Prezidentu mācības
21. nodaļa: Ticība un liecība


21. nodaļa

Ticība un liecība

„Augstākais dzīves sasniegums ir atrast Dievu un zināt, ka Viņš dzīvo.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Hovards V. Hanters sāka veidot savu liecību jau no agras bērnības Boisī, Aidaho. Lai gan viņa tēvs nebija Baznīcas loceklis, viņa māte audzināja viņu evaņģēlijā. „No viņas mēs iemācījāmies lūgt,” viņš atcerējās. „Savu liecību es saņēmu, būdams mazs zēns, mācoties no savas mātes.”1

Gadu gaitā Hovarda liecība pieauga. Kad viņš bija sasniedzis divdesmit gadu vecumu un dzīvoja Losandželosā, Kalifornijas štatā, viņš sāka apzināties, cik svarīgi ir padziļināti studēt evaņģēliju. Viņš rakstīja: „Lai gan lielāko savas dzīves daļu es biju apmeklējis Baznīcas stundas, pirmo reizi es patiesi ieinteresējos par evaņģēliju Adamsas bīskapijas Svētdienas skolas stundā, kur mācīja brālis Pīters A. Kleitons. Viņš bija ļoti zinošs un spēja iedvesmot jaunus cilvēkus. Es studēju šīs stundas, lasīju ārpusklases uzdevumus, kurus viņš mums uzdeva, un piedalījos diskusijās par uzdotajām tēmām. … Es domāju, ka šajā manas dzīves posmā man sāka atklāties evaņģēlija patiesās mācības. Man vienmēr bija bijusi liecība par evaņģēliju, taču pēkšņi es to sāku saprast.”2

Pirms daudziem gadiem prezidents Hanters paskaidroja: „Pienāk laiks, kad mēs saprotam mūsu radīšanas principus un to, kas mēs esam. Pēkšņi šie jautājumi mums top skaidri un skar mūsu sirdis. Šis ir laiks, kad mēs saņemam liecību un mēs bez vismazākās šaubu ēnas zinām, ka Dievs ir mūsu Tēvs — ka Viņš dzīvo, ka Viņš ir īsts, ka mēs burtiski esam Viņa bērni.”3

Runājot par prezidenta Hantera ticību un liecību, prezidents Gordons B. Hinklijs sacīja:

„Prezidentam Hanteram … piemita varens ticības spēks. Viņam piemita stabilas zināšanas par dievišķo un mūžīgo. … [Viņam] bija droša un nelokāma liecība par to, ka Dievs, mūsu mūžīgais Tēvs, tiešām dzīvo. Ar lielu pārliecību viņš skaļi pauda savu liecību par Tā Kunga, Jēzus Kristus, cilvēces Pestītāja, dievišķumu.”4

Attēls
Kristu ieskauj cilvēki

„Visnozīmīgāk ir meklēt Dievu — apzināties Viņa esamību, Viņa personīgās īpašības un nostiprināt zināšanas par Viņa Dēla, Jēzus Kristus, evaņģēliju.”

Hovarda V. Hantera mācības

1

Ar ticību mēs varam atrast Dievu un zināt, ka Viņš dzīvo.

Augstākais dzīves sasniegums ir atrast Dievu un zināt, ka Viņš dzīvo. Tāpat kā visus cienīgus sasniegumus, arī šo var sasniegt tikai tie, kas noticēs un kuriem būs ticība tam, kas no pirmā acu skata var šķist neticami.5

Kad cilvēka domas pievēršas Dievam un visam, kas attiecas uz Dievu, viņš piedzīvo garīgas pārmaiņas. Tas paceļ viņu pāri ikdienišķajam un dāvā viņam cēlas un Dievam piemītošas īpašības. Ja mums ir ticība Dievam, mēs pielietojam vienu no dzīves lielākajiem likumiem. Vislielākā cilvēciskās būtības ietekme ir ticības garīgais spēks.6

Visnozīmīgāk ir meklēt Dievu — apzināties Viņa esamību, Viņa personīgās īpašības un nostiprināt zināšanas par Viņa Dēla, Jēzus Kristus, evaņģēliju. Nav viegli rast pilnīgu izpratni par Dievu. Meklējumi pieprasa neatlaidīgu piepūli, un daži cilvēki nekad nepiespiež sevi tiekties pēc šīm zināšanām. …

