5. nodaļa: Džozefs Smits — Atjaunošanas pravietis
    Footnotes

    5. nodaļa

    Džozefs Smits — Atjaunošanas pravietis

    „Es svinīgi liecinu par pravieti Džozefu Smitu kā par Tā Kunga iesvaidīto kalpu šajās pēdējās dienās.”

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Nensija Novela, kas bija viena no Hovarda V. Hantera vecvecvecmāmiņām no tēva puses, 1830. gadu vidū pārcēlās uz Lepīru, Mičiganā. 1842. gadā kāds Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionārs ieradās Lepīrā no Navū, Ilinoisā. Nensija uzklausīja viņa vēstījumu, lūdza Dievu par to un saņēma liecību, ka viņš mācīja patiesību. Viņa devās uz Navū, lai vairāk uzzinātu par Baznīcu, un savā dienasgrāmatā šādi aprakstīja savu pieredzi:

    „Es devos uzklausīt mormoņu sludinātāju [Džozefu Smitu] ar lielu piesardzību, cerot netikt pievilta. Viņš runāja par Kristus Otro atnākšanu. Man bija liecība, ka Džozefs Smits runāja patiesību un ka viņš bija patiess pravietis, Dieva aicināts un ordinēts, lai darītu lielu darbu, tāpēc ka viņš bija atklājis patiesību, kā to bija mācījis Jēzus Kristus. Es palūdzu, lai mani kristītu.”1

    Līdzīgi savai vecvecvecmāmiņai Nensijai Novelai, Hovardam V. Hanteram bija droša liecība par Džozefa Smita pravietisko misiju. Trīs nedēļas pēc kļūšanas par Baznīcas prezidentu viņš devās uz Navū, lai svinētu Džozefa un Hairama Smitu, mocekļu, nāves 150. gadadienu. Sanāksmē, kas notika Navū tempļa atrašanās vietā, prezidents Hanters teica:

    „Atbildība, ko sajūtu pret darbu, ko uzsāka pravietis Džozefs, piepilda mani ar apņēmību darīt visu, ko spēju man atvēlētajā laika sprīdī. Neapšaubāmi Džozefs bija uzticīgs un patiess viņam atvēlētajā laika sprīdī. … Es svinīgi liecinu par pravieti Džozefu Smitu kā par Tā Kunga iesvaidīto kalpu šajās pēdējās dienās. Viņa liecībai par Jēzus Kristus dievišķumu un realitāti es pievienoju savu liecību.”2

    Vēlāk tajā pašā dienā sanāksmē pie Kārtidžas cietuma prezidents Hanters liecināja: „Džozefs Smits, kurš šajā vietā atdeva savu dzīvību, bija darbarīks Tā Kunga rokās, ko Viņš izmantoja, lai atjaunotu Sava evaņģēlija pilnību un Savas priesterības pilnvaras.”3

    Džozefs Smits

    „Džozefs Smits bija ne tikai dižs cilvēks, bet arī iedvesmots Tā Kunga kalps, Dieva pravietis.”

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Dievs Tēvs un Jēzus Kristus parādījās Džozefam Smitam, lai uzsāktu Atjaunošanu.

    Evaņģēlijs [tika] dots pasaulei daudzas reizes caur praviešiem, un katru reizi [tas tika] nozaudēts nepaklausības dēļ. 1820. gadā klusēšana tika pārtraukta, un Tas Kungs atkal atklājās pravietim. Šis pravietis, Džozefs Smits, varēja liecināt no savām pilnīgi skaidrajām zināšanām, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, augšāmcēlusies Būtne, atsevišķa un atšķirīga no Tēva. Viņš neliecināja par to, kam viņš ticēja vai ko viņš vai citi domāja vai iedomājās, bet gan par to, ko viņš zināja. Šīs zināšanas viņš ieguva tāpēc, ka Dievs Tēvs un Dēls parādījās viņam personīgi un runāja ar viņu.4

