Prezidentu mācības
24. nodaļa: Sekošana Jēzus Kristus piemēram


24. nodaļa

Sekošana Jēzus Kristus piemēram

„Mums pie katras iespējas vajadzētu vaicāt: „Kā rīkotos Jēzus?” un tad izrādīt vēl lielāku drosmi, rīkojoties saskaņā ar atbildi.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Prezidents Tomass S. Monsons, kurš kalpoja par otro prezidenta Hantera padomnieku, teica, ka viņš „dzīvoja saskaņā ar to, ko mācīja, sekojot piemēram, ko rādīja Glābējs, kuram viņš kalpoja”.1

Kāds tuvs draugs bija novērojis, ka „prezidenta Hantera ievērojamajā un nesavtīgajā dzīvē brīnišķīgi izpaudās mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, iemiesotās iezīmes. Viņš bija draugos ar visu cilvēci”.2

Vēl kāds kolēģis, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus strādāja kopā ar prezidentu Hanteru, teica: „[Viņš] instinktīvi juta virzienu, kurā jāiet. Šis virziens nozīmēja atdarināt sava Glābēja, Jēzus Kristus, raksturiezīmes.”3

Visu savu kalpošanas laiku prezidents Hanters mīloši mudināja Baznīcas locekļus sekot Glābēja piemēram. Savā pirmajā uzrunā, uzstājoties kā Baznīcas prezidents, viņš teica:

„Es vēlētos aicināt, lai visi Baznīcas locekļi savā dzīvē arvien vairāk pievērstos Tā Kunga, Jēzus Kristus, dzīvei un piemēram, it īpaši Viņa mīlestības, cerības un līdzjūtības piemēram.

Es lūdzu par to, kaut mēs varētu izturēties cits pret citu daudz laipnāk, pieklājīgāk, pazemīgāk, pacietīgāk un piedodošāk! Mēs tik tiešām ļoti daudz sagaidām cits no cita, un ikviens var kļūt labāks. Mūsu pasaulei ārkārtīgi nepieciešama daudz disciplinētāka dzīve saskaņā ar Dieva baušļiem. Taču mums tas jāpanāk (kā Tas Kungs teica pravietim Džozefam ieputinātajā Libertī cietumā) „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību; … bez liekulības, un bez viltus”. (M&D 121:41–42.)”4

Attēls
Kristus lūdz Dievu

„Ja mums jāseko Kristus piemēram, ejot Viņa pēdās, tad mums jācenšas darīt to pašu, ko darīja Viņš, sekojot Viņa paraugam.”

Hovarda V. Hantera mācības

1

Jēzus Kristus parādīja mums nevainojamu piemēru.

Būt par gaismu nozīmē būt par paraugu — par cilvēku, kurš rāda piemēru, kam pārējie var sekot. … [Mēs esam slēguši derību] sekot Kristum, kurš bija dižens paraugs. Mums ir pienākums mācīties no Viņa, apgūstot to, ko Viņš mācīja un darīja, kalpojot uz Zemes. Pēc šo mācībstundu apgūšanas mums ir pavēlēts sekot Viņa paraugam, un šeit būs daži no piemēriem, ko Viņš mums rādīja:

1. Kristus bija paklausīgs un izrādīja drosmi jau pirmszemes dzīvē, izpelnoties privilēģiju — nākt pasaulē un iegūt ķermeni no miesas un kauliem.

2. Viņš tika kristīts, lai atvērtu durvis uz celestiālo valstību.

3. Viņš ieguva priesterību un saņēma visus glābšanai un paaugstināšanai nepieciešamos evaņģēlija priekšrakstus.

4. Jēzus pavadīja aptuveni trīs gadus, kalpodams, mācot evaņģēliju, liecinot par patiesību un mācot cilvēkiem, kas tiem jādara, lai rastu prieku un laimi šajā dzīvē, kā arī mūžīgo godību pēc šīs dzīves.

5. Viņš izpildīja evaņģēlija priekšrakstus, ieskaitot bērniņu svētīšanu, kristīšanu, slimo dziedināšanu un ordinēšanu priesterībā.

6. Viņš darīja brīnumus. Saskaņā ar Viņa pavēli, aklie kļuva redzīgi, kurlie — dzirdīgi, kroplie — spriņģoja un mirušie — atdzīvojās.