Vienalga, vai cilvēks tiecas iegūt zināšanas par zinātnes faktiem vai lai atklātu Dievu, viņam ir jābūt ticībai. Tas kļūst par sākumpunktu. Ticība tiek definēta dažādi, tomēr visklasiskāko definīciju ir devis vēstules ebrejiem autors ar šiem jēgpilnajiem vārdiem: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1.) Citiem vārdiem runājot, ticība mums liek paļauties uz to, uz ko ceram, un būt pārliecinātiem par to, ko neredzam. … Tie, kas dedzīgi tiecas pēc Dieva, Viņu neredz, taču viņi zina par Viņa esamību ticības dēļ. Tā ir kas vairāk par cerību. Ticība to pārvērš par paļāvību — pierādījumu tam, kas nav redzams.

Vēstules ebrejiem autors [apustulis Pāvils] turpina: „Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr. 11:3.) Šeit ticība tiek raksturota kā paļaušanās jeb pārliecība, ka pasaule tika radīta ar Dieva vārdu. Lai pierādītu šo faktu, nevar parādīt lieciniekus, taču ticība dod zināšanas, ka Zemes un dabas brīnumus, kurus varam redzēt, ir radījis Dievs. …

Man ir noteikta pārliecība, ka Dievs ir īsts — ka Viņš dzīvo. Viņš ir mūsu Debesu Tēvs, un mēs esam Viņa gara bērni. Viņš radīja debesis un Zemi, un visu uz Zemes un ir autors mūžīgajiem likumiem, ar kuriem tiek pārvaldīts Visums. Šie likumi tiek atklāti soli pa solim, cilvēkam turpinot savus meklējumus, taču tie ir pastāvējuši vienmēr un mūžīgi paliks nemainīgi.7

2

Lai iegūtu zināšanas par Dieva esamību, mums ar ticību ir jāpūlas, jāpilda Viņa griba un jālūdz pēc izpratnes.

Lai atrastu dzīvo Dievu, mums ir jāiet to ceļu, kuru Viņš ir norādījis meklējumu veikšanai. Šis ceļš ved augšup; tas prasa ticību un pūliņus, un tas nav viegls. Šī iemesla dēļ daudzi cilvēki nevelta sevi šim grūtajam uzdevumam — pašiem sev pierādīt Dieva esamību. Gluži pretēji, daži izvēlas vieglu ceļu un noliedz Viņa esamību vai vienkārši iet šaubīga cilvēka neziņas ceļu. …

… Dažkārt ticība nozīmē paļaušanos, ka kaut kas ir patiess, kaut gan nav pietiekamu pierādījumu, lai gūtu zināšanas. Mums ir jāturpina meklējumi un jāseko šai pamācībai: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja 7:7–8.) …

Tas ir vispārējs likums, ka mēs nesaņemam to, kas ir vērtīgs, ja vien neesam gatavi maksāt par to. Māceklis neapgūst zinības, ja vien neiegulda darbu un pūles, lai gūtu panākumus. Ja viņš to nevēlas darīt, vai tāpēc viņš var teikt, ka nav tādas lietas kā zināšanas? … Tikpat muļķīgi ir teikt, ka Dieva nav, tikai tāpēc, ka cilvēks nav centies meklēt Viņu.

… Lai cilvēks iegūtu neapšaubāmas zināšanas par Dieva esamību, viņam jādzīvo saskaņā ar baušļiem un tām mācībām, kuras Glābējs pasludinājis Savas personīgās kalpošanas laikā. … Tie, kas ir gatavi meklēt, pielikt lielākas pūles un pildīt Dieva gribu, tie iegūs zināšanas par Dieva esamību.

