5. nodaļa

Patiesas grēku nožēlošanas principi

„Tiem, kuri maksā prasīto cenu, patiesi nožēlojot savus grēkus, tiek nešaubīgi apsolīts: jūs atkal varat būt tīri. Jūsu izmisums var tikt gaisināts. Jūsu dzīvē ieplūdīs saldais piedošanas miers.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Savā pirmajā vispārējās konferences uzrunā, uzstājoties kā baznīcas prezidents, prezidents Ezra Tafts Bensons pasludināja: „Tiecoties saņemt Tā Kunga vadību, manam prātam un sirdij no jauna atklājās Tā Kunga paziņojums: „Neteic neko, kā vien grēku nožēlošanu šai paaudzei.” (M&D 6:9; 11:9.) Tāds bijis katra pēdējo dienu pravieša vēstījums.”¹

Prezidents Bensons padarīja grēku nožēlošanu par svarīgu savas kalpošanas vēstījumu vēl pirms baznīcas prezidenta aicinājuma saņemšanas. Viņam to ieteica Džordžs Alberts Smits — toreizējais Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents. Kādā vēstulē, neilgi pēc prezidenta Bensona aicināšanas par apustuli, prezidents Smits teica: „No šī brīža tavas misijas uzdevums ir rast veidus un līdzekļus, kā izplatīt patiesību un, cik vien laipni iespējams, brīdināt tos ļaudis, ar kuriem tu sastapsies, ka grēku nožēlošana ir vienīgā panaceja šīs pasaules ligām.”²

Prezidents Bensons uzticīgi pildīja šo uzdevumu, mācot evaņģēliju visā pasaulē. Viņš mācīja, ka „labāk laikus sagatavoties un novērst, nekā vēlāk labot un nožēlot”.³ Taču viņš secināja arī to, ka „mums visiem nepieciešams nožēlot grēkus”.⁴ Viņš uzsvēra „vareno sirds pārmaiņu”, kas pavada grēku nožēlu (skat. Almas 5:12–14), un izskaidroja, kāda ir Glābēja loma šo pārmaiņu īstenošanā:

„Tas Kungs strādā ar sirdi. Pasaule strādā ar ārējiem apstākļiem. Pasaule pūlas izvest cilvēkus no graustiem. Kristus novāc graustus cilvēku sirdīs, un tad viņi paši izkļūst no graustiem. Pasaule veido cilvēku, mainot apkārtējo vidi. Kristus maina cilvēkus, kuri pēc tam paši maina apkārtējo vidi. Pasaule var mainīt cilvēka uzvedību, bet Kristus spēj mainīt cilvēka dabu. …

Jā, Kristus maina cilvēkus, un šie cilvēki var mainīt pasauli.”⁵

Tas Kungs ir teicis: „Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā.” (Etera 12:27.)

Ezras Tafta Bensona mācības

Lai patiesi nožēlotu savus grēkus, pirmām kārtām jāapzinās, ka evaņģēlija iecere ir laimes iecere.

Parasti ar baznīcas locekļa statusu saprot to, ka cilvēka vārds oficiāli iekļauts baznīcas reģistrā. …

Taču Tas Kungs definē Savas valstības locekli pavisam citādāk. 1828. gadā Viņš caur pravieti Džozefu Smitu pavēstīja: „Lūk, šī ir Mana mācība — katrs, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis, tas ir Mana baznīca.” (M&D 10:67; slīpraksts pievienots.) Tam, kura baznīca šī ir, baznīcas locekļa statuss nozīmē daudz vairāk par iekļaušanu reģistrā.

Tādēļ es vēlētos izklāstīt dažus svarīgus jēdzienus, kuri jāizprot un jāpiemēro, ja vēlamies patiesi nožēlot grēkus un nākt pie Tā Kunga.

Viens no Sātana visbiežāk izmantotajiem maldināšanas paņēmieniem ir pieņēmums, ka Dieva baušļi domāti tam, lai ierobežotu mūsu brīvību un mazinātu iespēju justies laimīgiem. Īpaši gados jauni cilvēki dažkārt jūtas tā, it kā Tā Kunga standarti iegrožotu vai savažotu viņus, liedzot piedalīties, viņuprāt, līksmākajās dzīves aktivitātēs. Taču patiesībā ir tieši pretēji. Evaņģēlija iecere ir tā iecere, pateicoties kurai, cilvēki var iegūt prieka pilnību. Tas ir pirmais jēdziens, ko vēlos uzsvērt. Evaņģēlija principi ir tie soļi un vadlīnijas, kas palīdz rast patiesu laimi un prieku.