7. Jēzus pakļāvās Tēva prātam un gribai, dzīvojot nevainojamu, bezgrēcīgu dzīvi, iegūdams visas Dievībai piemītošās īpašības.

8. Viņš uzveica pasauli jeb apvaldīja visas savas kārības, paceļoties pār visu miesīgo un juteklisko, lai varētu dzīvot un rīkoties Gara vadībā.

9. Viņš īstenoja Grēku Izpirkšanu, izpērkot cilvēkus no [garīgās un fiziskās] nāves, kas iestājās Ādama Krišanas dēļ.

10. Tagad Viņš, augšāmcēlies un godības pilns, ir ieguvis visu varu gan Debesīs, gan uz Zemes un saņēmis visu Tēva pilnību, kļūstot vienots ar Tēvu.

Ja mums jāseko Kristus piemēram, ejot Viņa pēdās, tad mums jācenšas darīt to pašu, ko darīja Viņš, sekojot Viņa paraugam.5

Būtu svarīgi paturēt prātā, ka Jēzus bija spējīgs grēkot, Viņš varēja padoties un neīstenot dzīvības un pestīšanas ieceri, taču viņš palika uzticīgs. Ja nebūtu bijis iespējas, ka Viņš varētu padoties Sātana kārdinājumiem, tad nebūtu īstena pārbaudījuma un galu galā arī patiesas uzvaras. Ja Viņam būtu liegta spēja grēkot, tad Viņam būtu liegta arī rīcības brīvība. Taču Viņš bija nācis, lai pasargātu un nodrošinātu cilvēces rīcības brīvību. Un, saskaņā ar šo vēlmi, Viņam bija jāsaglabā kapacitāte jeb spēja grēkot.6

Jēzus parādīja Savu gara diženumu un vareno spēku, apliecinot to līdz pat Savas laicīgās dzīves beigām. Un pat Savā pēdējā stundiņā Viņš nepadevās egoistiskai tieksmei — apcerēt Savas ciešanas un gaidāmās sāpes. Viņš dedzīgi gādāja par Savu mīļo sekotāju tā brīža un turpmākajām vajadzībām. Viņš zināja, ka viņu drošība — gan katram individuāli, gan kā Baznīcai — ir atkarīga tikai un vienīgi no beznosacījuma mīlestības citam pret citu. Šķiet, ka Viņš veltīja visu Savu enerģiju viņu vajadzībām, mācot ar saviem darbiem to, ko bija mācījis vārdos. Viņš dāvāja tiem mierinājuma vārdus, deva pavēles un brīdināja.7

Gan laicīgajā dzīvē, kalpojot starp Savām avīm Svētajā zemē, gan pēc nāves, kalpojot starp Savām izkliedētajām avīm Rietumu puslodē, Tas Kungs izrādīja mīlestību un rūpes par katru cilvēku.

Ļaužu drūzmā Viņš sajuta, kā Viņam pieskaras sieviete, kura vēlējās atbrīvoties no kaites, ar kuru bija sirgusi kādus divpadsmit gadus. (Skat. Lūkas 8:43–48.) Citkārt Viņš spēja paraudzīties tālāk par nosodošā pūļa ierobežoto un aizspriedumaino skatījumu un grēku, ko bija pastrādājusi apsūdzētā sieviete. Iespējams, jūtot viņas vēlmi nožēlot grēkus, Kristus izvēlējās ņemt vērā indivīda vērtību un atbrīvoja viņu, pavēlot vairs negrēkot. (Skat. Jāņa 8:1–11.) Citkārt „Viņš ņēma [cilvēku] bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem”. (3. Nefija 17:21; slīpraksts pievienots.)

Par spīti tam, ka strauji tuvojās Ģetzemanes un Golgātas pārbaudījumi un Viņu nospieda daudz smagu domu, Glābējs atvēlēja brītiņu, lai pamanītu atraitni, kura ziedoja artavu. (Skat. Marka 12:41–44.) Tāpat Viņa skatienam nepaslīdēja garām mazā auguma Caķejs, kurš vēlēdamies redzēt Dieva Dēlu, bet lielā ļaužu pūļa dēļ nespēdams Glābēju saskatīt, bija uzrāpies vīģes kokā. (Skat. Lūkas 19:1–5.) Mocīdamies agonijā, būdams piesists pie krusta, Viņš paraudzījās uz saviem sērojošajiem tuviniekiem un ar gādīgām rūpēm vērsās pie raudošās sievas, kura bija devusi Viņam dzīvību. (Skat. Jāņa 19:25–27.)

