6. nodaļa

Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana un Augšāmcelšanās

„Mēs uzcelsimies no laicīgās nāves, lai iegūtu mūžīgo dzīvi, pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim un tam, ka Viņš Augšāmcēlās.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

1934. gada 20. martā piedzima Hovarda un Klēras pirmdzimtais dēls, kuru viņi nosauca par Hovardu Viljamu Hanteru, jaunāko, un nodēvēja par Billiju. Tovasar viņi pamanīja, ka Billijs kļūst apātisks. Ārsti diagnosticēja anēmiju, un Hovards divreiz ziedoja asinis asins pārliešanai, taču Billija stāvoklis neuzlabojās. Turpmākajos izmeklējumos atklājās smaga zarnu trakta slimība, kas izraisīja asins zudumu. Ārsti veica operāciju, kamēr Hovards gulēja līdzās dēlam, ziedojot asinis, taču rezultāti nebija iepriecinoši. Pēc trim dienām, 1934. gada 11. oktobrī, kamēr vecāki sēdēja pie viņa gultiņas, Billijs klusītēm nomira. „Tonakt mēs pametām slimnīcu bēdu sagrauti un satriekti,” Hovards rakstīja.¹

Billija un citu mīļu tuvinieku nāvi prezidentam Hanteram palīdzēja pārciest liecība par Glābēja īstenoto Izpirkšanu un Viņa Augšāmcelšanos. „Mums ir nešaubīga ticība tam, ka [Izpirkšana] ir īstena,” viņš liecināja, „un ka nekam visā dievišķajā pestīšanas iecerē nav tik liela nozīme kā Jēzus Kristus Izpirkšanas upurim. Mēs ticam, ka pestīšana ir iespējama vienīgi, pateicoties Izpirkšanai. Ja tās nebūtu, tad radīšanas iecere būtu bijusi pilnīgi velta. … Bez Viņa Izpirkšanas upura viss beigtos līdz ar laicīgo nāvi, un nebūtu ne augšāmcelšanās, ne jebkāda garīgās dzīves mērķa. Mums nebūtu nekādu cerību uz mūžīgo dzīvi.”²

Aprīļa vispārējās konferencēs, kas tiek noturētas ap Lieldienu laiku, prezidents Hanters bieži runāja par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos. 1983. gada aprīļa vispārējā konferencē viņš teica:

„Šajās Lieldienās es īpaši izjūtu to, cik svarīgs ir mans uzdevums — liecināt par Glābēja Augšāmcelšanās īstenumu. Mani brāļi un māsas, debesīs tik tiešām mīt Dievs, kurš mīl mūs visus un gādā par mums. Mums ir Debesu Tēvs, kurš sūtīja Savu Pirmdzimto gara bērnu, Savu Vienpiedzimušo miesā, lai Tas, dzīvojot pasaulē, rādītu mums piemēru, uzņemtos pasaules grēkus, pēc tam tiktu sists krustā par pasaules grēkiem un augšāmceltos. …

Tā patiesi ir skaista vēsts, ka pastāv dzīve pēc nāves, ka mēs varam atgriezties, lai no jauna dzīvotu ar savu Debesu Tēvu, pateicoties Glābēja upurim, ko Viņš pienesa mūsu labā, un personīgai grēku nožēlai un baušļu ievērošanai.

Šajā godības pilnajā Lieldienu rītausmā, kad kristīgās pasaules domas uz dažiem gaistošiem mirkļiem pievēršas Jēzus Kristus Augšāmcelšanās brīdim, pateiksimies savam Debesu Tēvam par diženo pestīšanas ieceri, kas ir iedibināta mūsu visu labā.”³

Glābēja tukšais kaps „liecina visai pasaulei, ka „[Viņa] nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies”.” (Lūkas 24:6.)

Hovarda V. Hantera mācības

Izpirkšana ir augtākais mīlestības apliecinājums no mūsu Debesu Tēva un Viņa mīļotā Dēla, Jēzus Kristus, puses.

Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana bija iepriekš dots mūsu Debesu Tēva norīkojums ar mērķi glābt Viņa bērnus no to kritušā stāvokļa. Mūsu Debesu Tēvs apliecināja mums Savu mīlestību, ļaudams Savam Vienpiedzimušajam pienest Izpirkšanas upuri. Un Izpirkšanas īstenošana bija augstākais mīlestības apliecinājums no Viņa mīļotā Dēla puses.

Es vairākkārt esmu pabijis Ģetzemanes dārzā. Esmu gremdējies pārdomās par Glābēja ciešanām un nāves mokām — mokām, ko Viņš izcieta, kad mūsu Debesu Tēvs ļāva Viņam mūsu prātam neaptveramā veidā uzņemties visas cilvēces sāpes un ciešanas. Mana dvēsele ir pildījusies skumjām, domājot par Viņa diženo upuri cilvēces labā.

Es esmu stāvējis Golgātas pakājē, ko dēvē par pieres vietu, domājot par pazemojošo krustā sišanu, pēc kuras iestājās Glābēja laicīgā nāve, bet kas tajā pašā laikā ļāva īstenot Viņa un visas cilvēces nemirstību. Un jau atkal manu dvēseli māca skumjas.

Un es esmu stāvējis pie kapa dārzā, iztēlojoties to godības pilno Augšāmcelšanās dienu, kad Glābējs iznāca no kapa — dzīvs, augšāmcēlies un nemirstīgs. Domājot par to, mana sirds pildījās ar prieku.

Piedzīvojot šos brīžus, es esmu vēlējies no visas sirds pateikties un izteikt atzinību mūsu Debesu Tēvam par to mīlestību, ko Viņš un Viņa Dēls mums izrādījuši caur Savu vareno Izpirkšanas upuri. Izsakoties Čārlza Gabriēla vārdiem: „Es, apbrīnas pārņemts, par Glābēju domāju — tik ļoti Viņš mīl manu dvēseli grēcīgu, ka izcieta mokas un mira pie krusta viens, lai varu es nožēlot grēkus un atgriezties. Ak, tas ir brīnums man, ka mīl tik ļoti Viņš, lai mirtu manis dēļ! Ak, tas ir brīnums man, tas ir brīnums man!” …

Mani brāļi un māsas, es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs sūtīja Savu mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, pasaulē paveikt visu, kas nepieciešams, lai pestīšanas iecere varētu tikt īstenota. Izpirkšana ir apliecinājums tam, cik ļoti Viņš mūs mīl.⁴

Glābējs uzņēmās uz Sevis visus mūsu grēkus, vājības, ciešanas un sāpes.

Tiekoties, lai svinētu Pashā svētkus, Jēzus ar Saviem apustuļiem pieņēma Svētā Vakarēdiena simbolus, kurus Viņš ieviesa šo pēdējo, kopīgo vakariņu laikā, un pēc tam viņi devās uz Eļļas kalnu.

Līdz pat pēdējam brīdim būdams par Skolotāju, Viņš turpināja lekciju par upurjēra tēmu. Viņš pastāstīja mācekļiem, ka tiks sakauts un ka viņi tiks izklīdināti kā avis bez sava gana (skat. Mateja 26:31). „Bet pēc Manas augšāmcelšanās,” Viņš teica, „Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” (Mateja 26:32.)

Turpmāko stundu laikā Viņš asiņoja katrā porā, pārcieta šaustīšanu no vadītāju puses, kuri teicās būt Viņa likuma sargi, un tika sists krustā reizē ar zagļiem. Notika tieši tā, kā Mormona Grāmatā pravietojis ķēniņš Benjamīns: „Un lūk, Viņš cietīs kārdinājumus un ķermeņa sāpes, izsalkumu, slāpes un nogurumu, pat vairāk nekā cilvēks var izciest, ja vien tas nav līdz nāvei; jo lūk, asinis nāks no katras poras, tik lielas būs Viņa ciešanas par Viņa ļaužu ļaundarībām un negantībām. …

Un redzi, Viņš nāks pie savējiem, lai glābšana varētu nākt pie cilvēku bērniem caur ticību Viņa Vārdam; un pat pēc visa tā tie turēs Viņu par cilvēku un sacīs, ka Viņā ir velns, un šaustīs Viņu, un sitīs Viņu krustā.” (Mosijas 3:7, 9.)

