3. nodaļa

Dzīves likstas — daļa no Dieva ieceres mūsu mūžīgajai attīstībai

„[Mirstīgās dzīves grūtībām] darot mūs pazemīgus un attīrot mūs, un mācot mūs, un svētot mūs, tās var būt spēcīgi instrumenti Dieva rokās, kā padarīt mūs par labākiem cilvēkiem.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

1980. gada aprīļa vispārējā konferencē elders Hovards V. Hanters, toreiz Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, pastāstīja, kā kopā ar lielu pūli skatījās garlaivu sacīkstes Samoa. „Pūlis bija nemierīgs,” viņš teica, „un lielākā daļa acu bija vērstas uz jūru, cenšoties tālumā saskatīt [laivas]. Pēkšņi pūlis iekliedzās, laivām parādoties tālumā. Katrā no tām bija komanda ar piecdesmit spēcīgiem airētājiem, kas vienā ritmā airēja, dzenot laivas pa putojošajiem viļņiem. Tas bija brīnišķīgs skats.

Drīz vien laivas un vīri bija labi saredzami, traucoties pretī finišam. Lai arī spēcīgie vīri airēja laivu no visa spēka, laivas un piecdesmit vīru svars saskārās ar spēcīgu pretspēku — ūdens pretestību.

Pūļa ovācijas sasniedza kulmināciju, kad pirmā garlaiva šķērsoja finiša līniju.”

Pēc sacīkstēm elders Hanters aizgāja uz laivu piestātni un aprunājās ar vienu no airētājiem, kurš paskaidroja, ka garlaivas priekšgals „ir uzbūvēts tā, ka šķeļ viļņus un ūdeni, lai palīdzētu pārvarēt pretestību, kas savukārt mazina laivas ātrumu. Viņš arī paskaidroja, ka airēšana pret ūdens pretestību rada spēku, kas liek laivai kustēties uz priekšu. Pretestība izraisa gan bremzējošo spēku, gan dod iespēju kustēties uz priekšu.”¹

Elders Hanters izmantoja stāstu par laivu sacīkstēm Samoa, lai ievadītu savu uzrunu par dzīves likstu nolūku. Kalpojot par apustuli, viņš daudzas reizes runāja par dzīves likstām, sniedzot padomu, cerību un iedrošinājumu. Viņš runāja no personīgās pieredzes, pats pārdzīvojis dzīvībai bīstamas slimības un citus pārbaudījumus. Viņš liecināja ar stingru pārliecību, ka grūtību brīžos „Jēzum Kristum piemīt spēks, ar ko atvieglot mūsu nastu un mazināt mūsu slogu”.²

Mūsu pārbaudījumos Glābējs katru no mums aicina, līdzīgi kā vīru pie Betzatas dīķa: „Vai tu gribi vesels kļūt?” (Jāņa 5:6).

Hovarda V. Hantera mācības

Dzīves likstas ir daļa no Dieva ieceres mūsu mūžīgajai attīstībai.

Es esmu novērojis, ka dzīvē — ikviena cilvēka dzīvē — ir pa pilnam gan kāpumu, gan kritumu. Patiesi, mēs pasaulē redzam daudz prieku un bēdu, daudz mainītu plānu un jaunu virzienu, daudz svētību, kas ne vienmēr izskatās vai liekas kā svētības, un daudz tā, kas mūs dara pazemīgus un vairo mūsu pacietību un ticību. Mums visiem laiku pa laikam ir bijušas šādas pieredzes un, man šķiet, — vienmēr būs. …

… Prezidents Spensers V. Kimbals, kurš daudz zināja par ciešanām, vilšanos un apstākļiem ārpus savas kontroles, reiz rakstīja:

„Kā cilvēki, mēs vēlētos izskaust no savas dzīves fiziskas sāpes un garīgas mokas un radīt sev nepārtrauktu mieru un komfortu, taču, ja mēs aizvērtu durvis uz ciešanām un sāpēm, mēs izslēgtu no dzīves arī savus lielākos draugus un labdarus. Ciešanas var padarīt cilvēkus par svētajiem, jo viņi mācās pacietību, izturību un pašsavaldīšanos” [Faith Precedes the Miracle (1972), 98. lpp.].