Izprotot šo jēdzienu, psalmists izsaucas: „Cik Tava bauslība man ir mīļa! … Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi. … Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. … Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums, jo tās ir mans sirdsprieks.” (Psalmi 119:97–98, 105, 111.)

Ja vēlamies patiesi nožēlot savus grēkus un nākt pie Viņa, lai varētu tikt saukti par Viņa baznīcas locekļiem, mums pirmkārt un galvenokārt jāizprot šī mūžīgā patiesība: evaņģēlija iecere ir laimes iecere. Bezdievība nekad nav nesusi, nenes un nekad nenesīs mums laimi [skat. Almas 41:10]. Dieva likumu pārkāpšana nes sev līdzi vienīgi izmisumu, jūgu un tumsību.⁶

Patiesa grēku nožēla prasa ticību Kristum.

Otrais jēdziens, ko būtu svarīgi izprast, ir saistība starp grēku nožēlošanu un ticības principu. Grēku nožēlošana ir otrais evaņģēlija pamatprincips. Pirmais ir tas, ka mums jātic Tam Kungam, Jēzum Kristum. Kādēļ tā? Kādēļ, pirms nožēlot grēkus, vajag ticēt Tam Kungam?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāizprot daži Skolotāja īstenotās Izpirkšanas upura aspekti. Lehijs mācīja, ka „šeit nav nevienas radības, kas var dzīvot ar Dievu, kā tikai caur Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību” (2. Nefija 2:8). Pat vistaisnīgākais un krietnākais cilvēks nevar glābt sevi, pateicoties tikai paša nopelniem, jo, kā teicis apustulis Pāvils, „visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Romiešiem 3:23).

Ja nebūtu nevainojamās, bezgrēcīgās Glābēja dzīves, kuru Viņš labprātīgi atdeva par mums, nevarētu būt nekādas grēku piedošanas.

Tādēļ grēku nožēlošana nozīmē vairāk par vienkāršām pārmaiņām uzvedībā. Daudzi vīrieši un sievietes visā pasaulē parāda milzīgu gribasspēku un pašdisciplīnu, atmetot kaitīgus ieradumus un miesiskas vājības, tajā pašā laikā nemaz nedomājot par Skolotāju un dažkārt pat atklāti noraidot Viņu. Šādas pārmaiņas uzvedībā, pat ja tās ir pozitīvas, nepalīdz patiesi nožēlot grēkus.

Ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir nepieciešamais pamats, uz kura būvēt patiesu un jēgpilnu grēku nožēlu. Ja mēs patiesi cenšamies atmest grēkus, mums pirmām kārtām jāskatās uz Viņu — mūsu pestīšanas iesācēju.⁷

Grēku nožēlošana ietver varenu sirds pārmaiņu.

Trešais svarīgais princips, kas jāizprot, ja vēlamies kļūt par īsteniem baznīcas locekļiem, ir tas, ka grēku nožēla prasa mainīt ne vien savu rīcību, bet arī sirdi.

Kad ķēniņš Benjamīns noslēdza savu ievērojamo uzrunu Zarahemlas zemē, visi ļaudis izsaucās vienā balsī, pauzdami ticību viņa vārdiem. Viņi nešaubīgi zināja, ka ķēniņa solījumi par pestīšanu ir patiesi, jo, kā viņi teica: „Tā Visvarenā Kunga [Gars ir] radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu, ka [pievērsiet uzmanību šim!] mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu.” (Mosijas 5:2.)⁸

Vai cilvēka sirds var mainīties? Bet protams! Tas notiek katru dienu, pateicoties dižajam baznīcas misionāru darbam. Tas ir viens no izplatītākajiem Kristus brīnumiem mūsdienās. Ja tas nav noticis ar jums, tad tam vajadzētu notikt.

