Liahona
    Nepārtrauktā evaņģēlija Atjaunošana
    Footnotes
    Theme

    Nepārtrauktā evaņģēlija Atjaunošana

    Evaņģēlija Atjaunošana sākās Svētajā birzī pirms 200 gadiem un turpinās mūsdienās, — un jūs un es varam būt daļa no tās.

    The Desires of My Heart (First Vision), Walter Rane, 16x20

    Savas sirds vēlmes (Pirmā vīzija), Valters Reins

    Šis ir brīnišķīgs un aizraujošs laiks, lai dzīvotu uz Zemes. Mums ir tā svētība, ka varam piedalīties diženos notikumos, kas norisinās laiku pilnības atklāšanā, sagatavojoties Tā Kunga Otrajai atnākšanai.1 Mēs ne tikai varam redzēt šos brīnišķīgos notikumus, bet arī būt par daļu no tiem.2

    Mēs dažreiz runājam par evaņģēlija Atjaunošanu, it kā tas būtu bijis pēkšņs notikums. Pirms diviem simtiem gadu Pirmā vīzija aizsāka šo procesu, bet evaņģēlija Atjaunošana ar to, protams, nebeidzās. Tā Kunga darbs caur Džozefu Smitu un viņa biedriem turpinājās ar Mormona Grāmatas tulkošanu, priesterības atjaunošanu, Baznīcas organizēšanu, misionāru nozīmēšanu, tempļu celšanu, Palīdzības biedrības organizēšanu un tā tālāk. Šie Atjaunošanas notikumi sākās 1820. gadā un turpinājās visas Džozefa Smita dzīves laikā.

    Lai cik brīnišķīgs bija viss tas, ko Dievs atklāja caur Džozefu Smitu, evaņģēlija Atklāšana netika pabeigta Džozefa dzīves laikā. Caur praviešiem pēc viņa mēs esam saņēmuši tādas lietas kā tempļa darba nepārtrauktu attīstību, papildus Svētos Rakstus, Svēto Rakstu tulkošanu daudzās valodās, evaņģēlija nešanu visā pasaulē, Svētdienas skolas, Jauno Sieviešu, Sākumskolas un priesterības kvorumu organizēšanu un daudzas izmaiņas Baznīcas organizācijā un procedūrās.

    „Mēs esam liecinieki atjaunošanas procesam,” teica prezidents Rasels M. Nelsons. „Ja jūs domājat, ka Baznīca ir pilnībā atjaunota, jūs redzat tikai atjaunošanas sākumu. Vēl ir jānotiek daudz kam vairāk. … Pagaidiet līdz nākamajam gadam. Un tad nākamajam gadam. Lietojiet savus vitamīnus. Pietiekami izgulieties. Tas būs aizraujoši.”3

    Atbilstoši prezidenta Nelsona paziņojumam, ka Atklāšana turpinās, mēs esam redzējuši daudzas zīmīgas izmaiņas Baznīcā, kopš viņš kļuvis par tās prezidentu. To starpā ir priesterības kvorumu restrukturizācija, mājskološanas un apmeklējuma mācības aizstāšana ar kalpošanu norīkojumā un mājās centrēta, Baznīcas atbalstīta evaņģēlija studēšanas veida ieviešana.4 Kopš tā laika ir notikušas vēl citas izmaiņas, un vēl vairāk izmaiņu sekos.

    Piemērs Rietumāfrikā

    Manu liecību par Atjaunošanas nepārtraukto dabu ietekmēja pieci gadi, ko es pavadīju, kalpojot Āfrikas rietumu reģiona prezidijā. Kopš jaunības gadiem man ir bijusi liecība par evaņģēliju. Bet, dzīvojot Āfrikā, es biedrojos ar dažiem no pirmajiem rietumafrikāņiem, kas bija pieņēmuši evaņģēliju. Es arī redzēju, kā Baznīca strauji izplatījās pa visu kontinentu: tika izveidots simtiem bīskapiju un stabu, uzticīgiem Baznīcas locekļiem piepildot tempļus un sanāksmju namus un labām sievietēm un labiem vīriešiem no visas sirds pieņemot atjaunoto evaņģēliju. Savu acu priekšā es redzēju Džozefa Smita pravietojuma piepildījumu, ka Baznīca „piepildīs pasauli”.5

    Divi šādi uzticīgi Baznīcas locekļi, Džeimss Evudzī un Frederiks Antvi, vienu dienu palīdzēja man Akras Ganas templī. Vairākus gadus pirms pēdējo dienu svēto misionāri ieradās Ganā, Džeimss bija daļa no aptuveni 1000 cilvēku grupas, kuri izmantoja Mormona Grāmatu un citus Baznīcas materiālus savas baznīcas dievkalpojumos. Viņi lūdza Dievam, lai kādu dienu Baznīca tiktu atvērta Ganā. Viņš pievienojās citiem jauniem vīriešiem, ceļodams pa Ganu un mācīdams evaņģēliju, kā tas ir atrodams mūsu materiālos. Kad 1978. gadā ieradās misionāri, viņš tika kristīts pirmajā dienā, kolīdz pēdējo dienu svēto kristības tika uzsāktas Ganā.

