Tilts uz cerību un dziedināšanu
Ar atbilstošu palīdzību seksuālās vardarbības upuri var saņemt dziedināšanu, pēc kuras tik ļoti ilgojas.
Kristīnas Bernacani ilustrācija
Iedomājieties, ka jūs stāvat uz klints malas un vēlaties nokļūt dziļa kanjona otrā pusē, kur, saskaņā ar dzirdēto, jūs gaida liela laime. Meklējot ceļu, lai nokļūtu otrā pusē, jūs atrodat kaudzi ar lietām, no kurām, pareizi saliekot kopā, jūs varēsiet izveidot tiltu, pa kuru tikt pāri kanjonam.
Ja jūs nezināsiet, kā uzcelt tiltu, šīs lietas būs nederīgas, un jūs jutīsiet neapmierinātību un bezcerību. Bet, ja jūs saņemsiet palīdzību no kāda, kuram ir pieredze tiltu būvniecībā, jūsu zināšanas un izpratne pieaugs, un kopā šis uzdevums būs paveicams.
Pēdējos 18 gadus mans darbs ir bijis saistīts ar vadības sniegšanu cilvēkiem, palīdzot šķērsot emocionālu vai garīgu ciešanu bezdibeni. No visiem cilvēkiem, kuriem esmu sniedzis palīdzību, visievainojamākie šķiet tie, kuri ir bijuši seksuālas vardarbības upuri. Esmu redzējis, kādu ietekmi šis pārbaudījums atstāj uz cilvēka spēju pastāvēt līdz galam.
Tomēr es arī esmu uzzinājis, ka mēs caur Glābēju varam rast paliekošu atvieglojumu no mūsu cīņām un ciešanām. Viņa mīlestība cilvēkus izceļ no tumsības gaismā.
Kāpēc seksuālā vardarbība nodara tādu ļaunumu?
Vardarbības upuri man stāsta par dzīvi, kurā valda depresija, sevis apšaubīšana un citas dziļas, emocionālas sāpes. Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) palīdzēja mums saprast, kāpēc seksuālā vardarbība izraisa tik dziļas sāpes:
„Pasaulē pastāv briesmīga, izvirtusi seksuālās vardarbības piekopšana. Tas ir kas prātam neaptverams. Tas ir apvainojums krietnumam, kam vajadzētu būt katrā vīrietī un sievietē. Tas ir pārkāpums pret visu to, kas ir svēts un dievišķs. Tas bērnu dzīvēs ienes iznīcību. Tas ir nosodāmi un ir pelnījis vissmagāko nosodījumu.
Lai kaunas katrs vīrietis un sieviete, kas seksuāli izmanto bērnu. To darot, varmāka ne vien izdara visnopietnāko ievainojumu, bet arī paliek nosodīts Tā Kunga priekšā.”1
Radīšanas spēks ir svēts un dievišķs spēks, ko Debesu Tēvs ir devis Saviem bērniem. Elders Deivids A. Bednārs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja: „Radīšanas spēkam ir liela garīgā nozīme. … Mūsu Debesu Tēvs un Viņa Mīļotais Dēls ir Radītāji, un Viņi katram no mums ir uzticējuši nelielu daļiņu no sava radīšanas spēka.”2 Tāpēc nav jābrīnās, ka šī svētā spēka pārkāpšana ir „pelnījusi vissmagāko nosodījumu” un „izraisa visnopietnākos ievainojumus”.
Izpratne par ciešanām
© nuvolanevicata/iStock/Getty Images ilustrācijas
Seksuālā vardarbība ir jebkura mijiedarbība starp diviem cilvēkiem, kurā viens no viņiem tai nav piekritis, tā ietver pieskārienus vai cita veida uzvedību, caur kuru kāda persona izmanto citu personu, lai gūtu seksuālu apmierinājumu. Ārkārtīgi bieži seksuālās vardarbības upuri izjūt apjukumu, mazvērtību un kaunu, ko ir gandrīz neiespējami paciest. Upuru piedzīvotās sāpes un ciešanas bieži vien pastiprina citu cilvēku komentāri, kas sakņojas neizpratnē par seksuālo vardarbību un tās sekām. Daudzi upuri tiek apsūdzēti melos, vai arī viņiem tiek pateikts, ka piedzīvotā vardarbība ir viņu pašu vaina. Citiem liek kļūdaini domāt, ka viņiem ir jānožēlo grēki, it kā viņi, kļūstot par upuriem, kaut kā būtu sagrēkojuši.
Daudziem maniem klientiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību bērnībā vai jaunībā, ir teikts, lai viņi „tiek tam pāri”, „to atstāj pagātnē” vai „vienkārši piedod un aizmirst”. Šāda veida apgalvojumi — jo īpaši, ja tie nāk no tuviem draugiem, ģimenes locekļiem vai Baznīcas vadītājiem, — var likt upurim vēl vairāk noslēgties un izjust kaunu, nevis dziedināšanu un mieru. Līdzīgi kā nopietniem fiziskiem ievainojumiem vai infekcijai, šīs emocionālās rētas nepazūd, ja tās ignorē. Drīzāk, apjukums, kas sākas ar vardarbības piedzīvošanas brīdi, palielinās, un kopā ar gūtajām, sāpīgajām emocijām cilvēka domāšana var tikt izmainīta, galu galā viņu novedot pie neveselīgas uzvedības veidošanās. Tas nav nekas neparasts, ka vardarbības upuri neatzīst, ka tas, kas ar viņiem ir noticis, bija vardarbība, tomēr tas tik un tā var veidot neveselīgu uzvedību un sāpīgas emocijas.