    Dievs … atklājās [Džozefam Smitam] kā personiska būtne. Turklāt Tēvs un Dēls nodemonstrēja nenoliedzamo patiesību, ka Viņi ir atsevišķas un atšķirīgas personības. Patiesi, Tēva un Dēla radniecība tika no jauna apstiprināta ar dievišķu priekšā stādīšanu zēnam, pravietim: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” [Džozefs Smits — Vēsture 1:17].5

    Kad cilvēki dzirdēja jauno Džozefu Smitu apgalvojam, ka Dievs bija parādījies zēnam, viņi izsmēja viņu un novērsās no viņa, tāpat kā kristiešu ērā gudri un apdāvināti vīri Atēnās novērsās no viena vīra, kas kalpoja viņu vidū. Tomēr fakts paliek fakts, ka Pāvils minētajā notikumā bija vienīgais cilvēks tajā dižajā zinību pilsētā, kurš zināja, ka cilvēks var nomirt un atkal dzīvot. Viņš bija vienīgais cilvēks Atēnās, kurš spēja skaidri paskaidrot atšķirību starp formālu elku pielūgšanu un patiesu vienīgā, patiesā un dzīvā Dieva pielūgšanu. [Skat. Apustuļu darbi 17:19–20, 22–23.]6

    Tie, kas atraidīja Glābēju, kad Viņš nāca uz Zemes ar paziņojumu, ka Viņš bija Dieva Dēls, teica par Viņu: „Vai Viņš nav amatnieka dēls?” (Mateja 13:55.) Kad Džozefs paziņoja, ka viņš bija redzējis vīziju un bija redzējis Tēvu un Dēlu, šaubas nāca kaimiņu, garīdznieku un mazpilsētas iedzīvotāju sirdīs, un viņi vaicāja: „Vai šis nav lauksaimnieka dēls?” Kristus tika vajāts un nonāvēts, taču laiks ir bijis Viņa aizstāvis. Līdzīgi kā ar amatnieka dēlu, tā tas ir bijis ar lauksaimnieka dēlu.7

    Džozefs Smits bija ne tikai dižs cilvēks, bet arī iedvesmots Tā Kunga kalps, Dieva pravietis. Viņa diženums pamatojas vienā lietā — viņa apgalvojumā par to, ka Viņš redzēja Tēvu un Dēlu un ka viņš atsaucās uz šīs dievišķās atklāsmes realitāti. …

    Es liecinu, … ka Tēvs un Dēls tiešām parādījās pravietim Džozefam Smitam, lai uzsāktu šo diženo pēdējo dienu darbu mūsu dienās.

    Es liecinu, ka zēns, pravietis, kurš tik daudzos veidos paliek … šīs Baznīcas pieredzes centrālais brīnums, ir dzīvs pierādījums tam, ka Dieva rokās un pasaules Glābēja vadībā mazās un vienkāršās lietas nāks un sagraus varenās un spēcīgās lietas.8

    2

    Jēzus Kristus vēlreiz izveidoja Savu Baznīcu caur pravieti Džozefu Smitu.

    1830. gada 6. aprīlī … vīriešu un sieviešu grupa, rīkojoties paklausībā Dieva pavēlei, sapulcējās Pītera Vitmera k-ga, [vecākā], mājā, lai organizētu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. … Neviens no viņiem nepretendēja ne uz kādu īpašu izglītību vai zīmīgu vadību. Viņi bija godājami cilvēki un cienījami pilsoņi, taču bija praktiski nepazīstami ārpus savas tuvējās apkaimes. …