Cik apbrīnojams piemērs, kuram sekot! Pat par spīti milzīgām, personīgām ciešanām un sāpēm, mūsu Paraugs pievērsās tam, lai svētītu apkārtējos. … Viņš nekoncentrējās uz to, kā Viņa dzīvē trūka. Viņš dzīvoja, sniedzot roku un kalpojot apkārtējiem.8

2

Sekosim Dieva Dēlam visos savas dzīves ceļos!

Vienu no svarīgākajiem jautājumiem, kas jelkad uzdots mirstīgiem ļaudīm, uzdeva pats Dieva Dēls, pasaules Glābējs. Viņš uzrunāja pulciņu mācekļu no Jaunās pasaules — pulciņu, kas dedzīgi vēlējās, lai Viņš tos mācītu, vēl jo dedzīgāk tāpēc, ka Viņš drīz taisījās tos atstāt —, vaicājot: „Kādiem vīriem jums jābūt?” Un tad, tajā pašā elpas vilcienā, atbildēja: „Tādiem kā Es.” (3. Nefija 27:27.)

Pasaulē ir papilnam cilvēku, kuri gribētu teikt: „Dari, kā saku!” Nav šaubu, ka mums nav paveicies ar šiem padomdevējiem, kuri vēlas dot padomu gandrīz ikvienā jautājumā. Taču pavisam nedaudzi būtu gatavi teikt: „Rīkojies, kā es!” Un, neapšaubāmi, cilvēces vēsturē ir tikai Viens, kurš to varētu paziņot pavisam pilntiesīgi un nešaubīgi. Vēsturē ir daudz vīriešu un sieviešu, kas rādījuši labu piemēru, tomēr pat labākie no mirstīgajiem nav bijuši bez tādas vai citādas vainas. Neviens cilvēks, lai cik labi būtu viņa nodomi, nespēj kalpot par ideālu paraugu vai rādīt nekļūdīgu virzienu, kam sekot.

Vienīgi Kristus var kalpot par mūsu ideālu, mūsu „spožo Rīta Zvaigzni” (Jāņa atkl. 22:16). Tikai Viņš var bez jebkādas minstināšanās pateikt: „Sekojiet Man, mācaities no Manis, [un] dariet to, ko esat redzējuši Mani darām. Dzeriet Manu ūdeni un ēdiet Manu maizi. Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Es esmu likums un gaisma. Lūkojieties uz Mani, un jūs dzīvosit. Mīlat cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Skat. Mateja 11:29; 16:24; Jāņa 4:13–14; 6:35, 51; 7:37; 13:34; 14:6; 3. Nefija15:9; 27:21.)

Ak, cik skaidrs un skanīgs aicinājums! Kāda noteiktība un kāds piemērs šajos mulsinošajos laikos, kad mums trūkst parauga! …

Cik gan pateicīgiem mums būtu jābūt, ka Dievs sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē …, lai parādītu nevainojamu taisnīgas dzīves, laipnības, žēlastības un līdzjūtības piemēru, lai visa cilvēce varētu zināt, kā mums dzīvot, kā kļūt labākiem un līdzīgākiem Dievam.

Sekosim Dieva Dēlam visos savas dzīves ceļos! Ņemsim Viņu par savu paraugu un vadītāju! Mums pie katras iespējas vajadzētu vaicāt: „Kā rīkotos Jēzus?” un tad izrādīt vēl lielāku drosmi, rīkojoties saskaņā ar atbildi. Mums jāseko Kristum, šī vārda labākajā nozīmē. Mums jāiesaistās Viņa darbā, tāpat kā Viņš darbojās Sava Tēva lietās. Mums jācenšas kļūt kā Viņam, atsaucoties Sākumskolas dziesmas vārdiem: „Centīsimies, centīsimies, centīsimies!” (Children’s Songbook, 55. lpp.) Mums vajadzētu darīt visu, kas ir mūsu laicīgo spēju ietvaros, lai līdzinātos Kristum — vienīgajam nevainojamajam un bezgrēcīgajam piemēram, kādu šī pasaule redzējusi.9

