1 Un lūk, tad notika, ka mūsu nākamais mērķis bija iegūt Manti pilsētu; bet lūk, nebija nekāda veida, kā mēs varētu izvilināt viņus no pilsētas ar savām mazajām grupām. Jo lūk, viņi atcerējās, ko mēs līdz šim bijām darījuši; tādēļ mēs nevarējām izmānīt tos no viņu cietokšņiem.

2 Un viņu bija tik daudz vairāk nekā mūsu karapulks, ka mēs neuzdrīkstējāmies iet un uzbrukt tiem viņu cietokšņos.

3 Jā, un kļuva nepieciešams, lai mēs izmantotu savus vīrus to mūsu zemes daļu aizstāvēšanai, kuras mēs bijām atguvuši; tādēļ kļuva nepieciešams, lai mēs gaidītu, lai mēs varētu saņemt vairāk karaspēka no Zarahemlas zemes un arī jaunu pārtikas krājumu piegādi.

4 Un notika, ka tā es sūtīju sūtni pie mūsu zemes pārvaldnieka, lai iepazīstinātu viņu ar mūsu ļaužu lietām. Un notika, ka mēs gaidījām pārtikas krājumus un karaspēku no Zarahemlas zemes.

5 Bet lūk, tas mums maz līdzēja, jo lamanieši arī saņēma daudz karaspēka no dienas dienā, un arī daudz pārtikas; un tādi bija mūsu apstākļi šajā laika periodā.

6 Un lamanieši uzbruka mums laiku pa laikam, nolēmuši ar kara viltību mūs iznīcināt; tomēr mēs nevarējām iet cīnīties ar tiem viņu patvēruma vietu un viņu cietokšņu dēļ.

7 Un notika, ka mēs gaidījām šajos sarežģītajos apstākļos daudzus mēnešus, līdz kamēr mēs gandrīz aizgājām bojā no barības trūkuma.

8 Bet notika, ka mēs saņēmām uzturu, kuru priekš mums apsargāja karapulks no diviem tūkstošiem vīru, kas nāca mums palīgā; un tā ir visa palīdzība, ko mēs saņēmām, lai aizstāvētu sevi un savu valsti no krišanas mūsu ienaidnieku rokās, jā, lai cīnītos ar ienaidnieku, kurš nebija saskaitāms.

9 Un tad iemeslu šiem sarežģījumiem jeb iemeslu tam, kāpēc viņi mums nesūtīja vairāk karaspēka, mēs nezinājām; tādēļ mēs ļoti bēdājāmies un arī mūs pārņēma bailes, ka tik kaut kādā veidā Dieva sodi nenāktu pār mūsu zemi mūsu gāšanai un pilnīgai iznīcināšanai.

10 Tādēļ mēs izlējām savas dvēseles lūgšanā Dievam, lai Viņš mūs stiprinātu un izglābtu mūs no mūsu ienaidnieku rokām, jā, un arī dotu mums spēku, lai mēs varētu paturēt savas pilsētas un savas zemes, un savus īpašumus, mūsu tautas atbalstam.

11 Jā, un notika, ka Tas Kungs, mūsu Dievs, deva mums pārliecību, ka Viņš izglābs mūs; jā, tā ka Viņš solīja mieru mūsu dvēselēm un deva mums lielu ticību, un darīja tā, lai mums būtu cerība uz izglābšanos Viņā.

12 Un mēs kļuvām drošāki ar mūsu mazajiem spēkiem, ko mēs bijām saņēmuši, un bijām nostiprinājušies apņēmībā uzvarēt savus ienaidniekus, un saglabāt savas zemes un savus īpašumus, un savas sievas un savus bērnus, un savu brīvību.

13 Un tā mēs gājām ar visu savu spēku pret lamaniešiem, kas bija Manti pilsētā; un mēs uzslējām savas teltis mežonīgā apvidus pusē, kas bija netālu no pilsētas.

14 Un notika, ka nākamajā rītā, kad lamanieši redzēja, ka mēs bijām mežonīgā apvidus malā, kas bija netālu no pilsētas, ka viņi sūtīja savus izlūkus mums visapkārt, lai viņi varētu atklāt mūsu karapulka skaitu un spēku.

15 Un notika, kad viņi redzēja, ka mēs neesam stipri pēc sava skaita, un baidoties, ka mēs pārtrauksim viņu apgādi, ja vien viņi nenāks cīņā pret mums un mūs nenogalinās, un arī domādami, ka viņi varēs viegli iznīcināt mūs ar saviem lielajiem pulkiem, tādēļ viņi sāka gatavoties, lai nāktu pret mums cīnīties.

16 Un, kad mēs redzējām, ka viņi gatavojās nākt pret mums, lūk, es liku lai Gids ar nelielu skaitu savu vīru noslēptos mežonīgā apvidū, un arī Teomners un neliels skaits vīru noslēptos mežonīgā apvidū.

17 Tad Gids un viņa vīri bija labajā pusē, un citi kreisajā; un, kad viņi bija tā noslēpušies, lūk, es paliku ar sava karapulka atlikumu tajā pašā vietā, kur mēs pirmo reizi bijām uzslējuši savas teltis, uz to laiku, kad lamaniešiem vajadzēja nākt cīnīties.

18 Un notika, ka lamanieši nāca pret mums ar savu lielo karapulku. Un, kad viņi nāca un jau grasījās krist pār mums ar zobenu, es liku, lai mani vīri, tie, kas bija ar mani, atkāptos mežonīgā apvidū.

19 Un notika, ka lamanieši sekoja mums ar lielu ātrumu, jo viņi ārkārtīgi vēlējās mūs panākt, lai viņi varētu mūs nokaut; tādēļ viņi sekoja mums mežonīgā apvidū; un mēs pagājām pa vidu garām Gidam un Teomneram, tā ka lamanieši viņus neatklāja.

