidenta Bensona pēc prezidenta Kimbala nāves, viņš to pieņēma ar pazemību un apņēmību. Viņš teica: „Mana sieva, Flora, un es esam nepārtraukti lūguši, lai prezidenta Kimbala dienas varētu tikt paildzinātas uz šīs Zemes un lai vēl viens brīnums tiktu paveikts viņa labā. Tagad, kad Tas Kungs ir runājis, mēs darīsim to labāko, ko spējam, saskaņā ar Viņa vadošajiem norādījumiem, lai turpinātu Dieva darbu uz Zemes.”⁸

Mūsdienās pēdējo dienu svētie pulcējas Konferenču centrā un visā pasaulē, lai klausītos dzīvajā pravietī.

Ezras Tafta Bensona mācības

Baznīcas prezidents ir Tā Kunga gribas paudējs uz Zemes.

Mācieties paturēt acīs pravieti. Viņš ir Tā Kunga gribas paudējs un vienīgais cilvēks, kurš var runāt Tā Kunga vietā mūsdienās. Piešķiriet prioritāti viņa iedvesmotajam padomam. Lai viņa iedvesmotie vārdi ir par pamatu visu mazāku autoritāšu padomu izvērtēšanai. Tad dzīvojiet ar pastāvīgu Svētā Gara ietekmi, lai jūs varētu zināt patiesību par visu.⁹

Tā Kunga gribas paudējs un pravietis uz Zemes šodien saņēma pilnvaras caur praviešu līniju, kas stiepjas līdz Džozefam Smitam, kuru ordinēja Pēteris, Jēkabs un Jānis, kurus ordinēja Kristus, kurš bija un ir baznīcas galva, šīs Zemes Radītājs un Dievs, kura priekšā visiem cilvēkiem būs jānes atbildība.¹⁰

Šī baznīca netiek vadīta ar cilvēku gudrību. Es to zinu. Visuvarenais Dievs vada Savu baznīcu ar Savu spēku un ietekmi.¹¹

Dzīvais pravietis ir mums vissvarīgākais pravietis.

Dievs zina visas lietas — galu jau no paša sākuma, un neviens cilvēks nekļūst par Jēzus Kristus baznīcas prezidentu nejauši vai paliek šajā amatā gadījuma pēc, vai tiek paņemts mājās nejaušības pēc.

Vissvarīgākais pravietis, ciktāl tas attiecas uz mums, ir tas, kurš dzīvo mūsu dienās. Tas ir pravietis, kuram ir šodienas norādījumi no Dieva. Dieva atklāsmēs Ādamam nebija norādījumu Noam, kā uzbūvēt šķirstu. Katrai paaudzei ir nepieciešami senie Svētie Raksti, kā arī tagadējie Svētie Raksti no dzīvā pravieša. Tādējādi Tā Kunga gribas paudēja visjaunāko iedvesmoto vārdu lasīšanai un apdomāšanai ir vislielākā nozīme jums. Tādēļ ir būtiski, lai jums būtu pieeja viņa vārdiem un jūs tos uzmanīgi lasītu. …

Patiesi, pateicamies par pravieti, ko sūti dienās pēdējās šai pasaulei [skat. Garīgās dziesmas, nr. 10].¹²

Sargieties no tiem, kas nostāda mirušos praviešus augstāk par dzīvajiem, jo dzīvajiem praviešiem vienmēr ir priekšroka.¹³

Katrs baznīcas prezidents ir vienreizēji izvēlēts tam laikam un situācijai, kurā viņš bija vajadzīgs pasaulei un baznīcai. Viņi visi bija „vajadzīgi un nozīmīgi savā laikā”, kā mēs esam to pieredzējuši prezidenta Spensera V. Kimbala dzīvē. Apdomājiet šīs pirmsordinācijas un sagatavošanas brīnumu! Lai arī prezidents Kimbals tika aicināts un viņam tika piešķirtas atslēgas daudzus gadus pirms tam, kad pravieša mantija nāca pār viņu, viņš vienmēr bija īstais cilvēks īstajā vietā savā laikā. Šīs brīnums vien ir viena no šīs baznīcas dievišķuma iezīmēm.¹⁴

