13. nodaļa

Tā Kunga nama nenovērtējamās svētības

„Tempļos mēs saņemam vislielākās Dieva svētības, kas attiecas uz mūžīgo dzīvi. Tempļi, patiešām, ir kā vārti uz debesīm.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

„Es esmu pateicīgs Tam Kungam, ka manas atmiņas par tempļa darbu sniedzas atpakaļ līdz pat jauna pusaudža gadiem,” teic prezidents Ezra Tafts Bensons. „Es ļoti labi atceros sevi kā mazu zēnu ejam no lauka un tuvojamies vecajai lauku mājai Vitnijā, Aidaho štatā. Es varēju dzirdēt savu māti dziedam „Vai gan tuvākam šodien es kalpoju?” (Garīgās dziesmas, nr. 139.)

Es vēl arvien savā iztēlē viņu redzu — noliekušos pār gludināmo dēli ar avīzēm uz grīdas, gludinām baltu, svītrainu drēbju audumu, ar sviedru lāsītēm uz pieres. Kad es pajautāju, ko viņa dara, viņa teica: „Šis ir tempļa apģērbs, mans dēls. Mēs ar tēvu dosimies uz templi. …”

Tad viņa uzlika veco gludekli uz plīts, piestūma krēslu pie manējā un pastāstīja par tempļa darbu — par to, cik svarīgi ir doties uz templi un piedalīties templī veiktajos svētajos priekšrakstos. Viņa arī pauda savu karstāko vēlēšanos, lai kādu dienu viņas bērniem un mazbērniem, un mazmazbērniem būtu iespēja pieredzēt šīs nenovērtējamās svētības.

Šīs jaukās sajūtu atmiņas par tempļa darbu bija svētība mūsu lauku mājās. … Šīs atmiņas ir atausušas manā prātā, Svētā Gara vadībā, Tā Kunga namā, izpildot laulību priekšrakstu katram no mūsu bērniem un mazbērniem, kā arī manas mātes mazbērniem un mazmazbērniem.

Šīs man ir īpašas atmiņas.”¹

Ezras Tafta Bensona mācības

Tempļi simbolizē visu, kas mums ir svarīgs.

Templis ir tuvākā vieta debesīm uz zemes virsas.²

Visiem, kas ir tempļa tuvumā, tas būs gaismas simbols — simbols visam, kas mums ir dārgs.³

Templis ir kā pastāvīgs atgādinājums, ka Dievs ir paredzējis ģimenēm būt kopā mūžīgi.⁴

[Templis] ir pastāvīgs, redzams simbols, kas apliecina, ka Dievs nav atstājis cilvēkus bez zināšanām par patiesību. Tā ir vieta, kur saņemt atklāsmes. Lai gan mēs dzīvojam kritušā un grēcīgā pasaulē, šīs svētās vietas tiek nošķirtas un iesvētītas, lai cienīgi vīrieši un sievietes varētu mācīties debesu kārtību un paklausīt Dieva gribai.⁵

[Templis] ir pastāvīgs apliecinājums, ka Dieva spēks ir pārāks par mūsu vidū esošo ļaunumu. Daudzi vecāki gan Baznīcā, gan ārpus tās ir nobažījušies par aizsardzību pret pastāvīgi pieaugošo ļaunumu, kas kā lavīna gāžas pār kristiešu principiem. Es pilnīgi piekrītu Harolda B. Lī teiktajam apgalvojumam 2. pasaules kara laikā. Viņš sacīja: „Mēs šobrīd uztraucamies par drošību, un tomēr mēs nesaprotam, ka … mums ir svētie tempļi, kuros mēs varam atrast simbolus, ar kuriem mēs varam radīt spēku, lai glābtu šo valsti no iznīcības.”⁶