Mūsu Kungs teica Nikodēmam: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3.) …

Alma paziņoja: „Un Tas Kungs sacīja uz mani: Nebrīnies, ka visai cilvēcei, jā, vīriem un sievām, visām tautām, ciltīm, valodām un tautībām ir jāpiedzimst no jauna; jā, jāpiedzimst no Dieva, izmainoties no viņu miesīgā un kritušā stāvokļa uz taisnīguma stāvokli, būdami Dieva pestīti, kļūdami Viņa dēli un meitas;

un tā viņi top jaunas radības; un, kamēr viņi to neizdara, viņi nekādā ziņā nevar iemantot Dieva valstību.” (Mosijas 27: 25–26.) …

Almas ceturtajā nodaļā aprakstīts periods nefijiešu vēsturē, kad „baznīcas attīstība sāka pavājināties” (Almas 4:10). Alma atsaucās uz šo izaicinājumu, atsakoties no sava augstākā soģa krēsla valdībā „un pilnībā nodevās Augstajai priesterībai”, kas ietilpa viņa pienākumos (Almas 4:20).

Alma pienesa „skaidru liecību” pret šiem ļaudīm (Almas 4:19) un piecpadsmitajā nodaļā uzdeva tiem vairāk nekā četrdesmit būtiskus jautājumus. Atklāti uzrunājot baznīcas locekļus, viņš paziņo: „Es vaicāju jums, mani baznīcas brāļi, vai jūs esat garīgi dzimuši no Dieva? Vai jūs savā izskatā tiecaties pēc līdzības Viņam? Vai jūs esat piedzīvojuši šo vareno pārmaiņu savās sirdīs?” (Almas 5:14.)

Viņš turpina: „Ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?” (Almas 5:26.)

Vai mūsdienu baznīca nepiedzīvotu ārkārtīgi lielu izaugsmi, palielinoties garīgi atdzimušo skaitam? Vai jūs varat iztēloties, kas notiktu mūsu mājās? Vai jūs varat iztēloties, kas notiktu, ja arvien lielāks Mormona Grāmatas eksemplāru skaits nonāktu arvien lielāka misionāru skaita rokās, kuri zinātu, kā to izmantot, un būtu atdzimuši no Dieva? Kad tas notiks, mēs iegūsim bagātīgo dvēseļu ražu, kuru Tas Kungs mums apsolījis. Alma — „no Dieva piedzimušais” misionārs — tik efektīvi izplatīja vārdu, ka arī daudzi citi piedzima no Dieva (skat. Almas 36:23–26).⁹

Tas Kungs teica Nikodēmam: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3.)

Piedzīvojot šo vareno pārmaiņu, kas var notikt vienīgi caur ticību Jēzum Kristum un pateicoties Gara darbībai mūsos, šķiet, ka esi kļuvis par jaunu cilvēku. Tālab šī pārmaiņa tiek pielīdzināta atdzimšanai. Tūkstošiem no jūsu vidus ir piedzīvojuši šo pārmaiņu. Jūs esat atmetuši grēkpilno dzīvi, dažkārt atmetot smagus un aizskarošus grēkus, un, attiecinādami uz savu dzīvi Kristus asinis, tikuši darīti tīri. Jūsos vairs nav tieksmes pievērsties vecajiem ceļiem. Jūs patiesi esat kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Tas tad arī tiek domāts ar sirds pārmaiņu.¹⁰

Dievišķas skumjas vedina uz patiesu grēku nožēlu.

Kā ceturto no jēdzieniem vēlos uzsvērt to, kas Svētajos Rakstos nodēvēts par „dievišķām skumjām”, kuras izjūtam par saviem grēkiem. Pasaulē ir pa pilnam vīriešu un sieviešu, kuri nožēlo, ka rīkojušies nepareizi. Tas nav nekas neparasts. Dažkārt tā notiek tādēļ, ka viņu rīcība apbēdinājusi vai darījusi nelaimīgus viņus pašus vai viņu mīļos. Dažkārt šo nožēlu izraisa tas, ka viņi pieķerti un tikuši sodīti par savu nodarījumu. Šādas pasaulīgas izjūtas nevar aizstāt „dievišķās skumjas”.

… Nefijiešu nācijas pēdējās dienās Mormons teica par saviem ļaudīm: „Viņu bēdas nebija grēku nožēlošanai Dieva labestības dēļ; bet tās drīzāk bija nolādēto bēdas, jo Tas Kungs [ne vienmēr pieļāva, lai tie gūtu] laimi grēkā.

Un viņi nenāca pie Jēzus ar salauztām sirdīm un nožēlas pilnu garu, bet viņi nolādēja Dievu un vēlējās mirt.” (Mormona 2:13–14.)

