Prezidentu mācības
1. nodaļa: Augstākais bauslis — mīlēt To Kungu


1. nodaļa

Augstākais bauslis — mīlēt To Kungu

„Ja liekam Dievu pirmajā vietā, viss pārējais nostājas savās vietās pats no sevis vai arī pagaist no mūsu dzīves.”

No Ezras Tafta Bensona dzīves

Prezidenta Ezras Tafta Bensona dzīvesgājumā atspoguļojas viņa mīlestība pret To Kungu un nelokāmā apņemšanās — dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Kā reiz teica kāds no viņa radiniekiem: „Ezram un viņa ģimenei reliģija ir dzīvesveids, — viņi dzīvo saskaņā ar to septiņas dienas nedēļā. Tas ir pirmais, par ko viņš domā, kad nākas pieņemt kādu lēmumu.”1

Arī Bensonu ģimenei nepiederoši cilvēki bija pamanījuši, cik ļoti prezidents Bensons mīl To Kungu. 1939. gadā, kad prezidents Bensons kalpoja par staba prezidentu, viņš tika uzaicināts uz Vašingtonu, lai tiktos ar Nacionālās Lauksaimnieku asociācijas padomi. „Pēc iepazīšanās ar viņa dzīvesgājumu un pamatīgas iztaujāšanas pilnvaroto padome piedāvāja viņam organizācijas izpilddirektora amatu. … Viņš priecājās par šādu negaidītu darba piedāvājumu, tomēr nevēlējās to pieņemt. Viņaprāt, amata pienākumos ietilptu nodarbošanās ar lobēšanu, apmeklējot kokteiļvakarus, kas nesakrita ar viņa reliģiskajiem uzskatiem.

„Bensona kungs,” teica padomes vadītājs, tiesnesis Džons D. Millers, „tieši tādēļ jau mēs jūs izvēlējāmies. Mēs zinām, kādi ir jūsu standarti.” Dzirdējis padomes apliecinājumu tam, ka no viņa netiks sagaidīta zemkopības problēmu risināšana pie kokteiļglāzes, viņš ar prieku pieņēma piedāvāto amatu, taču tikai pēc tam, kad bija konsultējies ar Augstāko prezidiju un savu sievu.”2

Prezidents Bensons mācīja, ka mēs izrādām mīlestību pret To Kungu, esot gatavi pildīt Tā Kunga gribu. Viņš sacīja: „Es vēlētos, kaut katrs pēdējo dienu svētais varētu teikt no visas savas sirds: „Es iešu, kur vēlēsies. Es teikšu, ko vēlēsies. Tāds būšu, kā vēlēsies. [Skat. Garīgās dziesmas, nr. 168.] Ja vien mēs visi to spētu, mēs nodrošinātu sev visu iespējamo laimi šeit un paaugstināšanu Dieva celestiālajā valstībā pēc šīs dzīves.”3

1988. gada aprīļa vispārējās konferences uzrunā, uz kuras balstīta šī nodaļa, prezidents Bensons pievēršas pirmajam un augstākajam bauslim: mīlēt Dievu. Runājot par šo sprediķi, elders Frensiss M. Gibsons, no Septiņdesmitajiem, saka: „Šajā sprediķī iemiesots viss, kā labā prezidents Ezra Tafts Bensons pūlējās, viss, par ko viņš iestājās, un viss, uz ko viņš cerēja, domājot par sevi, savu ģimeni un visu baznīcu.”4

Attēls
Jesus Christ depicted in red and black robes. Christ is talking to a rich young man. Christ has His arms extended as He gestures toward a poorly dressed man and woman. The painting depicts the event wherein Christ was approached by a young man who inquired of Christ what he should do to gain eternal life. Christ instructed him to obey the commandments and to give his wealth to the poor and follow Him. The young man was unable to part with his wealth and went away sorrowfully. (Matthew 19:16-26) (Mark 10:17-27) (Luke 18:18-27)

Glābējs mācīja bagātajam jauneklim, ka mēs izrādām mīlestību pret To Kungu, palīdzot citiem cilvēkiem (skat. Mateja 19:16–21).

Ezras Tafta Bensona mācības

1.

Pirmais un augstākais bauslis māca mīlēt To Kungu.

Lielākais pārbaudījums mūsu dzīvē ir paklausība Dievam. „Mēs ar to viņus pārbaudīsim,” saka Tas Kungs, „lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs.” (Ābrahāma 3:25.)

Augstākais šīs dzīves uzdevums ir izzināt Tā Kunga gribu un pēc tam to pildīt.