Kad cilvēks ir atradis Dievu un saprot Viņa ceļus, viņš saprot, ka nekas Visumā nenotiek tāpat vien, bet gan viss ir dievišķi iepriekš sagatavota plāna rezultāts. Kādu bagātīgu nozīmi iegūst viņa dzīve! Viņa zināšanas pārspēj pasaulīgās gudrības. Pasaules skaistums kļūst vēl krāšņāks, Visuma kārtība kļūst jēgpilnāka, un ir vieglāk saprast visu Dieva radīto, kļūstot par liecinieku, kā Dieva dienas nāk un iet un gadalaiki seko cits citam noteiktā kārtībā.8

Savas kalpošanas laikā Kristus paskaidroja, kā cilvēks var uzzināt patiesību par Dievu. Viņš teica: „Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” (Jāņa 7:17.) Skolotājs paskaidroja arī Tēva gribu un augstāko bausli: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja 22:37.) Tie, kas centīsies pildīt Dieva gribu un ievērot Viņa baušļus, saņems personīgu atklāsmi par Tā Kunga darba dievišķumu, kas liecina par Tēvu.

Tiem, kas vēlas gūt izpratni, Jēkaba vārdi paskaidro, kā to var iegūt: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēkaba v. 1:5.) Nekas neliecina, ka Jēkabs ar to domāja, ka varēs iegūt tādas zināšanas, kas pamatojas uz zinātnes faktiem, bet drīzāk uz atklāsmi, kas nāk no augšienes un atbild uz cilvēku jautājumiem pēc tam, kad ievērota pamācība lūgt. …

Tādējādi mums ir formula, kā meklēt Dievu, un līdzekļi šī meklējuma sasniegšanai — ticība, mīlestība un lūgšana. Zinātne cilvēces labā ir paveikusi brīnumainas lietas, taču tā nevar paveikt to, kas cilvēkam jāizdara pašam, un lielākais no tā ir atklāt Dieva esamību. Šis uzdevums nav viegls, darbs nav niecīgs, taču — kā teicis Skolotājs: „Liels būs viņu atalgojums un mūžīga būs viņu godība.” (M&D 76:6.)9

3

Lai redzētu, mums ir jātic.

Toms vēlējas redzēt, pirms noticēt.

Augšāmcelšanās dienas vakarā Jēzus parādījās Saviem mācekļiem slēgtā telpā un nostājās starp viņiem. Viņš tiem parādīja Savas rokas, kurām cauri bija izdzītas naglas, un Savus sānus, kurus bija caurdūris šķēps. Kad tas notika, viens no divpadsmit apustuļiem, Toms, nebija klāt, taču pārējie viņam pastāstīja, ka ir redzējuši To Kungu un ka Viņš ir runājis ar tiem. … Toms bija skeptisks un teica mācekļiem:

„Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jāņa 20:25.)

… Savā ziņā Toms simbolizē mūsu laikmeta garu. Viņš nebūs apmierināts, ja neredzēs, lai gan viņš bija bijis kopā ar Skolotāju un zināja Viņa mācības par ticību un šaubām. … Ticība neuzveic šaubas: lai noticētu, cilvēkam ir jāsajūt vai jāredz.

Toms nebija gatavs paļauties uz ticību. Viņš gribēja pārliecinošus pierādījumus. Viņš gribēja zināšanas, nevis ticību. Zināšanas saistītas ar pagātni, jo mūsu pagātnes pieredzes ir tās, kas dod mums zināšanas, taču ticība ir saistīta ar nākotni — nezināmo, kurp mēs vēl neesam gājuši.

Mēs domājam par Tomu kā par vienu no tiem, kas ceļoja kopā ar Skolotāju un runāja ar Viņu, un Skolotājs viņu bija izvēlējies. Iekšēji mēs vēlamies, kaut Toms varētu vērsties pretī nākotnei ar pārliecību tam, kas tajā brīdī nebija redzams, nevis teiktu: „Redzēt nozīmē ticēt.” …

Ticība sniedz mums pārliecību par to, kas nav redzams.

Pēc nedēļas mācekļi atkal sapulcējās tajā pašā namā Jeruzālemē. Šoreiz Toms bija kopā ar viņiem. Durvis bija aizdarītas, taču Jēzus ienāca un stājās viņu vidū, un sacīja: „Miers ar jums!”

„Pēc tam Viņš Tomam saka: „Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!”” (Jāņa 20:26–27.) …

„Jēzus viņam saka: „Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”” (Jāņa 20:29.)