Austrumu puslodē apustulis Pāvils darbojās starp Korintas ļaudīm. Kad viņu sasniedza ziņojumi par nopietnām problēmām starp svētajiem, ieskaitot netikumību (skat. 1. korintiešiem 5:1), Pāvils uzrakstīja skarbu vēstuli, lai viņus norātu. Ļaudis uz to pienācīgi atsaucās, un acīmredzot šīs problēmas tika novērstas, jo otrajā vēstulē Pāvils viņiem rakstīja: „Tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti, [vedinot uz grēku nožēlu]; jo jūs esat skumdināti [dievišķā veidā]. …

Jo dievišķas skumjas [nes grēku nožēlas] svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. korintiešiem 7:9–10.)

Abās šajās rakstvietās dievišķās skumjas tiek definētas kā skumjas, kas vedina mūs nožēlot grēkus.

Dievišķās skumjas ir Gara dāvana. Tā ir dziļa atskārsme par to, ka mūsu rīcība aizskārusi mūsu Tēvu un mūsu Dievu. Tā ir skaudra un griezīga apziņa, ka mūsu rīcība ir likusi Glābējam — Viņam, kurš nepazina grēka, diženākajam no visiem — iziet caur ciešanām un mokām. Mūsu grēki lika Viņam asiņot katrā porā. Šīs īstenās mentālās un garīgās mokas Svētajos Rakstos tiek sauktas par „salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”. (Skat. 3. Nefija 9:20; Moronija 6:2; M&D 20:37; 59:8; Psalmi 34:18; 51:17; Jesajas 57:15.) Šāds gars ir absolūti nepieciešams, lai patiesi nožēlotu grēkus.¹¹

Debesu Tēvs un Jēzus Kristus dedzīgi vēlas, lai mēs mainītu savu dzīvi, un Viņi mums palīdzēs.

Nākamais princips, kuru vēlos apspriest, ir šāds: nav neviena, kurš dedzīgāk vēlētos, kaut mēs mainītu savu dzīvi, kā Tēvs un Glābējs. Atklāsmes grāmatā iekļauts spēcīgs un pamatīgs Glābēja aicinājums. Viņš saka: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa.” (Jāņa atkl. 3:20.) Pievērsiet uzmanību, — Viņš nesaka: „Es stāvu durvju priekšā un gaidu, kad jūs klaudzināsit.” Viņš aicina, prasa un lūdzas, lai mēs vienkārši atdarām savas sirdis un ielaižam Viņu.

Šis princips vēl skaidrāk izklāstīts Moronija lieliskajā sprediķī par ticību. Tas Kungs viņam teica: „Ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. Es dodu cilvēkiem vājības, lai tie varētu būt pazemīgi; un Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem.” Nav svarīgi, kādi ir mūsu trūkumi, vājības vai nepilnības. Viņa dāvanas un spēks ir pietiekami, lai pārvarētu tās visas.

Moronijs turpina, sakot Tā Kunga vārdus: „Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.” (Etera 12:27; slīpraksts pievienots.)

Kāds apsolījums no Tā Kunga! Mūsu nedienu cēlonis var tikt izmainīts, pārveidots un padarīts par ieguvumu un spēka avotu. Šis apsolījums tādā vai citādā veidā parādās vēl daudzos citos pantos. Jesaja saka: „Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem.” (Jesajas 40:29.) Pāvilam Tas Kungs saka: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. korintiešiem 12:9.) Mācībā un Derībās mēs lasām: „Tas, kas trīc zem Mana spēka, tiks darīts stiprs un nesīs uzslavas un gudrības augļus.” (M&D 52:17; skat. arī 1. Nefija 17:3; 2. Nefija 3:13; M&D 1:28; 133:58–59.)¹²

Viena no Sātana visiedarbīgākajām stratēģijām attiecībā uz tiem, kurus viņš ir ievilinājis grēkā, ir čukstēt tiem pie auss, ka viņi nav cienīgi lūgt Dievu. Viņš jums teiks, ka Debesu Tēvs ir tik ļoti neapmierināts ar jums, ka nekādā gadījumā neuzklausīs jūsu lūgšanas. Tie ir meli, viņš saka tā, lai jūs maldinātu. Grēkam ir milzīgs spēks. Ja mēs vēlamies atbrīvoties no tā, sevišķi smagu grēku gadījumā, mums nepieciešams daudz vairāk spēka, nekā piemīt mums pašiem.