Amerikas Savienoto Valstu prezidents lūdza mani [kā zemkopības ministru] uzņemt viesībās prezidentu, vienu no mūsu jaunāko republiku vadītājiem, Beverlihilzas Hiltonas viesnīcā Losandželosā, [Kalifornijā], — prezidentu, kura pārstāvētajā valstī ir 88 miljoni cilvēku, kas ir izkaisīti aptuveni 3000 salās, tūkstošiem kilometru garumā, — tā ir valsts, kas pastāv tikai dažus gadus. Kamēr mēs sēdējām un ieturējām kopīgu maltīti, ko lielā mērā sponsorēja kinofilmu nozare, klātesot arī daudzām filmu zvaigznēm, es paskatījos ārā pa logu. Veroties pa logu, es redzēju mūsu brīnišķīgo Losandželosas templi, kas atradās nelielā pakalnā un bija izgaismots maigām prožektora gaismām, un es ar lielu prieku saviem viesiem un draugiem, kas atradās pie mūsu un citiem galdiem, uz to norādīju. Sēdēdams pie galda, es pie sevis nodomāju, ka „daudz no šeit šodien notiekošā ir mazsvarīgs un laicīgs. Viss, kas pastāv mūžīgi, kas ir īsts un svarīgs, ir rodams Dieva templī”.⁷

Lai [templis] ir pastāvīgs atgādinājums, ka dzīve ir mūžīga un ka derības, ko noslēdzam laicīgajā dzīvē, ir mūžīgas.⁸

Mums ir nepieciešami tempļa priekšraksti un derības, lai iegūtu priesterības pilnību un sagatavotos atgriezties Dieva klātbūtnē.

Kad mūsu Debesu Tēvs izmitināja Ādamu un Ievu uz šīs zemes, Viņš to darīja ar nolūku mācīt, kā viņi no jauna var atgriezties Viņa klātbūtnē. Mūsu Tēvs apsolīja nodrošināt Glābēju, kas viņus izpirks no viņu kritušā stāvokļa. Viņš nodrošināja arī ar pestīšanas ieceri un aicināja viņus saviem bērniem mācīt ticību Jēzum Kristum un grēku nožēlošanu. Turklāt Dievs pavēlēja Ādamam un viņa pēcnācējiem tikt kristītiem, saņemt Svēto Garu un saņemt svēto priesterību pēc Dieva Dēla kārtas.

Svētās priesterības saņemšana pēc Dieva Dēla kārtas ir tas pats, kas mūsdienās saņemt Melhisedeka priesterības pilnību, ko iespējams izdarīt tikai Tā Kunga namā.

Ādams un Ieva bija ievērojuši šīs prasības, tāpēc Dievs viņiem sacīja: „[Jūs esat] pēc Tā kārtas, kurš ir bez dienu sākuma vai gadu gala, no visas mūžības uz visu mūžību.” (Mozus 6:67.)

Trīs gadus pirms Ādama nāves notika kas ļoti ievērojams. Viņš aicināja savu dēlu Setu, mazdēlu Ēnohu un citus augstos priesterus, kas bija viņa tiešie pēcteči, kā arī citus taisnīgos pēcnācējus uz Adam-ondi-Āmana ieleju. Tur Ādams šiem taisnīgajiem pēcnācējiem deva savu pēdējo svētību.

Pēc tam viņiem parādījās Tas Kungs [skat. M&D 107:53–56]. …

Kā Ādams aizveda savus pēcnācējus atpakaļ pie Tā Kunga?

Mēs zinām atbildi: Ādams un viņa pēcnācēji saņēma svēto priesterību pēc Dieva kārtas. Mūsdienās mēs teiktu, ka viņi iegāja Tā Kunga namā un saņēma savas svētības.

Priesterība pēc Dieva kārtas, par kuru tiek runāts Svētajos Rakstos, dažkārt tiek saukta par patriarhālo kārtu, jo tā tika nodota no tēva dēlam. Taču šī kārta mūsdienu atklāsmēs ir saukta arī par ģimenes vadības kārtu, kuras ietvaros vīrietis un sieviete stājas derībā ar Dievu, tāpat kā to darīja Ādams un Ieva, tiekot saistītiem uz mūžību, lai tiem būtu pēcnācēji un lai savā laicīgajā dzīvē tie darītu Tā Kunga gribu.