Augstākais bauslis mūsu dzīvē ir mīlēt To Kungu.

„Nāciet pie Kristus,” savā pēdējā liecībā mudina Moronijs, „… un [mīliet] Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi.” (Moronija 10:32.)

Šis tad arī ir pirmais un augstākais bauslis: „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka 12:30; skat. arī Mateja 22:37; 5. Mozus 6:5; Lūkas 10:27; Moronija 10:32; M&D 59:5.)

Mormona Grāmata apliecina, ka tīrā Kristus mīlestība, saukta par žēlsirdību, ir lielākā no visām, — tā nekad nebeidzas un paliek mūžīgi. To vajadzētu iegūt ikvienam cilvēkam, jo bez tās mēs neesam nekas (skat. Moronija 7:44–47; 2. Nefija 26:30).

„Tādēļ, mani mīļotie brāļi,” Moronijs lūdzas, „lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji; lai jūs varētu kļūt par Dieva dēliem; lai, kad Viņš parādīsies, mēs varētu būt līdzīgi Viņam.” (Moronija 7:48.)

Abos gadījumos — noslēdzot pierakstus par jarediešiem un arī par nefijiešiem — Moronijs raksta, ka, ja cilvēkiem nav šīs tīrās Kristus mīlestības, viņi nevar iemantot vietu, kuru Kristus viņiem sagatavojis Sava Tēva mājokļos jebšu tikt glābti Dieva valstībā (skat. Etera 12:34; Moronija 10:21).

Tas auglis, ko Lehijs nobaudīja savā vīzijā un kas piepildīja viņa dvēseli ar ārkārtīgi lielu prieku kā visiekārojamākais no visām lietām, bija Dieva mīlestība.5

Domājot par žēlsirdību, man … jādomā par savu tēvu un dienu, kad viņš tika aicināts misijā [skat. 4.–6. lpp.]. Iespējams, daži no pasaulīgajiem ļaudīm teiks, ka, pieņemot šo aicinājumu, viņš apliecināja, ka patiesībā nemaz nemīl savu ģimeni. Atstāt septiņus bērnus un sievu gaidībās — vienus uz veseliem diviem gadiem —, vai tad tas liecina par patiesu mīlestību? Taču manam tēvam bija dižāka izpratne par mīlestību. Viņš zināja, ka „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28). Viņš zināja, ka paklausība Dievam ir labākais, ko viņš var darīt savas ģimenes labā.6

Mīlēt Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka — tā ir visaptveroša nodarbe, kas prasa visus mūsu spēkus. Tā nav remdena nodarbe. Tā ir pilnīga apņemšanās pakļaut visu savu būtību — gan fizisko, gan mentālo, gan emocionālo, gan garīgo — mīlestībai pret To Kungu.

Šai dziļajai un visaptverošajai mīlestībai pret Dievu vajadzētu ietekmēt katru mūsu dzīves jomu. Mūsu vēlmēm — vai tās būtu garīgas vai laicīgas — būtu jāizriet no mīlestības pret To Kungu. Mums vajadzētu vērst savas domas un sirds jūtas pret To Kungu. „Lai visas tavas domas būtu vērstas uz To Kungu,” saka Alma, „jā, lai visa tava sirds mīlestība būtu nolikta Tam Kungam mūžīgi.” (Almas 37:36.)7

2.

Mēs parādām savu mīlestību pret Dievu, liekot Viņu pirmajā vietā.

Kādēļ Dievs atklāja šo pirmo bausli kā pirmo? Viņš zināja, ka, ja vien mēs patiesi Viņu mīlēsim, tad vēlēsimies ievērot arī visus pārējos baušļus. „Jo šī ir [mīlestība uz Dievu],” saka Jānis, „ka turam Viņa baušļus.” (1. Jāņa 5:3; skat. arī 2. Jāņa 1:6.)

Mums jāliek Dievu pirmajā vietā mūsu dzīvē — augstāk par visu citu. Dievam jābūt pirmajā vietā, gluži kā Viņš pasludinājis pirmajā no Saviem desmit baušļiem: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus 20:3.)

Ja liekam Dievu pirmajā vietā, viss pārējais nostājas savās vietās pats no sevis vai arī pagaist no mūsu dzīves. Mīlestība pret To Kungu nosaka, kam mēs pieķeramies, kā pavadām laiku, ar kādām interesēm aizraujamies un kā nosakām savas prioritātes.