Ļaujiet man pavaicāt, vai mums ir vajadzīgs patiess Tā Kunga pravietis un Zemes šodien? Vai cilvēkiem Noas dienās bija vajadzīgs pravietis, lai brīdinātu viņus gan garīgi, gan laicīgi? Ja kāds cilvēks būtu atteicies sekot Noam, vai viņš būtu izglābies no plūdiem? Tomēr Bībelē ir teikts, ka pēdējās dienās, kurās mēs dzīvojam, cilvēku ļaundarība līdzināsies cilvēku ļaundarībai Noas dienās, kad Dievs attīrīja Zemi ar plūdiem [skat. Mateja 24:37–39]. Vai jūs domājat, ka mums ir vajadzīgs pravietis šodien, lai brīdinātu mūs un sagatavotu mūs tīrīšanai, ko Dievs ir solījis, — šoreiz ar uguni?¹⁵

Ja mēs vēlamies zināt, kādā stāvoklī esam Tā Kunga priekšā, tad pajautāsim sev, kādā stāvoklī esam Viņa mirstīgā kapteiņa priekšā, cik lielā harmonijā mūsu dzīves ir ar Tā Kunga svaidīto — dzīvo pravieti — baznīcas prezidentu un Augstākā prezidija kvorumu.¹⁶

Kā baznīcas prezidents, Ezra Tafts Bensons runāja ar lielu mīlestību un neatlaidību.

Dzīvais pravietis stāsta mums to, kas mums ir jāzina, un ne vienmēr to, ko vēlamies dzirdēt.

Patiesu pravieti raksturojoša iezīme ir tā, ka viņš paziņo vēstījumu no Dieva. Viņš neatvainojas par vēstījumu, ne arī viņš baidās no jebkādām sociālām sekām, kas varētu novest pie izsmiekla un vajāšanām.¹⁷

Dažreiz ir tādi cilvēki, kas uzskata, ka viņu laicīgās zināšanas par kādu tēmu ir pārākas par debesu zināšanām, ko Dievs dod Savam pravietim par to pašu tēmu. Viņi uzskata, ka pravietim ir jābūt tādiem pašiem laicīgiem diplomiem vai apmācībai, kādu ir saņēmuši šie cilvēki, pirms viņi pieņems jebko, ko pravietis varētu teikt un kas būtu pretrunā ar viņu laicīgo izglītību. Cik daudz laicīgās izglītības bija Džozefam Smitam? Tomēr viņš deva atklāsmes par visdažādākajām tēmām. … Mēs mudinām cilvēkus iegūt laicīgās zināšanas daudzās jomās, taču atcerieties, ja jebkad parādās pretrunas starp laicīgajām zināšanām un pravieša vārdiem, palieciet pie pravieša vārdiem, un jūs tiksiet par to svētīti, un laiks rādīs, ka esat rīkojušies pareizi.

… Pravietim nav jāsaka: „Tā saka Tas Kungs,” lai dotu mums Svētos Rakstus.

Daži cilvēki mēdz strīdēties par vārdiem. Viņi varētu teikt, ka pravietis ir devis mums padomu, taču mums nav pienākuma sekot tam, ja vien viņš nepasaka, ka tas ir bauslis. Taču Tas Kungs saka par pravieti: „Tu pievērsīsi vērību visiem viņa vārdiem un pavēlēm, ko viņš dos jums.” (M&D 21:4.)

… Pravietis mums saka to, kas mums ir jāzina, ne vienmēr to, ko vēlamies zināt.

„Tu esi pasludinājis mums smagas lietas, smagākas, nekā mēs spējam panest,” žēlojās Nefija brāļi. Taču Nefijs atbildēja viņiem, sakot: „Vainīgie uzskata patiesību par smagu, jo tā iecērtas viņos līdz pašai sirdij.” (1. Nef. 16:1–2.)