Ja pāris ir uzticīgs savām derībām, viņi ir tiesīgi saņemt celestiālās valstības augstākās pakāpes svētību. Mūsdienās šīs derības var noslēgt, tikai ieejot Tā Kunga namā.

Ādams ievēroja šo kārtību un ieveda savus pēcnācējus Dieva klātbūtnē. …

… Šajā priesterības kārtā var nonākt tikai tad, ja mēs izpildām visus Dieva baušļus un tiecamies pēc tēvu svētībām, kā to darīja Ābrahāms [skat. Ābrahāma 1:1–3], dodoties uz mūsu Tēva namu. Tās nevar saņemt nevienā citā vietā uz šīs zemes!

… Dodieties uz templi — mūsu Tēva namu, lai saņemot savu tēvu svētības, jūs būtu tiesīgi saņemt priesterības visaugstākās svētības. „Jo bez tām neviens cilvēks nevar redzēt Dieva, patiesi Tēva, seju un palikt dzīvs.” (M&D 84:22.)

Mūsu Tēva nams ir kārtības nams. Mēs dodamies uz Viņa namu, lai noslēgtu to priesterības derību, kas mums ļaus iegūt visu, kas pieder Tēvam, ja mēs būsim uzticīgi. ⁹

Veicot tempļa priekšrakstus un noslēdzot derības, mēs varam saņemt Dieva aizsardzību un lielākās mūžīgās dzīves svētības.

Tā Kunga nama svētības ir mūžīgas. Tempļiem ir vislielākā nozīme, jo tieši tur mēs saņemam vislielākās Dieva svētības, kas attiecas uz mūžīgo dzīvi. Tempļi, patiešām, ir kā vārti uz debesīm.¹⁰

Tas Kungs vēlas, lai katrs pieaugušais Baznīcas vīrietis un sieviete saņem tempļa priekšrakstus. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāsaņem endauments jeb dāvinājums un ka visiem laulātajiem pāriem ir jātiek saistītiem uz mūžību. Šie priekšraksti nodrošina viņu laulību ar aizsardzību un svētību. Arī viņu bērni, piedzimstot derībā, ir svētīti. Tas, ka šie bērni ir dzimuši derībā, dod viņiem pirmdzimtības tiesības svētību, kas, bērniem paliekot šo svētību cienīgiem, un neatkarīgi no tā, kas notiek ar viņu vecākiem, nodrošina mūžīgo piederību vecākiem.¹¹

Vai tad tas nav būtiski, ka mūsdienās, kad visi svētie ir izkaisīti pa visu zemes virsu, ir pieejami tempļi? Veicot priekšrakstus šajās svētajās vietās, viņi tiks apbruņoti ar taisnību un apveltīti ar Dieva spēku lielā slavā.¹²

Debesu priekšrakstos tiek pasludināts spēks — dievišķības spēks, kas var un sagraus ļaunā spēkus, ja mēs būsim šo svēto svētību cienīgi. Ja mēs dzīvosim pēc evaņģēlija, apmeklēsim templi un būsim tuvu Tam Kungam, [mūsu] kopiena tiks aizsargāta, mūsu ģimene tiks aizsargāta un mūsu bērni būs drošībā. … Lai Dievs mūs kā svētos svēta, lai mēs dzīvotu šajā svētajā vietā noslēgto derību un priekšrakstu cienīgu dzīvi.¹³

Viedais Debesu Tēvs ir ieviesis tempļa ceremoniju, lai palīdzētu mums kļūt līdzīgākiem Kristum.¹⁴

Mēs nevarēsim dzīvot celestiālu būtņu sabiedrībā, ja mēs nebūsim šķīsti un svēti. Likumi un priekšraksti, kas vīriešiem un sievietēm ļauj nodalīties no pasaulīgās ietekmes un kļūt iesvētītiem, ir pieejami tikai šajās svētajās vietās. Tie ir doti caur atklāsmi un tos var saprast, saņemot atklāsmi. Šī iemesla dēļ, viens no brāļiem ir teicis, ka templis ir „Tā Kunga universitāte”.¹⁵

Neviens baznīcas loceklis nevar tikt pilnveidots bez tempļa priekšrakstiem. Tas ir mūsu uzdevums — palīdzēt saņemt šīs svētības tiem, kas tās vēl nav saņēmuši.¹⁶

Mums ir iespēja atvērt glābšanas durvis saviem senčiem.