Mums vajadzētu likt Dievu pirmajā vietā savā dzīvē — augstāk par visiem pārējiem.

Kāda bija Jāzepa dzīves prioritāte, dzīvojot Ēģiptē, — Dievs, viņa darbs vai Potifara sieva? Kad viņa mēģināja pavedināt Jāzepu, tas atbildēja, sakot: „Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Mozus 39:9.)

Jāzeps tika iemests cietumā, jo pirmajā vietā lika Dievu. Kuram mēs izrādītu lojalitāti līdzīgas izvēles priekšā? Vai mēs spējam likt Dievu augstāk par personīgo drošību un mieru, savām iegribām, labklājību un cilvēku pagodinājumiem?

Spiests izvēlēties, Jāzeps daudz dedzīgāk vēlējās izpatikt Dievam nekā darba devēja sievai. Kad tiekam nostādīti izvēles priekšā, — vai mūsu vēlme izpatikt Dievam ir lielāka par vēlmi izpatikt priekšniekam, skolotājiem, kaimiņiem vai kārtējai simpātijai?

Attēls
Ancient Examples/Modern Promises

Jāzeps no Ēģiptes labprātāk izvēlējās doties cietumā, nekā izrādīt neuzticību Dievam.

Tas Kungs ir teicis: „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja 10:37.) Viens no grūtākajiem pārbaudījumiem mūsu dzīvē ir brīdis, kad nākas izvēlēties starp izpatikšanu Dievam un izpatikšanu kādam, kuru mīlam un cienām, sevišķi, ja runa ir par mūsu ģimenes locekli.

Nefijs sastapās ar šo pārbaudījumu, kad viņa krietnais tēvs īslaicīgi kurnēja uz To Kungu, un izturēja to godam (skat. 1. Nefija 16:18–25). Ījabs saglabāja uzticību Tam Kungam, kaut viņa sieva mudināja viņu nolādēt Dievu un mirt (skat. Ījaba 2:9–10).

Svētie Raksti saka: „Godini savu tēvu un savu māti” (2. Mozus 20:12; skat. arī Mosijas 13:20). Dažkārt cilvēkam jāizvēlas, kuru godāt vairāk — Debesu Tēvu vai laicīgo tēvu.

Mums vajadzētu atvēlēt Dievam, sava gara Tēvam, pašu īpašāko un godājamāko vietu savā dzīvē. Viņam kā Debesu vecākam ir galvenā teikšana mūsu mūžīgās labklājības nodrošināšanā, kas paceļas pāri visām cilvēkus vienojošajām saitēm šeit un pēc šīs dzīves.

Dievs — mūsu Tēvs —, Jēzus — mūsu vecākais Brālis un Pestītājs — un Svētais Gars — Liecinieks — ir nevainojami. Viņi pazīst mūs labāk un mīl vairāk nekā jebkurš cits, un darīs visu, lai nodrošinātu mūsu mūžīgo labklājību. Vai arī mums no savas puses nevajadzētu mīlēt un godāt Viņus vairāk par visu citu?

Starp mums ir uzticīgi baznīcas locekļi, kuri, par spīti radinieku iebildumiem, pievienojušies baznīcai. Liekot Dievu pirmajā vietā, daudzi no viņiem sākuši kalpot par darbarīkiem, lai vestu šos savus mīļos tuviniekus uz Dieva valstību.

Jēzus ir teicis: „Kas [Dievam] labpatīk, to Es daru vienumēr.” (Jāņa 8:29.)

Kā ir mūsu mājās? Vai arī mēs cenšamies izpatikt Tam Kungam un likt Viņu pirmajā vietā?

Tēvi, vai Tam Kungam nebūtu tīkami, ja jūsu mājās tiktu teiktas ģimenes lūgšanas un lasīti Svētie Raksti? Un kā ar iknedēļas ģimenes mājvakariem un regulāru laika pavadīšanu individuāli ar sievu un katru no bērniem? Un, kā jūs domājat, — ja jūsu bērns uz laiku noietu no ceļa, vai Tam Kungam nebūtu tīkami, ja jūs pūlētos dzīvot priekšzīmīgi, turpinātu pastāvīgi lūgt un bieži gavēt par šo bērnu, kā arī iekļautu sava dēla vai meitas vārdu tempļa aizlūgumu sarakstā? Vai gan Dievs negodātu jūsu pūliņus?

Mātes, kurām uzticēts īpašs pienākums taisnīgi audzināt Ciānas jaunatni, — vai jūs liekat Dievu pirmajā vietā, godājot savu dievišķo aicinājumu? … Mūsu mātes liek Dievu pirmajā vietā, pildot savu augstāko misiju pašu mājās.

