1 Un notika, ka es runāju uz saviem brāļiem, sacīdams: Iesim vēlreiz uz Jeruzālemi un būsim uzticīgi Tā Kunga pavēļu turēšanā, jo lūk, Viņš ir spēcīgāks par visu zemi, tad kādēļ gan ne spēcīgāks par Lābanu un viņa piecdesmit, jā, vai pat par viņa desmitiem tūkstošu?

2 Tādēļ iesim augšā; būsim stipri, līdzīgi Mozum; jo viņš patiesi runāja uz Sarkanās jūras ūdeņiem, un tie pašķīrās uz abām pusēm, un mūsu tēvi no gūsta izgāja cauri pa sausu zemi, un faraona armijas sekoja un tika noslīcinātas Sarkanās jūras ūdeņos.

3 Tad lūk, jūs zināt, ka tā ir patiesība, un jūs tāpat zināt, ka eņģelis ir runājis uz jums; kā jūs varat šaubīties? Iesim augšā; Tas Kungs ir spējīgs mūs izglābt tāpat kā mūsu tēvus un iznīcināt Lābanu tāpat kā ēģiptiešus.

4 Tagad, kad es biju runājis šos vārdus, viņi bija vēl apskaitušies un vēl joprojām turpināja kurnēt, tomēr viņi sekoja man, līdz mēs nonācām pie Jeruzālemes mūriem.

5 Un tas bija naktī; un es liku, lai viņi paslēpjas ārpus mūriem. Un pēc tam, kad viņi bija paslēpušies, es, Nefijs, ielavījos pilsētā un devos uz priekšu Lābana nama virzienā.

6 Un es tiku vadīts no Gara, nezinādams iepriekš to, ko es darīšu.

7 Tomēr es devos uz priekšu, un, kad es nonācu netālu no Lābana nama, es ieraudzīju kādu vīru, un viņš bija nokritis zemē manā priekšā, jo viņš bija piedzēries no vīna.

8 Un kad es pienācu pie viņa, es atklāju, ka tas bija Lābans.

9 Un es ieraudzīju viņa zobenu, un es izvilku to no maksts; un tā spals bija no tīra zelta, un tas bija ļoti meistarīgs darbs, un es redzēju, ka tā asmens bija no paša labākā tērauda.

10 Un notika, ka Gars mani spieda nogalināt Lābanu, bet es teicu savā sirdī: Nekad nevienu reizi es neesmu izlējis cilvēka asinis. Un es atrāvos un atteicos nokaut viņu.

11 Un Gars teica man vēlreiz: Lūk, Tas Kungs ir nodevis viņu tavās rokās. Jā, un es arī zināju, ka Lābans centās atņemt manu paša dzīvību; jā, un ka viņš neklausīja Tā Kunga pavēlēm; un ka viņš arī atņēma mūsu mantu.

12 Un notika, ka Gars teica man vēlreiz: Nokauj viņu, jo Tas Kungs ir nodevis viņu tavās rokās.

13 Lūk, Tas Kungs nokauj ļaunos, lai īstenotu savus taisnīgos nodomus. Ir labāk, ka viens cilvēks aizies bojā, nekā tauta kritīs neticībā un ies bojā.

14 Un tagad, kad es, Nefijs, biju dzirdējis šos vārdus, es atcerējos tos vārdus, ko Tas Kungs runāja uz mani tuksnesī, sacīdams: Kā tavi pēcnācēji turēs Manas pavēles, tā viņiem veiksies apsolītajā zemē.

15 Jā, un es arī domāju, ka viņi nevarēs turēt Tā Kunga pavēles atbilstoši Mozus bauslībai, ja vien viņiem nebūs šīs bauslības.

16 Un es arī zināju, ka šī bauslība bija iegravēta uz plāksnēm no misiņa.

17 Un vēl, es zināju, ka Tas Kungs bija nodevis Lābanu manās rokās šī iemesla dēļ—lai es varētu dabūt pierakstus atbilstoši Viņa pavēlēm.