    Photo of Fred Antwi

    Freds Antvi, Baznīcas pionieris Ganā

    Kad Freds bija jauns Baznīcas loceklis, viņš apmeklēja kāda radinieka bēres, kurš bija cilts virsaitis. Tur viņš uzzināja, ka ģimene plānoja viņu padarīt par jauno virsaiti. Apzinādamies, ka šāds amats viņu spiestu darīt to, kas būtu pretrunā ar viņa evaņģēlija principiem, viņš ātri devās prom pēc bērēm un uzgrieza muguru amatam, kas viņam būtu atnesis izcilu stāvokli un bagātību.

    Kad Akras templis bija iesvētīts, gan Džeimss, gan Freds pavadīja ceļā ilgāk par četrām stundām vienā virzienā katru nedēļu, lai varētu būt tempļa darbinieki. Kad es ar viņiem veicu priekšrakstus, mani pārņēma vēsturiska izjūta. Apzinoties Baznīcas vēsturi Āfrikā, ko šie divi brāļi pārstāvēja, es sajutu, ka tas līdzinās tam, kā Džons Teilors vai Vilfords Vudrafs, vai citi agrīnie Baznīcas locekļi būtu pildījuši priekšrakstus kopā ar mani.

    Tas, ko es redzēju, pieredzēju un sajutu Rietumāfrikā, bija daļa no tā, ko Tas Kungs atklāja Ēnoham par nākamību: „Un taisnību Es sūtīšu lejā no debesīm; un patiesību sūtīšu Es no zemes, lai nestu liecību par Manu Vienpiedzimušo; … un taisnībai un patiesībai Es likšu traukties pār zemi kā plūdiem, lai sapulcinātu Manus izredzētos no četrām zemes pusēm” (Mozus 7:62).

    Es redzēju taisnību un patiesību traucamies pār Āfrikas kontinentu un izredzētos tiekam sapulcinātus no tās pasaules daļas. Mana liecība par Atjaunošanu tika vairota, tāpēc ka es redzēju nozīmīgu Atjaunošanas darba daļu norisināmies savu acu priekšā.

    Es arī redzēju ko citu attiecībā uz nepārtraukto Atjaunošanu: dinamisku ticību un garīgo enerģiju starp afrikāņu Baznīcas locekļiem. Es esmu dzirdējis elderu Deividu A. Bednāru no Divpadsmit apustuļu kvoruma sakām: „Kērtlande [kur pēdējo dienu svētie dzīvoja 1830-tajos gados] nav tikai Ohaio. Tā ir arī Āfrikā.” Daudzi cilvēki pievienojas Baznīcai Āfrikā, pamatojoties uz savām spēcīgajām, personīgajām, garīgajām pieredzēm. Šie jaunie Baznīcas locekļi ienes garīgo enerģiju un vajadzību pēc turpmākas evaņģēlija apgūšanas. Viņiem Atjaunošana turpinās personiskā nozīmē. Kad viņi vairāk un vairāk mācās par Baznīcu, evaņģēlija patiesības turpina atklāties viņu skatam. Tas pats attiecas uz visiem mums, kad mēs turpinām paplašināt savas evaņģēlija zināšanas.

    Trīs veidi, kā palīdzēt nepārtrauktajā Atjaunošanā

    Dievs mums ir devis brīnišķīgu iespēju — spēlēt svarīgu lomu šajā darbā. Tas Kungs ir teicis, ka „[Baznīcas] ķermenim ir vajadzīgs katrs loceklis” (Mācības un Derību 84:110). Visi Baznīcas locekļi ir svētīti ar to, ka var piedalīties šajā nepārtrauktajā evaņģēlija Atjaunošanā. Kā lai mēs to izdarām?