Šis notikums kalpo par vienu no lielākajām visu laiku mācībām. Toms ir teicis: „Redzēt nozīmē ticēt.” Taču Kristus atbildēja: „Ticēt nozīmē redzēt.” …

Klasisku ticības piemēru ir aprakstījis apustulis Pāvils savā vēstulē ebrejiem: „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1.)

Šis apgalvojums neattiecas uz pilnīgām zināšanām, bet gan raksturo, ka ticība ir tā, kas cilvēkam dod pārliecību jeb paļāvību uz to, kas notiks nākotnē. Tas var jau būt noticis, taču caur ticību mēs to apzināmies. Ticība sniedz mums pārliecību par to, kas nav redzams vai par ko nevar gūt neapgāžamus pierādījumus.

Kļuva skaidrs, ka Toms bija zaudējis paļāvību nākotnei. Viņš raudzījās pagātnē. Viņš vēlējās pierādījumus tam, kas tad nebija redzams. Tie, kas zaudē ticību vai kuriem tās trūkst, — tie zaudē cerību nākotnei. Kādu varenu pārmaiņu piedzīvo tas, kurš atrod paliekošu ticību, kas sniedz pārliecību un paļāvību.

Attēls
Jēzus ar neredzīgu vīru

„Neredzīgais vīrs noticēja un viņam atkal tika ļauts redzēt.”

Vīrs, kurš bija neredzīgs kopš dzimšanas, nešaubījās; viņš ticēja Glābējam.

Ja mēs atšķiram Jāņa evaņģēlija 9. nodaļu, mēs lasām par vēl kādu notikumu, kas notika Jeruzālemē, kur kāds vīrs, kurš bija dzimis akls, ieguva redzi. Tā bija Sabata diena, un Jēzus acīmredzot bija tempļa tuvumā, kad viņš ieraudzīja aklu vīru, un Viņa mācekļi Viņam jautāja:

„… Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”

Jēzus atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.

Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.

Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” (Jāņa 9:2–5.)

Pēc tam Jēzus spļāva zemē un no siekalās un zemes taisīja svaidāmo. Viņš svaidīja aklā vīra acis ar svaidāmo un teica, lai viņš iet un mazgā savu seju Ziloas dīķī. Ja tas būtu Toms, vai viņš būtu gājis tur, kur tam pavēlēts, vai arī uzdotu jautājumus: „Kāds labums no mazgāšanās netīra dīķa sastāvējušā ūdenī?” vai „Kādas medicīniskas īpašības piemīt siekalām, kas sajauktas ar zemi?” Tie varētu šķist saprātīgi jautājumi, taču, ja aklajam vīram būtu šaubas un jautājumi, viņš vēl joprojām būtu akls. Viņam bija ticība, viņš paļāvās un darīja tā, kā viņam bija pavēlēts. Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. Lai redzētu, mums ir jātic. …

„Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Neredzīgajam vīram, kurš noticēja, tika ļauts redzēt. Toms atteicās noticēt, pirms varēja redzēt. Pasaulē ir daudz Tomu, taču ir arī daudz tādu, kā aklais vīrs Jeruzālemē. Baznīcas misionāri ikdienas satiek abu tipu cilvēkus, nesot pasaulei savu vēstījumu — vēstījumu par atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju. …Daži notic, viņiem ir ticība, un tiek kristīti. Daži nepieņems, jo nespēj redzēt vai sajust.

Nav pārliecinošu, konkrētu, taustāmu pierādījumu tam, ka Dievs dzīvo, tomēr miljoniem cilvēku ir zināšanas, ka Viņš ir, kas iegūtas caur ticību, kas sniedz pierādījumu tam, kas nav redzams. Daudzi misionāriem saka: „Es kristītos, ja vien varētu noticēt, ka Tēvs un Dēls apciemoja Džozefu Smitu.” Tam nav pārliecinošu, konkrētu, taustāmu pierādījumu, taču tiem, kurus ir skāris Gars, ticība kļūs par pierādījumu šīm neredzamajām lietām. Atcerieties krustā sistā Skolotāja vārdus, kad Viņš stāvēja Toma priekšā:

„Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:29.)

