1. nodaļa

Jēzus Kristus — mūsu vienīgais ceļš uz cerību un prieku

„Ja mūsu dzīve un ticība ir centrēta uz Jēzu Kristu un Viņa Atjaunoto evaņģēliju, nekas nevar ilgstoši notikt aplam.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Prezidents Hovards V. Hanters savās mācībās bieži uzsvēra šādu tematu — patiess miers, dziedinājums un laime gūstami vienīgi tad, kad cilvēks cenšas iepazīt Jēzu Kristu un sekot Viņam. Prezidents Hanters mācīja, ka „Kristus ceļš ir ne tikai pareizais ceļš, bet galu galā arī vienīgais ceļš uz cerību un prieku”.¹

Prezidents Hanters arī drosmīgi liecināja par Glābēja dievišķo misiju. „Kā ordinēts apustulis un Kristus īpašais liecinieks, es jums svinīgi liecinu, ka Jēzus Kristus patiesībā ir Dieva Dēls,” viņš paziņoja. „Viņš ir Mesija, uz ko savos pravietojumos gaidīja Vecās Derības pravieši. Viņš ir Israēla Cerība, par kura nākšanu Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba bērni bija gadsimtiem ilgi lūguši Dievu noteiktās pielūgsmes ceremonijās. …

Es sniedzu savu liecību ar Svētā Gara spēku. Es zinu par Kristus realitāti tā, it kā būtu redzējis ar savām acīm un dzirdējis ar savām ausīm. Es arī zinu, ka Svētais Gars apstiprinās manas liecības patiesumu visu to cilvēku sirdī, kuri klausās ar ticīgu ausi.”²

Jūtot vēlmi apmeklēt tās vietas, kur Jēzus kalpoja, prezidents Hanters devās uz Svēto zemi vairākus desmitus reižu. Elders Džeimss E. Fausts no Divpadsmito kvoruma teica, ka „Jeruzāleme viņu pievilka kā magnēts. … Viņa vēlme būt tur, kur Glābējs staigāja un mācīja, šķita neremdināma. Viņam ļoti patika visi turienes skati un skaņas. It sevišķi viņam patika Galileja. Taču viena vieta viņam patika visvairāk. Viņš vienmēr mēdza teikt: „Iesim uz Dārza kapenēm vēl tikai vienu reizi, lai gremdētos skaistās atmiņās.” Tur viņš sēdēja un meditēja, it kā pavērtu priekškaru starp sevi un Glābēju.”³

„Cik bieži mēs domājam par Glābēju? Cik dziļi un ar kādu pateicību, un ar kādu apbrīnu mēs apdomājam viņa dzīvi? Cik nozīmīgs Viņš ir mūsu katra dzīvē?”

Hovarda V. Hantera mācības

Mums ir jāpazīst Kristus labāk, nekā mēs Viņu pazīstam, un jāatceras Viņš biežāk, nekā mēs Viņu atceramies.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi godbijīgi dzied:

Jēzu, par Tevi domājot,
Sirdī man uzplaukst prieks.
Reiz Tevi vaigā skatīšu,
Dvēseli pildīs miers. …

… Cik bieži mēs domājam par Glābēju? Cik dziļi un ar kādu pateicību, un ar kādu apbrīnu mēs apdomājam viņa dzīvi? Cik nozīmīgs Viņš ir mūsu katra dzīvē?

Piemēram, cik daudz no parastas dienas, darba nedēļas vai ātri aizritošā mēneša jūs veltāt pārdomām par Jēzu? Varbūt dažiem no mums tas ir nepietiekami.

Noteikti dzīve būtu mierīgāka, laulības un ģimenes būtu stiprākas, apkaimes un tautas būtu drošākas un laipnākas, un konstruktīvākas, ja vairāk Jēzus Kristus evaņģēlija mums uzplauktu sirdī.

Ja vien mēs nepievērsīsim vairāk uzmanības savas sirds domām, es raizējos, ar kādām cerībām mēs varēsim pretendēt uz šo lielāko prieku, jaukāko balvu, proti, kādu dienu „skatīt Viņa mīļo seju / Un atdusēties Viņa klātbūtnē”.

Katru savas dzīves dienu un jebkurā laikā … Jēzus vaicā katram no mums, kā Viņš to darīja pēc Savas triumfālās iejāšanas Jeruzālemē pirms daudziem gadiem: „Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” (Mateja 22:42.)

