Šis brīnišķais Augšāmcelšanās rīts!
Pavisam nesen, dodoties uz Baznīcu, man parādījās vēlēšanās pievērst savu uzmanību Jēzus Kristus Izpirkšanai. Es pats sev uzdevu jautājumus, veicot tādu kā interviju, lai saprastu, kur esmu nonācis, cik uz doto brīdi man ir svarīgs viss, ko Jēzus ir izdarījis.
Pirms brāļi vēl sāka svētīt Svēto Vakarēdienu, es sāku aizdomāties par to, ja mana attieksme ir nevērīga, tad sanāk, ka viss, ko Kristus ir darījis attiecībā pret mani, ir par velti. Es sāku aizdomāties, ko viņš izdarīja. Atmiņā nāca Svēto Rakstu panti no Mateja, Marka un Lūkas grāmatām, kurās katrā mazliet pa savam ir izklāstīts, kā Jēzus izpirka visas cilvēces grēkus. Zinot, ka Viņa stunda drīz nāks, Kristus parādīja saviem mācekļiem Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, atstājot tiem rituālu, ar kura palīdzību mēs varam atcerēties Viņa miesu, kurā Viņš izcieta par visiem cilvēkiem, kuri jebkad ir dzīvojuši, un tiem, kuri vēl nāks, kā arī Viņa asinis, kuras tika izlietas par mums.
Pēc šī notikuma viņš paņēma Pēteri, Jēkabu un Jāni un devās uz Eļļas kalnu, kur cilvēki parasti bēra olīvas traukā, uzlika virsū akmeni un spieda no tām olīveļļu. Ejot tur, Jēzus sāka baiļoties un trīcēt, un sacīja saviem mācekļiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” Viņš atstāja Savus mācekļus akmens metiena attālumā un lūdza tiem būt modriem un pielūgt Dievu, un es iedomājos, cik liela grēku nasta bija uzlikta uz Kristus pleciem, kas spieda Viņu kā olīvu spiede.
(https://www.churchofjesuschrist.org/study/general-conference/2016/10/abide-in-my-love?lang=eng)
Šī nasta bija tik liela, ka Viņš lūdza Tēvu noņemt šo biķeri no Viņa (Lūkas 22:42), un eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu (Lūkas 22:43). Tālāk Svētie Raksti mums atklāj, ka Jēzus bija nāves baiļu pārņemts, tāpēc pielūdza jo karsti, bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi (Lūkas 22:44). Mormona Grāmata mums paver plašāku ieskatu uz šo notikumu, sakot: „Un lūk, Viņš cietīs kārdinājumus un ķermeņa sāpes, izsalkumu, slāpes un nogurumu, pat vairāk nekā cilvēks var izciest, ja vien tas nav līdz nāvei; jo lūk, asinis nāks no katras poras, tik lielas būs Viņa ciešanas par Viņa ļaužu ļaundarībām un negantībām” (Mosijas 3:7).
Divas reizes palūgdams Tēvu, ja iespējams, lai šis notikums ietu Viņam garām, tomēr, turpinot pildīt Sava Tēva gribu, trešo reizi Kristus nāk pie mācekļiem, tikai šoreiz Viņa drānas, iespējams, bija notraipītas asinīm, un atrod mācekļus aizmigušus no skumjām. Es nevaru pat iedomāties, kādas bija viņu sajūtas, bet noteikti šie bija skumju pilni brīži, kas vēlāk pārvērtās par uzvaras un prieka pilnu momentu, kad, atveļot akmeni, kapā Viņa nebija. Viss, ko Kristus mācīja, piepildījās, dāvājot visiem ļauniem un labiem cilvēkiem bezmaksas Augšāmcelšanās dāvanu, pats būdams pirmais, kas augšāmcēlās.
Dodoties katru svētdienu ar savu ģimeni uz Baznīcu, tas ir prieka pilns Augšāmcelšanās rīts, kas dod mums iespēju atkal un atkal atcerēties, ko Tas Kungs ir darījis priekš mums, lai mēs varētu just laimi šeit, uz Zemes, un saņemt cerību uz dzīvi pēc nāves, kad atgriezīsimies mūžīgajā laimes stāvoklī kopā ar visiem, kurus Dievs mums ir dāvājis.
Lai šie svētdienas rīti varētu būt brīnišķīgi, mums ir svarīgi atcerēties turēt pavēli ― nožēlot grēkus, kā tas ir teikts Mācības un Derību grāmatā: „Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus ― nožēlo, lai Es nesistu tevi ar Savas mutes rīksti un ar Savām dusmām, un ar Savu niknumu, un tavas ciešanas nebūtu smagas ― cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti būs paciest, tu nezini. Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;
bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man; šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā ― un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties ― tomēr gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (Mācības un Derību 19:15-19).