Tie, kas notic, pateicoties ticībai, redzēs.

Es pievienoju savu liecību tūkstošiem misionāru liecībām, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir pasaules Glābējs, ka tiem, kas noticēs, pateicoties ticībai, tiks ļauts redzēt.10

4

Ticības vadīta rīcība ved pie personīgās liecības.

Kad mēs esam bērni, mēs kā faktu pieņemam visu, ko mums saka mūsu vecāki vai skolotāji, jo mēs paļaujamies uz viņiem. Mazs zēns bez bailēm nolēks no liela augstuma, ja viņa tēvs viņam pateiks, ka noķers viņu. Mazajam zēnam ir ticība, ka viņa tēvs viņu nepievils. Bērniem pieaugot, viņi sāk domāt patstāvīgi, uzdot jautājumus un apšaubīt to, kam nav taustāmu pierādījumu. Es izjūtu līdzcietību pret jauniem vīriešiem un jaunām sievietēm, kas jūt patiesas šaubas, un viņi piedzīvo īstu cīņu, lai šaubas kliedētu. Šīs šaubas var kliedēt, ja viņiem ir patiesa vēlme uzzināt patiesību, liekot lietā morālu, garīgu un mentālu piepūli. No šīs cīņas viņi iznāks daudz stabilāki, stiprāki un ar lielāku ticību. No vienkāršas, paļāvīgas ticības caur šaubām un cīņu viņi pieaug stabilā, bagātinošā ticībā, kas nobriest par liecību.11

Studenti pavada garas stundas zinātnes laboratorijās, kur veic eksperimentus, lai atrastu patiesību. Ja viņi darīs to pašu ar ticību, lūgšanu, piedošanu, pazemību un mīlestību, viņi atradīs liecību par Jēzu Kristu — visu šo principu devēju.12

Jēzus Kristus evaņģēlijs nav tikai uzticības evaņģēlijs, tas ir rīcības plāns. … Viņš neteica — „vērojiet” Manu evaņģēliju; Viņš teica — „dzīvojiet” saskaņā ar to! Viņš neteica: „Ievērojiet, cik tam skaista uzbūve un tēlaina valoda.” Viņš teica: „Ejiet, dariet, ieraugiet, sajūtiet, dodiet, noticiet!” …

Rīcība ir viens no galvenajiem personīgās liecības pamatiem. Visstabilākā liecība ir tā, kuru rada personīga pieredze. Kad jūdi apšaubīja mācību, kuru Jēzus mācīja templī, Viņš atbildēja: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.” Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” (Jāņa 7:16–17.)

Vai mēs šajā Glābēja paziņojumā varam saklausīt pavēles izteiksmi? „Ja kāds grib darīt … tas sapratīs!” Jānis mācīja šīs pavēles nozīmi un savā [vēstulē] uzsvēra tās nozīmi. Viņš teica: „Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6.)

Vienkārši sakot, nav pietiekami pieņemt, noticēt. Tā ir nepilnīga rīcība, līdz tajā ietvertais netiek novirzīts dinamiskā rīcībā ikdienas dzīvē. Un tieši tas ir vislabākais personīgās liecības avots. Cilvēks zina, jo ir to pieredzējis. Viņam nav jāsaka: „Brālis Džouns saka, ka tā ir patiesība, un es viņam ticu.” Viņš var teikt: „Es esmu dzīvojis saskaņā ar šo principu savā dzīvē, un, pateicoties personīgai pieredzei, es zinu, ka tas darbojas. Es esmu sajutis tā ietekmi, pārbaudījis to praktisko lietderību un zinu, ka tas ir labs. Pats ar savām zināšanām es varu liecināt, ka tas ir patiess princips.”