Tempļi tiek celti un iesvētīti, lai, caur priesterību, vecāki varētu tikt saistīti ar saviem bērniem un bērni varētu tikt saistīti ar saviem vecākiem. Šie saistīšanās priekšraksti attiecas gan uz dzīvajiem, gan mirušajiem. Saskaņā ar mūsu izpratni, ja mēs netiekam saistīti ar saviem senčiem un savām paaudzēm, šīs pasaules mērķis — cilvēku paaugstināšana — paliek nerealizēts.¹⁷

Lai nodrošinātu paaugstināšanu, nepietiek tikai ar to, ka vīrs un sieva ir saistīti templī, — ja viņi ir uzticīgi, viņiem ir jābūt mūžīgi saistītiem arī ar saviem senčiem un jāpārliecinās, ka darbs viņu labā ir izdarīts. „Viņi bez mums,” kā apustulis Pāvils saka, „nevar sasniegt pilnību — nedz mēs bez saviem mirušajiem varam sasniegt pilnību” (M&D 128:15). Tāpēc mūsu baznīcas locekļiem ir jāsaprot, ka viņi ir personīgi atbildīgi par to, ka tiek saistīti ar saviem priekštečiem jeb, kā Svētajos Rakstos ir teikts, saviem „tēviem”. Tāda arī ir pantu nozīme Mācības un Derību 2. nodaļas 2. pantā, kur Moronijs paziņoja, ka Elija „iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem”.¹⁸

Kad es domāju par ģenealoģiju, es domāju par cilvēkiem, kurus es mīlu un kuri gaida uz mūsu ģimeni jeb saviem pēcnācējiem, lai palīdzētu viņiem iegūt paaugstināšanu celestiālajā valstībā.¹⁹

Mums ir iespēja atvērt glābšanas durvis tām dvēselēm, kas garu pasaulē ir ieslodzītas tumsā, lai viņi, tāpat kā mēs, varētu saņemt evaņģēlija gaismu un tikt tiesāti. Jā, „darbus, ko Es daru”, — nodrošinot evaņģēlija priekšrakstus glābšanai, — „[jūs] arī darīsit” [skat. Jāņa 14:12]. Cik daudzi tūkstoši no mūsu radiniekiem vēl gaida šos saistīšanas priekšrakstus?

Būtu labi uzdot jautājumu: „Vai es esmu izdarījis visu, kas ir manos spēkos šajā laicīgajā dzīvē? Vai es būšu savu senču glābējs?”

Bez viņiem mēs nevaram tikt darīti pilnīgi. Paaugstināšanā ir iesaistīta visa ģimene.²⁰

Priekškars ir ļoti plāns. Mēs dzīvojam mūžībā. Dievam viss ir kā viena diena. Es domāju, ka Tam Kungam nav priekškara. Viņam viss ir viens liels notikums. Es esmu pārliecināts, ka debesīs gavilē, kad mēs apmeklējam [templi]. Mūsu senči gavilē, un es ceru un lūdzu, kaut mēs izmantotu savas iespējas un regulāri apmeklētu templi.²¹

Tie no jums, kas esat strādājuši pie sava ciltskoka, kas apzināties šī darba nozīmīgumu un esat izjutuši prieku, apvienojot ģimenes kopā, un esat mācījušies par savu dižo mantojumu, — jums vajadzētu dalīties šajā priekā ar citiem. Palīdziet viņiem pieredzēt prieku un piepildījumu, ko šajā darbā esat raduši. Šajā darbā mums vajag iesaistīt vairāk savus baznīcas locekļus. Kā jūs visi zināt, mums vēl ir daudz darāmā, un ir daudzi baznīcas locekļi, kas varētu strādāt un kam šis darbs patiktu, ja vien daži no mums — jūs visi — viņus iedvesmotu ar savu entuziasmu, piemēru un uzticību.²²

Bērniem un jauniešiem ir jāmācās par svētībām, kas tos sagaida templī.

