14. nodaļa: Ģimenes vēstures un tempļa darba pasteidzināšana
    Footnotes

    14. nodaļa

    Ģimenes vēstures un tempļa darba pasteidzināšana

    „Tas Kungs pavisam noteikti atbalstīs mūs, ja mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai izpildītu pavēli — pētīt ģimenes vēsturi un veikt tempļa darbu.”

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Ģimenes vēsture allaž bija īpaši tuva prezidenta Hovarda V. Hantera sirdij. Viņš jau kopš zēnu dienām ar lielu interesi klausījās stāstos par saviem priekštečiem. Pieaugot viņš ziedoja ievērojamu daļu sava laika ģimenes vēstures izpētei.1 1972. gadā, dodoties Baznīcas norīkojumā uz Eiropu, viņi ar sievu Klēru apmeklēja Dāniju un tās vietas, kur bija dzīvojuši viņa priekšteči. Kādā no šiem ciemiem viņi uzgāja baznīcu, kur tika kristīts prezidenta Hantera vecvectēvs Rasmusens un kur viņa ģimene bija pielūgusi Dievu. Pateicoties šai pieredzei, prezidents Hanters jutās daudz pateicīgāks par saviem priekštečiem no mātes puses. Viņš devās līdzīgos braucienos arī uz Norvēģijas un Skotijas reģioniem, kur bija dzīvojuši citi viņa priekšteči.2

    Prezidenta Hantera dēls Ričards atminējās, cik ļoti tēvs bija iemīļojis ģimenes vēstures darbu:

    „Viņš dedzīgi pētīja to visu savu dzīvi. Viņš bieži ņēma pārtraukumu jurista darbā, lai dotos uz Losandželosas publisko bibliotēku un veiktu izpēti plašajā ģenealoģijas nodaļā. Viņš glabāja savus izpētes materiālus, ģimenes grupu pierakstus, ciltskoku tabulas un paša pierakstītos vēsturiskos stāstus virsgrāmatās.

    Es laiku pa laikam pavadīju viņu izbraukumos uz dažādām konferencēm. Viņš ielika dažas no virsgrāmatām mašīnas bagāžniekā un pēc staba konferences teica: „Iegriezīsimies uz dažām minūtēm [šī] brālēna mājās! Te ir daži dati, par kuriem es gribētu pārliecināties.” Mēs devāmies uz [attiecīgā] brālēna māju. Viņš izvilka no bagāžnieka savas grāmatas, un drīz vien ģimenes grupu pieraksti tika izklāti pa visu ēdamistabas galdu.

    Ja kāds no ģimenes locekļiem, veicot personīgu izpēti, gribēja pārliecināties, vai tam ir pareizā informācija, viņš/viņa zvanīja vai rakstīja tētim, lai pārbaudītu savus datus, jo zināja, ka tētim būs pareiza informācija. Viņš veica iespaidīgu darbu.”3

    Kad prezidents Hanters kalpoja Divpadsmito kvorumā, kādā apciemojuma reizē viņa mājskolotāji teica: „Mēs gribētu parādīt tev savus ģimenes grupu pierakstus, kurus esam sagatavojuši. … Šovakar mums nebūs laika apskatīt tavus pierakstus, bet nākamreiz, kad atnāksim, mēs labprāt tos aplūkotu.”

    „Tas mani ļoti ieinteresēja,” teica prezidents Hanters. „Es veselu mēnesi gatavojos nākamajam mājskolotāju apmeklējumam.”4

    No 1964. līdz 1972. gadam Hovards V. Hanters prezidēja pār Jūtas Ģenealoģijas biedrību (skat. 19. lpp.). 1994. gadā, kādā sanāksmē, kas tika rīkota par godu prezidentam Hanteram un Ģenealoģijas biedrības simtgadei, viņš teica:

    „Savas astoņdesmit septītās dzimšanas dienas priekšvakarā es ar apbrīnu raugos uz izsmalcināto mākslas darbu, ko Tas Kungs veidojis, sekmējot tempļa un ģimenes vēstures darbu. Kad kalpoju par Jūtas Ģenealoģiskās biedrības prezidentu, mums bija vīzija par to, cik iespaidīgi šis darbs varētu virzīties uz priekšu. Tagad mēs redzam, kā visā pasaulē notiek kaut kas patiesi dižens! Evaņģēlijs virzās uz priekšu, ietverot katru tautu, cilti, valodu un tautību. Visā pasaulē ir uzcelti tempļi, Elijas gars skar daudzu Baznīcas locekļu sirdis, un tie veic ģimenes vēstures darbu un tempļa priekšrakstus vēl nebijušā tempā.”5

    Džons un Nellija Hanteri

    Hovarda V. Hantera vecāki — Džons Viljams (Vils) Hanters un Nellija Marija Rasmusena Hantere

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Tempļi tiek celti, lai veiktu priekšrakstus, kas nepieciešami Dieva bērnu glābšanai un paaugstināšanai.