Kalpojot uz Zemes, Tas Kungs atkal un atkal izteica aicinājumu, kas reizē bija gan aicinājums, gan izaicinājums. Kristus teica Pēterim un viņa brālim Andrejam: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mateja 4:19.) Bagātajam jauneklim, kurš vaicāja, kas viņam jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi, Jēzus atbildēja: „Noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem, … un tad nāc, un staigā Man pakaļ.” (Mateja 19:21.) Un Jēzus saka ikvienam no mums: „Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man.” (Jāņa 12:26.)10

Studēsim katru Skolotāja mācību un daudz lielākā mērā nodosimies sekošanai Viņa piemēram! Viņš ir dāvājis mums „visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai”. Viņš ir aicinājis mūs iegūt Viņa „godību un spēku” un dāvājis mums „ļoti lielus un dārgus apsolījumus”, lai caur tiem mēs varētu iegūt dievišķu dabu. (Skat. 2. Pētera 1:3–4.)11

Tie, kas seko Kristum, cenšas sekot Viņa piemēram. Mokām, ko Viņš izcieta mūsu grēku, vājību, bēdu un slimību dēļ, vajadzētu motivēt mūs rīkoties līdzīgi, žēlsirdīgi un līdzjūtīgi palīdzot apkārtējiem. …

Tiecieties pēc iespējas kalpot! Pārāk nesatraucieties par savu sabiedrisko stāvokli. Vai atminaties Glābēja padomu, kad Viņš runāja par tiem, kas tiecas pēc goda vietām un pirmajiem krēsliem? „Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.” (Mateja 23:6, 11.) Būt novērtētam ir svarīgi. Taču mums ir jāpievēršas nevis atzinības gūšanai, bet taisnīgai dzīvei; nevis statusam, bet kalpošanai. Uzticīgai apmeklējošai māsai, kura klusītēm, mēnesi pēc mēneša dara savu darbu, ir tikpat svarīga loma Tā Kunga darbā kā tiem, kas, pēc dažu domām, ieņem daudz prominentākus Baznīcas amatus. Ieguldījuma vērtība nav atkarīga no tā, cik tas uzskatāms.12

Attēls
Kristus ar apustuļiem

Viens no veidiem, kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Glābēja piemēru, ir sekot pavēlei, kuru Viņš deva Pēterim: „Gani Manus jērus! … Gani Manas avis!” (Jāņa 21:15–17.)

3

Mūsu glābšana ir atkarīga no apņemšanās sekot Glābējam.

Tā Kunga aicinājums — sekot Viņam — ir individuāls, personīgs un vienlaicīgi visaptverošs. Mēs nevaram mūžīgi svārstīties starp divām iespējām. Katram no mums kādā brīdī būs jāatbild uz būtisku jautājumu: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” (Mateja 16:15.) No atbildes uz šo jautājumu un apņēmības tai sekot atkarīga mūsu personīgā glābšana. Pēteris saņēma atklāsmi, atbildot: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mateja 16:16.) Daudzi jo daudzi liecinieki var atbildēt gluži tāpat, ar to pašu spēku, un arī es pazemīgā pateicībā tiem pievienojos. Taču uz šo jautājumu būs jāatbild mums visiem, katram par sevi — ja ne tagad, tad vēlāk —, jo pēdējā dienā katrs celis lieksies un katra mēle atzīs, ka Jēzus ir Kristus. Mēs esam aicināti atbildēt pareizi un dzīvot saskaņā ar šo atbildi, vēl pirms nonākam mūžībā, kad būs jau par vēlu. Ņemot vērā, ka Jēzus tik tiešām ir Kristus, — kas mums būtu jādara?

