1 Un tad notika, ka Moronijs nepārstāja gatavoties karam jeb aizsargāt savu tautu pret lamaniešiem; jo viņš lika, lai viņa karapulki divdesmitā soģu valdīšanas gada sākumā sāktu rakt zemes uzbērumus ap visām pilsētām visā zemē, kas piederēja nefijiešiem.

2 Un šo uzbērumu augšā viņš lika, lai būtu baļķi, jā, žogi no baļķiem, uzcelti cilvēka augumā visapkārt pilsētām.

3 Un viņš lika, lai uz šiem baļķu žogiem tiktu uzcelti karkasi, uz visiem baļķiem visapkārt, un tie bija stipri un augsti.

4 Un viņš lika, lai tiktu uzcelti torņi, kas slietos pāri šiem stabu nocietinājumiem, un viņš lika, lai patvēruma vietas tiktu uzceltas uz šiem torņiem, lai lamaniešu akmeņi un bultas nevarētu tos ievainot.

5 Un viņi bija sagatavojušies, lai viņi varētu mest akmeņus no to augšas, atbilstoši savai gribai un savam spēkam, un nogalināt tos, kas mēģinās tuvoties pilsētas sienām.

6 Tā Moronijs sagatavoja cietokšņus pret viņu ienaidnieku uzbrukumiem, apkārt katrai pilsētai visā zemē.

7 Un notika, ka Moronijs lika, lai viņa karapulki dotos mežonīgā apvidus austrumos; jā, un viņi gāja un padzina visus lamaniešus, kas bija mežonīgā apvidus austrumos, uz viņu pašu zemēm, kas bija uz dienvidiem no Zarahemlas zemes.

8 Un Nefija zeme stiepās taisnā līnijā no austrumu līdz rietumu jūrai.

9 Un notika, kad Moronijs bija izdzinis visus lamaniešus no mežonīgā apvidus austrumiem, kas bija uz ziemeļiem no viņu pašu zemēm, viņš lika, lai tie iedzīvotāji, kas bija Zarahemlas zemē un apkārtējās zemēs, ietu uz mežonīgā apvidus austrumiem, līdz pat jūras krastam, un ieņemtu to zemi.

10 Un viņš arī izvietoja savus karapulkus dienvidos uz viņu īpašumu robežām, un lika tiem uzcelt nocietinājumus, lai viņi varētu pasargāt savus karapulkus un savus ļaudis no savu ienaidnieku rokām.

11 Un tā viņš iznīcināja visus lamaniešu cietokšņus mežonīgā apvidus austrumos, jā, un arī rietumos, nostiprinādams robežu starp nefijiešiem un lamaniešiem, starp Zarahemlas zemi un Nefija zemi no rietumu jūras līdz Sidonas upes iztekai, jo nefijiešiem pēc viņu labpatikas piederēja visa zeme uz ziemeļiem, jā, patiesi visa zeme, kas bija uz ziemeļiem no Pārpilnības zemes.

12 Tā Moronijs ar saviem karapulkiem, kas pieauga ik dienas dēļ pārliecības par aizsardzību, ko viņš tiem deva ar saviem darbiem, centās iznīcināt lamaniešu varu visās zemēs, kas bija viņu īpašumā, lai tiem vairs nebūtu varas pār viņu īpašumā esošajām zemēm.

13 Un notika, ka nefijieši sāka likt pamatus pilsētai, un viņi deva tai pilsētai vārdu Moronija pilsēta; un tā bija pie austrumu jūras; un tā bija dienvidos pie lamaniešu īpašumu robežām.

14 Un viņi arī iesāka likt pamatus pilsētai starp Moronija pilsētu un Ārona pilsētu, kas sniedzās līdz Āronas un Moronijas robežām, un viņi deva tai pilsētai jeb zemei vārdu Nefiha.

15 Un viņi arī iesāka tajā pašā gadā celt daudzas pilsētas ziemeļos, vienu no tām sevišķā veidā, ko viņi nosauca par Lehiju un kas bija ziemeļos pie jūras krasta.

16 Un tā beidzās divdesmitais gads.

17 Un šajos veiksmīgajos apstākļos bija Nefija tauta divdesmit pirmā soģu valdīšanas gada iesākumā pār Nefija tautu.

18 Un viņiem ārkārtīgi veicās un viņi kļuva ārkārtīgi bagāti; jā, viņi vairojās un kļuva stipri tai zemē.

19 Un tā mēs redzam, cik žēlastības pilni un taisni ir visi Tā Kunga darbi, izpildot visus Viņa vārdus cilvēku bērniem; jā, mēs varam redzēt, ka Viņa vārdi ir apstiprinājušies, patiesi tajā laikā, kad Viņš runāja uz Lehiju, sacīdams:

20 Svētīts esi tu un tavi bērni; un viņi tiks svētīti; kā viņi turēs Manas pavēles, tā viņiem veiksies tai zemē. Bet atceries, kā viņi neturēs Manas pavēles, tā viņi tiks padzīti no Tā Kunga vaiga.

21 Un mēs redzam, ka šie solījumi ir apstiprinājušies Nefija tautai; jo tās ir bijušas viņu ķildas un viņu strīdi, jā, viņu slepkavības un viņu laupīšanas, viņu elku pielūgšanas, viņu netiklības un viņu negantības, kas bija viņu starpā, kas atnesa tiem viņu karus un viņu iznīcināšanu.