    Tempļi ir svēti, jo tajos noris vistuvākā saziņa starp To Kungu un tiem, kas saņem augstākos un svētākos svētās priesterības priekšrakstus. Templī zemes lietas tiek vienotas ar debesu lietām. … Dieva varenā ģimene tiks vienota, pateicoties evaņģēlija glābšanas priekšrakstiem. Tempļi tiek celti ar nolūku veikt aizstājošo darbu par mirušajiem un izpildīt priekšrakstus par dzīvajiem.6

    Evaņģēlijs, ko pēdējo dienu svētie sludina visā pasaulē, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, kas atjaunots uz zemes šajā atklāšanas laikmetā, nolūkā pestīt visu cilvēci. Pats Tas Kungs ir atklājis to, kam ir izšķiroša nozīme Viņa bērnu glābšanā un paaugstināšanā. Viena no šīm būtiskajām lietām ir tempļu celšana, lai varētu veikt priekšrakstus, kas nevar tikt izpildīti nekur citur.

    Kad tas tiek skaidrots cilvēkiem no visas pasaules, kuri ierodas, lai paraudzītos uz mūsu tempļiem, šie cilvēki visbiežāk vaicā, kādi priekšraksti tiek veikti mūsu tempļos.

    Kristīšanās par mirušajiem

    Atbildot tiem, mēs bieži vispirms stāstām par priekšrakstu, kas tiek dēvēts par kristīšanos par mirušajiem. Mēs atzīmējam — daudzi kristieši tic, ka, iestājoties nāvei, tiek noteikts mūsu mūžīgais stāvoklis Tā Kunga priekšā, jo — vai tad Kristus neteica Nikodēmam: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jāņa 3:5.) Tajā pašā laikā mēs zinām, ka daudzi ir miruši, nesaņemot kristību priekšrakstu, un tādējādi, saskaņā ar to, ko Kristus teica Nikodēmam, viņiem nebūs ļauts ienākt Dieva valstībā. Tas liek jautāt: vai Dievs ir taisnīgs?

    Atbilde ir — protams, Dievs ir taisnīgs. Acīmredzot Glābēja vārdos Nikodēmam ir ietverta norāde uz to, ka arī par tiem, kas miruši, netiekot kristīti, var tikt veikta kristīšanās. Pēdējo dienu pravieši ir teikuši mums, ka kristības ir priekšraksts, ko var veikt vienīgi tie, kas dzīvo uz zemes. Kā tad mirušie var tikt kristīti, ja šo priekšrakstu var veikt vienīgi dzīvie? Šī ir tā tēma, par kuru apustulis Pāvils rakstīja korintiešiem, vaicājot:

    „Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?” (1. korintiešiem 15:29.)7

    Vai tas būtu saprātīgi, ja tie, kas dzīvojuši uz zemes un miruši bez iespējas kristīties, mūžībā tiktu apdalīti? Vai gan dzīvo kristīšanās par mirušajiem ir kaut kas nesaprātīgs? Laikam jau dižākais piemērs aizstājošajam darbam par mirušajiem ir pats Skolotājs. Viņš atdeva Savu dzīvību, veicot aizstājošu Izpirkšanu, lai visi, kuri mirst, varētu dzīvot atkal un iegūt mūžīgo dzīvi. Viņš paveica mūsu labā to, ko mēs paši nespētu. Līdzīgi arī mēs varam veikt priekšrakstus to cilvēku labā, kuriem nav bijis iespēju izpildīt tos [savas] dzīves laikā.8

    Endauments

    Endauments ir vēl viens priekšraksts, kas tiek veikts mūsu tempļos. Tas sastāv no divām daļām: pirmkārt, no vairākiem norādījumiem un, otrkārt, no solījumiem jeb derībām, ko slēdz tas, kurš saņem endaumentu — solījumiem dzīvot taisnīgi, saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija prasībām. Endauments ir priekšraksts, pateicoties kuram, svētie (gan dzīvie, gan mirušie) var saņemt ievērojamas svētības. Līdz ar to tas ir vēl viens priekšraksts, ko dzīvie var veikt aizgājēju labā. To izpilda par tiem, kuru labā jau ir veikts kristīšanās darbs.