Bērni, vai jūs lūdzat par saviem vecākiem? Vai jūs cenšaties palīdzēt viņiem to cēlajos pūliņos? Arī viņi mēdz pieļaut kļūdas, tāpat kā jūs, taču viņiem ir jāpaveic dievišķa misija jūsu dzīvē. Vai jūs viņiem tajā palīdzēsiet? Vai jūs pagodināsiet viņu vārdu un kļūsiet par atbalstu un mierinājumu vecumdienās?

Ja kāds vēlas laulāties ar jums, nedodoties uz templi, kam jūs centīsities izpatikt — Dievam vai šim mirstīgajam? Uzstājot uz tempļa laulībām, jūs iepriecināsiet To Kungu un svētīsiet savu otro pusīti. Kā? Šis cilvēks vai nu sagatavosies būt cienīgs, lai dotos uz templi, kas nāks par svētību jums abiem, vai arī atstās jūs, kas arī var tikt uzskatīta par svētību, jo nevienam no jums nevajadzētu būt ar mieru tikt „nevienlīdzīgi iejūgtam” (skat. 2. korintiešiem 6:14).

Jums vajadzētu būt tempļa kalpošanas cienīgiem. Tad jūs zināsiet, ka neviens nav gana labs, lai laulātos ar jums ārpus tempļa. Ja šis cilvēks būs gana labs, viņš sagatavosies, lai varētu laulāties ar jums templī.8

3.

Ja mēs izvēlamies likt Dievu pirmajā vietā, Viņš dāvā mums bagātīgas svētības.

Tie vīrieši un sievietes, kas nodos savu dzīvi Dieva rokās, atklās, ka Viņš var paveikt viņu labā vairāk, nekā viņi spētu paši saviem spēkiem. Viņš padziļinās viņu prieku, paplašinās viņu sapratni, atdzīvinās viņu prātu, stiprinās viņu muskuļus, pacilās viņu garu, vairos viņu svētības un iespējas, mierinās viņu dvēseli, palīdzēs iegūt draugus un piepildīs ar mieru. Tas, kurš pazaudēs sevi kalpībā Dievam, atradīs mūžīgo dzīvi.9

Dievs prasīja, lai Ābrahāms upurē Īzāku. Vai Ābrahāms būtu piekritis, ja mīlētu Īzāku vairāk par Dievu? Kā Tas Kungs norāda Mācībā un Derībās, — gan Ābrahāms, gan Īzāks šobrīd sēd troņos kā dievi (skat. M&D 132:37). Viņi bija ar mieru upurēt vai tikt upurēti saskaņā ar Dieva prasību. Un tagad izjūt vēl lielāku mīlestību un cieņu viens pret otru, jo abi vēlējās likt Dievu pirmajā vietā.

Mormona Grāmata māca, ka „ir vajadzīgs, lai būtu pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11), un tā tik tiešām ir. Pretstats paver izvēles iespējas, un izvēlei ir sekas — vai nu labas, vai ļaunas.

Mormona Grāmatā paskaidrots, ka cilvēki var „brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku, vai izvēlēties gūstu un nāvi, saskaņā ar velna gūstu un varu” (2. Nefija 2:27).

Dievs mūs mīl, velns mūs ienīst. Dievs vēlas, lai mēs iegūtu prieka pilnību, gluži kā Viņš. Velns vēlas, lai mēs justos nelaimīgi, tāpat kā viņš. Dievs dod mums baušļus, lai mūs svētītu. Velns vēlas, lai mēs pārkāptu šos baušļus un tiktu nolādēti.

Mēs pastāvīgi, katru dienu izdarām izvēli, ar savām vēlmēm, domām un rīcību, izvēloties tikt svētīti vai nolādēti, būt laimīgi vai justies nožēlojami. Viens no pārbaudījumiem, ar kuru mums jāsastopas šajā dzīvē, nosaka, ka parasti paiet zināms laiks, līdz saņemam visas svētības par savu taisnīgumu vai pilnīgu sodu par ļaundarību. Mēs varam būt droši, ka tas notiks, taču bieži vien mums ir jāgaida, kamēr paiet zināms periods, kā tas bija ar Ījabu un Jāzepu.

Tikmēr ļaundari domā, ka ir izsprukuši no sekām. Taču Mormona Grāmata māca, ka ļaundariem „būs prieks par saviem darbiem uz laiku, un ar laiku nāks gals, un viņi tiks nocirsti un iemesti ugunī, no kurienes nav atgriešanās” (3. Nefija 27:11).