Šajā apgalvojumā prezidents Kimbals runā par durvju aizvēršanu uz noteiktām dzīves pieredzēm. … Savā dzīvē mēs regulāri sastopamies ar zaudētām iespējām un nepiepildītām vēlmēm, un dažos gadījumos tas ir par iemeslu īstām sāpēm un sirdēstiem. Taču es tiešām ticu, ka tur, kur vienas šādas iespēju un vēlmju durvis aizveras, citas atveras (iespējams, vairāk nekā vienas) ar cerību un svētībām citās mūsu dzīves jomās, ko pretējā gadījumā mēs nebūtu atklājuši.

… Pirms dažiem gadiem [prezidents Merions G. Romnijs] teica, ka visi vīrieši un sievietes, pat visuzticīgākie un vislojālākie, savā dzīvē saskaras ar likstām un ciešanām, jo, runājot Džozefa Smita vārdiem: „Cilvēkiem ir jācieš, lai viņi varētu uzkāpt Ciānas kalnā un taptu paaugstināti augstāk par debesīm” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 228. lpp.; skat. Conference Report, 1969. g. okt., 57. lpp.].

Prezidents Romnijs tad teica:

„Tas nenozīmē, ka mēs alkstam pēc ciešanām. Mēs izvairāmies no visām ciešanām, no kurām varam izvairīties. Tomēr mēs tagad zinām, un mēs visi zinājām tad, kad izvēlējāmies mirstīgo dzīvi, ka šeit tiksim pārbaudīti likstu un ciešanu krāsnī. …

[Turklāt] Tēva iecere Savu bērnu pārbaudīšanai [un attīrīšanai] neizslēdza pat pašu Glābēju. Ciešanas, ko Viņš uzņēmās izturēt un ko Viņš tiešām izturēja, līdzinājās visu vīriešu [un sieviešu ciešanām kopā. Trīcot un asiņojot, un vēloties izvairīties no rūgtā biķera, Viņš teica]: „Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (M&D 19:18–19).” (Skat. Conference Report, 1969. g. okt., 57. lpp.)

Katram no mums ir jāpabeidz savi „sagatavošanas darbi cilvēku bērniem” [M&D 19:19]. Kristus sagatavošanas darbi bija pavisam citādi nekā mūsēji, taču mums visiem ir veicami sagatavošanas darbi, un ir pieredzes, kas jāpiedzīvo. Lai paveiktu šādus svarīgus sagatavošanas darbus, bieži vien būs jāpanes sāpes, jāpiedzīvo dažas negaidītas izmaiņas dzīves ceļā un jāpakļauj sava griba, „patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam” [Mosijas 3:19]. Dievišķu sagatavošanas darbu pabeigšana un tuvināšanās dievišķajam var mūs novest — patiešām, neapšaubāmi mūs novedīs — tieši līdz mūsu mirstīgās dzīves pēdējām stundām.³

Mēs uzsākām mirstīgo dzīvi, lai sadurtos ar pretestību. Tā bija daļa no Dieva ieceres mūsu mūžīgajai attīstībai. Bez kārdinājumiem, slimībām, sāpēm un bēdām nevarētu būt nekādas labestības, tikumības, izpratnes par labklājību vai prieka. … Mums ir jāatceras, ka tie paši pretestības spēki, kas kavē mūsu progresu, arī sniedz mums iespējas tos pārvarēt.⁴

Mūsu mirstīgās dzīves likstas ir dotas mūsu izaugsmei un pieredzes gūšanai.

[Mirstīgās dzīves grūtībām] darot mūs pazemīgus un attīrot mūs, un mācot mūs, un svētot mūs, tās var būt spēcīgi instrumenti Dieva rokās, kā padarīt mūs par labākiem cilvēkiem, pateicīgākiem, mīlošākiem un taktiskākiem, un uzmanīgākiem pret citu cilvēku jūtām un vajadzībām viņu grūtību brīžos.