Mēs paziņojam, ka Viņš ir Dieva Dēls, un šī fakta realitātei vajadzētu biežāk saviļņot mūsu dvēseli.⁴

Mums ir jāpazīst Kristus labāk, nekā mēs Viņu pazīstam; mums ir jāatceras Viņš biežāk, nekā mēs Viņu atceramies; mums ir jākalpo Viņam drosmīgāk, nekā mēs Viņam kalpojam. Tad mēs dzersim ūdeni, kas verd mūžīgai dzīvei, un ēdīsim dzīvības maizi.⁵

„Būsim uzticīgāki un disciplinētāki Kristus sekotāji. Lolosim Viņu savās domās un izrunāsim Viņa Vārdu ar mīlestību.”

Jēzus ir mūsu vienīgais, patiesais cerības un nezūdoša prieka avots.

Pazemīgs gars rod cerību,
Salauztai sirdij prieks —
Ak, cik Tu labs pret kritušiem,
Vēlīgi roku sniedz!

Cik burvīgs pants, un cik apbrīnojama cerības vēsts, kas pamatota Kristus evaņģēlijā! Vai starp mums ir kāds — jebkuras profesijas pārstāvis, kam nebūtu vajadzīga cerība un kam nebūtu vajadzīgs augstāks prieks? Šīs ir cilvēka dvēseles universālās vajadzības un ilgas, un tieši to Kristus apsola Saviem sekotājiem. Cerība tiek dāvāta katrai „salauztai sirdij”, un prieku gūst visi pazemīgie.

Nožēla dārgi maksā — tās cena ir mūsu lepnība un mūsu nejūtība, taču it sevišķi tās cena ir mūsu grēki. Jo, kā jau to zināja ķēniņa Lamonija tēvs pirms divdesmit gadsimtiem, tā ir patiesas cerības cena. „Ak Dievs,” viņš iesaucās, „atklājies man, un es atstāšu visus savus grēkus, lai Tevi pazītu, … lai es tiktu uzcelts no mirušajiem un izglābts pēdējā dienā!” (Almas 22:18.) Kad arī mēs būsim gatavi atsacīties no visiem saviem grēkiem, lai pazītu Viņu un sekotu Viņam, tad arī mēs tiksim piepildīti ar mūžīgās dzīves prieku.

Un kā būs ar pazemīgajiem? Pasaulē, kas pārlieku norūpējusies par uzvaru, kas panākama caur iebiedēšanu un centieniem būt priekšgalā, tikai pavisam neliels cilvēku skaits vēlas iegādāties grāmatas, kas aicina būt pazemīgiem un lēnprātīgiem. Taču lēnprātīgie iemantos zemi, ko var nosaukt par diezgan iespaidīgu uzņēmuma pārņemšanu — un tas viss tiks izdarīts bez iebaidīšanas! Agri vai vēlu, un mēs lūdzam, lai tas būtu agrāk, nevis vēlāk, katrs atzīs, ka Kristus ceļš ir ne tikai pareizais ceļš, bet galu galā arī vienīgais ceļš uz cerību un prieku. Katrs celis lieksies un katra mēle atzīs, ka maigums ir labāks par nežēlību, ka laipnība ir lielāka par spaidiem, ka maiga balss aizdzen dusmas. Beigu beigās un arī cik vien ātri iespējams, mums ir jābūt līdzīgākiem Viņam. …

Jēzu, vien Tu mums prieku dod,
Tu mūsu cerība.
Jēzu, Tu mūsu godība —
Tagad un mūžībā.

Tā ir mana personīgā lūgšana un vēlējums visai pasaulei. … Es liecinu, ka Jēzus ir vienīgais patiesa, nezūdoša prieka avots, ka mūsu vienīgais mūžības miers ir Viņā. Es tiešām vēlos, lai Viņš būtu mūsu godība, tā godība, pēc kuras katrs no mums tiecas personīgi, un vienīgā balva, kas cilvēkiem un tautām var būt vienmēr dārga. Viņš ir mūsu balva gan laikā, gan mūžībā. Jebkura cita balva galu galā kļūst nevērtīga. Jebkurš cits grandiozums ar laiku izgaist un sairst — līdz ar Zemes elementiem. Beigu beigās … mēs nepazīsim nekādu patiesu prieku, izņemot — kā tikai prieku Kristū.