Šajā pārbaudījumu laikā taisnīgajiem jāturpina mīlēt Dievu un paļauties uz Viņa solījumiem, būt pacietīgiem un nešaubīties, ka, runājot dzejnieka vārdiem, „tas, kurš strādā Dieva labā, saņems Dieva algu”. …

Es liecinu jums, ka Dieva alga ir pati labākā alga, kāda jelkad redzēta šajā vai jebkurā citā pasaulē. Un visā pilnībā to saņem vienīgie tie, kuri mīl To Kungu un liek Viņu pirmajā vietā.

Lielākais pārbaudījums mūsu dzīvē ir paklausība Dievam.

Augstākais šīs dzīves uzdevums ir izzināt Tā Kunga gribu un pēc tam to pildīt.

Augstākais bauslis mūsu dzīvē māca: „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka 12:30.)

Lai Dievs svētī mūs ar spēju likt pirmo bausli pirmajā vietā, lai mēs tādējādi iegūtu mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi, un prieka pilnību pēc šīs dzīves!10

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

  • 1. nodaļā prezidents Bensons māca par „pirmo un augstāko bausli” (Mateja 22:38). Kā jums šķiet, kādēļ šim bauslim vajadzētu būt pirmajam bauslim mūsu dzīvē? Kādas atziņas jūs guvāt, redzot, kā prezidents Bensons sasaista šo bausli ar žēlsirdību?

  • Ko jums nozīmē — „likt Dievu pirmajā vietā”? (Piemērus skat. 2. sadaļā.) Kā jūsu dzīvē apliecinājies tas, ka, liekot Dievu pirmajā vietā, „viss pārējais nostājas savās vietās pats no sevis vai arī pagaist no mūsu dzīves”?

  • Padomājiet par prezidenta Bensona solījumu tiem, kuri „nodos savu dzīvi Dieva rokās” (3. sadaļa). Vai jūs esat redzējuši, kā cilvēki nodod savu dzīvi Dieva rokās? Miniet piemērus! Kā Dievs ir palīdzējis šiem cilvēkiem kļūt labākiem, nekā viņi spētu paši saviem spēkiem?

Saistītās rakstvietas

Jozuas 24:14–15; Mateja 6:33; 7:21; Jāņa 14:15, 21–24; 17:3; 1. korintiešiem 2:9; 1. Nefija 3:7; Moronija 10:32.

Ieteikums skolotājam

„Uzmanies, lai nesāktu domāt, ka tu esi „īstenais skolotājs”. Citādi pieļausi lielu kļūdu. … Uzmanies, lai nekļūtu par traucēkli. Skolotāja galvenais uzdevums ir sagatavot ceļu, lai cilvēki varētu gūt garīgu pieredzi saziņā ar To Kungu.” (Gene R. Cook, citāts no Teaching, No Greater Call [1999. g.], 41. lpp.)

Atsauces

  1. Descendants of the George T. Benson Jr. Family (1968. g.), nepublicēts materiāls.

  2. Merlo J. Pusey, „Ezra Taft Benson: A Living Witness for Christ”, Improvement Era, 1956. g. apr., 269. lpp.

  3. The Teachings of Ezra Taft Benson (1988. g.), 344. lpp.

  4. Francis M. Gibbons, Ezra Taft Benson: Statesman, Patriot, Prophet of God (1996. g.), 313. lpp.

  5. Citāts no Conference Report, 1988. g. apr., 3. lpp.; skat. arī Ensign, 1988. g. maijs, 4. lpp.

  6. „Godly Characteristics of the Master”, Ensign, 1986. g. nov., 47.–48. lpp.

  7. Conference Report, 1988. g. apr., 3. lpp.; skat. arī Ensign, 1988. g. maijs, 4. lpp.

  8. Citāts no Conference Report, 1988. g. apr., 3. lpp.; skat. arī Ensign, 1988. g. maijs, 4.–6. lpp.

  9. „Jesus Christ — Gifts and Expectations”, Ensign, 1988. g. dec., 4. lpp.

  10. Citāts no Conference Report, 1988. g. apr., 5.–6. lpp.; skat. arī Ensign, 1988. g. maijs, 6. lpp.; Denis A. McCarthy dzejoļa rindiņa, kas citēta Ralph S. Cushman grāmatā The Message of Stewardship (1922. g.), 191. lpp.