Jā, mums visiem ir grūti brīži, gan individuāli, gan kopīgi, taču pat visgrūtākajos laikos, gan senatnē, gan mūsdienās, to grūtību un pravietojumu nolūks bija vienīgi svētīt taisnīgos un palīdzēt tiem, kas ir mazāk taisnīgi, virzīties uz grēku nožēlošanu. Dievs mīl mūs, un Svētie Raksti pasaka mums, ka Viņš „devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” [Jāņa 3:16].⁵

Mormona Grāmatas dižais patriarhs Lehijs iedrošināja savu dēlu Jēkabu, kurš bija piedzimis tuksnesī grūtību un pretestības laikā. Jēkaba dzīve nebija tāda, kā viņš to sagaidīja, ne arī tajā bija tādas ideālas pieredzes, kā viņš iedomājās. Viņš bija pārdzīvojis ciešanas un neveiksmes, taču Lehijs apsolīja, ka viņa dēla bēdas tiks iesvētītas viņa labumam (skat. 2. Nefija 2:2).

Tad Lehijs piebilda šos vārdus, kas ir kļuvuši par klasiku:

„Jo ir vajadzīgs, lai būtu pretstats visās lietās. Ja ne tā, … tad nevarētu notikt ne taisnīgums, ne ļaundarība; ne svētums, ne bēdas; ne labais, ne sliktais” (2. Nefija 2:11).

Gadu gaitā es esmu smēlies lielu mierinājumu šajā skaidrojumā par dažām dzīves sāpēm un vilšanos. Es smeļos vēl lielāku mierinājumu apziņā, ka vislabākie vīrieši un sievietes, tai skaitā arī pats Dieva Dēls, ir saskārušies ar šādu pretestību, lai spētu labāk saprast atšķirību starp taisnīgumu un ļaundarību, svētumu un postu, labo un slikto. Atrodoties ieslodzījumā tumšajā un drēgnajā Libertī cietumā, pravietis Džozefs Smits uzzināja: ja mēs tiekam aicināti iziet cauri ciešanām, tas ir mūsu izaugsmei un pieredzei, un galu galā būs mums par labu (skat. M&D 122:5–8).

Kur vienas durvis aizveras, citas atveras — pat pravietim, kurš bija cietumā. Mēs ne vienmēr esam pietiekami gudri un pieredzējuši, lai pienācīgi spriestu par visām dzīves iespējām un ierobežojumiem. Ceļā uz mūžīgo mājvietu, ko Dievs sagatavo katram savam bērnam, var būt dažādas īpašas pieredzes, kuras Viņš vēlas, lai mēs gūtu. …

Dažādos savas dzīves notikumos, kas pat var atkārtoties, mums ir jāatzīst, ka Dievs zina to, ko mēs nezinām, un saprot to, ko mēs nesaprotam. „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs (Jesajas 55:8).

Ja jums ir grūtības mājās ar bērniem, kas noklīst no ceļa, ja jūs ciešat no finanšu neveiksmēm un emocionāla sasprindzinājuma, kas apdraud jūsu ģimeni un jūsu laimi, ja jums ir jāsaskaras ar kāda cilvēka zaudējumu vai veselības traucējumiem, miers lai ir jūsu dvēselei. Mēs netiksim kārdināti vairāk par to, ko spējam panest [skat. 1. korintiešiem 10:13; Almas 13:28; 34:39]. Mūsu apkārtceļi un vilšanās ir šaurā jo šaurā taka pie Viņa.⁶

Kad Džozefs Smits bija Libertī cietumā, Tas Kungs atklāja viņam, ka ciešanas var sniegt mums pieredzi un nākt mums par labu.

Mums ir iemesls būt optimistiskiem un pārliecinātiem pat grūtos laikos.

Mirstīgajā dzīvē vienmēr ir bijušas dažas grūtības un vienmēr būs. Taču, zinot to, ko mēs zinām, un dzīvojot tā, kā tas no mums tiek sagaidīts, patiesi nav vietas un attaisnojuma pesimismam un izmisumam.

Savā mūžā es esmu redzējis divus pasaules karus un Korejas un Vjetnamas karu, un [citus]. Esmu pārdzīvojis Lielo depresiju, kā arī man izdevās studēt tieslietas; tajā pašā laikā es nodibināju jaunu ģimeni. Esmu redzējis, kā akciju tirgi kļūst neprognozējami, un esmu redzējis, kā daži despoti un tirāni sāk rīkoties neparedzami, — tas viss savā laikā izraisīja diezgan daudz nepatikšanu pasaulē.