22 Un tie, kas bija uzticīgi Tā Kunga pavēļu turēšanā, tika atbrīvoti visos laikos, turpretim tūkstošiem viņu bezdievīgo brāļu tika nodoti jūgā, vai gāja bojā no zobena, vai krita neticībā un sajaucās ar lamaniešiem.

23 Bet lūk, nekad nebija bijis laimīgāka laika Nefija tautā kopš Nefija dienām kā Moronija dienās, jā, patiesi šinī laikā, divdesmit un pirmajā soģu valdīšanas gadā.

24 Un notika, ka divdesmit un otrais soģu valdīšanas gads arī beidzās mierā; jā, un arī divdesmit un trešais gads.

25 Un notika, ka divdesmit un ceturtā soģu valdīšanas gada sākumā arī būtu bijis miers Nefija tautā, ja nebūtu bijis strīds, kas bija viņu starpā par Lehija zemi un Moriantona zemi, kurai bija robeža ar Lehija zemi; kuras abas bija jūras malā.

26 Jo lūk, ļaudis, kuriem piederēja Moriantona zeme, pieprasīja daļu no Lehija zemes; tādēļ sākās karsts strīds starp viņiem, tiktāl ka Moriantonas ļaudis pacēla ieročus pret saviem brāļiem un bija apņēmušies tos nokaut ar zobenu.

27 Bet lūk, ļaudis, kam piederēja Lehija zeme, bēga uz Moronija nometni un lūdza viņu pēc palīdzības; jo lūk, viņi nebija noziegušies.

28 Un notika, kad Moriantona ļaudis, ko vadīja vīrs, kura vārds bija Moriantons, atklāja, ka Lehija ļaudis bija aizbēguši uz Moronija nometni, viņi bija ārkārtīgi izbijušies, ka tik Moronija karapulki nenāktu uz tiem un neiznīcinātu viņus.

29 Tādēļ Moriantons lika viņu sirdīs to, ka viņiem ir jāmūk uz to zemi, kas bija uz ziemeļiem, kas bija noklāta ar lieliem ūdeņiem, un jāiegūst tā zeme, kas bija uz ziemeļiem.

30 Un lūk, viņi būtu īstenojuši šo ieceri (kas būtu bijis par iemeslu vaimanām), bet lūk, Moriantons, būdams ļoti nesavaldīgs vīrs, tādēļ bija sadusmojies uz vienu no savām kalponēm, un viņš uzbruka tai un smagi to piekāva.

31 Un notika, ka viņa aizbēga un gāja uz Moronija nometni, un pastāstīja Moronijam visu par šo lietu un arī par viņu nodomiem bēgt zemē uz ziemeļiem.

32 Tad lūk, ļaudis, kas bija Pārpilnības zemē, jeb drīzāk, Moronijs baidījās, ka tie paklausīs Moriantona vārdiem un apvienosies ar viņa ļaudīm, un tā tas iegūs valdījumā tās zemes daļas, kas liks pamatu nopietnām sekām Nefija tautā, jā, sekām, kas novedīs pie viņu brīvības gāšanas.

33 Tādēļ Moronijs sūtīja karapulku ar viņu teltīm apsteigt Moriantona ļaudis, apturēt viņu bēgšanu uz zemi ziemeļos.

34 Un notika, ka viņi neapsteidza tos, līdz viņi nenonāca Postažas zemes robežās; un tur viņi apsteidza tos šaurumā, kas veda gar jūru uz zemi ziemeļos, jā, ar jūru gan no rietumiem, gan austrumiem.

35 Un notika, ka karapulks, ko bija sūtījis Moronijs, ko vadīja vīrs, kura vārds bija Teankums, sastapa Moriantona ļaudis; un tik stūrgalvīgi bija Moriantona ļaudis (būdami iedvesmoti ar viņa ļaundarībām un viņa glaimojošajiem vārdiem), ka notika kauja starp tiem, kurā Teankums nogalināja Moriantonu un sakāva viņa karapulku, un paņēma tos par gūstekņiem, un atgriezās Moronija nometnē. Un tā beidzās divdesmit un ceturtais soģu valdīšanas gads pār Nefija tautu.

36 Un tā Moriantona ļaudis tika atvesti atpakaļ. Un, kad viņi noslēdza derību ievērot mieru, viņi tika atjaunoti Moriantona zemē, un saskaņa izveidojās starp viņiem un Lehija ļaudīm, un tie arī tika atjaunoti savās zemēs.

37 Un notika, ka tajā pašā gadā, kad Nefija tautā bija atjaunots miers, ka Nefihass, otrais augstākais soģis, nomira, ar pilnīgu taisnīgumu Dieva priekšā pildījis soģa amatu.

38 Tomēr, viņš bija atteicis Almam ņemt valdījumā tos pierakstus un tās lietas, ko Alma un viņa tēvi bija uzskatījuši par pašu svētāko; tādēļ Alma bija nodevis tos savam dēlam Helamanam.

39 Lūk, notika, ka Nefihasa dēls tika iecelts pildīt soģa amatu sava tēva vietā, jā, viņš tika iecelts par augstāko soģi un pārvaldnieku pār tautu ar zvērestu un svētu priekšrakstu tiesāt taisnīgi un turēt ļaužu mieru un brīvību, un dot tiem viņu svētās priekšrocības pielūgt To Kungu, savu Dievu, jā, atbalstīt un saglabāt Dieva lietu visās savās dienās, un tiesāt ļaunos atbilstoši viņu noziegumiem.

40 Tad lūk, viņa vārds bija Pahorans. Un Pahorans pildīja sava tēva vietu, un divdesmit un ceturtā gada beigās viņš sāka savu valdīšanu pār Nefija tautu.