20 Un notika, kad lamanieši bija pagājuši garām, jeb kad karapulks bija pagājis garām, Gids un Teomners iznāca no savām slepenajām vietām un aizturēja lamaniešu izlūkus, lai tie neatgrieztos pilsētā.

21 Un notika, kad viņi bija tos aizturējuši, viņi skrēja uz pilsētu un uzbruka sargiem, kas bija atstāti sargāt pilsētu, tā ka viņi tos nogalināja un sagrāba pilsētu.

22 Tad nu tas tika izdarīts tāpēc, ka lamanieši ļāva visam savam karapulkam, izņemot tikai dažus sargus, tikt aizvilinātam mežonīgā apvidū.

23 Un notika, ka Gids un Teomners šādā veidā ieņēma viņu nocietinājumus. Un notika, ka mēs uzņēmām virzienu uz Zarahemlas zemi, pēc tam, kad bijām daudz gājuši pa mežonīgo apvidu.

24 Un, kad lamanieši redzēja, ka viņi iet uz Zarahelmas zemi, viņi ārkārtīgi izbijās, ka tik tā nav iecere, lai ievilinātu viņus iznīcināšanai; tādēļ viņi atkal sāka atkāpties mežonīgā apvidū, jā, patiesi atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija atnākuši.

25 Un lūk, bija nakts un viņi uzslēja savas teltis, jo lamaniešu augstie virsnieki domāja, ka nefijieši ir piekusuši šī pārgājiena dēļ; un, domādami, ka viņi bija vajājuši visu viņu karapulku, tādēļ viņi neuztraucās par Manti pilsētu.

26 Tad notika, kad bija nakts, es liku, lai mani vīri negulētu, bet lai viņi dotos pa citu ceļu uz Manti zemi.

27 Un dēļ šī mūsu pārgājiena naktī, lūk, nākamajā rītā mēs bijām aiz lamaniešiem, tā ka mēs ieradāmies pirms viņiem Manti pilsētā.

28 Un tā notika, ka ar šo kara viltību mēs sagrābām Manti pilsētu bez asinsizliešanas.

29 Un notika, kad lamaniešu karapulki ieradās netālu no pilsētas un redzēja, ka mēs bijām sagatavojušies tos sastapt, viņi ārkārtīgi izbrīnījās un tos pārņēma milzīgas bailes, tā ka viņi aizbēga mežonīgā apvidū.

30 Jā, un notika, ka lamaniešu karapulki bēga no visām šīm zemes daļām. Bet lūk, tie aizveda sev līdzi daudzas sievietes un bērnus prom no zemes.

31 Un tās pilsētas, ko bija sagrābuši lamanieši, visas no tām šinī brīdī ir mūsu rokās; un mūsu tēvi un mūsu sievas, un mūsu bērni atgriežas savās mājās, visi, izņemot tos, kas ir saņemti gūstā un lamaniešu aizvesti.

32 Bet lūk, mūsu karapulki ir mazi, lai noturētu tik lielu skaitu pilsētu un tik lielus īpašumus.

33 Bet lūk, mēs ticam savam Dievam, kas mums ir devis uzvaru pār visām šīm zemēm, tā ka mēs ieguvām šīs pilsētas un šīs zemes, kas bija mūsu pašu.

34 Tagad mēs nezinām iemeslu, kāpēc valdība nesūta mums vairāk papildspēku; nedz arī tie vīri zina, kas nāca pie mums, kāpēc mēs nesaņēmām lielākus papildspēkus.

35 Lūk, mēs nezinām, bet varbūt jums neveicas un jūs esat savilkuši visus spēkus tajā zemes daļā; ja tā, tad mēs nevēlamies kurnēt.

36 Un, ja tas tā nav, lūk, mēs baidāmies, ka valdībā ir kāda šķelšanās, ka viņi nesūtīja vairāk vīru mums palīgā; jo mēs zinām, ka to ir vairāk nekā to, ko viņi mums atsūtīja.

37 Bet, lūk, tas nav svarīgi—mēs ticam, ka Dievs izglābs mūs, neskatoties uz mūsu karapulku vājumu, jā, un izglābs mūs no mūsu ienaidnieku rokām.

38 Lūk, šis ir divdesmit un devītais gads, pašas beigas, un mēs valdām pār savām zemēm; un lamanieši ir aizbēguši uz Nefija zemi.

39 Un šie Amona tautas dēli, par kuriem es tik augsti izteicos, ir ar mani Manti pilsētā; un Tas Kungs ir tos atbalstījis, jā, un pasargājis viņus no krišanas no zobena, tā ka neviena dvēsele nav tikusi nokauta.

40 Bet lūk, viņi ir guvuši daudzus ievainojumus; tomēr, tie stipri stāv šajā brīvībā, ar ko Dievs ir darījis viņus brīvus; un viņi stingri, dienu no dienas, atceras To Kungu, savu Dievu; jā, tie cenšas turēt Viņa likumus un Viņa spriedumus, un Viņa pavēles nemitīgi; un viņu ticība ir stingra tajos pravietojumos par to, kas nāks.

41 Un tad, mans mīļotais brāli Moronij, lai Tas Kungs, mūsu Dievs, kas ir atpestījis mūs un darījis mūs brīvus, pastāvīgi tur tevi Sava vaiga priekšā; jā, un lai Viņš ir labvēlīgs pret šo tautu, patiesi, lai jūs varētu gūt veiksmi, iegūstot īpašumā visu, ko lamanieši mums ir atņēmuši, kas bija mūsu atbalstam. Un tagad, lūk, es beidzu savu vēstījumu. Es esmu Helamans, Almas dēls.