2. nodaļa

„Savu mieru Es jums dodu”

„Cilvēks var iegūt mieru vienīgi caur beznosacījumu pakļaušanos — pakļaušanos Miera valdniekam, kam ir pa spēkam šo mieru piešķirt.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Viens no Hovarda V. Hantera līdzstrādniekiem Divpadsmito kvorumā raksturoja viņu kā vīru, kam piemīt „ārkārtīga pacietība, kas izriet no milzīga iekšējā miera”.¹ Prezidents Hanters bieži runāja par iekšējo mieru, mācot, ka to var rast vienīgi, vēršoties pie Dieva — paļaujoties uz Viņu, pielietojot ticību un cenšoties darīt Viņa gribu. Šāds miers palīdzēja viņam daudzās grūtībās.

1975. gada beigās ārsts ieteica prezidenta Hantera sievai Klērai veikt smadzeņu operāciju. Prezidents Hanters mocījās, nespēdams izlemt, vai operācija tik tiešām nāks Klērai par labu, jo tas varēja vēl vairāk novājināt viņas trauslo ķermeni, neuzlabojot vispārējo stāvokli. Viņš apmeklēja templi, apspriedās ar ģimenes locekļiem un drīz vien sajuta, ka operācija dos vislielākās cerības kaut uz nelielu Klēras stāvokļa uzlabošanos. Runājot par savām izjūtām operācijas dienā, viņš rakstīja:

„Es pavadīju viņu līdz pat operāciju zāles durvīm, noskūpstīju, un viņa tika izvesta pa durvīm. Laiks gāja, un es gaidīju un uztraucos. … Pēkšņi manu saspringumu un satraukumu nomainīja miers. Es sapratu, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu un ka manas lūgšanas ir atbildētas.”²

1989. gadā prezidentam Hanteram atgadījās vēl kāda īpaša pieredze, kuras laikā viņš nezaudēja mieru. Viņš bija devies uz Jeruzālemi iesvētīt Brigama Janga universitātes Tuvo Austrumu studiju centru. Vairāki grupējumi bija protestējuši pret Baznīcas klātbūtni Jeruzālemē, un daži no tiem bija draudējuši ar vardarbību. Starp tiem, kuri uzstājās iesvētīšanas dievkalpojumā, bija arī elders Boids K. Pekers no Divpadsmito kvoruma, kurš vēlāk atstāstīja šo starpgadījumu:

„Kamēr es runāju, zāles beigās izcēlās zināma kņada. Telpā bija ienākuši vīri formas tērpos. Viņi nosūtīja ziņu prezidentam Hanteram. Es pagriezos un lūdzu viņa norādījumus. Viņš teica: „Kāds ir draudējis ar spridzināšanu. Vai tevi tas baida?” Es teicu: „Nē.” Viņš atteica: „Mani arī ne, pabeidz savu uzrunu.””³ Iesvētīšanas dievkalpojums turpinājās bez jebkādiem starpgadījumiem, nekāda spridzekļa nebija.

Šādās situācijās prezidents Hanters paļāvās uz Glābēja solīto mieru, bieži citējot apsolījumu: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27.)

Mums „jāpievērš savs skats Jēzum”, un mēs nekad nedrīkstam „novērsties no Tā, kuram mums būtu jātic”.

Hovarda V. Hantera mācības

Jēzus Kristus ir mūsu patiesais miera avots.

Pravietojot par Kristus piedzimšanu 700 gadu pirms Viņa nākšanas pasaulē, pravietis Jesaja runāja par Viņu, izmantojot apbrīnas pilnus titulus. … Viens no šiem tituliem, kas mūsdienu pasaulē rada īpašu interesi, ir „Miera valdnieks” (Jesajas 9:5). „Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala,” Jesaja sludināja (6. pants). Cik saviļņojoša cerība kara nogurdinātai, grēku nomāktai pasaulei!⁴

Pasaule ilgojas pēc tāda miera, kas nozīmētu karadarbības izbeigšanu, jo cilvēki nesaprot, ka miers ir esības stāvoklis, kuru nevar sasniegt nekā citādi, kā vien pakļaujoties Dieva noteiktajām prasībām un nosacījumiem.

Vienā no Jesajas grāmatas psalmiem ir šādi vārdi: „[Kura prāts ir pievērsts Tev, tam Tu dod pilnīgu] mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” (Jesajas 26:3.) Šo Jesajas minēto, pilnīgo mieru var rast vienīgi ticībā Dievam. Neticīgā pasaule to neizprot.