Prezidents Harolds B. Lī teica:

„Jums varētu nepatikt tas, ko saka baznīcas vadītājs. Tas varētu būt pretrunā ar jūsu politiskajiem uzskatiem. Tas varētu būt pretrunā ar jūsu sociālajiem uzskatiem. Tas varētu būt par traucēkli dažām jūsu sociālās dzīves aktivitātēm. … Jūsu un mūsu drošība ir atkarīga no tā, vai mēs sekojam pravietim. … Nenovērsīsim acis no baznīcas prezidenta.” (Conference Report, 1970. g. oktobris, 152.–153. lpp.)

Tieši dzīvie pravieši ir tie, kas patiesi liek raizēties pasaulei. „Pat baznīcā,” prezidents Kimbals teica, „daudziem ir tieksme izrotāt vakardienas praviešu kapenes un garīgā ziņā nomētāt akmeņiem dzīvos praviešus.” (Instructor, 95:257.)

Kāpēc? Tāpēc ka dzīvais pravietis runā par to, kas mums ir jāzina tagad, taču pasaulei labpatīk, lai pravieši būtu vai nu miruši, vai raizētos par savām darīšanām. …

Tas, kā mēs atsaucamies uz dzīvā pravieša vārdiem, kad viņš saka mums to, kas mums ir jāzina, taču, ko mēs labāk nevēlētos dzirdēt, ir mūsu uzticamības pārbaude. …

Mācītie cilvēki varētu uzskatīt, ka pravietis ir iedvesmots vienīgi tad, kad piekrīt viņiem, citādi pravietis tikai pauž savu viedokli — runā kā cilvēks. Bagātie varētu uzskatīt, ka viņiem nav nekādas vajadzības pieņemt padomu no vienkārša pravieša. …

… Pravietis nebūs katrā ziņā populārs pasaulē vai pasaulīgu cilvēku vidū.

Pravietim atklājot patiesību, tā sadala cilvēkus. Godīgie sirdī uzklausa viņa vārdus, taču netaisnīgie vai nu ignorē pravieti, vai cīnās pret viņu. Kad pravietis norāda uz pasaules grēkiem, pasaulīgie cilvēki vēlas vai nu aizvērt pravieša muti, vai arī izturēties tā, it kā pravieša vispār nebūtu, nevis nožēlot savus grēkus. Popularitāte nav patiesības mērs. Daudzi pravieši ir tikuši nogalināti vai padzīti. Tuvojoties Tā Kunga Otrajai atnākšanai, jūs varat sagaidīt, ka, pasaules iedzīvotājiem kļūstot bezdievīgākiem, pravietis viņiem kļūs arvien nepopulārāks.¹⁸

Mēs tiksim svētīti, sekojot tagadējam pravietim.

Lai palīdzētu jums pārvarēt kritiskus pārbaudījumus, kas stāv priekšā, es došu jums … svarīgu padomu, kas, ja jūs tam paklausīsiet, kronēs jūs ar Dieva godību un ļaus jums gūt uzvaru, neskatoties uz Sātana trakošanu.

… Baznīcā mēs dziedam garīgo dziesmu „Pateicamies par pravieti” [Garīgās dziesmas, 10. lpp.]. Šis tad ir tas svarīgais padoms — sekojiet pravietim. …

… Pravietis ir vienīgais cilvēks, kurš runā Tā Kunga vietā itin visā.

Mācības un Derību 132. nodaļas 7. pantā Tas Kungs runā par pravieti — prezidentu — un saka:

„Tur nav neviena cita, kā vien viens uz zemes noteiktā laikā, kuram šīs priesterības spēks un atslēgas tiek piešķirtas.”

Tad 21. nodaļas 4.–6. pantā Tas Kungs paziņo:

„Tādēļ, domājot baznīcu, tu pievērsīsi vērību visiem viņa vārdiem un pavēlēm, ko viņš dos jums kā viņš tos saņem, staigādams visā svētumā Manā priekšā;

jo viņa vārdu jūs pieņemsit kā no Manas paša mutes, visā pacietībā un ticībā.