    Šie pazemīgie, vienkāršie cilvēki bija sapulcējušies tāpēc, ka viens no viņiem, Džozefs Smits, jaun., gados ļoti jauns vīrietis, bija izteicis ļoti ievērojamu apgalvojumu. Viņš paziņoja viņiem un visiem citiem, kas vēlējās viņu uzklausīt, ka bija saņēmis pilnīgus un vairākkārtējus debesu vēstījumus, tostarp atklātu vīziju ar Dievu Tēvu un Viņa mīļo Dēlu, Jēzu Kristu. Pateicoties šīm atklāsmēm, Džozefs Smits jau bija izdevis Mormona Grāmatu — pierakstu par Kristus darbiem starp Amerikas senajiem iedzīvotājiem. Turklāt Tas Kungs bija pavēlējis šim jaunajam cilvēkam, kuram tad bija tikai divdesmit četri gadi, no jauna nodibināt Baznīcu, kas bija pastāvējusi Jaunās Derības laikos un kā atjaunota un šķīsta Baznīca bija atkal jānosauc tās stūrakmeņa un mūžīgā vadītāja Vārdā, paša Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā.

    Tādējādi necilā, taču ļoti zīmīgā veidā tika atklāta pirmā Baznīcas dižās drāmas aina, kas galu galā ietekmēja ne tikai to paaudzi, bet ietekmēs visu cilvēces ģimeni. … Necils sākums, jā, taču apgalvojums, ka Dievs bija runājis, ka Kristus Baznīca bija atkal organizēta un ka tās mācības no jauna apstiprinātas ar dievišķu atklāsmi, bija visizcilākais paziņojums, kas dots pasaulei kopš paša Glābēja dienām, kad Viņš staigāja pa Jūdejas ceļiem un Galilejas pakalniem.9

    Dievišķajā atklāsmē, [ko saņēma Džozefs Smits], bija arī norādījums no jauna nodibināt patieso un dzīvo Baznīcu, atjaunot to mūsdienās tā, kā tā pastāvēja paša Glābēja laicīgās kalpošanas laikā. Pravietis Džozefs Smits teica, ka Jēzus Kristus Baznīca tika „organizēta saskaņā ar Viņa dotajām pavēlēm un atklāsmēm mums šajās pēdējās dienās, kā arī saskaņā ar to Baznīcas kārtību, kas aprakstīta Jaunajā Derībā” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 137]. …

    … Tie, kas tika kristīti Baznīcā 1830. gada 6. aprīlī, ticēja personiska Dieva eksistencei; viņi ticēja, ka Viņa realitāte un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, realitāte veido to mūžīgo pamatu, uz kura šī Baznīca ir celta.10

    Caur [Džozefu Smitu] un turpmākiem notikumiem priesterība un evaņģēlijs savā pilnībā tika vēlreiz atjaunoti uz Zemes, lai vairs nekad netiktu paņemti prom no tās [skat. M&D 65:2]. Kristus Baznīca jeb Dieva valstība uz Zemes tika no jauna nodibināta, un, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tai ir lemts velties uz priekšu un piepildīt visu Zemi [skat. Daniēla 2:35].11

    Džozefs Smits un viņa pierakstītājs

    Pravieša Džozefa Smita dzīve „tika vadīta ar atklāsmi”.

    3

    Džozefs Smits bija pravietis, gaišreģis un atklājējs.

    Pravieša Džozefa nākšana pasaulē piepildīja pravietojumu, ko pirms daudziem gadsimtiem pravietoja Jāzeps, kurš tika pārdots verdzībā uz Ēģipti:

    „Gaišreģi radīs Tas Kungs, mans Dievs, kurš būs izraudzīts gaišreģis maniem gurnu augļiem. … Un viņa vārds tiks saukts pēc mana, un tas būs pēc viņa tēva vārda” (2. Nefija 3:6, 15).

    Džozefam Smitam, jaunākajam, tika dots tāds pats vārds, kā Jāzepam senatnē, kurš kā gūsteknis tika aizvests uz Ēģipti, un arī tāds pats vārds, kā viņa tēvam, Džozefam Smitam, vecākajam, tādējādi piepildot šo pravietojumu. Viņš ir pazīstams kā pravietis Džozefs Smits un tiek saukts par „gaišreģi Džozefu”. Viņu bieži sauc arī par „pravieti, gaišreģi un atklājēju”.