Pēdējo reizi vakariņojot ar divpadsmit apustuļiem, Jēzus mazgāja viņu kājas, lauza tiem maizi un padeva kausu, un, kad Jūda bija tos atstājis, Skolotājs kādu laiku runāja ar tiem. Visa cita starpā Viņš pastāstīja par Savu drīzo nāvi un par mantojumu, ko katram atstāj. Viņš nebija uzkrājis nekādu mantu, īpašumus vai bagātības. Raksti nevēsta ne par kādiem īpašumiem, izņemot drēbes, ko Viņš nēsāja, un nākamajā dienā, pēc krustā sišanas, tās sadalīja kareivji, kuri par Viņa svārkiem meta kauliņus. Tas mantojums, ko Viņš nodeva Saviem mācekļiem, pateikdams vienkāršus, bet tajā pašā laikā būtiskus vārdus, bija šāds: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27.)

Viņš izmantoja ebreju sveiciena un svētības frāzi: „Savu mieru Es jums dodu.” Taču šo sveicienu un vēlējumu nevarēja uztvert kā ierastu frāzi, jo Viņš teica: „Ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” Viņš neizteica to kā tukšu solījumu nolūkā izrādīt pieklājību, kā pasaulīgie cilvēki, kuri izmanto to aiz ieraduma, Viņš runāja kā šo vārdu autors un Miera valdnieks. Viņš piešķīra mācekļiem mieru, teikdams: „Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Lai gan pēc dažām stundām tos gaidīja nepatikšanas, jūtot Viņa doto mieru, tie spētu uzveikt bailes un palikt nelokāmi.

Viņa pēdējā frāze tajā neaizmirstamajā vakarā, pirms noslēguma lūgšanas, vēstīja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.)⁵

Mēs varam vairot mieru, dzīvojot pēc evaņģēlija principiem.

Visumā ir tikai viena roka, kas mūs vada, tikai viena patiesa un nemaldīga gaisma, viena uzticama bāka pasaulei. Šī gaisma ir Jēzus Kristus, pasaules gaisma un dzīvība, gaisma, ko kāds no Mormona Grāmatas praviešiem apraksta kā gaismu, „kas ir bezgalīga, kas nekad nevar tikt aptumšota”. (Mosijas 16:9.)

Droša un mierīga krasta meklējumos mums kā indivīdiem, sievietēm un vīriešiem, ģimenēm, sabiedrībai un nācijām Kristus ir vienīgā bāka, uz kuru varam nemainīgi paļauties. Viņš Pats, runājot par Savu misiju, teica: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6.) …

Padomājiet, piemēram, par turpmāk minēto norādījumu, ko Kristus deva Saviem mācekļiem. Viņš teica: „Mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs ļaunprātīgi izmanto un kas jūs vajā.” (Mateja 5:44.)

Padomājiet, ko tikai sekošana šim pamudinājumam vien varētu paveikt, attiecinot to uz jūsu apkaimi, apkārtējo sabiedrību, kur jūs ar bērniem dzīvojat, un nācijām, kas veido mūsu vareno, globālo ģimeni. Es saprotu, ka šī mācība ir ievērojams izaicinājums, taču tas neapšaubāmi ir daudz pieņemamāks par tām briesmīgajām problēmām, ko rada karš, nabadzība un sāpes, ar ko vēl joprojām nākas saskarties visai pasaulei.⁶

Ja mēs centīsimies palīdzēt tiem, kas mūs apvainojuši, ja lūgsim par tiem, kuri mūs ļaunprātīgi izmantojuši, mēs dzīvosim skaistu dzīvi. Mēs varēsim rast mieru, Garā un vienotībā cits ar citu kalpojot Tam Kungam un ievērojot Viņa baušļus.⁷

Pasaulei, kur dzīvojam, atrazdamies savu māju tuvumā vai tālu no tām, ir vajadzīgs Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tas nodrošina vienīgo ceļu, kā pasaule var iepazīt mieru. … Mums ir nepieciešama daudz mierpilnāka pasaule, kur tiek veidotas daudz mierīgākas ģimenes, apkaime un sabiedrība. Lai nodrošinātu un veicinātu šādu mieru, „mums ir jāmīl citi — gan savi ienaidnieki, gan draugi” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 393. lpp.]. … Mums draudzīgi jāsniedzas pretī apkārtējiem. Mums jābūt laipnākiem, maigākiem, piedodošākiem un lēnprātīgākiem.⁸

Dievs galvenokārt rīkojas caur pārliecināšanu, pacietību un ilgcietību, nevis ar piespiedu līdzekļiem vai skarbu konfrontāciju. Viņš rīkojas, maigi lūdzot un vedinot uz labu.⁹

