Svētie Raksti
1. Nefija 3


3. nodaļa

Lehija dēli atgriežas Jeruzālemē iegūt misiņa plāksnes. Lābans atsakās atdot plāksnes. Nefijs paskubina un iedrošina savus brāļus. Lābans nozog viņu mantu un mēģina viņus nogalināt. Lamans un Lemuēls sit Nefiju un Samu un tiek eņģeļa norāti. Apmēram 600.–592. g. pr. Kr.

1 Un notika, ka es, Nefijs, atgriezos sava tēva teltī no sarunas ar To Kungu.

2 Un notika, ka mans tēvs runāja uz mani, sacīdams: Lūk, es esmu nosapņojis sapni, kurā Tas Kungs man ir pavēlējis, lai tu un tavi brāļi atgrieztos Jeruzālemē.

3 Jo lūk, Lābanam ir jūdu pieraksti un arī manu sentēvu ciltsraksti, un tie ir iegravēti uz plāksnēm no misiņa.

4 Tādēļ Tas Kungs man ir pavēlējis, lai tu un tavi brāļi ietu Lābana namā un dabūtu pierakstus, un atnestu tos šeit uz tuksnesi.

5 Un tad, lūk, tavi brāļi kurn, sakot, ka tā ir grūti izpildāma lieta, ko es esmu prasījis no tiem, bet, lūk, es to neesmu prasījis no tiem, bet tā ir Tā Kunga pavēle.

6 Tādēļ ej, mans dēls, un tu tiksi atbalstīts no Tā Kunga, tāpēc ka tu neesi kurnējis.

7 Un notika, ka es, Nefijs, teicu savam tēvam: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis.

8 Un notika, kad mans tēvs bija dzirdējis šos vārdus, viņš bija ļoti laimīgs, jo viņš zināja, ka es biju svētīts no Tā Kunga.

9 Un es, Nefijs, un mani brāļi devāmies ceļā pa tuksnesi ar savām teltīm, lai dotos uz Jeruzālemes zemi.

10 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie Jeruzālemes zemes, es un mani brāļi apspriedāmies savā starpā.

11 Un mēs metām meslus—kurš no mums ies Lābana namā. Un notika, ka kauliņi krita Lamanam, un Lamans devās uz Lābana namu un viņš runāja ar Lābanu, kad tas sēdēja savā namā.

12 Un viņš lūdza no Lābana pierakstus, kas bija iegravēti uz plāksnēm no misiņa un kuros bija mana tēva ciltsraksti.

13 Un lūk, notika, ka Lābans bija dusmīgs un izdzina viņu, un Lābans neļāva dot viņam pierakstus. Tādēļ viņš Lamanam sacīja: Lūk, tu esi laupītājs un es nogalināšu tevi.

14 Bet Lamans bēga no viņa un pastāstīja mums to, ko Lābans bija darījis. Un mēs sākām ļoti bēdāties, un mani brāļi jau grasījās atgriezties pie mana tēva tuksnesī.

15 Bet lūk, es sacīju uz tiem: Kā Tas Kungs dzīvo, un kā mēs dzīvojam, mēs neiesim lejā pie mūsu tēva tuksnesī, iekams mēs nebūsim izpildījuši to, ko Tas Kungs mums ir pavēlējis.

16 Tad nu būsim uzticīgi Tā Kunga pavēļu ievērošanā, tādēļ iesim lejā mūsu tēva mantojuma zemē, jo lūk, viņš atstāja zeltu un sudrabu, un visa veida bagātību. Un visu to viņš ir darījis dēļ Tā Kunga pavēlēm.

17 Jo viņš zināja, ka Jeruzālemei jātiek izpostītai cilvēku ļaundarības dēļ.

18 Jo lūk, viņi bija noraidījuši praviešu vārdus. Tādēļ, ja mans tēvs dzīvotu zemē pēc tam, kad viņam bija pavēlēts bēgt projām no šīs zemes, lūk, viņš arī ietu bojā. Tādēļ bija vajadzīgs, lai viņš bēgtu projām no šīs zemes.

19 Un lūk, tā ir gudrība Dievā, ka mums ir jādabū šie pieraksti, lai mēs saglabātu savu tēvu valodu priekš mūsu bērniem.

20 Un arī lai mēs saglabātu priekš viņiem vārdus, kas ir runāti ar visu svēto praviešu muti, kas tika doti tiem ar Garu un Dieva spēku kopš pasaule sākās un līdz pat šim laikam.

21 Un notika, ka tādiem vārdiem es pārliecināju savus brāļus, ka viņiem ir jābūt uzticīgiem Dieva pavēļu turēšanā.

22 Un notika, ka mēs gājām lejā uz mūsu mantojuma zemi un mēs savācām kopā mūsu zeltu, un mūsu sudrabu, un mūsu dārglietas.

23 Un, kad mēs bijām savākuši šīs lietas kopā, mēs atkal gājām uz Lābana namu.

24 Un notika, ka mēs iegājām pie Lābana un prasījām viņam, lai viņš dod mums pierakstus, kuri ir iegravēti uz plāksnēm no misiņa, par kuriem mēs dosim viņam mūsu zeltu un mūsu sudrabu, un visas mūsu dārglietas.

25 Un notika, kad Lābans redzēja mūsu mantu, un ka tā bija ļoti liela, viņš iekāroja to, tā ka viņš izgrūda mūs laukā un sūtīja savus kalpus nogalināt mūs, lai viņš varētu dabūt mūsu mantu.

26 Un notika, ka mēs bēgām no Lābana kalpiem, un mēs bijām spiesti atstāt mūsu īpašumu, un tas krita Lābana rokās.

27 Un notika, ka mēs bēgām uz tuksnesi un Lābana kalpi nepanāca mūs, un mēs noslēpāmies klints alā.

28 Un notika, ka Lamans bija dusmīgs uz mani un arī uz manu tēvu, un Lemuēls arī bija dusmīgs, jo viņš klausījās Lamana vārdos. Tādēļ Lamans un Lemuēls runāja daudz asu vārdu uz mums, viņu jaunākajiem brāļiem, un viņi sita mūs, patiešām, ar rīksti.

29 Un notika, kad viņi sita mūs ar rīksti, lūk, parādījās Tā Kunga eņģelis un nostājās viņu priekšā, un viņš runāja uz tiem, sacīdams: Kāpēc jūs sitat savu jaunāko brāli ar rīksti? Vai jūs nezināt, ka Tas Kungs ir izraudzījis viņu būt par valdnieku pār jums un ka tas ir jūsu nekrietnības dēļ? Lūk, jūs iesit vēlreiz uz Jeruzālemi, un Tas Kungs nodos Lābanu jūsu rokās.

30 Un pēc tam, kad eņģelis bija runājis uz mums, viņš aizgāja.

31 Un pēc tam, kad eņģelis bija aizgājis, Lamans un Lemuēls atkal sāka kurnēt, sakot: Kā tas ir iespējams, ka Tas Kungs nodos Lābanu mūsu rokās? Lūk, viņš ir spēcīgs vīrs, un viņš var pavēlēt piecdesmit vīriem, jā, viņš pat var nogalināt piecdesmit, kāpēc tad mūs ne?