Templis ir svēta vieta, un tempļa priekšraksti ir svēti. Apzinoties tempļa svētumu, mēs dažreiz ar saviem bērniem un mazbērniem par to runājam negribīgi.

Tā rezultātā, daudzos cilvēkos neizveidojas patiesa vēlme doties uz templi, vai arī, kad viņi turp dodas, viņi to dara bez priekšzināšanām, kas tos sagatavotu pienākumiem un templī slēgtajām derībām.

Es esmu pārliecināts, ka pienācīga izpratne un zināšanas neizmērojami palīdzēs sagatavot mūsu jaunatni tempļa apmeklēšanai. Es uzskatu, ka šī izpratne veicinās viņos vēlmi meklēt savas priesterības svētības, tāpat kā Ābrahāms meklēja savējās [skat. Ābrahāma 1:1–4].²³

Kad jūsu bērni jautā, kāpēc mēs laulājamies templī, jums vajadzētu viņiem mācīt, ka tempļi ir vienīgā vieta uz zemes, kur tiek pildīti noteikti priekšraksti. Jums arī vajadzētu dalīties savās personīgajās sajūtās ar saviem bērniem par brīdi, kad kopā nometāties uz ceļiem svētā altāra priekšā un uzņēmāties uz sevis derības, kas ļāva viņiem būt piesaistītiem jums uz mūžību.²⁴

„Dievs svēti mūs, lai mēs mācītu saviem bērniem un mūsu mazbērniem, cik lielas svētības tos sagaida, ja tie dosies uz templi.”

Mātēm un tēviem vajadzētu norādīt uz templi un teikt saviem bērniem: „Tā ir tā vieta, kur mēs salaulājāmies uz mūžību.” Šādi rīkojoties, tempļa laulības kā standarts var tikt ieaudzināts jūsu bērnu prātā un sirdī, kamēr tie vēl ir ļoti jauni.²⁵

Mums vajadzētu dalīties savās ģimenēs savā mīlestībā pret mūsu senčiem, kā mani vecāki to darīja ar mani, un paust pateicību, ka viņi var saņemt priekšrakstus glābšanai. Šādi rīkojoties, mūsu ģimenēs vairosies izpratnes un mīlestības gars.²⁶

Es esmu pārliecināts, ka jaunatne ir ne tikai gatava un spējīga veikt ģenealoģijas darbu, bet ka caur jauniešiem mēs varam vairot entuziasmu par šo programmu.²⁷

Dievs svēti mūs, lai mēs mācītu saviem bērniem un mūsu mazbērniem, cik lielas svētības tos sagaida, ja tie dosies uz templi.²⁸

Regulārāks tempļa apmeklējums vairo personīgās atklāsmes.

Katru reizi izpildot laulību priekšrakstu, es esmu izveidojis ieradumu ieteikt jaunajam pārim atgriezties templī pēc iespējas drīz, lai tie kā vīrs un sieva varētu vēlreiz piedalīties tempļa rituālos. Nav iespējams pilnībā izprast svētā endaumenta vai saistīšanās nozīmi, apmeklējot templi tikai vienu reizi, taču, ja viņi dosies uz templi atkārtoti, tiem taps atklāts viss tempļa skaistums, zīmīgums un svarīgums. Vēlāk no šiem jaunajiem pāriem es esmu saņēmis vēstules, kurās ir pausta pateicība, ka biju uzsvēris tieši šo aspektu. Atkārtoti apmeklējot templi, viņu mīlestība vienam pret otru vairojas un viņu laulība tiek stiprināta.²⁹