Tiem, kuri noraida Dievu, nevēlas ievērot Viņa baušļus vai pārkāpj Viņa likumus, miera apsolījums nav spēkā. Runājot par vadītāju pagrimumu un samaitātību, pravietis Jesaja izteica kādu pamācību, sakot: „Bet bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus. „Bezdievjiem nav miera!” saka mans Dievs.” (Jesajas 57:20–21.) …

Vienaldzība pret Glābēju un Dieva baušļu neievērošana noved pie nedrošības, iekšēja nemiera un cīniņiem. Tas ir miera pretmets. Cilvēks var iegūt mieru vienīgi caur beznosacījumu pakļaušanos — pakļaušanos Miera valdniekam, kam ir pa spēkam šo mieru piešķirt.¹⁰

Pasaulīgajiem nemieriem, kas bieži vien atspoguļojas kliedzošos virsrakstos, vajadzētu atgādināt mums par tiekšanos pēc miera, kas rodams, dzīvojot pēc vienkāršajiem Kristus evaņģēlija principiem. Protestējošās minoritātes neiztraucēs mūsu dvēseles mieru, ja vien mēs mīlēsim savus līdzcilvēkus un ticēsim Glābēja Izpirkšanas upurim un Viņa dāvātajai, klusajai pārliecībai par mūžīgo dzīvi. Kur gan šajā nemierpilnajā pasaulē rast šādu ticību? Tas Kungs teica: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Lūkas 11:9–10.)¹¹

Ja vēlamies rast mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē, šķiet, mums visiem jāpieņem divi mūžīgi, patiesi principi: (1) Jēzus ir Kristus, mūsu Debesu Tēva mūžīgais Dēls, kurš nāca pasaulē ar noteiktu mērķi — izpirkt visu cilvēci no grēka un kapa —, un Viņš dzīvo, lai varētu atvest mūs atpakaļ, Tēva klātbūtnē. (2) Džozefs Smits bija Viņa pravietis, kurš tika aicināts šajās pēdējās dienās atjaunot patiesību, kas cilvēces pārkāpumu dēļ bija tai zudusi. Ja visi cilvēki pieņemtu abas šīs pamatpatiesības un dzīvotu pēc tām, pasaulē ienāktu miers.¹²

Ja vien jūs, jūs paši, pretotos … kārdinājumiem un izlemtu maksāt dienišķo maksu — dzīvot pēc „pļaujas likuma” ar morāli tīrām domām un rīcību, krietniem un godīgiem darījumiem, godprātīgi un apzinīgi studējot, gavējot, lūdzot un pielūdzot —, jūs pļautu brīvības, iekšēja miera un labklājības ražu.¹³

Arī nesavtīgas kalpošanas pilna dzīve piepildās ar mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. … Šādu mieru var rast vienīgi, dzīvojot pēc evaņģēlija principiem. Uz šiem principiem balstās Miera valdnieka iecere.¹⁴

Mūsu pasaulē ir milzum daudz ieceru, kā caur tūkstošiem grēku un kārdinājumu sagraut … personīgo mieru. Mēs lūdzam par to, lai svētie dzīvotu saskaņā ar ideālo standartu, ko noteicis Jēzus no Nācaretes.

Mēs lūdzam, kaut Sātana pūliņi ciestu sakāvi, kaut cilvēki varētu dzīvot mierīgi un rāmi, kaut ģimenēs valdītu tuvas attiecības un rūpes par katru ģimenes locekli, kaut bīskapijas un stabi, draudzes un apgabali varētu vienotībā veidot vareno Kristus miesu, apmierinot visas vajadzības, remdējot visas sāpes, dziedējot visas brūces, līdz, saskaņā ar Nefija lūgumu, visa pasaule sāktu virzīties „uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”. …

„Mani mīļotie brāļi,” Nefijs teica, „šis ir tas ceļš; un nav neviena cita ceļa.” (2. Nefija 31:20–21.)¹⁵

Attēls

sieviete iesvaida Kristus kājas

„Arī nesavtīgas kalpošanas pilna dzīve piepildīsies ar mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu.”

Glābējs var mums palīdzēt rast mieru, par spīti apkārt valdošajam satraukumam.

