18. nodaļa

Mēs ticam, ka jābūt godīgiem

„Ja vēlamies Skolotāja un Svētā Gara sadraudzību, mums ir jābūt godīgiem pret sevi, godīgiem pret Dievu un pret saviem līdzcilvēkiem.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Gaidot rindā, lai apskatītu Hērsta pili Kalifornijā, prezidents un māsa Hanteri un vēl viens pāris aizbrauca līdz nelielam veikaliņam. Viņiem staigājot pa veikalu, „elders Hanters devās pie letes, atlasīja dažas lakricas konfektes [un] samaksāja pārdevējam 10 centus”. Tad abi pāri atgriezās pie automašīnas un devās atpakaļ apskatīt pili. Pa ceļam „elders Hanters pasniedza pārējiem konfektes vienu reizi un otru, un tad pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka viņš bija kļūdījies, skaitot konfektes, jo mums bija 11 konfektes un nevis 10, par kurām viņš bija samaksājis.

Viņš vienkārši varēja neievērot šo kļūdu. Galu galā tas bija tikai viens cents, un mums bija jāpasteidzas, lai pagūtu uz pils apskati. Kurš gan būtu pamanījis šo nesakritību vai kam tā rūpētu? Taču viņš par to daudz nedomāja. Viņš apgrieza automobili un devās atpakaļ uz veikalu. … Viņš paskaidroja problēmu citam veikala darbiniekam, atvainojās par kļūdu un samaksāja papildu centu pārsteigtajam pārdevējam”.¹

Hovardam V. Hanteram bija svarīgi būt godīgam mazās lietās, tāpat kā lielās.

Viņš mācīja saviem dēliem godīgumu ar savu piemēru. „Tas, ko es zinu par godīgumu un godprātīgumu, lielā mērā ir nācis no tā, ko cilvēki man ir stāstījuši par manu tēvu,” sacīja Ričards Hanters. Reiz Ričards kopā ar tēvu devās uz kādu lietišķu sapulci, kur tika apspriests kāds sarežģīts projekts. Pārtraukuma laikā ārpusē Ričards un kāds cits no dalībniekiem sarunājās par notikušo sapulcē. Ričards teica, ka droši vien paies ilgs laiks, līdz varēs sākt projektu, jo būs jāveic liels darbs ar dokumentiem. Šis vīrs palaboja Ričardu, sakot, ka projektu var sākt pirms visu juridisko formalitāšu nokārtošanas, jo tie cilvēki zina, ka Hovards V. Hanters izdarīs visu, ko bija teicis.²

1962. gadā prezidents Hanters uzrunāja Baznīcas jaunatni un pauda savu pārliecību par to, cik svarīgi ir būt godīgam:

„Mums katram būs laimīga dzīve, ja vien būsim godīgi — godīgi pret savu tēvu un māti, kad runa, piemēram, ir par mūsu došanos uz satikšanos, mājasdarbu pildīšanu, citiem bērniem, ar kuriem spēlējamies, vai Baznīcas apmeklēšanu; godīgi pret savu bīskapu — pieņemot viņa padomu, stāstot viņam patiesību par sevi, maksājot godīgu desmito tiesu, dzīvojot tīru un šķīstu dzīvi; godīgi skolā — nekad nekrāpjoties, ne klasē, ne skolas teritorijā; godīgi, maksājot savu izdevumu daļu, vai nu spēlējot spēles, vai apmeklējot kino, vai pildot savu pienākumu daļu svinībās; godīgi pret saviem draugiem un draudzenēm — nekad viņus neizmantojot, nekad nemaldinot viņus, nekad nekārdinot viņus; godīgi pret pašu To Kungu.”³

Desmit baušļos ir iekļauta šāda pamācība: „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” (2. Mozus 20:16.)

Hovarda V. Hantera mācības

Tas Kungs mūs brīdina būt godīgiem.

