1. Nefija 16
    Footnotes

    16. nodaļa

    Ļaunajiem patiesība ir smaga. Lehija dēli apprec Ismaēla meitas. Liahona vada viņu ceļu tuksnesī. Laiku pa laikam uz Liahonas ir rakstīti vēstījumi no Tā Kunga. Ismaēls nomirst; viņa ģimene kurn bēdu dēļ. Apmēram 600–592 g. pr. Kr.

    1 Un tagad notika, kad es, Nefijs, biju beidzis runāt uz saviem brāļiem, redzi, viņi sacīja uz mani: Tu esi pasludinājis mums smagas lietas, smagākas, nekā mēs spējam panest.

    2 Un notika, ka es sacīju uz tiem: Es zinu, ka es esmu runājis smagas lietas pret ļaunajiem, saskaņā ar patiesību, un taisnīgos es esmu attaisnojis un liecinājis, ka viņi tiks paaugstināti pēdējā dienā, tāpēc avainīgie uzskata bpatiesību par smagu, jo tā ciecērtas viņos līdz pašai sirdij.

    3 Un tagad, mani brāļi, ja jūs būtu taisnīgi un vēlētos dzirdēt patiesību, un paklausīt tai, lai jūs varētu astaigāt taisnīgi Dieva priekšā, tad jūs nekurnētu patiesības dēļ un nesacītu—tu runā smagas lietas pret mums.

    4 Un notika, ka es, Nefijs, skubināju savus brāļus ar visu centību ievērot Tā Kunga baušļus.

    5 Un notika, ka viņi apazemojās Tā Kunga priekšā, tiktāl ka man bija prieks un lielas cerības par tiem, ka viņi varētu staigāt taisnības takas.

    6 Tad nu visas šīs lietas tika pateiktas un darītas, kad mans tēvs dzīvoja teltī tai ielejā, kuru viņš nosauca par Lemuēlu.

    7 Un notika, ka es, Nefijs, ņēmu vienu no aIsmaēla meitām par bsievu, un arī mani brāļi ņēma sev sievas no Ismaēla meitām, un arī cZorams ņēma Ismaēla vecāko meitu par sievu.

    8 Un tā mans tēvs bija izpildījis visas Tā Kunga pavēles, kas viņam bija dotas. Un arī es, Nefijs, tiku ārkārtīgi svētīts no Tā Kunga.

    9 Un notika, ka Tā Kunga balss uzrunāja manu tēvu naktī, un pavēlēja viņam, lai viņš nākamajā dienā dodas ceļā tuksnesī.

    10 Un notika, kad mans tēvs piecēlās no rīta un devās pie telts durvīm, viņam par lielu pārsteigumu, viņš ieraudzīja zemē ļoti smalka darba apaļu alodi, un tā bija no tīra misiņa. Un lodes iekšpusē bija divas šautras, un viena no tām norādīja virzienu, kur mums vajadzēja doties tuksnesī.

    11 Un notika, ka mēs savācām kopā visas lietas, kuras mums vajadzētu nest tuksnesī, un visu mūsu atlikušo uzturu, ko Tas Kungs bija mums devis; un mēs paņēmām sēklas no katras šķirnes, lai mēs varētu nest tuksnesī.

    12 Un notika, ka mēs paņēmām savas teltis un devāmies tuksnesī, pāri Lamanas upei.

    13 Un notika, kad mēs bijām ceļojuši četru dienu garumā, apmēram dienvid-dienvidaustrumu virzienā, mēs atkal uzslējām savas teltis; un mēs devām tai vietai vārdu Šazera.

    14 Un notika, ka mēs paņēmām savus lokus un savas bultas, un devāmies tuksnesī, lai nomedītu uzturu savām ģimenēm; un, kad mēs bijām nomedījuši uzturu savām ģimenēm, mēs atgriezāmies pie savām ģimenēm tuksnesī uz to vietu Šazera. Un mēs atkal gājām uz priekšu tuksnesī, sekodami tam pašam virzienam, ceļodami cauri visauglīgākajām tuksneša daļām, kas bija robežās tuvu aSarkanai jūrai.

    15 Un notika, ka mēs ceļojām daudzu dienu garumā, medījot uzturu pa ceļam ar saviem lokiem un savām bultām, un saviem akmeņiem, un savām lingām.

    16 Un mēs sekojām lodes anorādījumiem, kuri mūs veda pašās auglīgākajās tuksneša daļās.

    17 Un, kad mēs bijām ceļojuši daudzu dienu garumā, mēs uzslējām savas teltis uz kādu laiku, lai mēs atkal varētu atpūsties un dabūt barību savām ģimenēm.

    18 Un notika, kad es, Nefijs, devos nomedīt barību, redzi, es salauzu savu loku, kurš bija izgatavots no tīra atērauda; un, kad es salauzu savu loku, redzi, mani brāļi bija dusmīgi uz mani dēļ tā, ka mans loks bija zudis, jo mēs nedabūjām barību.

    19 Un notika, ka mēs atgriezāmies bez barības pie savām ģimenēm, un viņi, būdami ļoti noguruši no ceļošanas, ļoti cieta no barības trūkuma.

    20 Un notika, ka Lamans un Lemuēls, un Ismaēla dēli sāka ļoti kurnēt dēļ savām ciešanām un bēdām tuksnesī; un arī mans tēvs sāka kurnēt pret To Kungu, savu Dievu; jā, un viņi visi bija ļoti nobēdājušies, pat tā, ka viņi kurnēja pret To Kungu.