Daudziem cilvēkiem ir šāda liecība savā dzīvē, un viņi neapzinās tās vērtību. Nesen kāda jauna sieviete teica: „Man nav liecības par evaņģēliju. Es vēlētos, kaut man būtu. Es pieņemu tā mācības. Es zinu, ka tās darbojas manā dzīvē. Es zinu, ka tās darbojas citu cilvēku dzīvē. Ja vien Tas Kungs atbildētu uz manām lūgšanām un dotu man liecību, es būtu viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē!” Šī sieviete vēlējās brīnumainu iejaukšanos; tomēr viņa jau bija pieredzējusi evaņģēlija brīnumu, kas iedvesmojis un sniedzis plašāku skatījumu uz viņas pašas dzīvi. Tas Kungs bija atbildējis uz viņas lūgšanām. Viņai bija liecība, taču viņa to neapzinājās.13

Būdams ordinēts par apustuli un īpašais Kristus liecinieks, es sniedzu jums savu svinīgo liecību, ka Jēzus Kristus patiesi ir Dieva Dēls. … Es varu liecināt par to ar Svētā Gara spēku. Es zinu, ka Kristus eksistē gluži tā, it kā es biju redzējis savām acīm un dzirdējis savām ausīm. Es zinu arī to, ka Svētais Gars apstiprinās manas liecības patiesumu visu to cilvēku sirdīs, kas klausīsies ar ticības ausi.14

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

  • Prezidents Hanters māca, ka „augstākais dzīves sasniegums ir atrast Dievu un zināt, ka Viņš dzīvo” (1. sadaļa). Kādu lomu šajā meklējumā spēlē ticība? Kādas pieredzes ir jums palīdzējušas atrast Dievu un zināt, ka Viņš dzīvo?

  • Prezidents Hanters saka, ka iegūt zināšanas par Dieva esamību „nav viegls uzdevums” un „šis darbs nav viegli paveicams”. Kāpēc, jūsuprāt, lai iegūtu šīs zināšanas, nepieciešamas neviltotas pūles? Kāpēc ceļā pie Dieva ir svarīgi ievērot baušļus?

  • 3. sadaļā prezidents Hanters izmantoja pretstatu starp Tomu un vīru, kas bija piedzimis neredzīgs, lai mācītu, ka, ja mēs ticam, mēs spēsim redzēt. Kā prezidenta Hantera atziņas par šiem diviem stāstiem ir pielietojamas jūsu dzīvē? Kā ticības pielietošana ir ļāvusi jums redzēt?

  • Pārdomājiet prezidenta Hantera mācības par to, ka ticības rīcība ir atslēga liecības iegūšanai (skat. 4. sadaļu). Kā jūs varat paust ticības rīcību? Kā ticība var pārvarēt šaubas? Kā ticības rīcība ir palīdzējusi jums stiprināt savu liecību?

Saistītās rakstvietas

Jāņa 17:3; Ebrejiem 11:1–6; Almas 5:45–48; 30:40–41; 32:26–43; Etera 12:4, 6–22; Moronija 10:4–5; M&D 42:61

Ieteikums skolotājam

„Uzdodiet jautājumus, kas studentiem liek meklēt atbildes Svētajos Rakstos un pēdējo dienu praviešu mācībās” (Teaching, No Greater Call [1999], 62. lpp.).

Atsauces

  1. Skat. J M. Heslop, „He Found Pleasure in Work”, Church News, 1974. g. 16. nov., 4., 12. lpp.

  2. Skat. Eleanor Knowles, Howard W. Hunter (1994. g.), 70.– 71. lpp.

  3. The Teachings of Howard W. Hunter, apkopojis Clyde J. Williams (1997. g.), 48. lpp.

  4. Gordon B. Hinckley, „A Prophet Polished and Refined”, Ensign, 1995. g. apr., 35. lpp.

  5. „Faith as the Foundation of Accomplishment,” Instructor, 1960. g. febr., 43. lpp.

  6. Skat. Conference Report, 1960. g. apr., 124.–125. lpp.

  7. „To Know God,” Ensign, 1974. g. nov., 96.–97. lpp.

  8. Skat. Conference Report, 1970. g. apr., 7.–10. lpp.

  9. „To Know God”, 97. lpp.

  10. Skat. Conference Report, 1962. g. okt., 22.–24. lpp.

  11. „Secretly a Disciple?” Improvement Era, 1960. g. dec., 948. lpp.

  12. The Teachings of Howard W. Hunter, 48. lpp.

  13. Conference Report, 1967. g. apr., 115.–116. lpp.

  14. „Follow the Son of God”, Ensign, 1984. g. janv., 70. lpp.