Ticības portreti
Berglinda Gudnasona
Arnesisla, Islande
Berglinda (pa kreisi) ar savu māsu Elinu (pa labi). Kad Berglinda bija tik dziļā depresijā, ar kādu iepriekš nebija saskārusies, viņa sajuta, ka tā nevar turpināt savu dzīvi. Atklāti pastāstot par savu cīņu ģimenei un draugiem, viņa atrada garīgo un emocionālo dziedinājumu caur rīkiem, ko nodrošinājis Debesu Tēvs.
Mindija Selu, fotogrāfe
Man ir bijusi depresija kopš 13 gadu vecuma. Reiz situācija tā saasinājās, ka es centos atņemt sev dzīvību. Toreiz es sajutu lielu bezcerību. Es domāju: „Es nekad nebūšu laimīga. Es nekad neko nesasniegšu.”
Kādu brīdi es domāju, ka Baznīcas pamešana bija risinājums manām problēmām, tāpēc ka es jutos tik bezcerīgi. Islandē ir tik viegli darīt to, kas tev nebūtu jādara. Baznīca šeit ir tik maza. Kad mēs augām, Baznīcas klasēs bijām tikai es un mani brāļi un māsas. Es jutos vientuļi, un kādu laiku man nepatika apmeklēt baznīcu.
Lielākā daļa cilvēku Islandē atgrūž reliģiju. Cilvēki sāk lietot alkoholu agrīnā vecumā. Arī es tajā iepinos un kādu brīdi biju neaktīva. Es ar to nelepojos, taču tā ir daļa no manas pieredzes, un es no tās mācījos. Es studēju kādu eldera Džefrija R. Holanda runu, un man patika viņa teiktais: „No pagātnes ir jāmācās, taču nav tajā jādzīvo. … Kad mēs esam apguvuši to, kas mums ir vajadzīgs …, tad mēs skatāmies uz priekšu, mēs atceramies, ka ticība vienmēr ir vērsta uz nākotni.”1
Kādu dienu, kad man bija tiešām grūti, es izlasīju savu patriarhālo svētību. Kad es to izlasīju, es atskārtu, ka man ir nākotne. Dievam ir plāns man, un Viņš patiesībā mani mīl. Baznīcas apmeklēšana, Svētā Vakarēdiena pieņemšana, Svēto Rakstu lasīšana un lūgšana ir ienesusi manā dzīvē tik daudz gaismas un laimes. Es drīz vien atklāju: „Tas patiesībā man palīdz.” Tajā brīdī es arī sapratu, ka vienmēr esmu gribējusi evaņģēliju savā dzīvē. Pēc visa pieredzētā es zinu, ka evaņģēlijs ir izglābis manu dzīvību, un es esmu ļoti laimīga par to.
Sarunas ar ģimeni un draugiem par manu depresiju man ir ļoti palīdzējušas. Tās arī noveda pie lielākas palīdzības saņemšanas. Es negribēju lietot zāles vai apmeklēt terapiju. Es visu laiku sev teicu: „Man ir Dievs.” Taču Dievs nodrošina daudz citu rīku, piemēram, zāles un terapiju, lai mēs tos lietotu papildus garīgām lietām.
Kad es katru dienu sāku vairāk lasīt Svētos Rakstus un tuvināties Dievam lūgšanā, es saņēmu daudzas svētības un atklāsmes par to, ka mans mērķis ir palīdzēt citiem. Es jūtos kā daudzi no mums, kas saskaras ar garīgās veselības problēmām un cenšas to noslēpt. Mana depresija un cīņas man ir mācījušas, ka labāk ir to neslēpt un vērsties pie citiem. Mana draudzene man nesen pastāstīja par savu cīņu ar depresiju. Mēs par to parunājām un patiesi sapratām viena otru.