    Viens no mūsu dalības veidiem ir svētu derību slēgšana un turēšana. Priekšraksti, tostarp tempļa priekšraksti, iegūst nolūku tikai tad, ja cilvēki patiesi slēdz un tad ievēro derības, kas saistītas ar šiem priekšrakstiem. Māsa Bonija Parkina, bijusī Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, ir mācījusi: „Derību slēgšana ir labprātīgas sirds izpausme; derību turēšana — uzticīgas sirds izpausme”.6

    Slēdzot un turot derības, mēs ne tikai sagatavojamies mūžīgajai dzīvei, bet arī palīdzam sagatavot un stiprināt to, ko Tas Kungs sauc par „Manas derības ļaudīm” (Mācības un Derību 42:36). Mēs slēdzam derības ar Dievu un kļūstam par daļu no Viņa derības tautas caur kristībām, konfirmāciju, Svēto Vakarēdienu, Melhisedeka priesterību un tempļa priekšrakstiem.

    Otrs veids, kā mēs varam piedalīties nepārtrauktajā evaņģēlija Atjaunošanā, ir pildot mums dotos aicinājumus un uzdevumus. Šādi Baznīca virzās uz priekšu. Nodevušies skolotāji māca evaņģēliju bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Kalpojošās māsas un kalpojošie brāļi rūpējas par atsevišķiem Baznīcas locekļiem. Prezidiji un bīskapības sniedz vadību stabiem, apgabaliem, bīskapijām, draudzēm, kvorumiem, organizācijām, klasēm un grupām. Jauniešu vadītāji rūpējas par jaunajām sievietēm un jaunajiem vīriešiem. Lietveži un sekretāri pieraksta būtisku informāciju, kas tiek pierakstīta arī debesīs, un daudzi citi veic svarīgus uzdevumus, sagatavojot cilvēkus mūžīgajai dzīvei un Glābēja Otrajai atnākšanai.

    People Entering the Accra Ghana Temple

    Jaunieši stāv rindā, lai ieietu Akras Ganas templī

    Trešais veids, kā mēs varam piedalīties evaņģēlija Atjaunošanā, — palīdzot sapulcināt Israēlu. Kopš Atjaunošanas agrīnajām dienām šī ir bijusi Dieva darba galvenā daļa. Kā mācījis prezidents Nelsons, mums ir iespēja un pienākums palīdzēt sapulcināšanas darbā, kas notiek priekškara abās pusēs. Savā noslēguma runā savā pirmajā vispārējā konferencē, būdams Baznīcas prezidents, prezidents Nelsons kodolīgi paziņoja: „Mūsu vēstījums šai pasaulei ir vienkāršs un sirsnīgs: mēs aicinām, lai visi Dieva bērni no abām priekškara pusēm nāktu pie sava Glābēja, saņemtu svētā tempļa svētības, izbaudītu nezūdošu prieku un kļūtu mūžīgās dzīves cienīgi.”7

    Israēla sapulcināšana šajā priekškara pusē nozīmē misionāru darbu. Ikvienam no mums, kas var kalpot pilna laika misijā, vajadzētu rūpīgi apsvērt šo iespēju. Es uzskatu par lielu svētību to, ka varēju kalpot misijā Itālijā, kad Baznīca tur bija vēl ļoti „jauna”. Mūsu draudzes tikās īrētās telpās, un mēs cerējām, ka kādu dienu tur varētu būt stabi un bīskapijas. Es redzēju, kā drosmīgi pionieri pievienojās Baznīcai un ielika pamatu Israēla sapulcināšanai tajā dižajā zemē.

    Viena no viņiem bija Agnese Galdiolo. Mēs visi spēcīgi sajutām Garu, kad viņai tika mācītas misionāru pārrunas. Taču, pat sajūtot to Garu, viņa zināja, ka viņas ģimene būs stingri pret viņas kristībām. Tomēr kādā brīdī, piepildīta ar Garu, viņa piekrita tapt kristīta. Taču viņa pārdomāja savu plānoto kristību dienas rītā. Viņa agri ieradās īrētajā zālē, kur viņai bija jātiek kristītai, lai mums pateiktu, ka ģimenes spiediena dēļ viņa to nevarēs izdarīt.

    Pirms aiziešanas viņa piekrita ar mums aprunāties uz dažām minūtēm. Mēs devāmies uz klasi, kur mēs ierosinājām kopā lūgt Dievu. Kad bijām nometušies ceļos, mēs lūdzām viņu noskaitīt lūgšanu. Pēc lūgšanas viņa piecēlās vienās asarās un teica: „Labi, es kristīšos.” Un pēc dažām minūtēm viņa tapa kristīta. Nākamajā gadā viņa apprecējās ar Sebastiāno Karūzo, un viņi uzaudzināja četrus bērnus, kuri ir jau kalpojuši misijās un turpina kalpot arī šobrīd Baznīcā.