Par savām zināšanām attiecībā uz to, cik visaptverošas bija Viņa ciešanas, mēs esam parādā pravietim Almam: „Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; un tas būs tāpēc, lai vārds varētu tikt piepildīts, kas saka: Viņš uzņemsies Savas tautas sāpes un slimības.

Un Viņš uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites, kas saista Viņa ļaudis; un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.” (Almas 7:11–12.)

Padomājiet par to! Kad Viņa ķermenis tika noņemts no krusta un steidzīgi guldīts aizgūtā kapā, Viņš, bezgrēcīgais Dieva Dēls, jau bija uzņēmies ne vien katras nožēlas pilnas dvēseles grēkus un kārdinājumus, bet arī pilnīgi visas mūsu slimības, ciešanas un sāpes. Viņš izcieta to visu, tāpat kā mēs, — miesā. Viņš izcieta to visu. Viņš paveica to, lai varētu izrādīt pilnīgu žēlastību un dotu mums spēku izturēt ikvienu pasaulīgu pārbaudījumu.⁵

Mēs patiesi varam veikt nepareizu, sliktu un sāpinošu izvēli. Dažkārt mēs to tik tiešām darām, un tādos brīžos pilnā mērā un godībā izpaužas Jēzus Kristus misija un Viņa žēlastība. … Viņš ir kalpojis par starpnieku, samaksājot par mūsu nepareizo izvēli. Viņš ir kļuvis par mūsu aizstāvi Tēva priekšā, samaksājot avansu par tām kļūdām un muļķībām, ko bieži vien pastrādājam, īstenojot savu brīvību. Mums ir jāpieņem Viņa dāvana, jānožēlo savas kļūdas un jāievēro Viņa baušļi, lai pilnā mērā izmantotu šo izpirkumu. Šis piedāvājums arvien ir spēkā, ceļš vienmēr ir vaļā. Pat savas dzīves tumšākajos brīžos, kad esam pastrādājuši visbriesmīgākās kļūdas, mēs allaž varam pavērties uz Dieva Dēlu un dzīvot.⁶

Jēzus Kristus uzcēlās no kapa, nesdams pirmos Augšāmcelšanās augļus.

Atgriezieties līdz ar mani Svētajā zemē — laikā, kad norisinājās pēdējās Kristus dzīves epizodes. Tuvojās Tā Kunga laicīgās dzīves beigas. Viņš bija dziedinājis slimos, augšāmcēlis mirušos un izskaidrojis Rakstus, ieskaitot pravietojumus par Paša nāvi un Augšāmcelšanos. Viņš teica Saviem mācekļiem:

„Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi

un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām.” (Mateja 20:18–19.) …

Tai trešajai dienai austot, Marija Magdalēna kopā ar „otru Mariju” bija atnākušas uz kapenēm, kur bija guldīts Viņa nedzīvais ķermenis [Mateja 28:1; skat arī Marka 16:1; Lūkas 24:10]. Pirms tam augstie priesteri un farizeji bija gājuši pie Pilāta un pārliecinājuši viņu, lai tas pie kapeņu ieejas izvieto sargus: „Ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.” (Mateja 27:64.) Taču divi vareni eņģeļi bija novēluši akmeni no kapa ieejas un, to redzot, tā saucamie sargi bija bailēs aizbēguši.