Svētie Raksti ir pilni ar brīdinājumiem būt godīgiem, un daudzi baušļi saka, ka mums ir jābūt godīgiem. Mēs par tiem domājam kā tādiem, kas rakstīti īpaši uzsvērtā veidā: TEV NEBŪS — tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot [skat. 2. Mozus 20:15–17]. …

Daži no biežāk sastopamajiem negodīguma piemēriem ir šādi:

1. Zagšana. Es reti kad lasu avīzi, neatrodot tajā vairākus rakstus par ielaušanos, laupīšanu, somiņas izraušanu no rokām, veikalu zādzībām un tūkstoš citām zagšanām. Pat mūsu sanāksmju namos ir ziņots par sīkām zādzībām.

2. Krāpšana. Tāpat laikrakstos ir līdzīgi stāsti par krāpnieciskiem darījumiem ar vērtspapīriem, krāpšanos tirdzniecības darījumos un krāpšanos ar kapitālieguldījumiem, un citām blēdībām, uz ko tiek vērsta sabiedrības uzmanība. Daži ir gatavi krāpties mācībās, un citi — eksāmenos.

3. Gudrības vārda standartu pārkāpumi. Šie ir Baznīcas standarti. Tie nav pasaules standartu pārkāpumi. Taču jums ir dots Tā Kunga vārds par šo tēmu.

4. Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi. Būtībā cilvēks nevar būt godīgs, pārkāpjot likumus, ko formulējusi sabiedrība un valdība citu cilvēku labklājībai.⁴

„Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” [2. Mozus 20:16.] Galvenokārt šis bauslis attiecas uz nepatiesu liecību tiesas sēdē, taču tas savā nozīmē ir plašāks un ietver visus apgalvojumus, kas būtībā ir nepatiesi. Katra nepatiesība ar tendenci uz cita cilvēka mantas, personas vai rakstura aizskaršanu ir pretrunā ar šī likuma garu un burtu. Patiesības noklusēšana, kas izraisa šādu pašu kaitējumu, arī ir šī baušļa pārkāpums.

„Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” [2. Mozus 20:17.] Iekārot nozīmē vēlēties to, ilgoties vai alkt pēc tā, kas pieder citam cilvēkam. Vēlme iegūt labas lietas nav pārkāpums, taču vēlme tās nelikumīgi atņemt citam ir netaisnība. Šajā ziņā mums ir noderīgi saprast, ka labais vai ļaunais nesākas tad, kad darbība ir notikusi, bet gan tad, kad cilvēks sāk kaut ko vēlēties.⁵

Tas Kungs ienīst augstprātīgas acis, melīgu mēli, sirdi, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, viltīgu liecinieku, kurš nekaunīgi runā melus, un to, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā [skat. Salamana Pamācības 6:16–19]. Vai mēs, pēdējo dienu svētie, varam atļauties darīt jebko, ko Tas Kungs ienīst? Cik bieži Viņš ir runājis pret negodīgumu!⁶

Mēs izkopjam godīgumu dzīves mazajās, vienkāršajās lietās.

Ja mēs esam jūtīgi savās attiecībās ar Glābēju, mums ir jābūt godīgiem mazās lietās, tāpat kā lielās.⁷

Cenšoties gūt sasniegumus un panākumus, tik daudz mūsu laika tiek pavadīts, domājot un studējot par sarežģīto, ka mēs reti atvēlam laiku vienkāršajam — vienkāršajām un mazajām lietām, kas īstenībā ir pamats, uz kura mēs ceļam un bez kā stiprs pamats nav iespējams. Celtne var slieties debesīs, un mēs varam skatīties uz to ar bijību tās lielā augstuma dēļ, tomēr tā nevar stāvēt, ja vien tās pamats nav nostiprināts akmenī vai tēraudā un betonā.

Cilvēka raksturam ir jābūt šādam pamatam. Es vēršu jūsu uzmanību uz godīguma principu. Kāpēc tik daudzi tic augstiem un cēliem godīguma principiem, tomēr tik nedaudzi vēlas būt strikti godīgi?