Tādēļ es ceru, ka jūs neuzskatīsiet, ka visas pasaules grūtības ir trāpījušās jūsu desmitgadē vai ka nevienam nekad nav gājis sliktāk par jums, vai ka nekad nekļūs labāk. Jums par mierinājumu es vēlos teikt, ka ir gājis sliktāk un ka vienmēr būs labāk. Vienmēr būs labāk — it īpaši tad, kad mēs dzīvosim saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un mīlēsim to, un dosim tam iespēju uzplaukt savā dzīvē. …

Pretēji tam, ko daži varētu teikt, jums šajā pasaulē ir iemesls būt laimīgiem, optimistiskiem un pārliecinātiem. Katrai paaudzei kopš laika gala ir bijis, ko pārvarēt, un ir bijušas problēmas, kas jāatrisina.⁷

Kad mēs nāksim pie Glābēja, Viņš atvieglos mūsu nastu un mazinās mūsu slogu.

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:28–30.) …

… Šis brīnišķīgais palīdzības piedāvājums, ko izteica pats Dieva Dēls, neattiecās vienīgi uz galiliešiem Viņa laikā. Aicinājums uzņemties Viņa patīkamo jūgu un pieņemt Viņa vieglo nastu neattiecas tikai uz pagājušajām paaudzēm. Tas bija un ir universāls aicinājums visiem cilvēkiem, visām pilsētām un tautām, katram vīrietim, katrai sievietei un katram bērnam it visur.

Mūsu pašu lielu grūtību laikos mēs nevaram atstāt bez ievērības šo drošo atrisinājumu savām pasaulīgajām rūpēm un raizēm. Tajā ir personīga miera un aizsardzības solījums. Tajā ir spēks piedot grēku visos laikos. Arī mums ir jātic, ka Jēzum Kristum piemīt spēks atvieglot mūsu nastu un mazināt mūsu slogu. Arī mums ir jānāk pie Viņa un tur jāsaņem atpūta no saviem darbiem.

Protams, šādus solījumus pavada saistības. „Ņemiet uz sevi Manu jūgu,” Viņš ļoti lūdz. Bībeles laikos iejūgs bija ierīce, kas krietni palīdzēja tiem, kas apstrādāja zemi. Tas ļāva viena dzīvnieka spēku sasaistīt un savienot ar otra dzīvnieka spēku, tādējādi sadalot un atvieglojot arkla vai kravas ratu vilkšanas smago darbu. Nastu, kas būtu nospiedoša vai varbūt pat neiespējama vienam dzīvniekam, varēja vienlīdz taisnīgi un ērti vilkt divi dzīvnieki — iejūgti kopējā iejūgā. Viņa jūgs prasa lielas un nopietnas pūles, taču tiem, kas ir patiesi pievērsti ticībai, šis jūgs ir patīkams un nasta kļūst viegla.

Kāpēc stāties pretī dzīves nastām vieniem — Kristus jautā, vai kāpēc stāties tām pretī ar laicīgu atbalstu, kas ātri izsīkst? Nomāktie var uzņemties Kristus jūgu, iegūstot spēku un mieru, kas gūstams, pateicoties tam, ka viņi stāv līdzās Dievam, kurš sniegs atbalstu, līdzsvaru un spēku, kas nepieciešams savu izaicinājumu pārvarēšanai un uzdevumu paveikšanai mirstīgās dzīves sarežģītajos apstākļos.

Acīmredzami, katram cilvēkam ir atšķirīgas personīgās dzīves nastas, taču kopējs visiem ir tas, ka tās ir katram no mums. … Protams, dažas bēdas ar saviem grēkiem izraisa tie pasaules iedzīvotāji, kuri neseko [mūsu] Debesu Tēva padomam. Lai kādi arī būtu iemesli, neviens no mums nav pilnīgi brīvs no dzīves izaicinājumiem. Ikvienam un visiem Kristus pēc būtības saka: „Tā kā mums visiem ir jānes kāda nasta un jāuzņemas kāds jūgs, kāpēc lai tā nebūtu Mana nasta un Mans jūgs? Es jums apsolu, ka Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla.” (Skat. Mateja 11:28–30.)⁸

„Kristus mācekļi katrā paaudzē ir aicināti — patiesi, viņiem ir pavēlēts — būt piepildītiem ar pilnīgu cerības spožumu.”