    21 Tad notika, ka es, Nefijs, un mani brāļi bijām apbēdināti par mana loka zudumu, un viņu loki bija zaudējuši savu vingrumu, un sāka palikt ārkārtīgi grūti, jā, pat tiktāl, ka mēs nevarējām dabūt barību.

    22 Un notika, ka es, Nefijs, runāju daudz uz saviem brāļiem, jo viņi atkal bija nocietinājuši savas sirdis, pat līdz akurnēšanai pret To Kungu, savu Dievu.

    23 Un notika, ka es, Nefijs, izgatavoju loku no koka un bultu no taisna zara; tāpēc es apbruņojos ar loku un ar bultu, un ar lingu, un ar akmeņiem. Un es sacīju uz savu atēvu: Kurp man doties, lai dabūtu barību?

    24 Un notika, ka viņš ajautāja Tam Kungam, jo viņi bija pazemojušies manu vārdu dēļ; jo es sacīju daudzas lietas uz tiem savas dvēseles dedzībā.

    25 Un notika, ka Tā Kunga balss nāca uz manu tēvu; un viņš tika patiesi apārmācīts dēļ savas kurnēšanas pret To Kungu, tiktāl ka viņš bija novests bēdu dziļumos.

    26 Un notika, ka Tā Kunga balss sacīja uz viņu: Palūkojies uz lodi un redzi tās lietas, kas tur ir rakstītas.

    27 Un notika, kad mans tēvs redzēja, kas bija rakstīts uz lodes, viņš ārkārtīgi izbijās un trīcēja, un arī mani brāļi, un Ismaēla dēli, un mūsu sievas.

    28 Un notika, ka es, Nefijs, redzēju rādītājus, kas bija lodē, ka tie darbojās saskaņā ar aticību un centību, un uzmanību, kuru mēs tiem pievērsām.

    29 Un bija rakstīti uz tiem jauni uzraksti, kas bija skaidri lasāmi, kas deva mums asapratni par Tā Kunga ceļiem; un tie tika rakstīti un izmainīti laiku pa laikam, saskaņā ar ticību un centību, kuru mēs tiem pievērsām. Un tā mēs redzam, ka ar bmaziem līdzekļiem Tas Kungs var paveikt lielas lietas.

    30 Un notika, ka es, Nefijs, devos uz kalna virsotni, saskaņā ar norādījumiem, kas bija doti uz lodes.

    31 Un notika, ka es nokāvu savvaļas zvērus, tik daudz, ka es ieguvu barību mūsu ģimenēm.

    32 Un notika, ka es atgriezos pie mūsu teltīm, nesdams zvērus, kurus es biju nokāvis; un tagad, kad viņi ieraudzīja, ka es esmu ieguvis barību, cik liels bija viņu prieks! Un notika, ka viņi pazemojās Tā Kunga priekšā un pateicās Viņam.

    33 Un notika, ka mēs atkal devāmies ceļā, ceļojot aptuveni tajā pašā virzienā kā sākumā; un, kad mēs bijām ceļojuši daudzu dienu garumā, mēs atkal uzslējām savas teltis, lai mēs varētu uzkavēties kādu laiku.

    34 Un notika, ka aIsmaēls nomira un tika apglabāts vietā, kas tika nosaukta Nahoma.

    35 Un notika, ka Ismaēla meitas ļoti sēroja dēļ sava tēva zaudēšanas un dēļ savām aciešanām tuksnesī; un tādēļ, ka mans tēvs bija izvedis viņas no Jeruzālemes zemes, viņas kurnēja pret to, sacīdamas: Mūsu tēvs ir miris; jā, un mēs esam daudz ceļojušas tuksnesī, un mēs esam izcietušas daudz bēdu, izsalkumu, slāpes un nogurumu; un pēc visām šīm ciešanām mums ir jāiet bojā tuksnesī aiz bada.

    36 Un tā viņas kurnēja pret manu tēvu, un arī pret mani; un viņas vēlējās atgriezties atkal Jeruzālemē.

    37 Un Lamans sacīja Lemuēlam un arī Ismaēla dēliem: Lūk, anogalināsim mūsu tēvu un arī mūsu brāli Nefiju, kurš ir uzņēmies būt par bvaldnieku mums un skolotāju mums, kas esam viņa vecākie brāļi.

    38 Tagad viņš saka, ka Tas Kungs ir runājis ar viņu, un arī aeņģeļi ir kalpojuši viņam. Bet redzi, mēs zinām, ka viņš mums melo; un viņš mums stāsta šīs lietas, un viņš paveic daudzas lietas ar savām viltīgajām veiklībām, lai viņš varētu apmānīt mūsu acis, domādams, varbūt, ka viņš var mūs aizvest kādā svešā tuksnesī; un, kad viņš būs mūs aizvedis projām, viņš ir nodomājis kļūt par ķēniņu un valdnieku pār mums, lai viņš varētu rīkoties pēc savas gribas un patikas. Un tādā veidā mans brālis Lamans izraisīja dusmas viņu sirdīs.

    39 Un notika, ka Tas Kungs bija ar mums, jā, patiesi Tā Kunga balss nāca un runāja daudzus vārdus uz tiem, un ļoti tos apārmācīja; un, kad tie bija Tā Kunga balss pārmācīti, viņi pārstāja dusmoties un nožēloja savus grēkus, tā ka Tas Kungs atkal svētīja mūs ar barību, ka mēs neaizgājām bojā.