Pirms [daudziem] gadiem pie mūsu sanāksmju namu vestibilu un ieeju sienām bija plakāti ar nosaukumu „Esi godīgs pret sevi”. Daudzi no tiem attiecās uz dzīves mazajām, vienkāršajām lietām. Godīguma princips tiek izkopts tieši mazsvarīgajos dzīves notikumos.

Daži atzīst, ka ir morāli nepareizi būt negodīgam lielās lietās, tomēr uzskata, ka ir piedodami, ja šīs lietas ir mazāk svarīgas. …

Es atceros kādu jaunu vīrieti, kurš bija mūsu staba loceklis, kad es kalpoju par staba prezidentu. Viņš klīda apkārt ar kādu kompāniju, kas uzskatīja, ka rīkoties nepareizi ir asprātīgi. Dažas reizes viņš tika pieķerts sīkos pārkāpumos. Kādu dienu es saņēmu zvanu no policijas iecirkņa, un man tika pateikts, ka viņš bija aizturēts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma dēļ. Viņš tika pieķerts, pārsniedzot ātrumu, kā tas jau bija noticis dažas citas reizes iepriekš. Apzinoties to, ka tas, ko viņš darīja, varēja liegt viņam doties misijā, viņš labojās, un, kad viņam bija 19 gadi, viņš saņēma savu aicinājumu.

Es nekad neaizmirsīšu sarunu ar viņu pēc viņa atgriešanās no misijas. Viņš man pateica, ka, esot misijā, viņš bieži domāja par nepatikšanām, ko bija izraisījis, maldīgi uzskatot, ka pārkāpumi mazās lietās nav svarīgi. Tomēr viņa dzīvē bija ienākušas lielas pārmaiņas. Viņš bija nācis pie apziņas, ka nav nekādas laimes vai prieka likuma pārkāpšanā, neatkarīgi no tā, vai tas ir Dieva likums, vai likumi, ko mums uzliek sabiedrība.⁸

Mēs varam kalpot Dievam, esot godīgi un taisnīgi savos personīgajos un profesionālajos darījumos.

Reliģija var būt daļa no mūsu ikdienas darba, nodarbošanās, pirkšanas un pārdošanas darījumiem, būvniecības, transportēšanas, ražošanas, mūsu aroda vai profesijas un no jebkā, ko mēs darām. Mēs varam kalpot Dievam, esot godīgi un taisnīgi savos darba darījumos tādā pašā veidā, kā mēs to darām svētdienas dievkalpojumos. Kristietības patiesie principi nevar būt atdalīti vai nošķirti no darba un mūsu ikdienas darīšanām.⁹

Ja reliģija mums kaut ko nozīmē, tai ir jābūt tam, kas motivē mūsu dzīvi. Es neticu, ka reliģiju var pielīdzināt stundu gara mācītāja sprediķa uzklausīšanai svētdienā un ka tai var tādējādi būt nozīme mūsu dzīvē. Ja reliģija neietekmē mūsu personīgo dzīvi — mūsu ģimenes dzīvi, mūsu profesionālo dzīvi — un visu, ko mēs darām, tad tai mums ir maza nozīme un tā kļūst tikai par elku, ko noliek augstā vietā un pielūdz tikai šad un tad.¹⁰

Kādas gan lielas pārmaiņas skartu pasauli, ja mēs varētu uzticēties citiem kā godīgiem cilvēkiem. Cilvēki pilnīgi uzticētos cits citam personīgās un darba darīšanās. Nebūtu … neuzticēšanās starp darbiniekiem un vadību. Godprātīgums valdītu valsts amatpersonu darbā un valdības lietās, un tautas dzīvotu mierā, nevis nemierā, ko mēs tagad redzam pasaulē. …

Ir daži, kuri darba darīšanās izmantos negodīgu izdevību, ja tāda radīsies. Viņi sniedz racionālu izskaidrojumu savai nostājai un attaisno to, sakot, ka darba darīšanās cilvēkam ir jāizmanto katra piedāvātā izdevība. Šādi darījumi var sasniegt lielas naudas summas, taču principā neatšķiras no tā, kad cilvēks nespēj atdot vienu centu, kas viņam ir ticis pārmaksāts un ko viņš ir pamanījis. Tas ir krāpšanas paveids.¹¹