Pēdējo dienu svētajiem nevajag baidīties no pēdējo dienu likstām.

Svētajos Rakstos … ir norādīts, ka būs laika posmi, kad visai pasaulei būs zināmas grūtības. Mēs zinām, ka mūsu laiku atklāšanā netaisnība, diemžēl, būs pavisam acīm redzama, un tas nenovēršami nesīs savus sarežģījumus, sāpes un sodu. Dievs pārtrauks šo netaisnību pats Savā laikā, taču mūsu uzdevums ir dzīvot pilnīgu un uzticības pilnu dzīvi un neuztraukties līdz nelabumam par pasaules bēdām vai to, kad pienāks tās gals. Mūsu uzdevums ir dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un būt par spožu gaismu, pilsētu, kas stāv kalnā un atspoguļo Jēzus Kristus evaņģēlija skaistumu un prieku, un laimi, kas vienmēr visos laikos nāks pie visiem tiem, kuri ievēro baušļus.

Šajā pēdējā laiku atklāšanā būs lielas bēdas. (Skat. Mateja 24:21.) Mēs zinām, ka būs kari un karu daudzināšana (skat. M&D 45:26) un ka visa Zeme būs satraukta (skat. M&D 45:26). Visās laiku atklāšanās ir bijuši savi bīstami laiki, taču mūsdienās būs patiesas briesmas. (Skat. 2. Timotejam 3:1.) Ļauni cilvēki uzdarbosies (skat. 2. Timotejam 3:13), taču ļauni cilvēki ir uzdarbojušies ļoti bieži arī agrāk. Posts izplatīsies, un nekrietnība ies vairumā. (Skat. M&D 45:27.)

Neizbēgami dažu šādu pravietojumu dabisks rezultāts ir bailes, un šīs bailes neizjūt vienīgi jaunā paaudze. Šīs bailes izjūt jebkura vecuma cilvēki, kuri nesaprot to, ko mēs saprotam.

Taču es vēlos uzsvērt, ka šīs sajūtas nav obligātas uzticīgiem pēdējo dienu svētajiem, un tās nenāk no Dieva. Senajam Israēlam dižais Jehova teica:

„Esiet stipri un droši! Nebaiļojieties un nebīstaities no viņiem. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs. …

Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies.” (5. Mozus 31:6, 8.)

Un jums, mūsu brīnišķīgajai paaudzei mūsdienu Israēlā, Tas Kungs teica:

„Tādēļ, nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt. …

Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.” (M&D 6:34, 36.)

Šāds padoms vijas cauri visiem mūsdienu Svētajiem Rakstiem. Ieklausieties šajā brīnišķīgajā mierinājumā: „Nebīstieties, bērniņi, jo jūs esat Mani, un Es esmu uzvarējis pasauli, un jūs esat no tiem, ko Mans Tēvs Man ir devis.” (M&D 50:41.) „Patiesi Es saku jums, Mani draugi, nebīstieties, lai jūsu sirdis top mierinātas; jā, esiet priecīgi vienmēr un pateicieties visās lietās.” (M&D 98:1.)

Ņemot vērā šādu brīnišķīgu padomu, es domāju, ka mūsu pienākums ir priecāties nedaudz vairāk un krist izmisumā nedaudz mazāk, pateikties par to, kas mums ir, un par Dieva dotajām svētībām, un nedaudz mazāk runāt par to, kā mums nav, vai par bažām, kas pastāv grūtos laikos šajā paaudzē vai jebkurā citā paaudzē.