Nav neviena, kurš vēl dedzīgāk vēlētos palīdzēt jums glābties no grēka — kā jūsu Debesu Tēvs. Vērsieties pie Viņa! Atzīstiet savus grēkus, izsūdziet savu kaunu un vainu un pēc tam lūdzieties pēc Viņa palīdzības. Viņš spēs palīdzēt jums gūt uzvaru.¹³

Brāļi un māsas, mums vajag izsūdzēt savus grēkus Tam Kungam caur pazemīgu un skumju pilnu grēku nožēlu. Mums vajag lūgt pēc spēka tos atmest. Mēs varam droši paļauties uz Viņa apsolījumiem. Viņš nāks mums talkā. Mēs iegūsim spēku, lai mainītu savu dzīvi.¹⁴

Mēs nedrīkstam zaudēt cerību un atmest ar roku centieniem — līdzināties Kristum.

Sestā un pēdējā lieta, ko vēlos pieminēt, runājot par grēku nožēlas procesu, ir tas, ka mums jāuzmanās, lai, cenšoties kļūt arvien dievišķākiem, neieslīgtu mazdūšībā un bezcerībā. Pūliņi līdzināties Kristum ir visa mūža nodarbe, — ļoti bieži izaugsme un pārmaiņas noris lēni, gandrīz nemanāmi. Svētajos Rakstos iekļauti apbrīnojami stāsti par cilvēkiem, kuru dzīve mainījusies pavisam dramatiski, šķietami acumirklī: Alma, jaunākais, Pāvils, ceļā uz Damasku, Ēnoss, kurš lūdza Dievu līdz vēlai naktij, ķēniņš Lamonijs. Šādi pārsteidzoši piemēri, kuri liecina par spēku, kas var mainīt pat tos, kas dziļi iestiguši grēkā, apliecina, ka Izpirkšana var palīdzēt pat visdziļākā izmisuma māktajiem.

Taču mums jābūt piesardzīgiem, apspriežot šos apbrīnojamos piemērus. Kaut arī tie ir patiesi un iespaidīgi, uz tiem jālūkojas vairāk kā uz izņēmumu, nevis normu. Uz katru Pāvilu, Ēnosu un ķēniņu Lamoniju ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kam grēku nožēlošanas process ir daudz liegāks un nemanāmāks. Viņi tuvinās Tam Kungam no dienas dienā, pat neapzinādamies, ka tādējādi liek pamatus dievišķai dzīvei. Viņi dzīvo klusas labestības, kalpošanas un apņemšanās pilnu dzīvi. Viņi līdzinās lamaniešiem, kuri, runājot Tā Kunga vārdiem, „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to” (3. Nefija 9:20; slīpraksts pievienots).

Mēs nedrīkstam zaudēt cerību. Cerība kalpo par enkuru cilvēka dvēselei. Sātans vēlas, lai mēs šo enkuru aizsviestu. Tādējādi viņš varētu laupīt mums drosmi un piespiest padoties. Taču mēs nedrīkstam zaudēt cerību. Tas Kungs priecājas par katru mūsu pūliņu, pat pavisam nelieliem, dienišķiem centieniem līdzināties Viņam. Kaut arī mums redzams, ka līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams, mēs nedrīkstam zaudēt cerību.¹⁵

Tiem, kuri maksā prasīto cenu, patiesi nožēlojot savus grēkus, tiek nešaubīgi apsolīts: jūs atkal varat būt tīri. Jūsu izmisums var tikt gaisināts. Jūsu dzīvē ieplūdīs saldais piedošanas miers.

Tā Kunga vārdi, kas atklājas caur Jesaju, apliecina: „Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jesajas 1:18.)

Arī šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs ir izteicies tikpat skaidri, sakot: „Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.” (M&D 58:42.)¹⁶

Nožēlojot grēkus, Alma, jaunākais, pieredzēja brīnumainu sirds pārmaiņu.

Es ceru, ka mēs nedzīvosim pagātnē. Tos, kuri dzīvo pagātnē, negaida īpaši spoža nākotne. Mēs jūtam spēcīgu tieksmi vaimanāt par saviem zaudējumiem, par reiz pieņemtajiem lēmumiem, kas šobrīd, atskatoties uz bijušo, var šķist nepareizi. Mēs izjūtam spēcīgu tieksmi skumt par saviem šī brīža apstākļiem, domājot, ka mums varētu klāties labāk, ja vien mēs būtu lēmuši citādi. Mēs varam gūt mācību no līdzšinējās pieredzes. Taču nešķiedīsim laiku, raizējoties par līdz šim pieņemtajiem lēmumiem un kādreiz pieļautajām kļūdām. Dzīvosim tagadnē un nākotnē.¹⁷