Es vēlētos definēt frāzi „godājams darbs”. Godājams darbs ir godīgs darbs. Taisnīga cena tiek samaksāta, un nav nekādas mānīšanās, krāpšanās vai viltības. Šī darba radītais produkts vai sniegtais pakalpojums ir augstas kvalitātes, un darba devējs, pircējs, klients vai pacients saņem vairāk, nekā bija gaidījis. Godājams darbs ir morāls darbs. Tajā nav nekā, kas varētu iedragāt sabiedrības intereses vai morāles normas. Piemēram, tas nav saistīts ar alkohola vai neatļautu narkotiku tirdzniecību, vai azartspēlēm. Godājams darbs ir noderīgs. Tas nodrošina preces vai pakalpojumus, kas padara pasauli par labāku vietu dzīvošanai.¹²

Ījabs paziņoja: „Es pats neatsacīšos no sava godprātīguma.” (Ījaba 27:5.)

Godprātīgums aizsargā mūs no ļauna, palīdz mums būt veiksmīgiem un izglābs mūsu dvēseli.

Ļaunā kārdinājumi ieskauj mūs no visām pusēm. Bez aizsardzības, ko dod godprātīgums, mēs esam visādu grēku un ļaundarību varā.

Ījabam nebija nekādu grūtību ar šīm problēmām. Viņu aizsargāja viņa paša godprātīgums. Lūk, kā viņš jutās:

„Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,

nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos! …

Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!” (Ījaba 27:3–4, 6.)

Cik iedvesmojoši! Pateicoties savam spēkam, viņš neraizējās par niecīgajiem kārdinājumiem, kuros lielākā daļa cilvēku krīt. Ījabs bija izkopis savā dzīvē spēku un apmierinātību, ko pats Sātans nevarēja sagraut. Interesanti ir arī redzēt, kā Dievs bija priecīgs par viņu: „Nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš. Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības.” (Ījaba 2:3.)

Šī lieliskā īpašība — godprātīgums — ir mums pilnā mērā pieejama. Godprātīgums atrisinās visas mūsu problēmas valdībā, reliģijā, ražošanā un mūsu personīgajā dzīvē. Tas aizslaucītu prom noziedzības, šķiršanos, nabadzības un bēdu šausmīgo postu. Tas padarītu mūs veiksmīgus šajā dzīvē un izglābtu mūsu dvēseli viņpasaulē.

Viens no lielākajiem sasniegumiem mūsu dzīvē ir attīstīt sevī patiesu godīgumu un godprātīgumu. Tas nozīmē, ka mēs kļūstam garīgi spēcīgi, intelektuāli patiesi, morāli godīgi un vienmēr personīgi atbildīgi Dieva priekšā. Godprātīgums ir tā zelta atslēga, kas atslēgs gandrīz visas panākumu durvis.¹³

Patiess prieks nāk no godīgas izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu.

Mēs bieži runājam par šo Svēto Rakstu pantu: „Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.” [2. Nefija 2:25.] Cilvēks sajūt prieku, ja ir godīgs. Ļaujiet man pastāstīt, kā tas notiek. Šādi jūs varat iegūt Skolotāja sadraudzību un Svētā Gara klātbūtni. Godīguma likuma pārkāpumi liegs jums šīs divas lielās svētības. Vai spējat noticēt, ka kādam, kurš melo vai krāpjas, … var būt Skolotāja sadraudzība vai Svētā Gara klātbūtne?

… Mums vienmēr būtu jāatceras, ka mēs nekad neesam vieni. Nav tādas rīcības, kas netiktu ievērota; nav neviena izrunāta vārda, kas netiktu sadzirdēts; nav nevienas domas, kas iešautos cilvēka prātā un kas nebūtu Dievam zināma. Nekāda tumsa nevar apslēpt mūsu rīcību. Mums ir jādomā, pirms rīkojamies.