Lielu cerību un liela prieka laiks

Pēdējo dienu svētajiem šis ir lielu cerību un liela prieka laiks — viens no dižākajiem laikiem evaņģēlija Atjaunošanā un, tādējādi, viens no dižākajiem laikiem jebkurā laiku atklāšanā, jo mūsu laiku atklāšana ir visdižākā no visām laiku atklāšanām. Mums ir jābūt ticībai un cerībai — diviem no dižajiem fundamentālajiem Kristus māceklības tikumiem. Mums ir jāturpina rīkoties ar paļāvību uz Dievu, tā kā šis ir pirmais princips mūsu ticības kodeksā. Mums ir jātic, ka Dievs ir visuspēcīgs, ka Viņš mūs mīl un ka Viņa darbs netiks apturēts vai izjaukts mūsu katra dzīvē vai pasaulē vispār. …

Es apsolu jums Tā Kunga, kuram es kalpoju, Vārdā, ka Dievs vienmēr aizsargās Savu tautu un rūpēsies par to. Mums būs savas grūtības tā, kā katrā paaudzē un tautā ir bijušas grūtības. Taču ar Jēzus Kristus evaņģēliju jums ir dota katra cerība, apsolījums un mierinājums. Tam Kungam ir spēks pār Saviem svētajiem, un Viņš vienmēr tiem sagatavos miera, aizsardzības un drošības patvērumu. Kad mēs ticam Dievam, mēs varam cerēt uz labāku pasauli — sev personīgi un visai cilvēcei. Pravietis Eters senos laikos mācīja (un viņš šo to zināja par grūtībām): „Tādēļ, kas tic Dievam, var droši cerēt uz labāku pasauli, jā, patiesi uz vietu pie Dieva labās rokas, šī cerība nāk no ticības, izveido enkuru cilvēku dvēselēm, kas padara tos drošus un nelokāmus, vienmēr labu darbu pārpilnus, vadot tos godināt Dievu.” (Etera 12:4.)

Kristus mācekļi katrā paaudzē ir aicināti — patiesi, viņiem ir pavēlēts — būt piepildītiem ar pilnīgu cerības spožumu. (Skat. 2. Nefija 31:20.)

Cenšoties kliedēt bailes

… Ja mūsu ticība un cerība ir noenkurota Kristū, Viņa mācībās, baušļos un apsolījumos, tad mēs varam paļauties uz kaut ko patiesi ievērojamu un brīnumainu, kas var pāršķirt Sarkano jūru un aizvest mūsdienu Israēlu turp, „[kur] drošībā neviens vairs nevajās”. (Garīgās dziesmas, 2013. g., nr. 20.) Bailes, kas var cilvēkus pārņemt grūtos laikos, ir galvenais ierocis Sātana arsenālā, ko viņš izmanto, lai padarītu cilvēci nelaimīgu. Tas, kurš baidās, zaudē spēku dzīves cīņā pret ļauno. Tādēļ ļaunā spēks vienmēr mēģina viest bailes cilvēku sirdīs. Katrā paaudzē un laikmetā cilvēce ir saskārusies ar bailēm.

Kā Dieva bērniem un Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnācējiem, mums ir jācenšas kliedēt bailes, kas mīt cilvēku sirdīs. Bikli un bailīgi cilvēki nevar labi paveikt savu darbu, un viņi vispār nevar darīt Dieva darbu. Pēdējo dienu svētajiem ir uzticēta dievišķa misija, un nedrīkst pieļaut, lai tās piepildīšana vienkārši izgaistu bailēs un raizēs.

Kāds Tā Kunga apustulis agrāk izteicās šādi: „Atslēga baiļu uzveikšanai ir dota caur pravieti Džozefu Smitu. „Ja jūs esat sagatavojušies, jūs nebaidīsities.” (M&D 38:30.) Šo dievišķo vēsti ir nepieciešams atkārtot mūsdienās katrā stabā un bīskapijā.” (Elders Džons A. Vidso, Conference Report, 1942. g. apr., 33. lpp.)

Vai mēs esam sagatavojušies pakļauties Dieva baušļiem? Vai mēs esam sagatavojušies gūt uzvaru pār savām kārēm? Vai mēs esam sagatavojušies paklausīt taisnīgam likumam? Ja mēs varam godīgi atbildēt „jā” uz šiem jautājumiem, mēs varam likt bailēm izgaist no savas dzīves. Neapšaubāmi mūsu baiļu līmeni var arī mērīt ar mūsu sagatavotību dzīvot taisnīgi — dzīvot tā, kā tas pieklājas katram pēdējo dienu svētajam katrā paaudzē vai laikmetā.