    Caruso Family and Curtis'

    Elders un māsa Kērtisi ar dažiem Karūzo ģimenes locekļiem

    Agnese un Sebastiāno arī kalpoja misijā, Sebastiāno kalpojot par misijas prezidentu. Kad es kalpoju Itālijā otro misiju, 25 gadus pēc pirmās misijas, es varēju redzēt, ko Karūzo ģimene un citi pionieri bija izdarījuši, lai tur izplestu Dieva valstību. Mani misionāri un es strādājām, lai uzceltu Baznīcu, sapņojot par to, lai kādu dienu templis tiktu uzcelts Itālijā. Iedomājieties, kādu prieku man sagādā tas, ka mums tagad ir Romas Itālijas templis.

    Ir vēl tikai dažas citas prieka izpausmes, ko var salīdzināt ar misionāru darba prieku. Cik gan tā ir liela svētība, ka piedzimām laikā, kad varam priekpilni piedalīties nepārtrauktajā evaņģēlija Atjaunošanā, palīdzot sapulcināt Israēlu!

    Misionāru prieku, protams, sajūt ne tikai pilna laika misionāri. Katrs no mums var palīdzēt mūsu māsu un brāļu pievēršanā ticībai vai aktivizēšanā, roku rokā strādājot ar pilna laika misionāriem. Mums ir iespēja sapulcināt Israēlu, aicinot citus nākt un redzēt un sadraudzējoties ar tiem, kas tiek mācīti.

    Veicot tempļa un ģimenes vēstures darbu, mēs palīdzam sapulcināt Israēlu priekškara otrā pusē. Daudzus gadus mums ir bijis šis svētais pienākums — veikt šo darbu. Pirms Džozefa Smita nāves svētie veica kristīšanos par mirušajiem, un daži saņēma savu endaumentu un saistīšanas priekšrakstus. Kad tika pabeigts Navū templis, endaumenti dzīvajiem sākās visā nopietnībā. Endaumenti un saistīšanas priekšraksti par priekštečiem arī sākās tempļos Jūtā.

    Elīza R. Snova, svarīga dalībniece šajā atjaunošanas procesā, saprata, cik nozīmīga Atjaunošanas daļa tā patiesībā ir. Viņa daudz laika pavadīja endaumenta mājā, palīdzot tur veikt priekšrakstus.8 Viena Palīdzības biedrības apmeklējuma laikā 1869. gadā viņa mācīja savas māsas: „Es esmu domājusi par lielo darbu, kas mums ir jāpaveic, patiesi, palīdzot gūt glābšanu dzīvajiem un mirušajiem. Mēs vēlamies būt … piemēroti biedri Dieviem un Viņu Svētajiem.”9

    Un, protams, tempļa priekšrakstu pieejamība ir krasi paplašinājusies, tiekot uzceltiem daudziem tempļiem visā pasaulē, un daudzu celtniecība vēl tiek gaidīta.

    Ar tiem rīkiem, kas tagad ir mūsu rīcībā, tempļa un ģimenes vēstures darbs var kļūt par ikdienu mūsu dalībai nepārtrauktajā evaņģēlija Atjaunošanā. Es esmu interesējies par ģimenes vēstures darbu un iesaistīts tajā daudzus gadus, taču tiešsaistē pieejamie rīki ir lielā mērā vairojuši manus panākumus, lai es spētu ģimenes vārdus aiznest uz templi. Man ir svētas atmiņas par to, kā sēžu pie galda mūsu dzīvoklī Ganā un meklēju savu eiropiešu priekšteču vārdus, kurus mana sieva un es varētu aiznest uz Akras Ganas templi. Šī priekpilnā izdevība mums bija arī citās vietās, uz kurām tikām sūtīti.

    Caur pravieti Džozefu Smitu Dievs uzsāka procesu — „visu lietu [īstenošanu], kas ir runātas ar visu svēto praviešu muti kopš pasaules sākuma” (Mācības un Derību 27:6). Tā Atjaunošana ir turpinājusies līdz mūsdienām, Dievam „[tagad atklājot]” un „vēl [turpmāk atklājot] daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva Valstību” (Ticības apliecinājumi 1:9). Es esmu ļoti pateicīgs, ka mēs varam piedalīties šajā nepārtrauktajā evaņģēlija Atjaunošanā.