… Būsim uzticīgāki un disciplinētāki Kristus sekotāji. Lolosim Viņu savās domās un izrunāsim Viņa Vārdu ar mīlestību. Metīsimies Viņa priekšā ceļos pazemībā un žēlastībā. Svētīsim citus un kalposim citiem tā, lai viņi varētu darīt tāpat.⁶

Vislielākā nepieciešamība visā pasaulē ir aktīva un patiesa ticība Glābējam un Viņa mācībām.

Ir tādi, kas paziņo, ka ticēt Bībelei ir vecmodīgi. Vai ir vecmodīgi ticēt Dievam, Jēzum Kristum, dzīvā Dieva Dēlam? Vai ir vecmodīgi ticēt Viņa Izpirkšanas upurim un tam, ka būs Augšāmcelšanās? Ja ir, tad es paziņoju, ka esmu vecmodīgs, un Baznīca ir vecmodīga. Lielā vienkāršībā Skolotājs mācīja mūžīgās dzīves principus un mācības, kas atnes laimi tiem, kas spēj noticēt. Pieņēmums par to, ka ir nepieciešams modernizēt Skolotāja mācības, nešķiet saprātīgs. Viņa vēstījums bija par mūžīgiem principiem.⁷

Šajā laikmetā, tāpat kā visos iepriekšējos laikmetos un katrā nākamajā laikmetā, vislielākā nepieciešamība visā pasaulē ir aktīva un patiesa ticība pamata mācībām, ko mācīja Jēzus no Nācaretes, dzīvā Dieva dzīvais Dēls. Tāpēc ka daudzi noraida šīs mācības, tas tikai pastiprina iemeslu, kāpēc tiem, kas patiesi tic Jēzus Kristus evaņģēlijam, vajadzētu pasludināt tā patiesumu un ar piemēru rādīt taisnīgas un lēnprātīgas dzīves spēku un mieru. …

Kā mums būtu jārīkojas, kad mūs aizvaino, pārprot, izturas pret mums netaisni vai nelaipni vai grēko pret mums? Kas mums būtu jādara, ja mūs sāpina mums mīļi cilvēki vai ja mēs nesaņemam paaugstinājumu darbā, vai ja mūs nepatiesi apsūdz, vai ja mūsu motīviem netaisnīgi uzbrūk?

Vai mums ir jācīnās pretī? Vai mums ir jāsūta pretī arvien lielāks bataljons? Vai mums ir jāatgriežas pie principa — aci pret aci un zobu pret zobu, vai … arī mēs nākam pie atziņas, ka tas galu galā mūs padarīs aklus un bezzobainus? …

Ar Savu majestātisko dzīvi un Savu mācību paraugu Kristus deva mums daudz padomu, kurus vienmēr pavadīja droši apsolījumi. Viņš mācīja ar grandiozitāti un pilnvarām, kas piepildīja ar cerību izglītotos un neizglītotos, bagātos un nabagos, veselos un nomocītos.⁸

Centieties saņemt un nostiprināt personīgu liecību par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Katram no mums būtu jātiecas studēt Kristus dzīvi un iegūt liecību par Viņa realitāti. Kad sapratīsim Viņa misiju un Izpirkšanu, ko Viņš paveica, mēs vēlēsimies dzīvot līdzīgāk Viņam.⁹

Glābējs var apklusināt mūsu dzīves vētras.

Kad mēs izrādīsim ticību Kristum, Viņš apklusinās bangojošos ūdeņus mūsu dzīvē.

Katrs no mums savā dzīvē ir saskāries ar pēkšņām vētrām. Dažas no tām … var būt stipras un biedējošas, un potenciāli postošas. Kā cilvēki, ģimenes, kopienas, tautas un pat kā Baznīca — mēs esam saskārušies ar negaidītām brāzmām, kas ir likušas mums vienā vai otrā veidā jautāt: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” [Marka 4:38.] Un vienā vai otrā veidā klusumā pēc vētras mēs vienmēr sadzirdam: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” [Marka 4:40.]