Mūsu tempļa apmeklējuma laikā mēs saņemam atklāsmes par cilvēka mūžīgā ceļojuma nozīmi. Mēs redzam skaistus un iespaidīgus pašu svarīgāko pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumu simbolus, kas atklāj cilvēka misiju Dieva redzējumā. Noslēdzot svinīgas derības, kas attiecas uz paklausību, ziedošanos, uzupurēšanos un uzticīgu kalpošanu mūsu Debesu Tēvam, mums tiek atgādināts par mūsu saistībām.³⁰

Es jums apsolu, ka, biežāk apmeklējot mūsu Dieva tempļus, jūs saņemsit vairāk personīgo atklāsmju, lai svētītu jūsu dzīvi, tāpat kā jūs svētāt mūžībā aizgājušo dzīvi.³¹

Sajūtot mieru šajos brīnišķīgajos tempļos, dažkārt mēs rodam risinājumus nopietnām dzīves problēmām. Dažkārt Svētā Gara ietekmē mēs templī saņemam skaidras zināšanas. Tempļi ir vieta, kur saņemt personīgu atklāsmi. Kad es esmu bijis kādas problēmas vai sarežģījuma nomākts, būdams ar lūgšanu savā sirdī, es esmu devies pēc atbildēm uz Tā Kunga namu. Es esmu saņēmis ļoti skaidras un nepārprotamas atbildes.³²

Vai mēs atgriežamies templī bieži, lai saņemtu personīgas svētības, kas nāk no regulāras pielūgšanas templī? Tā Kunga svētajos tempļos tiek atbildēts uz lūgšanām, tiek saņemtas atklāsmes un norādījumi no Svētā Gara.³³

Padarīsim templi par svētām mājām, kas, lai arī atrodas tālu, ir līdzīgas mūsu mūžīgajām mājām.³⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Bensons teica, ka templis ir „simbols visam, kas mums ir dārgs”, un viņš nosauca dažas patiesības, ko templis simbolizē (1. sadaļa). Ko templis nozīmē jums?
Kā prezidenta Bensona mācības 2. sadaļā par priesterības svētībām attiecas uz visiem ģimenes locekļiem? Pārlasot šo sadaļu, padomājiet par savu privilēģiju un atbildību — palīdzēt ģimenes locekļiem sagatavoties atgriezties Dieva klātbūtnē.
Lasot 3. sadaļu, apdomājiet prezidenta Bensona mācības par svētībām, kuras mēs saņemam, veicot tempļa priekšrakstus. Kā jūs esat svētīti caur tempļa priekšrakstiem? Ja jūs vēl neesat saņēmuši tempļa priekšrakstus, padomājiet, ko jūs varat darīt, lai sagatavotos tos saņemt.
Prezidents Bensons sacīja: „Kad es domāju par ģenealoģiju, es domāju par cilvēkiem, kurus es mīlu (4. sadaļa). Kā šāda nostāja var ietekmēt jūsu pieeju ģimenes vēstures darbam? Ko mēs varam darīt, lai vairāk palīdzētu saviem senčiem saņemt evaņģēlija svētības?
Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem sagatavoties tempļa priekšrakstiem un derībām? Kā jaunieši var „vairot entuziasmu par šo [ģimenes vēstures] programmu”? (Skat. 5. sadaļu.)
Prezidents Bensons mūs iedrošināja padarīt „templi par svētām mājām, kas, lai arī atrodas tālu, ir līdzīgas mūsu mūžīgajām mājām” (6. sadaļa). Kā jūs saprotat šo izteikumu? Padomājiet par svētībām, kuras esat saņēmuši, atgriežoties templī.

Saistītās rakstvietas

Jesajas 2:1–3; M&D 97:15–16; 109:8–23; 124:39–41; 138:32–34

Ieteikums skolotājam

„Bieži vien stundas izklāstā ir vairāk materiāla, nekā jūs spējat pasniegt atvēlētajā laikā. Šādos gadījumos jums vajadzētu atlasīt to materiālu, kas būs visnoderīgākais tiem, kurus jūs mācāt” (Teaching, No Greater Call [1999], 98–99).