Kad sievietes nonāca pie kapa, viņas atrada to atvērtu un tukšu. Eņģeļi bija uzkavējušies, lai pavēstītu tām visdižāko vēsti, kas jebkad nākusi cilvēku ausīs: „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja 28:6.)⁷

Kristīgajā kanonā nav tādas mācības, kam būtu lielāka nozīme attiecībā uz visu cilvēci, kā mācībai par Dieva Dēla Augšāmcelšanos. Pateicoties Viņam, visi cilvēki var augšāmcelties — visi vīrieši, sievietes un bērni, kas jebkad nākuši vai nāks šajā pasaulē.

Par spīti tam, ka savā mācībā tik ļoti uzsveram augšāmcelšanās nozīmi, var gadīties, ka daudzi no mums nav pilnībā aptvēruši tās garīgo nozīmi un grandiozo lomu mūžībā. Ja tā būtu, mēs apbrīnotu tās daili tāpat kā Nefija brālis Jēkabs un šausmās nodrebētu, iedomājoties, kas notiktu, ja mums nebūtu dota šī dievišķā dāvana. Jēkabs rakstīja:

„Ak, Dieva gudrība, Viņa žēlastība un labvēlība! Jo lūk, ja miesa vairs neceltos, mūsu gari tiktu pakļauti tam eņģelim, kas atkrita no Mūžīgā Dieva vaiga un kļuva par velnu, lai nekad vairs neceltos.” (2. Nefija 9:8.)

Augšāmcelšanās pavisam noteikti ir katra kristieša ticības centrā, tas ir dižākais no brīnumiem, ko paveicis pasaules Glābējs. Bez tās mums patiesi nebūtu nekādas cerības. Atļaušos aizņemties Pāvila vārdus: „Ja nav miroņu augšāmcelšanās, … tad veltīga ir mūsu sludināšana …, tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis. … Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.” (1. korintiešiem 15:13–15, 17.)⁸

Bez Augšāmcelšanās Jēzus Kristus evaņģēlijs kļūtu par viedu izteikumu un šķietami neizskaidrojamu brīnumu litāniju, kur sakopoti izteikumi un brīnumi, kas nevainagojas ar uzvaru. Bet nē — šī pārākā uzvara izpaužas vispārākajā brīnumā, jo pirmoreiz cilvēces vēsturē kāds, kurš bija miris, augšāmcēla sevi, atdzimstot nemirstībai. Tas bija Dieva Dēls, mūsu nemirstīgā Debesu Tēva Dēls, un Viņa uzvara pār laicīgo un garīgo nāvi arī ir tā labā vēsts, kas jāpauž ikviena kristieša mēlei.

Mūžīga patiesība vēsta, ka Jēzus Kristus uzcēlās no kapa, nesdams pirmos Augšāmcelšanās augļus. (Skat. 1. korintiešiem 15:23.) Mums ir neapšaubāmas liecības par šo brīnišķo notikumu.

Starp izraudzītajiem lieciniekiem ir Tā Kunga apustuļi. Un tik tiešām — aicinājums kalpot svētā apustuļa amatā ir aicinājums liecināt pasaulei par Tā Kunga, Jēzus Kristus, dievišķumu. Džozefs Smits ir teicis: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu, — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, ir tikai pielikums.” (History of the Church, 3:30.) …

Mācot Savus apustuļus, Kristus darīja tiem zināmu, ka „Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties” (Marka 8:31). Tā tas arī notika. Viņš tika sists krustā un guldīts kapā. Trešajā dienā Viņš uzcēlās, lai no jauna dzīvotu kā visas cilvēces Glābējs, kurš nesis pirmos Augšāmcelšanās augļus. Pateicoties Viņa Izpirkšanas upurim, visi cilvēki tiks glābti no kapa un atkal dzīvos. Tāda allaž bijusi apustuļu liecība, kurai es pievienoju arī savējo.⁹

Drīz pēc Savas Augšāmcelšanās Jēzus Kristus parādījās Marijai Magdalēnai (skat. Jāņa 20:1–18).

Pēc Savas Augšāmcelšanās Jēzus parādījās daudziem.