Nevienam no mums nepatiktu domāt, ka mums nav ticības, taču man šķiet, ka Tā Kunga maigais rājiens šajā gadījumā lielā mērā ir pelnīts. Šis diženais Jehova, kuram, mēs sakām, mēs uzticamies un kura vārdu mēs esam uzņēmušies, ir Tas, kurš teica: „Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” (1. Mozus 1:6.) Un Viņš ir arī Tas, kurš teica: „Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams.” (1. Mozus 1:9.) Turklāt tas bija Viņš, kurš pāršķēla Sarkano jūru, ļaujot israēliešiem iziet caur jūras vidu pa sausumu. (Skat. 2. Mozus 14:21–22.) Tad tam noteikti nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam, ka Viņš spēja pavēlēt dažiem elementiem, kas darbojās Galilejas jūrā. Un mūsu ticībai vajadzētu mums atgādināt, ka Viņš var apklusināt mūsu dzīves nemierīgos ūdeņus. …

Katrs no mums savā dzīvē saskarsies ar zināmām likstām. Es domāju, ka mēs par to varam būt diezgan droši. Dažas no tām var būt kaitīgas, varmācīgas un postošas. Dažas no tām pat var sakropļot mūsu ticību mīlošam Dievam, kuram ir spēks mums dot atvieglojumu.

Es domāju, ka par šīm bažām mūsu visu Tēvs teiktu: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un vēl, protams, mums ir jāsaglabā ticība visam dzīves ceļojumam, visai dzīves pieredzes pilnībai, nevis tikai atsevišķām tās druskām vai vētrainiem brīžiem. …

Jēzus sacīja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.)¹⁰

Kad mēs centrējam savu dzīvi uz Glābēju, mums nav jābaidās, un mūsu raizes tiks pārvērstas priekā.

Es pietiekami daudz zinu par jūsu nemierīgo un drudžaino dzīvi, lai apzinātos, ka jūs dažreiz kļūstat neapmierināti. Jūs pat dažreiz sākat nedaudz raizēties. Es to ļoti labi apzinos. …

Mans vēstījums jums šodien ir: „Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ.” Es vēlos jūs iedrošināt priecāties par dzīves lielajām svētībām. Es vēlos jūs aicināt sajust to lielo saviļņojumu, ko gūstam, dzīvojot pēc evaņģēlija, un sajust mūsu Debesu Tēva mīlestību. Dzīve ir brīnišķīga pat grūtos brīžos, un laime, prieks un miers tajā ir rodams laiku pa laikam, kā arī nebeidzama laime, prieks un miers ir rodams tās beigās.

Nenoliedzami, ka ir pietiekami daudz tā, par ko uztraukties, — dažiem uztraukumiem ir ļoti nopietns iemesls, — taču tāpēc mēs evaņģēlijā runājam par ticību, cerību un žēlsirdību. Kā pēdējo dienu svētajiem, mums ir dota pārpilnība, un mēs cenšamies uzsvērt savas svētības un iespējas, tajā pašā laikā nekoncentrējoties uz vilšanos un rūpēm. „Meklējiet uzcītīgi, lūdziet vienmēr un esiet ticīgi,” Svētie Raksti māca, „un visas lietas strādās kopā jūsu labumam” (M&D 90:24). Es vēlos atgādināt jums šo apsolījumu. …

Lūdzu, atcerieties šo vienu lietu. Ja mūsu dzīve un ticība ir centrēta uz Jēzu Kristu un Viņa Atjaunoto evaņģēliju, nekas nevar ilgstoši notikt aplam. No otras puses, ja mūsu dzīve nav centrēta uz Glābēju un Viņa mācībām, neviens panākums nekad nevar būt pastāvīgs. …

Mēs visi šad un tad saskaramies ar veselības problēmām — citi ar tām saskaras pastāvīgi. Sērgas un slimības ir mirstīgās dzīves nastas daļa. Ticiet un esiet pozitīvi. Priesterības spēks ir īsts, un dzīvē ir tik daudz labā, pat ja mums ir fiziskas grūtības. Zināšanas par to, ka pēc Augšāmcelšanās vairs nebūs ievainojumu un slimību, dod prieku.