Mēs ne vienmēr pamanām, ar ko citi cīnās, taču es dažreiz pastaigājos un skatos uz citiem cilvēkiem, un aptveru, ka Dievs pazīst ikvienu no mums. Viņš mūs mīl un zina, ar ko mēs katrs saskaramies. Turklāt mēs varam palīdzēt cits citam.
Cīnoties ar depresiju, es esmu iemācījusies jautāt: „Ko es varu mācīties no šī pārbaudījuma?”, nevis „Kāpēc man ir šis pārbaudījums?” Man ļoti patīk Etera 12:27, kur ir teikts, ka vājības var kļūt par spēku, ja mums ir ticība Jēzum Kristum. Tas man vienmēr sniedz mierinājumu.
Mēs visi izvēlējāmies ierasties uz Zemes. Mēs zinājām, ka saskarsimies ar ciešanām un pārbaudījumiem. Godīgi sakot, tieši tas padara dzīvi lielisku. Tāpēc ka mēs zinām, ka mūs sagaida kaut kas labs. Mēs zinām, ka tad, ja sekosim Glābējam katrā smagā savas dzīves posmā, mums var būt mūžīgā dzīve un visas šīs svētības, kas mūs sagaida.
Es noteikti esmu pamanījusi, kā esmu mainījusies depresijas laikā. Glābēja veiktā Izpirkšana ir īsta, mana sirds ir mainījusies, un es esmu kļuvusi stiprāka. Es sajūtu, ka esmu cits cilvēks, nekā reiz biju. Cilvēki to pamana un saka: „Tu esi mainījusies.” Viena meitene no skolas pat teica: „Es redzu pārmaiņas un gaismu tevī.” Tas ir dīvaini, jo viņa pat nav Baznīcas locekle, un mēs iepriekš pat neesam sarunājušās.
Kad es biju visdziļākajā depresijā, cilvēki man mēdza teikt: „Būs labāk.” Man tik ļoti apnika tajā klausīties, taču, lai cik dīvaini tas nebūtu, tā ir patiesība.
Bet cilvēkam ir jāvēlas, lai kļūtu labāk. Es esmu atskārtusi, ka nevar sagaidīt, ka kļūs labāk, ja neko nedarīšu pati. Cilvēkam ir jāvēlas būt laimīgam un jātic, ka viņam ir potenciāls un nākotne. Svarīgi ir atcerēties, ka tik daudzi cilvēki tevi mīl, un arī tavs Debesu Tēvs. Viņi visi ir gatavi tev palīdzēt.
Es nekad nedomāju, ka būšu tik laimīga, cik laimīga esmu tagad. Dažas dienas man joprojām ir grūti, taču ar tiem rīkiem, ko man devis Debesu Tēvs, es varu ar to tikt galā. Tagad, kad sajūtu, ka slīkstu depresijā, es saku sev, ka esmu mīlēta, man ir ar ko parunāties, un viss kļūs labāk.
Depresija ir likusi Berglindai vairāk apzināties to, kā mēs varam palīdzēt cits citam izaicinājumos. „Dievs pazīst ikvienu no mums, Viņš mūs mīl, un Viņš zina, ar ko mēs katrs saskaramies. Turklāt mēs varam palīdzēt cits citam.”
Berglinda ir pieredzējusi pārmaiņas sevī, pārvarot savas grūtības. „Glābēja veiktā Izpirkšana ir īsta,” viņa saka. „Mana sirds ir mainījusies, un es esmu kļuvusi stiprāka. Es sajūtu, ka esmu cits cilvēks, nekā reiz biju.”
„Kad es katru dienu sāku vairāk lasīt Svētos Rakstus,” Berglinda saka, „es saņēmu daudzas svētības un atklāsmes par to, ka mans mērķis ir palīdzēt citiem. Man ļoti patīk Etera 12:27, kur ir teikts, ka vājības var kļūt par spēku, ja mums ir ticība Jēzum Kristum. Tas man vienmēr sniedz mierinājumu.”