    Celestiālā laulība

    Vēl viens tempļa priekšraksts ir celestiālā laulība, kur sieva tiek piesaistīta vīram un vīrs tiek piesaistīts sievai uz visu mūžību. Mēs, protams, zinām, ka civilās laulības beidzas līdz ar nāvi, turpretī mūžīgās laulības, kas tiek slēgtas templī, var turpināties mūžīgi. Bērni, kas dzimuši vīram un sievai, kuri noslēguši mūžīgo laulību, tiek automātiski saistīti ar saviem vecākiem uz visu mūžību. Ja bērni ir dzimuši pirms sieva tikusi piesaistīta vīram, pastāv tempļa saistīšanas priekšraksts, pateicoties kuram, šie bērni var tikt saistīti ar saviem vecākiem uz mūžību. Tāpat mēs varam veikt arī aizstājošo priekšrakstu, caur kuru bērni var tikt piesaistīti saviem mirušajiem vecākiem. …

    Visiem šiem priesterības priekšrakstiem ir izšķiroša nozīme mūsu Debesu Tēva bērnu glābšanas un paaugstināšanas nodrošināšanā.9

    pāris uz tempļa fona

    „Tik tiešām, nav cita tāda darba, kas būtu pielīdzināms tempļa darbam.”

    2

    Ģimenes vēstures darba mērķis ir nodrošināt, lai tempļa svētības būtu pieejamas visiem cilvēkiem.

    Mums šajā priekškara pusē pavisam noteikti ir jāpaveic milzīgs darbs. … Tempļu celšanai ir liela nozīme gan mūsu pašu, gan visas cilvēces dzīvē, un mūsu pienākumi ir pavisam skaidri. Mums ir jāveic tempļa darbs, izpildot priesterības priekšrakstus, kas nepieciešami mūsu pašu glābšanai, un pēc tam mums ir jāpaveic nepieciešamais darbs par tiem, kam nebija iespējas pieņemt evaņģēliju savas dzīves laikā. Šo darbu citu labā var paveikt divos etapos: pirmkārt, veicot ģimenes vēstures izpēti un noskaidrojot, kas ir mūsu priekšteči, un, otrkārt, veicot tempļa priekšrakstus, lai sniegtu tiem tās pašas iespējas, kas pieejamas dzīvajiem.

    Taču daudzi Baznīcas locekļi nevar apmeklēt templi tik bieži, cik vēlētos. Viņi dara labāko, ko var. Viņi pēta savu ģimenes vēsturi un uztic tempļa priekšrakstu veikšanu citiem. Turpretī, daži Baznīcas locekļi veic tempļa darbu, taču neveic ģimenes vēstures izpēti un neveido savus radurakstus. Kaut arī viņi veic dievišķu kalpošanu, palīdzot citiem, viņi zaudē svētības, neievērojot pēdējo dienu praviešu dievišķos norādījumus un nemeklējot savus mirušos tuviniekus.

    Runājot par šo jautājumu, man prātā nāk pieredze, ko guvu pirms dažiem gadiem. Kādas gavēņa un liecību sapulces noslēgumā bīskaps teica: „Mēs šodien guvām garīgu pieredzi, uzklausot cits cita liecības. Mēs to varējām, pateicoties tam, ka nācām šurp gavēdami, saskaņā ar Tā Kunga gavēņa likumu. Taču neaizmirsīsim, ka šim likumam ir divas daļas: mēs gavējam, atturoties no ēdiena un dzēriena, un mēs ziedojam to, ko esam šādi ietaupījuši, bīskapa krātuvei, lai palīdzētu tiem, kuriem nav tā paveicies.” Tad viņš piebilda: „Es ceru, ka neviens no mums šodien nedosies projām, saņemot tikai pusi svētības.”

    Es esmu sapratis, ka tie, kuri iesaistās ģimenes vēstures izpētē un pēc tam veic tempļa priekšrakstus par tiem, kuru vārdus atraduši, iepazīst prieku, ko var gūt, saņemot šīs svētības pilnību.