Dažas no mūsu bažām var izpausties kārdinājumu veidā. Citas var būt sarežģīti lēmumi par izglītību vai karjeru, vai naudu, vai laulību. Lai arī kāda būtu jūsu nasta, jūs atradīsit sev nepieciešamo spēku Kristū. Jēzus Kristus ir Alfa un Omega, burtiskā nozīmē sākums un gals. Viņš ir ar mums no sākuma līdz beigām, un, turklāt, Viņš ir kas vairāk par skatītāju mūsu dzīvē. …

Ja mēs esam grēka jūgā, Viņa vēsts ir tāda pati. Kristus zina mūsu grēku pilno slogu, jo Viņš pirmais to nesa. Ja mūsu nasta ir nevis grēks vai kārdinājums, bet slimība vai nabadzība, vai atraidījums, tad tas ir tāpat. Viņš zina. …

Viņš izcieta daudz vairāk, nekā tikai par mūsu grēkiem. Viņš, kuru Jesaja sauca par „[vīru], kam nav svešas bēdas” (Jesajas 53:3; Mosijas 14:3), pilnīgi izprot katru problēmu, ar kuru mēs saskaramies, jo Viņš izvēlējās nest visu mūsu raižu un sāpju pilno slogu. …

Brāļi un māsas, jums ir un būs dažādas raizes un problēmas, taču pieņemiet dzīvi ar prieku un ticības pārpilnību. Regulāri studējiet Svētos Rakstus. Lūdziet Dievu dedzīgi. Paklausiet Gara un praviešu balsij. Dariet visu, ko varat, lai palīdzētu citiem. Šādi rīkojoties, jūs gūsit lielu prieku. Kādā brīnišķīgā dienā visas jūsu raizes tiks pārvērstas priekā.

Džozefs Smits šādi rakstīja grūtībās nonākušajiem svētajiem no savas kameras Libertī cietumā:

Darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts [M&D 123:17; slīpraksts pievienots].

[Šādi bija Tā Kunga vārdi pravietim Džozefam Smitam:]

Nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt. …

Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.

Lūk, brūces, kas caurdurtas Manos sānos, un arī naglu rētas Manās rokās un kājās; esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību [M&D 6:34–37].¹¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Apdomājiet, kā jūs atbildētu uz prezidenta Hantera jautājumiem 1. sadaļā. Kā mēs varam Jēzum Kristum atvēlēt nozīmīgāko vietu savā dzīvē? Kā mēs varam Viņam atvēlēt nozīmīgāko vietu savās mājās? Kā mēs varam iepazīst Kristu labāk, nekā jau Viņu pazīstam?
Ko tas mums „maksā”, lai saņemtu cerību, prieku un mieru, ko piedāvā Kristus? (Skat. 2. sadaļu.) Kad jūs esat sajutuši cerību, mieru un prieku, kas nāk no Glābēja?
Kāpēc, jūsuprāt, „vislielākā nepieciešamība visā pasaulē ir aktīva un patiesa ticība pamata mācībām, ko mācīja Jēzus no Nācaretes”? (Skat. 3. sadaļu.) Kā jūs varat izrādīt ticību Kristus mācībām, kad jūtaties aizvainoti, pārprasti, saņēmuši netaisnu vai nelaipnu attieksmi vai kad jūtat, ka pret jums ir grēkojuši?
Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hantera mācībām par bailēm un ticību? (Skat. 4. sadaļu.) Kā ticība var mums palīdzēt pārvarēt bailes? Padomājiet par gadījumiem, kad Glābējs ir apklusinājis vētras jūsu dzīvē, pateicoties tam, ka esat izrādījuši ticību Viņam.
Kā prezidenta Hantera padoms 5. sadaļā var palīdzēt mums „pilnībā [pieņemt] dzīvi ar prieku” pat tad, kad saskaramies ar bēdām, vilšanos un slimībām? Kā mēs varam dzīvē radīt mūžīgu perspektīvu? Kā Glābējs ir palīdzējis jums dzīvot lielākā pārpilnībā?

Saistītās rakstvietas

Mateja 11:28–30; Jāņa 14:6; 2. Nefija 31:19–21; Almas 5:14–16; 7:10–14; 23:6; Helamana 3:35; 5:9–12; M&D 50:40–46; 93:1

Ieteikums studijām

„Studējot pievērsiet uzmanību idejām, kas nāk jūsu prātā, un sajūtām, kas nāk jūsu sirdī” (Sludini Manu evaņģēliju [2005], 18. lpp.). Apsveriet iespēju pierakstīt iespaidus, ko saņemat, pat ja tie šķietami nav saistīti ar vārdiem, ko lasāt. Šie iespaidi varētu būt tieši tas, ko Tas Kungs vēlas jums atklāt.