    Terminus „pravietis”, „gaišreģis” un „atklājējs” bieži aizstāj citu ar citu, un daudzi uzskata, ka tie nozīmē vienu un to pašu. Tomēr tie nenozīmē vienu un to pašu, un tiem ir atsevišķas un atšķirīgas nozīmes.

    [Elders] Džons A. Vidso definē pravieti kā skolotāju — kādu, kas izskaidro patiesību. Viņš māca patiesību, ko cilvēkam atklājis Tas Kungs, un pēc iedvesmas izskaidro to cilvēku saprašanai. Vārds „pravietis” bieži tiek lietots, lai apzīmētu cilvēku, kurš saņem atklāsmes un vadību no Tā Kunga. Daudzi uzskata, ka pravietis būtībā ir nākotnes notikumu pareģotājs, taču tā ir tikai viena no daudzām pravieša funkcijām. Viņš ir Tā Kunga runasvīrs.

    Gaišreģis ir cilvēks, kas redz. Tas nenozīmē, ka viņš redz ar miesīgajām acīm, bet drīzāk ar garīgajām acīm. Gaišreģa dāvana ir pārdabiskas spējas. Džozefs bija līdzīgs Mozum, senajam gaišreģim, un Mozus redzēja Dievu vaigu vaigā, taču viņš paskaidro, kā viņš redzēja Viņu, šādiem vārdiem:

    „Bet tagad manas acis ir redzējušas Dievu, bet nevis manas dabiskās, bet manas garīgās acis, jo manas dabiskās acis nevarēja ieraudzīt; jo es būtu nokaltis un nomiris Viņa klātbūtnē; bet Viņa godība bija pār mani un es redzēju Viņa vaigu, jo es biju apskaidrots Viņa priekšā” (Mozus 1:11).

    Mums nevajadzētu pieņemt, ka redzēt garīgi nenozīmē redzēt burtiski. Šāda vīzija nav fantāzijas vai iedomas. Cilvēks patiesībā redz kādu objektu, bet ne ar miesīgajām acīm. Katram no mums ir garīgās acis, kas ir mūsu miesīgo acu dubultnieks. Vispirms mēs tikām radīti garīgi, un tad mūsu ķermeņi tika radīti kā apsegs mūsu garam. Mums ir pateikts, ka savā pirmajā stāvoklī mēs „dzīvojām skatīšanā”. Mēs redzējām ar savām garīgajām acīm, jo mums vēl nebija doti ķermeņi ar miesīgām acīm. Visiem cilvēkiem ir garīgā redze, taču viņiem ne vienmēr ir privilēģija izmantot šo redzi, ja vien to neatdzīvina Tā Kunga Gars. …

    Ar Svētā Gara spēku daži cilvēki, kuri ir sūtīti uz Zemes ar šādu nolūku, spēj redzēt Dieva lietas. Gaišreģis ir cilvēks, kurš redz un zina pagājušās lietas un arī nākamās lietas, un caur viņiem visas lietas tiks atklātas (skat. Mosijas 8:15–17). Īsi sakot, viņš ir tas, kurš redz, kurš staigā Tā Kunga gaismā ar atvērtām garīgajām acīm, kuras ir atdzīvinājis Svētā Gara spēks. Mozus, Samuēls, Jesaja, Ecēhiēls un daudzi citi bija gaišreģi, jo viņiem bija tā privilēģija tuvāk redzēt dievišķo godību un spēku nekā citiem mirstīgajiem.

    Atklāsme dara zināmu kaut ko nezināmu vai to, kas jau agrāk cilvēkiem bijis zināms, taču pagaisis no atmiņas. Atklāsme vienmēr ir saistīta ar patiesību, un tā vienmēr nāk ar dievišķu apstiprinājumu. Atklāsme tiek saņemta dažādos veidos, taču tai vienmēr ir priekšnoteikums, ka atklājējs ir dzīvojis un uzvedies tā, lai būtu saskaņā ar dievišķo atklāsmes garu, patiesības garu, un tādējādi ir spējīgs saņemt dievišķus vēstījumus.