Jo jums tā darot, elles vārtiem nebūs jūs uzvarēt.”¹⁹

Pravietis nekad nenovedīs baznīcu no ceļa.

Prezidents Vilfords Vudrafs paziņoja: „Es saku Israēlam, Tas Kungs nekad nepieļaus, lai es vai jebkurš cits cilvēks, esot baznīcas prezidenta amatā, novestu jūs no ceļa. Tas nav paredzēts programmā. Tas nav Dievam padomā” [skat. Teachings of Presidents of the Church: Wilford Woodruff (2004), 199].

Prezidents Merions G. Romnijs stāsta par kādu atgadījumu no savas dzīves:

„Es atceros pirms daudziem gadiem, kad biju bīskaps, prezidents Hibers Dž. Grants uzrunāja mūsu bīskapiju. Pēc sanāksmes es aizvedu viņu mājās. … Stāvot man blakus, viņš uzlika roku man uz pleca un teica: „Manu zēn, nekad nenovērs acis no baznīcas prezidenta, un, ja viņš tev kādreiz liks darīt kaut ko, kas nebūs pareizi, un tu to izdarīsi, Tas Kungs tevi svētīs par to.” Tad ar dzirksti acīs viņš teica: „Taču tev nav jāuztraucas. Tas Kungs nekad nepieļaus, lai Viņa gribas paudējs novestu Viņa tautu no ceļa.”” (Conference Report, 1960. g. oktobris, 78. lpp.)²⁰

Ir dzirdēts stāsts par Brigamu Jangu, kad viņš brauca cauri kādai apdzīvotai vietai un redzēja vīru būvējam māju, un vienkārši ieteica viņam divkāršot mājas sienu biezumu. Atzīstot prezidentu Jangu par pravieti, šis vīrs izmainīja savus plānus un divkāršoja sienu biezumu. Neilgi pēc tam pilsētu pārņēma plūdi, kas izraisīja lielu postažu, taču šī vīra mājas sienas nesagruva. Liekot savai mājai jumtu, viņu dzirdēja dziedam „Pateicamies par pravieti”.²¹

Kā baznīcas locekļiem, mums nāksies sadurties ar ienaidnieku aci pret aci un uzvarēt, lai spētu droši nokļūt mājās. Mums būs dota iespēja izvēlēties starp pretrunīgiem padomiem. Tādēļ mums ir jāiemācās, — un, jo ātrāk mēs to iemācīsimies, jo labāk —, nenovērst acis no pravieša, baznīcas prezidenta.²²

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Bensons teica: „Mācieties raudzīties pravietī” (1. sadaļa). Ko tas jums nozīmē?
Kādēļ, jūsuprāt, vissvarīgākais pravietis mums ir pašreizējais baznīcas prezidents? (Skat. 2. sadaļu.) Kādu padomu mēs nesen esam saņēmuši no tagadējā pravieša?
Pārskatot 3. sadaļu, padomājiet par gadījumu, kad sekojāt pravieša padomam, pat ja jūs to pilnībā nesapratāt. Ko mēs varam mācīties no šādām pieredzēm?
Apdomājiet „svarīgo padomu”, ko prezidents Bensons dod 4. sadaļā. Kādas svētības jūs esat saņēmuši, paklausot šim svarīgajam padomam?

Saistītās rakstvietas

2. Laiku 20:20; Amosa 3:7; Efeziešiem 2:19–20; 4:11–15; M&D 1:14–16, 37–38; 107:91–92; Ticības apliecinājumi 1:6

Ieteikums skolotājam

„Nebaidieties no klusuma pauzēm. Cilvēkiem bieži vien ir nepieciešams laiks, lai apdomātu jautājumus un atbildētu uz tiem vai lai izteiktu savas sajūtas. Jūs varētu ieturēt pauzi, kad esat uzdevis jautājumu vai kad kāds ir dalījies garīgā pieredzē, vai kad cilvēkam ir grūti izteikties” (Teaching, No Greater Call [1999], 67).