Pēdējo dienu privilēģija, gods un atbildība

Es vēlētos nobeigt ar vienu no dižākajiem apgalvojumiem, ko jebkad esmu lasījis no pravieša Džozefa Smita pierakstiem, kurš saskārās ar tik milzīgām grūtībām savā dzīvē un kurš, protams, samaksāja visaugstāko cenu par savu uzvaru. Viņš bija uzvaras vainagots, un viņš bija laimīgs, spēcīgs un optimistisks cilvēks. Tie, kas viņu pazina, sajuta viņa spēku un drosmi, pat dzīves vistumšākajos brīžos. Viņš nezaudēja dūšu un nepalika grūtsirdīgs ilgu laiku.

Viņš reiz izteicās par mūsu laiku — jūsējo un manējo —, ka mēs dzīvojam laikā, „pie kura pravieši, priesteri un ķēniņi [iepriekšējos laikmetos] savās domās un cerībās kavējās ar īpašu gandarījumu; [visi šie senie Dieva liecinieki] ir ar prieku gaidījuši dienas, kurās mēs dzīvojam; un, debešķīgu un priekpilnu gaidu iejūsmināti, viņi dziedāja dziesmas, rakstīja un pravietoja par šīm, mūsu dienām; … mēs esam tie izredzētie ļaudis, ko Dievs ir [izvēlējies], lai īstenotu pēdējo dienu godību” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 184. lpp.].

Cik liela privilēģija! Cik liels pagodinājums! Cik liela atbildība! Un cik liels prieks! Mums ir iemesls laikā un mūžībā priecāties un pateikties par savas dzīves kvalitāti, kā arī solījumiem, kas mums ir doti.⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kā mums var palīdzēt zināšanas par to, ka dzīves likstas ir daļa no Dieva ieceres mūsu mūžīgajai attīstībai? (Skat. 1. sadaļu.) Kāpēc, jūsuprāt, dzīves likstas ir nepieciešama mirstīgās dzīves daļa?
Pārskatiet prezidenta Hantera mācības 2. sadaļā par dažiem dzīves likstu nolūkiem. Kā tu esi pieredzējis, ka dzīves likstas var būt mūsu labumam? Kā mēs varam skatīt dzīves likstas no Tā Kunga mūžīgās perspektīvas?
Kāpēc, kā to māca prezidents Hanters, mums ir iemesls būt laimīgiem un optimistiskiem pat grūtos laikos? (Skat. 3. sadaļu.) Kā mēs varam izkopt lielāku optimismu šādos laikos? Kādas svētības mēs turpinām saņemt pat vissmagāko dzīves likstu laikā?
Kā mēs pieņemam Glābēja aicinājumu ļaut Viņam nest mūsu nastu un atvieglot mūsu slogu? (Skat. 4. sadaļu.) Ko nozīmē uzņemties Viņa jūgu? Kā Glābējs ir palīdzējis jums grūtos brīžos?
Prezidents Hanters māca, ka baiļu sajūtas par pēdējo dienu likstām nenāk no Dieva (skat. 5. sadaļu). Kā dzīvošana ar bailēm ir kaitīga? Kā mēs varam dzīvot ar cerību un ticību, nevis ar bailēm?

Saistītās rakstvietas

Jāņa 14:27; 16:33; Ebrejiem 4:14–16; 5:8–9; 1. Nefija 1:20; Almas 36:3; M&D 58:2–4; 101:4–5; 121:7–8; 122:7–9

Ieteikums studijām

„Daudzi uzskata, ka labākais laiks studijām ir no rīta, pēc naktsmiera. … Citi dod priekšroku studijām klusās vakara stundās, kad darbdiena ar tās rūpestiem ir beigusies. … Laikam jau svarīgākais ir nevis tas, kad studējam, bet gan tas, ka atvēlam noteiktu laiku regulārām studijām” (Hovards V. Hanters, „Reading the Scriptures”, Ensign, 1979. g. nov., 64. lpp.).