„Redziet, ko spēj nedaudz ticības?”
Godfrijs Dž. Eliss
no Vašingtonas, ASV
Ilustrācija © Gary Alphonso, i2iart.com
Pirms kāda laika mana sieva un es aizvedām savus divus jaunākos dēlus uz Franciju, lai apskatītu vietas, kur es kalpoju kā pilna laika misionārs. Mēs apmeklējām Baznīcas draudzes, kurās es kalpoju, un priecājāmies kopā ar Baznīcas locekļiem, kurus es reiz mācīju. Mēs arī apmeklējām vēsturiskās vietas.
Viena no vietām bija Šalusē pilsdrupas. Pirms daudziem gadsimtiem šai masīvajai viduslaiku pilij uzbruka un lielā mērā to sagrāva. Apkārt drupām bija saauguši koki un krūmi, un taka uz drupām bija šaura un stāva. Mums bija grūti pa to kāpt, taču nonākt pie drupām bija to vērts.
Zēniem ļoti patika nokāpt lejā reiz bijušajā pazemes cietumā un uzrāpties uz pāri palikušajiem pils mūriem. Pils rosināja viņu iztēli, tāpat kā tā rosināja manējo pirms 24 gadiem.
Kamēr mēs tur bijām, tālumā parādījās negaisa mākoņi. Tie ātri tuvojās. Debesis aizklāja tumši mākoņi, un sāka zibeņot, kam sekoja skaļi pērkona grāvieni.
Mēs steidzīgi devāmies lejup pa taku un skrējām uz automašīnu, negaisam ātri tuvojoties. Drīz vien mēs bijām izmirkuši lietusgāzēs, un zemes taka pārvērtās par dubļiem. Mēs uztraucāmies, ka paslīdēsim un nokritīsim uz stāvās, akmeņainās takas.
Takas malā starp kokiem mēs ieraudzījām kādu nojumi. Mēs saspiedāmies zem nojumes un prātojām, cik ilgi mums šeit nāksies gaidīt, pirms varēsim nokļūt lejā.
„Noskaitīsim lūgšanu,” mūsu jaunākais dēls ierosināja.
Viņš piedāvāja to noskaitīt un lūdza Dievu, lai lietus mitētos un mēs droši varētu nokāpt no kalna. Viņš paskatījās uz mums un teica: „Tagad mums tikai vajag pietiekami ticēt.”
Es paskaidroju, ka lūgšanas ne vienmēr šādi darbojas.
„Nē,” viņš teica, „tas pāries pēc 10 minūtēm!”
Pēc aptuveni 10 minūtēm lietus mitējās.
„Labi, iesim!” viņš teica.
„Ja mēs iesim tagad, atkal sāks līt, un mēs būsim slazdā,” teica mūsu vecākais dēls.
„Nesāks!” atbildēja jaunākais dēls. „Iesim!”
Mēs kāpām lejā pa takas sausākajām vietām, turoties pie krūmu un koku zariem. Kad bijām atgriezušies automašīnā, mēs noskaitījām pateicības lūgšanu. Drīz atkal sāka līt.
„Redziet, ko spēj nedaudz ticības?” mūsu dēls pazemīgi teica.
Todien viņš mums visiem iemācīja lielisku mācību.