Jēzum negāja secen ne ciešanas un sāpes, ne mokas un šaustīšana. Neviens nevar aprakstīt to neaptveramo nastu, ko Viņš nesa, un mums trūkst gudrības, lai izprastu pravieša Jesajas sniegto Glābēja raksturojumu: „vīrs, kam nav svešas bēdas”. (Jesajas 53:3.) Viņa dzīves kuģis tika mētāts visu Viņa dzīvi, līdz, laicīgā skatījumā, neglābjami avarēja Golgātas klinšainajā krastā. Mums ir lūgts nelūkoties uz šo dzīvi laicīgām acīm. Pateicoties garīgajam skatījumam, mēs zinām, ka pie krusta notika gluži kas cits.

Par spīti tam, ka nikni plosījās vētra, Glābēja vārdos un sirdī valdīja miers. Kaut arī mūsu dzīvē valdītu miers: mūsu sirdīs, mūsu pašu mājās, šīs pasaules tautās un arī Baznīcā — par spīti triecieniem, ko tai laiku pa laikam nākas piedzīvot! Mēs nevaram gaidīt, ka iziesim cauri šai dzīvei kā indivīdi vai sabiedrība, nepiedzīvojot zināmu pretestību.¹⁶

Cilvēks var dzīvot skaistā un mierīgā apkaimē, būdams pastāvīgā nemierā iekšējas disharmonijas un pretrunu dēļ. Turpretī, kāds cits var pieredzēt karu, vispārēju postažu un asinsizliešanu, tajā pašā laikā baudot neaprakstāmu mieru. Ja mēs vērsīsimies pie cilvēkiem un pasaulīgajiem ceļiem, mēs piedzīvosim satraukumu un apjukumu. Bet, ja pievērsīsimies Dievam, mūsu nemierīgās dvēseles radīs mieru. To skaidri pavēsta Glābēja vārdi: „Pasaulē jums ir bēdas.” (Jāņa 16:33.) Un Viņa vēlējums divpadsmit apustuļiem un visai cilvēcei: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” (Jāņa 14:27.)

Mēs varam rast šo mieru arī tagad šajā konfliktu pilnajā pasaulē, ja vien pieņemsim Viņa diženo dāvanu un ar to saistīto aicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja 11:28–29.)

Šis miers pasargā mūs no pasaulīgajiem satraukumiem. Zināšanas par to, ka Dievs dzīvo, ka mēs esam Viņa bērni un ka Viņš mūs mīl, mierina satrauktu sirdi. Atbilde uz miera meklējumiem rodama ticībā Dievam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Tā sniegs mums mieru gan tagad, gan mūžībā.¹⁷

Šajā apmulsuma, steigas un īslaicīgu panākumu pilnajā pasaulē mums vajag atgriezties pie Kristus vienkāršības. … Mums ir jāstudē vienkāršie un patiesie pamatprincipi, ko mācīja Skolotājs, atbrīvojoties no visa pretrunīgā. Mūsu ticībai Dievam jābūt īstenai, ne teorētiskai. Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs var kļūt par dinamisku virzītājspēku, kuru, patiesi pieņemot, paveras jēgpilna reliģiskā pieredze. Viena no mormoņu reliģijas stiprajām pusēm ir šī pasīvās ticības pārvēršana dienišķā domāšanas veidā un rīcībā. Tādā veidā satraukumu un apjukumu nomaina rāms miers.¹⁸

Pievēršot skatu Jēzum, mēs varam pārvarēt visu, kas draud sagraut mūsu mieru.

Ļaujiet man atstāstīt kādu no dižajiem stāstiem par to, kā Kristus uzveica, mūsuprāt, biedējošus pārbaudījumus un kārdinājumus. Kristus mācekļi bija uzsākuši vienu no saviem biežajiem braucieniem pāri Galilejas jūrai. Nakts bija tumša, un laikapstākļi — brāzmaini un vētraini. Bija sacēlušies milzīgi viļņi un spēcīgs vējš, un mirstīgie, vārie vīri bija pārbijušies. Diemžēl līdzās nebija neviena, kas varētu viņus mierināt un paglābt, jo Jēzus bija palicis krastā viens.

Taču Viņš kā vienmēr tos uzraudzīja. Viņš tos mīlēja un gādāja par tiem. Vislielākajā satraukumā viņi pavērās tumsā un ieraudzīja kādu tēlu plīvojošā apmetnī, kas tuvojās pāri jūras viļņiem. Pārbijušies no šī skata, viņi izbailēs kliedza, domājot, ka virs viļņiem staigā spoks. Un tad, cauri vētrai un tumsai viņus (kā tik bieži arī mūs, kad, dodoties caur dzīves tumsībai, okeāns šķiet tik milzīgs un mūsu nelielās laiviņas — tik maziņas) uzrunāja varena, mierinoša balss, paužot pavisam vienkāršu vēsti: „Es tas esmu! Nebīstieties!” Pēteris izsaucās: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Kristus atbildēja viņam, gluži kā mums visiem: „Nāc!”