Turpmākajās dienās pēc Augšāmcelšanās Tas Kungs parādījās daudziem. Viņš parādīja tiem savas piecas īpašās rētas. Viņš staigāja, sarunājās un ēda kopā ar tiem, it kā vēlēdamies nešaubīgi pierādīt, ka augšāmcelts ķermenis tik tiešām ir ķermenis no taustāmas miesas un kauliem. Vēlāk Viņš kalpoja nefijiešiem, pavēlēdams: „Piecelieties un nāciet pie Manis, lai jūs varētu likt savas rokas Manos sānos, un arī lai jūs varētu pataustīt naglu rētas Manās rokās un Manās kājās, lai jūs varētu zināt, ka Es esmu Israēla Dievs un visas zemes Dievs, un esmu ticis nonāvēts par pasaules grēkiem.

Un … ļaužu pulks gāja un lika savas rokas Viņa sānos, un taustīja naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās; un to viņi darīja, iedami viens aiz otra, līdz viņi visi bija izgājuši un redzējuši ar savām acīm, un pataustījuši ar savām rokām, un droši zināja un liecināja, ka tas ir Viņš, par kuru bija rakstījuši pravieši, ka Tam jānāk.” (3. Nefija 11:14–15.)

Visiem vīriešiem un sievietēm visā pasaulē ir pienākums un prieks „meklēt šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir [liecinājuši]” (Etera 12:41), lai gūtu garīgu apliecinājumu Viņa dievišķumam. Ikvienam, kurš pazemīgi meklē, ir tiesības un svētība uzklausīt Svētā Gara balsi, kas liecina par Tēvu un Viņa Dēlu, kurš augšāmcēlās.¹⁰

Tie, kuri pēc [Jēzus] nāves redzēja Viņu kā dzīvu būtni, nekad nav snieguši pretrunīgas liecības. Viņš parādījās vismaz desmit vai vienpadsmit reizes: Marijai Magdalēnai un citām sievietēm dārzā; diviem mācekļiem ceļā uz Emavu; Pēterim Jeruzālemē; apustuļiem, kad Toma tur nebija, un pēc tam, kad Toms bija klāt; apustuļiem pie Galilejas jūras; uz kalna vienlaicīgi vairāk nekā 500 brāļiem; Tā Kunga brālim Jēkabam un apustuļiem, kad notika Viņa uzkāpšana debesīs.¹¹

Šajās Lieldienās, būdams aicināts un ordinēts liecināt par Kristus Vārdu visai pasaulei, es liecinu, ka Viņš dzīvo. Viņam ir godības pilns, nemirstīgs ķermenis no miesas un kauliem. Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls miesā. Viņš ir Glābējs, pasaules gaisma un dzīvība. Pēc krustā sišanas un nāves Viņš kā augšāmcelta būtne parādījās Marijai, Pēterim, Pāvilam un daudziem citiem. Viņš parādījās nefijiešiem. Viņš ir parādījies jauneklim un pravietim Džozefam Smitam un daudziem citiem mūsu atklāšanas laikmetā.¹²

Mēs uzcelsimies no nāves un iegūsim mūžīgo dzīvi.

Lieldienās mēs svinam nemirstības dāvanas saņemšanu, kas visiem ļaudīm dota bez maksas, atgūstot dzīvību un dziedējot visas brūces. Kaut arī, saskaņā ar mūžīgo izaugsmes un pilnveidošanās ieceri, ikviens no mums mirs, mēs visi varam rast mierinājumu dziesminieka vārdos: „Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.” (Psalmi 30:5.)