Vai domājat, ka varat būt vieni, kad rīkojaties negodīgi? Vai domājat, ka varat palikt nepamanīti, kad krāpjaties eksāmenā, pat ja esat vienīgais cilvēks klasē? Mums ir jābūt godīgiem pret sevi. Ja vēlamies Skolotāja un Svētā Gara sadraudzību, mums ir jābūt godīgiem pret sevi, godīgiem pret Dievu un pret saviem līdzcilvēkiem. Tas nes patiesu prieku.¹⁴

Tas Kungs zina mūsu visslēptākās domas [skat. M&D 6:16]. Viņš zina katru mūsu rīcību. Kādu dienu mēs Viņu satiksim un ieskatīsimies Viņam acīs. Vai mēs varēsim lepoties ar savu dzīvi?

Mēs veidojam savu dzīvi katru dienu. Katra rīcība, katra doma ir daļa no tās. Vai mēs leposimies ar to? Mēs leposimies, ja būsim izdarījuši to labāko, ko spējam, — ja būsim bijuši godīgi pret sevi, godīgi pret saviem tuviniekiem, pret saviem draugiem un visu cilvēci. …

Svētīgi godīgie. …

Svētīgi paklausīgie Tam Kungam.

Paklausīgie ir tie, kas ir brīvi, — kas ir laimīgi, — kas var staigāt ar paceltu galvu. Viņiem ir pašcieņa. Viņus ciena tie, kas viņus pazīst vislabāk.

Vissvarīgākais, viņus ciena un svētī mūsu Debesu Tēvs. Jēzus aicina mūs sekot Viņam. Viņa ceļi ir taisni un tīri, un taisnīgi, un godīgi. Sekosim Viņam laimes pārpilnā dzīvē. Šis ir vienīgais ceļš.¹⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Pārskatiet negodīguma piemērus, ko prezidents Hanters nosaka 1. sadaļā. Kādas ir šo negodīgo paradumu iespējamās sekas? Ko šīs sekas var mums mācīt par to, kāpēc Tas Kungs liek tik lielu uzsvaru uz godīgumu?
Apdomājiet prezidenta Hantera mācības par to, kāpēc jābūt godīgiem mazās lietās un godīgiem pret sevi (skat. 2. sadaļu). Kādēļ mums jābūt godīgiem sīkumos? Ko nozīmē būt godīgiem pret sevi? Kā mēs varam pārvarēt kārdinājumu — attaisnot pat šķietami nenozīmīgu, negodīgu rīcību?
Prezidents Hanters uzsver vajadzību — padarīt reliģiju par daļu no visa, ko darām savā ikdienas dzīvē (skat. 3. sadaļu). Kā mēs varam labāk dzīvot saskaņā ar šajā sadaļā iekļautajām mācībām? Kā mēs varam efektīvi mācīt godīgumu savās mājās?
4. sadaļā prezidents Hanters min vairākas svētības, kas gūstamas, dzīvojot godprātīgi. Kā cilvēks var izkopt godprātīgumu? Kādas svētības jūs esat saņēmuši, dzīvojot uzticīgi Tā Kunga standartiem?
Kā godīgums sniedz mums prieku? (Skat. 5. sadaļu.) Kāpēc mums ir nepieciešams būt godīgiem, lai iegūtu Svētā Gara sadraudzību? Kā godīgums padara mūs brīvus?

Saistītās rakstvietas

Ījaba 27:5; 31:5–6; Psalmi 15; Salamana Pamācības 20:7; Almas 53:20–21; M&D 10:25–28; 42:20–21, 27; 51:9; 124:15; 136:20, 25–26; Ticības apliecinājumi 1:13

Ieteikums studijām

Lasot nodaļu, „pasvītrojiet un atzīmējiet vārdus vai frāzes tā, lai spētu atšķirt dažādas idejas vienā [teksta fragmentā]. … Apmalēs pierakstiet Svēto Rakstu norādes, kas paskaidro studējamos fragmentus” (Sludini Manu evaņģēliju [2005], 22. lpp.).