    Turklāt, mirušie nepacietīgi gaida, lai pēdējo dienu svētie uzmeklētu viņu vārdus un dotos uz tempļiem, darbojoties viņu labā un atbrīvojot tos no cietuma garu pasaulē. Mums visiem vajadzētu gūt prieku, iesaistoties šajā varenajā mīlestības darbā.10

    Ģimenes vēstures darba mērķis ir nodrošināt, lai tempļa svētības būtu pieejamas visiem cilvēkiem — gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Apmeklējot templi un veicot darbu par mirušajiem, mēs izjūtam dziļu vienotību ar Dievu un gūstam daudz dziļāku izpratni par Viņa ieceri cilvēces glābšanai. Mēs mācāmies mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tik tiešām, nav cita tāda darba, kas būtu pielīdzināms tempļa darbam.11

    3

    Rīkosimies drosmīgi, paātrinot savu ģimenes vēstures un tempļa darbu!

    Veicot tempļa darbu aizgājēju labā, mums tiek atgādināts par prezidenta Džozefa F. Smita iedvesmoto padomu. Viņš teica: „Pateicoties mūsu pūlēm [mirušo] labā, viņu jūga važas kritīs, tumsa, kas tos ieskauj, izklīdīs, lai tos varētu apspīdēt gaisma, un viņi garu pasaulē dzirdēs par to darbu, ko viņu bērni paveikuši šeit to labā, un līksmos.” [Citāts no Conference Report, 1916. g. okt., 6. lpp.]12

    Šis svētais darbs [ģimenes vēstures un tempļa darbs] ieņem ievērojamu vietu Augstākā Prezidija un Divpadsmito kvoruma locekļu sirdīs un prātos. Izsakot pateicību tiem, kas snieguši vērtīgu ieguldījumu glābšanas priekšrakstu nodrošināšanā aiz priekškara esošajiem, es runāju visu Augstāko pilnvaroto vārdā. … Mēs esam pateicīgi tai brīvprātīgo armijai, kas virza šo vareno darbu visā pasaulē. Paldies jums visiem par to, ko tik labi darāt!

    Pravietis Džozefs Smits teica: „Visdižākais pienākums, ko Dievs mums uzticējis šajā pasaulē, ir uzmeklēt mūsu mirušos.” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007. g.), 475. lpp.] Viņš teica arī: „Tie svētie, kuri pamet novārtā darbu mirušo radinieku labā, pakļauj riskam savu personīgo glābšanu.” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 471.–472. lpp.]

    Arī prezidents Brigams Jangs līdzīgi izprata šo svarīgo atklāsmi, sakot: „Mums savā lauciņā jāpaveic tikpat svarīgs darbs kā Glābējam Savējā. Mūsu tēvi nevar sasniegt pilnību bez mums, un mēs nevaram sasniegt pilnību bez viņiem. Viņi ir paveikuši savu darbu un šobrīd dus. Un mēs tagad esam aicināti darīt savu darbu, kas ir dižākais darbs zemes virsū, kādu cilvēki jebkad darījuši.” (Discourses of Brigham Young, sast. John A. Widtsoe, Salt Lake City: Deseret Book Co., 1941. g., 406. lpp.)

    Ikviens pravietis, kurš kopš Džozefa Smita laikiem līdz pat mūsdienām vadījis šo Baznīcu, ir atkārtojis šo pašu cildeno patiesību. Ņemot vērā šo patiesību, Baznīca jau kopš šī atklāšanas laikmeta iesākuma ir iesaistījusies glābšanas un pestīšanas darbā, veicot to visu Dieva dēlu un meitu labā, neatkarīgi no tā, kad viņi dzīvojuši uz Zemes.

    Mēs, šajās dienās dzīvojošie, esam tie, kurus Dievs jau pirms dzimšanas norīkojis būt par Viņa pārstāvjiem uz Zemes šajā atklāšanas laikmetā. Mēs esam no Israēla nama. Mūsu rokās ir svēts spēks — kļūt par atsvabinātājiem Ciānas kalnā šajās pēdējās dienās [skat. Obadijas 1:21].

    Runājot par tempļa un ģimenes vēstures darbu, man ir viena, primāra vēsts: šis darbs ir jāpaātrina. Darbs, kas mums jāpaveic, ir milzīgs, prātam neaptverams. Pagājušogad [1993. gadā] mēs veicām aizstājošos endaumentus aptuveni piecarpus miljonu labā, bet tajā pašā laikā nomira aptuveni piecdesmit miljonu. Ņemot vērā iepriekšminēto, varētu šķist, ka mūsu darbs ir veltīgs, taču mēs nedrīkstam tā domāt. Tas Kungs pavisam noteikti atbalstīs mūs, ja mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai izpildītu pavēli — pētīt ģimenes vēsturi un veikt tempļa darbu. Diženajam tempļa darbam un visam, kas nepieciešams tā izpildei, ir jāpaplašina savi apvāršņi. Tam ir izšķiroša nozīme! …