    Rezumējot mēs varētu teikt, ka pravietis ir dievišķas patiesības skolotājs, gaišreģis katrā tā vārda nozīmē. [Džozefa Smita] garīgās redzes sajūta tika atdzīvināta līdz ievērojamai pakāpei, un viņš bija Svētā Gara apgarots. Tieši ar šo dāvanu viņš redzēja Tēvu un Dēlu, kad viņš devās mežā lūgt Dievu. Aplūkojot viņa dzīvi un darbus no tā brīža, mēs atklājam, ka viņš nemēģināja rīkoties, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem. Viņš bija atkarīgs no Tā Kunga un saņēma Viņa palīdzību un Viņa norādījumus. Viņa dzīve tika vadīta ar atklāsmi.12

    4

    Cildinām vīru, kas ar Jehovu tikās.

    Kad mēs dziedam par Džozefu Smitu, „Cildinām vīru” (Garīgās dziesmas, 2013, nr. 18), mēs atceramies tik daudz viņa veiktu, uzslavas cienīgu lietu.

    Mēs cildinām viņu par viņa spējām sarunāties ne tikai ar Jehovu, bet arī ar citām debesu personām. Tik daudzas no tām apmeklēja viņu, nodeva atslēgas un apmācīja šo „izraudzīto gaišreģi”, kas bija „celts” pēdējās dienās (2. Nefija 3:6–7). Kad 1834. gadā Džozefa Smita tēvs svētīja jauno Džozefu, viņš paziņoja, ka sendienu Jāzeps Ēģiptē redzēja šo pēdējo dienu gaišreģi. Sendienu Jāzeps raudāja, kad apzinājās, kā pravieša Džozefa darbs svētīs seno laiku Jāzepa daudzos pēctečus.

    Mēs arī cildinām Džozefu Smitu par viņa uzcītību un spējām tulkot un saņemt simtiem lappušu atklātu Svēto Rakstu. Viņš bija kanāls, pa kuru plūda atklāsmes. Ir aprēķināts, ka caur viņu ir saņemts vairāk brīnumainu Svēto Rakstu lappušu nekā caur jebkuru citu cilvēku cilvēces pastāvēšanas vēsturē.

    Mēs cildinām Džozefu ne tikai par viņa spējām izturēt, bet gan „labi izturēt” (M&D 121:8). Bērnībā viņam bija sāpīga kājas operācija — bez šīs operācijas viņš nebūtu varējis vēlāk veikt grūto Ciānas nometnes maršu no Ohaio uz Misūri. Marša laikā Džozefs „lielākoties gāja kājām, tādēļ arī viņam pēdas bija tulznainas, asiņainas un jēlas” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 286. lpp.]. Tāpat mēs cildinām viņu un Emmu par to, ka viņi izturēja sešu savu bioloģisko un adoptēto bērnu bēdpilno, laicīgo nāvi. Vecāki, kuri ir zaudējuši pat vienu bērnu, ir piepildīti ar empātiju.

    Mēs cildinām Džozefu par spēju paciest vajāšanas, tostarp ilgo un mokošo ieslodzījumu Libertī cietumā. Tik daudziem viss toreiz likās bezcerīgs. Tomēr debesu Kungs nomierināja ieslodzīto Džozefu, sakot, ka „Zemes gali vaicās pēc tava vārda” (M&D 122:1). Mēs dzīvojam laikā, kad arvien vairāk cilvēku vaicā par Džozefu Smitu un atjaunoto evaņģēliju.

    Džozefs jau sen ir piepildījis savu vēlmi „tikt [novērtētam] tikpat cienīgi kā” sendienu svētie [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 228. lpp.]. Tagad mēs varam dziedāt par to, kā Džozefs ir „kronēts starp praviešiem seniem debesīs” (Garīgās dziesmas, 2013, nr. 18).