Augstākais Kristus upuris pilnībā īstenosies mūsu dzīvē tikai tad, ja mēs atsauksimies aicinājumam — sekot Viņam [skat. M&D 100:2]. Šis aicinājums nav maznozīmīgs, nereāls vai neizpildāms. Sekot kādam nozīmē — rūpīgi vērot un uzklausīt viņu, atzīt viņa autoritāti, sekot viņa vadībai un paklausīt viņam, atbalstīt viņa idejas, iestāties par tām un ņemt viņu par paraugu. Ikviens no mums var uzņemties šādu izaicinājumu. Pēteris teica: „Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.” (1. Pētera 2:21.) Mācības, kas nesaskan ar Kristus doktrīnu, ir nepatiesas, un tāpat arī dzīve, kas nesaskan ar Kristus piemēru, ir nepareiza un var liegt mums sasniegt savu augstāko potenciālu un sūtību. …

Taisnīgumam ir jāsākas mūsu pašu personīgajā dzīvē. Tam jātiek iedzīvinātam ģimenes dzīvē. Vecākiem ir pienākums sekot Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un mācīt tos saviem bērniem [skat. M&D 68:25–28]. Reliģijai jākļūst par daļu no mūsu dzīves. Jēzus Kristus evaņģēlijam ir jākļūst par motivāciju visam, ko darām. Ja mēs vēlamies kļūt līdzīgāki Glābējam, mums jāizjūt daudz lielāka tieksme sekot Viņa dižajam piemēram. Tāds ir mūsu dižais izaicinājums.13

Ja mēs spēsim dzīvot pēc Skolotāja parauga, ņemot Viņa mācības un piemēru par savu augstāko standartu, mums nebūs grūti būt konsekventiem un uzticīgiem visos savas dzīves aspektos, jo mēs būsim apņēmušies dzīvot pēc vienota, svēta uzvedības un ticības standarta. Tādējādi — vai mēs būtu mājās vai tirgus laukumā, mācītos skolā vai jau sen kā būtu to absolvējuši, darbotos pilnīgā vienatnē vai kopā ar pulka citu cilvēku — mēs sekosim noteiktam virzienam un nepārprotamiem standartiem. Mēs būsim apņēmušies, kā teicis pravietis Alma: „Stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai [mēs] tādi varētu palikt līdz pat nāvei.” (Mosijas 18:9.)14

4

Mums vajadzētu atvēlēt vietu Kristum.

Tonakt Bētlemē Viņam nebija vietas viesu namā, un tā nebija vienīgā reize Viņa trīsdesmit trīs gadus ilgajā, laicīgajā ceļā, kad Viņam nebija mājvietas. Hērods sūtīja uz Bētlemi kareivjus, lai tie nonāvētu bērnus. Hēroda pārvaldījumos Jēzum nebija vietas, tādēļ Viņa vecāki aizveda Viņu uz Ēģipti. Kamēr Viņš kalpoja, daudzi neatvēlēja vietu Viņa mācībām — Viņa mācītajam evaņģēlijam. Pasaulē nebija vietas Viņa brīnumiem, Viņa svētībām, Viņa paustajai dievišķajai patiesībai, Viņa mīlestībai un ticībai. Viņš teica tiem: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.” (Mateja 8:20.)

Pat mūsdienās, kaut pagājis jau divtūkstoš gadu, daudzi saka to pašu, kas tika teikts tonakt Bētlemē: „Te nav vietas, nav vietas!” (Skat. Lūkas 2:7.) Mēs atvēlam vietu dāvanām, dažkārt neatvēlot vietu pašam devējam. Mēs atvēlam vietu Ziemassvētku komercijai un izklaidēm sabata dienā, taču dažkārt mums nav laika, lai pielūgt Dievu. Mūsu galvā ir papilnam citu domu — tur vairs nav vietas.15

Kaut arī ir tik skaisti aplūkot Ziemassvētku gaismiņas …, daudz svarīgāk, lai cilvēku dzīves izgaismotu apņemšanās pieņemt To, kurš ir pasaules gaisma [skat. Almas 38:9; M&D 10:70]. Mums tik tiešām būtu jāraugās uz Viņu kā uz savu vadītāju un paraugu.