Pēteris pārlēca pāri laivas sānam nemierīgajos viļņos, un, kamēr vien viņa skats bija pievērsts Tam Kungam, vējš varēja raustīt viņa matus un lietus — mērcēt viņa drēbes, taču viss bija labi. Tikai, kad viņa ticība sašķobījās un viņš novērsa skatu no Skolotāja, lai palūkotos niknajos viļņos un tumšajā dzelmē, sev zem kājām, tikai tad viņš sāka slīkt. Jau atkal, kā vairums no mums, viņš sauca: „Kungs, palīdzi man!” Un Jēzus viņu nepievīla. Viņš izstiepa roku un satvēra slīkstošo mācekli, maigi norājot: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”

Un pēc tam, droši uzkāpuši uz nelielā klāja, viņi visi raudzījās, kā vējš norimst un viļņu vāli izlīdzinās. Drīz vien viņi sasniedza patvērumu, iebraucot drošā ostā, kur kādudien cer nokļūt visi. Kuģa apkalpe līdz ar Viņa mācekļiem juta neizsakāmu apbrīnu. Daži no tiem uzrunāja Viņu vārdā, kuru šodien pasludinu arī es: „Patiesi Tu esi Dieva Dēls.” (Pielāgots no Farrar, The Life of Christ, 310.–313. lpp.; skat. Mateja 14:22–33.)

Es nešaubīgi ticu — ja vien mēs kā indivīdi, ģimenes, sabiedrība un tautas varētu pievērst savu skatu Jēzum, arī mēs, līdzīgi kā Pēteris, uzvaroši staigātu pāri „neticības viļņu vāliem, bezbailīgi pretojoties šaubu vējiem”. Taču, ja mēs novērsīsimies no Tā, kuram mums būtu jātic (jo tas ir tik viegli un šis pasaulīgais kārdinājums ir tik vilinošs), ja mēs pievērsīsimies nevis Tam, kurš var mums palīdzēt un mūs glābt, bet gan apkārtējo apstākļu briesmīgajai, postošajai un niknajai varai, mēs nenovēršami nogrimsim konfliktu, ciešanu un izmisuma jūrā.

Es lūdzu, kaut brīžos, kad šķiet, ka noslīksim plūdos un dzelme aprīs mūsu viļņu mētāto ticības laiviņu, mēs allaž cauri vētrai un tumsai saklausītu šos jaukos pasaules Glābēja vārdus: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” (Mateja 14:27.)¹⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Hanters māca, ka Jēzus Kristus ir patiesa miera avots (skat. 1. sadaļu). Kas tev ir palīdzējis saprast, ka tā ir patiesība? Mini kādu piemēru! Kā mēs varam iegūt Jēzus dāvāto mieru?
Kā mīlestība pret apkārtējiem palīdz mums rast mieru? (Skat. 2. sadaļu.) Kā dzīve pēc evaņģēlija palīdz mums rast mieru? Kādēļ, lai rastu mieru, nepieciešama „beznosacījumu pakļaušanās” Glābējam?
Pārskati 3. sadaļā ietvertās prezidenta Hantera mācības. Kā tavā dzīvē ir piepildījies Glābēja apsolījums — atvieglināt nastas, kas nospiež tos, kuri nāk pie Viņa?
Padomā par to, ko prezidents Hanters stāsta par Pētera staigāšanu pa ūdens virsu (skat. 4. sadaļu). Ko šis stāsts māca tev par to, kā rast mieru grūtos brīžos? Kā Glābējs ir palīdzējis tev „turēt drošu prātu” un nebaidīties grūtos brīžos?

Saistītās rakstvietas

Psalmi 46:10; 85:8; Jesajas 32:17; Marka 4:36–40; Romiešiem 8:6; Galatiešiem 5:22–23; Filipiešiem 4:9; Mosijas 4:3; M&D 19:23; 59:23; 88:125.

Ieteikums skolotājam

Aicini, lai nodarbības dalībnieki izraugās vienu no šīs nodaļas sadaļām, kuru viņi vēlētos apspriest, un sagrupējas ar tiem, kuri izvēlējušies to pašu sadaļu. Mudini, lai katra grupa apspriež nodaļas beigās ietverto jautājumu, kas attiecas uz konkrēto sadaļu.