Mani mīļotie brāļi un māsas, cenšoties kļūt par cienīgiem Kristus baznīcas locekļiem tādā izpratnē, kādā šo terminu lieto Viņš pats, — par baznīcas locekļiem, kuri ir nožēlojuši savus grēkus un tuvinās Viņam, — paturēsim prātā šos sešus principus. Pirmkārt, evaņģēlijs ir Tā Kunga laimes iecere, un grēku nožēla ir paredzēta tam, lai palīdzētu mums būt laimīgiem. Otrkārt, patiesa grēku nožēla balstās uz ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, un izriet no tās. Cita ceļa nav. Treškārt, patiesa grēku nožēla prasa mainīt ne vien savu uzvedību, bet arī sirdi. Ceturtkārt, daļa no šīs varenās sirds pārmaiņas nozīmē — just dievišķas skumjas par saviem grēkiem. Tieši tas tad arī tiek domāts, runājot par salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu. Piektkārt, Dieva dāvanas ir pietiekamas, lai palīdzētu mums atmest jebkurus grēkus un pārvarēt visas vājības, ja vien mēs vēršamiem pie Viņa pēc palīdzības. Visbeidzot, mums jāpatur prātā, ka lielākoties grēku nožēla neparedz sensacionālas vai dramatiskas pārmaiņas, drīzāk tas ir ceļš, ko speram soli pa solim, pastāvīgi un konsekventi tuvinoties dievišķumam.

Ja centīsimies iedzīvināt šos principus savā dzīvē, īstenojot tos dienu no dienas, mēs kļūsim par kaut ko vairāk nekā tikai reģistrā iekļautiem Jēzus Kristus baznīcas locekļiem. Kā īsteni baznīcas locekļi, mēs varēsim pretendēt uz Viņa apsolījumu: „Katrs, kas ir no Manas baznīcas un pastāv Manā baznīcā līdz galam, to Es celšu uz Manas klints, un elles vārtiem tos nebūs uzvarēt.” (M&D 10:69.)

Es lūdzu par to, lai katrs no mums iegūtu šo apsolījumu.¹⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Saskaņā ar prezidenta Bensona teikto, lai patiesi nožēlotu savus grēkus, mums pirmām kārtām jāapzinās, ka „evaņģēlija iecere ir laimes iecere” un ka bezdievība „nekad nenesīs mums laimi” (1. sadaļa). Kā jums šķiet, kādēļ šai izpratnei ir tik izšķiroša loma grēku nožēlas procesā?
Kādēļ, tiecoties nožēlot grēkus, nepietiek vienīgi ar pārmaiņām uzvedībā? (Skat. 2. sadaļu.) Kādēļ, jūsuprāt, lai spētu patiesi nožēlot, nepieciešams vērsties pie Jēzus Kristus?
Kā jūs esat piedzīvojuši „vareno sirds pārmaiņu”, kas aprakstīta 3. sadaļā? Miniet piemērus! Kā mēs varam palīdzēt citiem, lai arī viņi piedzīvotu šo pārmaiņu?
Kā „dievišķas skumjas” atšķiras no nožēlas, ko daži izjūt, kad rīkojušies nepareizi? (Skat. 4. sadaļu.) Kā vecāki vai bīskaps var izmantot 4. sadaļā minētās mācības, lai palīdzētu kādam, kam nepieciešams nožēlot grēkus?
Kuras no 5. sadaļā minētajām mācībām jums šķiet īpaši mierinošas? Kādēļ tās sniedz jums mierinājumu?
Liecinot par Glābēja īstenotās Izpirkšanas spēku, prezidents Bensons teica: „Mēs nedrīkstam zaudēt cerību.” (Skat. 6. sadaļu.) Kuras no 6. sadaļā minētajām mācībām par Izpirkšanu dāvā jums cerību?

Saistītās rakstvietas

Lūkas 15:11–32; Mosijas 4:10–12; 26:30–31; Almas 34:17–18; 3. Nefija 27:19–20; M&D 18:10–16; 19:15–19.

Ieteikums skolotājam

„Tev pirmām kārtām jārūpējas par to, lai palīdzētu citiem apgūt evaņģēliju, nevis sniegtu iespaidīgu prezentāciju. Tas nozīmē — dot iespēju studentiem mācīt citam citu.” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 64. lpp.)