Viņa piedzimšanas vakarā eņģeļi dziedāja: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:14.) Ja cilvēki sekotu Viņa piemēram, šajā pasaulē valdītu miers un mīlestība visu cilvēku starpā.16

Kāds tad šobrīd ir mūsu pienākums kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem? Pārliecināties, lai mūsu personīgajā dzīvē — gan vārdos, gan darbos — atspoguļotos mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, mācītais evaņģēlijs. Mums allaž būtu jārīkojas un jārunā saskaņā ar paraugu, ko rādīja vienīgā bezgrēcīgā persona, kas jebkad staigājusi pa šo zemi — Tas Kungs, Jēzus Kristus.17

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

  • Pārskati daudzos veidus, kā Glābējs rādīja mums piemēru, kas uzskaitīti pirmajā sadaļā. Kā Glābēja piemērs ir iespaidojis tevi? Ko mēs varam mācīties no parauga, kuru Viņš rādīja Savas laicīgās dzīves beigās?

  • Prezidents Hanters iesaka mums pavaicāt sev: „Kā rīkotos Jēzus?”, un tad izrādīt vēl lielāku drosmi, rīkojoties saskaņā ar atbildi. (2. sadaļa.) Padomā, kā tu varētu vēl drosmīgāk sekot Glābēja piemēram. Kā mēs varētu mācīt šo principu savās ģimenēs?

  • Kā 3. sadaļā rodamās mācības var mums palīdzēt izprast, ko nozīmē — sekot Jēzum Kristum? Kāda būtu tava dzīve, ja to neietekmētu Glābēja mācības un piemērs? Kā mēs varētu daudz lielākā mērā padarīt reliģiju par daļu no savas ikdienas dzīves?

  • Padomā, ko nozīmē prezidenta Hantera teiktais, ka mūsu dzīvē „nav vietas” Glābējam. Kā mēs varētu atvēlēt Glābējam vairāk vietas savā dzīvē? Kā tu esi svētīts, paļaujoties uz Viņu?

Saistītās rakstvietas

Mateja16:24–27; Jāņa 10:27–28; 14:12–15; 1. Pētera 2:21–25; 2. Nefija 31:12–13; 3. Nefija 12:48; 18:16; 27:20–22; M&D 19:23–24.

Ieteikumi skolotājam

Iedod katram stundas dalībniekam dziesmu grāmatu. Aicini, lai katrs atrod un padalās ar dziesmu, kas saistās ar īpašiem šīs nodaļas fragmentiem.

Atsauces

  1. Thomas S. Monson, „President Howard W. Hunter: A Man for All Seasons”, Ensign, 1995. g. apr., 33. lpp.

  2. Jon M. Huntsman Sr., „A Remarkable and Selfless Life”, Ensign, 1995. g. apr., 24. lpp.

  3. Francis M. Gibbons, Howard W. Hunter: Man of Thought and Independence, Prophet of God (2011. g.), 152. lpp.

  4. Citāts no Jay M. Todd, „President Howard W. Hunter: Fourteenth President of the Church”, Ensign, 1994. g. jūl., 4.–5. lpp.

  5. The Teachings of Howard W. Hunter, apkopojis Clyde J. Williams (1997. g.), 40.–41. lpp.

  6. „The Temptations of Christ”, Ensign, 1976. g. nov., 19. lpp.

  7. „His Final Hours”, Ensign, 1974. g. maijs, 19. lpp.

  8. „The Church Is for All People”, Ensign, 1989. g. jūn., 76.–77. lpp.

  9. „What Manner of Men Ought Ye to Be?” Ensign, 1994. g. maijs, 64. lpp.; skat. arī „He Invites Us to Follow Him”, Ensign, 1994. g. sept., 2.–5. lpp.; „Follow the Son of God”, Ensign, 1994. g. nov., 87. lpp.

  10. „An Apostle’s Witness of Christ”, Ensign, 1984. g. jan., 69. lpp.

  11. „Exceeding Great and Precious Promises”, Ensign, 1994. g. nov., 8. lpp.

  12. „To the Women of the Church”, Ensign, 1992. g. nov., 96.–97. lpp.

  13. „He Invites Us to Follow Him”, 2., 4. lpp.; skat. arī „An Apostle’s Witness of Christ”, 69.–71. lpp.; Conference Report, 1961. g. okt., 109. lpp.

  14. „Standing As Witnesses of God”, Ensign, 1990. g. maijs, 60. lpp.

  15. The Teachings of Howard W. Hunter, 41.–42. lpp.

  16. The Teachings of Howard W. Hunter, 44.–45. lpp.

  17. The Teachings of Howard W. Hunter, 45. lpp.