    Mani mīļotie brāļi un māsas, rīkosimies drosmīgi, paātrinot savu ģimenes vēstures un tempļa darbu! Tas Kungs ir teicis: „Lai Mana tempļa darbs, un visi darbi, ko Es esmu jums nolicis, tiktu turpināti un netiktu pārtraukti; un lai jūsu uzcītība, un jūsu neatlaidība, un pacietība, un jūsu darbi tiek dubultoti, jūs nekādā ziņā nezaudēsit savu algu — saka Pulku Kungs.” (M&D 127:4.)

    Es mudinu jūs turpināt savus centienus pravieša Džozefa Smita vārdiem: „Brāļi, vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi; un uz priekšu, uz uzvaru! Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas. Lai zeme izplūst dziedāšanā. Lai mirušie teic himnas ķēniņam Imanuēlam, kurš tika ordinēts, pirms pasaule bija, kurš padarīs mūs spējīgus atpestīt tos no viņu cietuma; jo cietumniekiem ir jātiek brīviem.” (M&D 128:22.)

    Es mīlu šo darbu. Es zinu, ka Tas Kungs nodrošinās visu, kas nepieciešams, lai to paveiktu, ja vien mēs uzticīgi darīsim savu daļu. Lai Tas Kungs svētī ikvienu no mums, kad mēs sniedzam savu pienesumu šajā dižajā darbā, kas mums jāpaveic mūsu dienās!13

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Padomā par pirmo teikumu 1. sadaļā. Kā tempļa priekšrakstu veikšana ir palīdzējusi tev tuvoties Dievam? Kas no šajā sadaļā ietvertās informācijas var palīdzēt tev izskaidrot tempļa nozīmi kādam, kurš to vēl neizprot?

    • Kā tev ir nākusi par svētību ģimenes vēstures izpēte un tempļa darbs? (Skat. 2. sadaļu.) Kā mēs varam iesaistīt šajā svarīgajā darbā mūsu bērnus un citus ģimenes locekļus?

    • Pārskatot prezidenta Hantera mācības 3. sadaļā, padomā par to nozīmi, kādu Tas Kungs piedēvē ģimenes vēstures un tempļa darbam. Kā ģimenes vēstures un tempļa darbs tiek paātrināts? Kā mēs varētu vēl vairāk iesaistīties šajā darbā?

    Saistītās rakstvietas

    Jesajas 42:6–7; Maleahija 3:23–24; 1. Pētera 3:18–20; 4:6; M&D 2; 110:12–15; 124:28–30; 128:15–18; 138:57–59.

    Ieteikums studijām

    Lai attiecinātu pravieša vārdus uz sevi, padomā par to, kā viņa mācības attiecas uz tevi (skat. Teaching, No Greater Call [1999. g.], 170. lpp.). Studējot, tu varētu pavaicāt sev, kā šīs mācības var palīdzēt tikt galā ar tavām bažām, jautājumiem un dzīves grūtībām.

    Atsauces

    1. Skat. Eleanor Knowles, Howard W. Hunter (1994. g.), 186. lpp.

    2. Skat. Francis M. Gibbons, Howard W. Hunter: Man of Thought and Independence, Prophet of God (2011. g.), 16.–18. lpp.

    3. Ričarda A. Hantera nepublicētais manuskripts.

    4. Citāts no Knowles, Howard W. Hunter, 192. lpp.

    5. „We Have a Work to Do”, Ensign, 1995. g. mar., 64. lpp.

    6. „The Great Symbol of Our Membership”, Ensign, 1994. g. okt., 2. lpp.

    7. „A Temple-Motivated People”, Ensign, 1995. g. feb., 2. lpp.

    8. „Elijah the Prophet”, Ensign, 1971. g. dec., 71. lpp.

    9. „A Temple-Motivated People”, 2. un 4. lpp.

    10. „A Temple-Motivated People”, 4.–5. lpp.

    11. „We Have a Work to Do”, 65. lpp.

    12. Citāts no Bauntifulas Jūtas tempļa iesvētīšanas lūgšanas, kas publicēta rakstā „„Magnificent Edifice” Consecrated to [the] Lord”, Church News, 1995. g. 14. jan., 4. lpp.

    13. „We Have a Work to Do”, 64.–65. lpp.