18 Tādēļ es paklausīju Gara balsij un paņēmu Lābana galvu aiz matiem, un es nocirtu viņa galvu ar viņa paša zobenu.

19 Un pēc tam, kad es biju nocirtis viņa galvu ar viņa paša zobenu, es paņēmu Lābana drēbes un uzvilku tās uz sava auguma, jā, līdz pat pēdējam niekam, un es apjozu viņa bruņas ap saviem gurniem.

20 Un pēc tam, kad es biju to izdarījis, es devos uz Lābana dārgumu krātuvi. Un, kad es devos uz Lābana dārgumu krātuvi, lūk, es ieraudzīju Lābana kalpu, kuram bija dārgumu krātuves atslēgas. Un es pavēlēju viņam Lābana balsī, lai viņš nāk man līdzi dārgumu krātuvē.

21 Un viņš domāja mani esam viņa saimnieku Lābanu, jo viņš redzēja tā drēbes un arī zobenu apjoztu ap maniem gurniem.

22 Un viņš runāja uz mani par jūdu vecajiem, zinādams, ka viņa saimnieks Lābans naktī bija bijis pie tiem.

23 Un es runāju uz viņu, it kā es būtu Lābans.

24 Un es arī runāju uz viņu, ka es aiznesīšu gravējumus, kas bija uz plāksnēm no misiņa, saviem vecākajiem brāļiem, kuri bija aiz mūriem.

25 Un es arī liku viņam, lai viņš man seko.

26 Un viņš, domādams, ka es runāju par draudzes brāļiem un ka es patiesi biju Lābans, ko es biju nokāvis, tādējādi sekoja man.

27 Un viņš runāja uz mani daudzas lietas par jūdu vecajiem, kad es devos pie saviem brāļiem, kuri bija aiz mūriem.

28 Un notika, kad Lamans ieraudzīja mani, viņš bija ļoti izbijies, un arī Lemuēls un Sams. Un viņi bēga prom no manis, jo viņi domāja, ka tas bija Lābans un ka viņš bija nokāvis mani un cenšas atņemt arī viņu dzīvības.

29 Un notika, ka es saucu tos un viņi mani dzirdēja, tādēļ viņi mitējās bēgt prom no manis.

30 Un notika, kad Lābana kalps ieraudzīja manus brāļus, viņš sāka trīcēt un grasījās bēgt prom no manis un atgriezties Jeruzālemes pilsētā.

31 Un tad es, Nefijs, būdams liela auguma vīrs, un arī saņēmis daudz spēka no Tā Kunga, sagrābu Lābana kalpu un turēju viņu, lai viņš neaizbēgtu.

32 Un notika, ka es runāju ar viņu, ka, ja viņš paklausīs maniem vārdiem, tad, kā Tas Kungs dzīvo, un kā es dzīvoju, patiesi, ja viņš paklausīs mūsu vārdiem, mēs saudzēsim viņa dzīvību.

33 Un es runāju uz viņu, tiešām, zvērēdams, ka viņam nav jābaidās, ka viņš būs brīvs līdzīgi mums, ja viņš nāks lejā tuksnesī kopā ar mums.

34 Un es arī runāju uz viņu, sacīdams: Patiešām Tas Kungs ir pavēlējis mums paveikt šo lietu, un vai mēs nebūsim centīgi Tā Kunga pavēļu turēšanā? Tādēļ, ja tu nāksi lejā uz tuksnesi pie mana tēva, tev būs vieta kopā ar mums.

35 Un notika, ka Zorams kļuva drošāks no vārdiem, kurus es teicu. Tātad Zorams bija tā kalpa vārds; un viņš apsolīja, ka viņš ies lejā uz tuksnesi pie mūsu tēva. Jā, un viņš arī zvērēja mums, ka viņš no tā brīža turpmāk paliks kopā ar mums.

36 Tad mēs vēlējāmies, lai viņš paliktu kopā ar mums tā iemesla dēļ, ka jūdi nedrīkstēja zināt par mūsu bēgšanu tuksnesī, lai viņi nevajātu un nenonāvētu mūs.

37 Un notika, kad Zorams bija mums zvērējis, mūsu bailes par viņu beidzās.

38 Un notika, ka mēs ņēmām plāksnes no misiņa un Lābana kalpu, un aizgājām tuksnesī, un ceļojām uz mūsu tēva telti.