    Mēs cildinām Džozefu par to, ka viņš izturēja rūgtas un vairākkārtējas nodevības un vilšanās. Tādējādi viņš devās uz Kārtidžu „kā jērs uz nokaušanu”, „kluss kā vasaras rīts” un „[ar] [tīru] sirdsapziņ[u] … visu cilvēku priekšā” (M&D 135:4). Viņš negāja uz Kārtidžu ar rūgtu sirdi. Viņš negāja uz Kārtidžu sūkstīdamies. Kādas spējas — cienīgi izturēt!

    Džozefs zināja, kādā virzienā iet. Viņš gāja pie Glābēja Jēzus Kristus, kuru viņš uzklausīja kopš tās reizes, kad mūsu Debesu Tēvs pirmo reizi pamācīja jauno Džozefu, sakot: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” [Džozefs Smits — Vēsture 1:17].13

    5

    Pravieša Džozefa Smita dzīve un misija palīdz mums iet pa ceļiem, kas ved uz mūžīgo dzīvi.

    Es pateicos par šo cilvēku, par viņa mācībām, par viņa atklāsmēm, par to, ko viņš ir atstājis mums, jo tieši caur viņu evaņģēlijs tika atjaunots uz Zemes. Es domāju, ka nav skaistāka stāsta visas vēstures laikā par vienkāršo, jauko stāstu par zēnu, kurš devās mežā pie savām mājām, metās ceļos lūgšanā un uzņēma debesu sūtņus.

    Tagad mēs pētām viņa dzīvi un viņa darbus. Daudzi ir pētījuši viņa dzīvi un darbus, lai atrastu viņa rakstu noslēpumu, taču nekāda noslēpuma nav. … Bija vienkārša ticība, jauna zēna ticība, kurš tika apmācīts Dieva lietās. Laikam ejot, šis jaunais zēns bez akadēmiskiem panākumiem un izglītības tika Tā Kunga apmācīts nākamajās lietās.

    Mums arī ir dots intelekts un prāts. Mums tikai vajag to vingrināt un attīstīt, kā Tas Kungs norādīja Džozefam, un būt ar vienkāršu ticību, kāda bija viņam, un būt gataviem sekot vienkāršiem norādījumiem. Kad mēs tā darīsim un iesim pa ceļu, pa kuru [Tas Kungs] vēlas, lai mēs ietu, un apgūsim to, ko Viņš vēlas, lai mēs apgūtu, mēs atklāsim, ka mūsu dzīves tiks šķīstītas no visa, kas ir pretrunā ar Dieva nolūkiem, un tā bija arī ar Džozefu. Viņš savā dzīvē pietuvojās pilnībai, jo bija attīrījis savu dvēseli un prātu un dzīvojis tuvu Tam Kungam, un varēja sarunāties ar Viņu un dzirdēt Viņu runājam to, ko viņš ir atstājis mums savās atklāsmēs. Ar savām garīgajām acīm viņš spēja saredzēt to, kas jau pagājis, un to, kas vēl priekšā, un mēs esam pārliecinājušies par viņa redzētā patiesumu. …

    Es esmu pateicīgs par savu piederību Baznīcai, un mana liecība par tās dievišķīgumu balstās uz vienkāršu stāstu par zēnu, kurš koku pavēnī, ceļos nometies, uzklausīja debesu sūtņus — nevis vienu Dievu, bet divas atsevišķas personas, Tēvu un Dēlu, atkal atklājot pasaulei Dievības personības. Mana ticība un liecība balstās uz šo vienkāršo stāstu: ja tas nav patiess, mormonisms sabrūk. Ja tas ir patiess — un es liecinu, ka tas ir, — tas ir viens no dižākajiem notikumiem visā vēsturē.