Ījabs uzdeva jautājumu, ko varētu nodēvēt par laikmetīgu jautājumu: „Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:14.) Kristus atbilde skan cauri laikiem, līdz pat šim mirklim: „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19.)¹³

Iestājoties nāvei, gars tiek šķirts no ķermeņa. Augšāmcelšanās no jauna savienos garu un ķermeni, un šis ķermenis kļūs par garīgu ķermeni no miesas un kauliem, ko uztur gars, nevis asinis. Tādējādi pēc augšāmcelšanās mūsu ķermeņi, gara spēka uzturēti, kļūs nemirstīgi, lai nekad vairs neietu bojā. Tas bija tas, ko Pāvils domāja, teikdams, „kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa” un ka „miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” [skat. 1. korintiešiem 15:44, 50]. Dabīgu miesu veido miesa un asinis, taču miesa, ko asiņu vietā uztur gars, var iemantot un iemantos Dieva valstību. …

Es esmu pārliecināts, ka Dievs dzīvo un ka Jēzus ir Kristus. Es pievienojos Pāvilam, kurš pirms daudziem gadiem savā Lieldienu vēstulē liecināja Korintas svētajiem, ka, pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim un tam, ka Viņš Augšāmcēlās, mēs uzcelsimies no laicīgās nāves, lai iegūtu mūžīgo dzīvi. Es varu iztēloties, kā Viņš ar pastieptām rokām sagaida visus, kuri Viņu uzklausa:

„Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,

un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jāņa 11:25–26.)¹⁴

Līdz ar Kristus Augšāmcelšanos mums tika dota iespēja iegūt nemirstības svētību un mūžīgo dzīvi. Viņa tukšais kaps liecina visai pasaulei, ka „[Viņa] nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies”. (Lūkas 24:6.) Šajos vārdos ir ietverta visa tā cerība, pārliecība un ticība, kas nepieciešama, lai sniegtu mums atbalstu mūsu grūtajā un dažkārt arī ciešanu pilnajā dzīvē.¹⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kā Izpirkšana kalpo par apliecinājumu Debesu Tēva un Jēzus Kristus mīlestībai pret mums? (Skat. 1. sadaļu.) Kā mēs varam pateikties Viņiem par šo mīlestības dāvanu? (Skat. M&D 42:29.)
Pārskatot 2. sadaļu, pievērs uzmanību daudzajām svētībām, ko mēs saņemam, pateicoties Izpirkšanai. Kā prezidenta Hantera mācības un viņa citētie Rakstu panti palīdz tev izprast Izpirkšanas nozīmi? Kas ir stiprinājis tavu liecību par Izpirkšanu? Dalies pieredzē! Kā Izpirkšanas spēks var tevi stiprināt dzīves grūtībās?
Kā tevi iespaido prezidenta Hantera mācības par Izpirkšanu? (Skat. 3. sadaļu.) Kā mēs varētu daudz lielākā mērā novērtēt Augšāmcelšanās nozīmi?
Pārskati 4. sadaļu, kur prezidents Hanters uzskaita daudzus Jēzus Kristus Augšāmcelšanās lieciniekus. Kādēļ šo liecinieku liecības ir tik būtiskas?
Padomā par prezidenta Hantera mācību, ka Augšāmcelšanās sniedz visu to cerību, pārliecību un ticību, „kas nepieciešama, lai sniegtu mums atbalstu mūsu grūtajā un dažkārt arī ciešanu pilnajā dzīvē” (skat. 5. sadaļu). Kā Augšāmcelšanās ir kalpojusi par cerības un mierinājuma avotu tavā dzīvē? Kā liecība par Augšāmcelšanos ir bagātinājusi tavu dzīvi?

Saistītās rakstvietas

Jāņa 10:17–18; 2. Nefija 2:6–9, 22–27; 9:19–25; 3. Nefija 27:13–16; M&D 18:10–16; 19:15–20; Mozus gr. 6:59–60.

Ieteikums studijām

„Plāno savas studijas tā, lai tās stiprinātu tavu ticību Glābējam.” (Sludini Manu evaņģēliju, [2005. g.], 21. lpp.) Studējot tu varētu pavaicāt sev, piemēram: „Kā šīs mācības var man palīdzēt gūt dziļāku izpratni par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu? Kā šīs mācības var man palīdzēt vēl vairāk līdzināties Glābējam?”