    Es lūdzu, lai, pieminot šo dižo pravieti un pārdomājot viņa dzīvi, mums sirdī būtu pateicība par to, kas ir ienācis mūsu dzīvē, pateicoties viņam piemītošajām gaišreģa spējām un viņa atklāsmēm mums — pateicība par izraudzītu gaišreģi, ko cēlis Tas Kungs, lai vadītu mūs šajās pēdējās dienās, lai mēs varētu atgriezties uz tām takām, kas mūs aizvedīs uz paaugstināšanu un mūžīgo dzīvi.14

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Apdomājiet prezidenta Hantera mācības par Džozefa Smita Pirmo vīziju (skat. 1. sadaļu). Kā jūsu liecība par Pirmo vīziju ir jūs ietekmējusi? Kāpēc pēdējo dienu svētajiem ir ļoti svarīgi saņemt liecību par to, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis?

    • Kādi ir jūsu iespaidi, kad jūs pārskatāt prezidenta Hantera mācības par Baznīcas organizāciju? (Skat. 2. sadaļu.) Kādas svētības, pateicoties Jēzus Kristus atjaunotajai Baznīcai, esat saņēmuši jūs un jūsu ģimene?

    • Kāpēc ir noderīgi saprast titulu pravietis, gaišreģis un atklājējs nozīmi? (Skat. 3. sadaļu.) Kā pravieši, gaišreģi un atklājēji ir jūs svētījuši?

    • 4. sadaļā prezidents Hanters galvenajos vilcienos apraksta iemeslus, kāpēc mēs cildinām Džozefu Smitu. Kā šīs mācības vairo jūsu izpratni par pravieti Džozefu? Ko jūs varat mācīties no Džozefa Smita piemēra?

    • Pārskatiet prezidenta Hantera mācības par Džozefa Smita ticību, garīgo apmācību un paklausību (skat. 5. sadaļu). Kā šīs mācības attiecas uz mums? Kā mēs varam izrādīt pateicību par svētībām, ko esam saņēmuši caur pravieti Džozefu Smitu?

    Saistītās rakstvietas

    Džozefa Smita tulkojums, 1. Mozus 50:25–33; Daniēla 2:44; Efeziešiem 2:19–22; 4:11–14; M&D 1:17–32; 5:9–10; 122:1–2; 135; Džozefs Smits — Vēsture

    Ieteikums studijām

    „Izjūtot prieku, ko sniedz izpratne par evaņģēliju, jūs sajutīsiet vēlmi pielietot apgūto. Centieties dzīvot saskaņā ar to, ko esat apguvuši un sapratuši. Tādējādi pieaugs gan jūsu ticība, gan jūsu zināšanas un liecība” (Sludini Manu evaņģēliju [2004], 19. lpp.).

    Atsauces

    1. Skat. Eleanora Noula, Howard W. Hunter (1994), 7. lpp.; skat. arī 6. lpp.

    2. „The Temple of Nauvoo”, Ensign, 1994. g. sept., 63.–64. lpp.

    3. „Come to the God of All Truth”, Ensign, 1994. g. sept., 73. lpp.

    4. Conference Report, 1963. g. okt., 100.–101. lpp.

    5. „The Sixth Day of April, 1830”, Ensign, 1991. g. maijs, 64. lpp.

    6. „The Sixth Day of April, 1830”, 63. lpp.

    7. The Teachings of Howard W. Hunter, red. Klaids Dž. Viljamss (1997), 228. lpp.

    8. „The Sixth Day of April, 1830”, 64.–65. lpp.

    9. „The Sixth Day of April, 1830”, 63. lpp.

    10. „The Sixth Day of April, 1830”, 64. lpp.

    11. Conference Report, 1963. g. okt., 101. lpp.

    12. „Joseph Smith the Seer”, skat. The Annual Joseph Smith Memorial Sermons, 2 sēj. (1966), 2:193–194.

    13. „The Temple of Nauvoo”, 63.–64. lpp.

    14. „Joseph Smith the Seer”, 2:197–198.