Hanna (vārds ir izmainīts) pieredzēja seksuālu vardarbību agrā bērnībā. Līdzīgi citiem upuriem, viņa uzauga, domājot, ka viņa ir briesmīgs cilvēks, kuram nav nekādas vērtības. Lielāko savas dzīves daļu viņa centās aktīvi kalpot citiem, lai kompensētu sajūtu, ka viņa nav „pietiekami laba”, lai Debesu Tēvs vai kāds cits viņu mīlētu. Nodibinot attiecības, viņa baidījās: ja kāds viņu patiešām iepazītu, viņš domātu, ka viņa ir briesmīga, jo viņa domāja, ka tāda ir. Viņa izjuta lielas bailes no atraidījuma, kas noveda pie tā, ka viņa baidījās dzīvē izmēģināt kaut ko jaunu vai paveikt tik vienkāršus uzdevumus, kā kādam piezvanīt. Viņa bija svētīta ar mākslinieces talantu, bet to neattīstīja, jo baidījās, ka nevarēs tikt galā ar kritiku.
Vairāk nekā 50 gadus viņas bezpalīdzība, bezspēcība, bailes, dusmas, apjukums, kauns, vientulība un izolētība noteica viņas ikdienas lēmumus.
Aizstāt sāpes ar mieru
Glābējs izcieta „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus”. Viņš to darīja, lai „[zinātu] miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm” (Almas 7:11–12). Viņš cieta ne vien tāpēc, lai izpirktu mūsu grēkus, bet arī lai spētu mūs dziedināt, kad kāda cita grēki mums izraisa ciešanas.
Ja Viņš šodien būtu šeit, es domāju, ka Glābējs svētītu tos, kas ir tikuši seksuāli izmantoti, un raudātu kopā ar tiem, tāpat kā Viņš svētīja nefijiešus un raudāja kopā ar tiem (skat. 3. Nefija 17. nodaļu). Lai gan Viņš šeit neatrodas fiziski, Viņa Gars var būt kopā ar mums, un Viņš ir nodrošinājis veidu, kā mēs varam tikt dziedināti, sajust mieru un piedot.
Daudziem, kuri ir tikuši sāpināti, doma par to, ka sāpes, ko viņi izjūt, var aizstāt miers, ir gandrīz neticama. Bieži vien vardarbības upuru ievainojumus citi gadiem ilgi nemaz nepamana un atstāj bez ievērības. Ciešanas tiek apslēptas aiz smaidīgām sejām, vēlmi citiem palīdzēt un dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, tomēr sāpes pastāvīgi ir klātesošas.
Salīdzināsim emocionālās dziedināšanas procesu ar rūpēm par fiziska ievainojuma aprūpi. Pieņemsim, ka jūs jaunībā salauzāt kāju. Tā vietā, lai dotos pie ārsta un ieliktu kaulu vietā, jūs klibojāt apkārt, līdz lielās sāpes pārgāja, taču, vienmēr sperot soli, tāpat tās sajutāt. Pēc daudziem gadiem jūs sapratāt, ka gribat, lai sāpes pazūd, tāpēc devāties pie ārsta. Ārstam bija jāieliek vietā kauls, tas jāattīra no izaugumiem, kas bija radušies, jāuzliek ģipsis un jāsūta uz fizioterapiju, lai to nostiprinātu.
Vardarbībā cietušo dziedināšanas process ir līdzīgs, jo upurim sākumā ir jāatzīst, ka sāpes ir īstas un ka ar tām var kaut ko darīt. Process ietver notikušā atzīšanu un palīdz saprast, ka ciešanas, bailes un skumjas drīkst izjust, atzīt un novērtēt. Bieži vien ir noderīgi strādāt kopā ar profesionāli, kuram ir liela pieredze šajā dziedināšanas procesā. (Kopā ar savu priesterības vadītāju pārbaudiet, vai jūsu apgabalā ir pieejami PDS Ģimenes pakalpojumi).
Neatkarīgi no tā, vai upurim ir vai nav pieejama profesionāla palīdzība, vislabāk būtu lūgt, studēt Glābēja dzīvi un Viņa Izpirkšanu un regulāri tikties ar priesterības vadītāju. Viņš var palīdzēt atvieglot ciešanas un saņemt iedvesmu, lai palīdzētu upurim izprast viņa dievišķo vērtību un attiecības ar Debesu Tēvu un Glābēju. Māsa Kerola M. Stīvensa, pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, nesen mācīja: „Dziedināšana var būt ilgstošs process. Jums būs nepieciešams caur lūgšanu meklēt vadību un palīdzību, tostarp vērsties pie atbilstoši ordinētiem priesterības nesējiem. Mācoties atklāti izrunāties, novelciet atbilstošas robežas un, iespējams, meklējiet profesionālu palīdzību. Ir ļoti būtiski, lai jūs šajā procesā saglabātu garīgo veselību!”3
Hannai dzīve kļuva tik nepanesama, ka viņa nolēma meklēt palīdzību. Saskaņā ar savu liecību viņa zināja, ka savā dzīvē var izjust mieru un apmierinātību, taču pārsvarā viņa tā nejutās. Lūdzot un runājot ar savu bīskapu, viņa nonāca līdz terapijai, kurā viņa apguva prasmes, kas viņai palīdzēja iznest patiesību no tumsības un dalīties ar savu briesmīgo nastu, ko viņa bija nesusi vienatnē. To darot, viņa varēja atbrīvoties no sāpēm un sajust Glābēja apsolīto mieru (skat. Jāņa 14:27). Kopā ar šo mieru un mierinājumu viņa izjuta vēlmi un spēju piedot.
Vajadzība piedot
Bieži vien vardarbības upuriem ir grūti uzklausīt domu par piedošanu un viņi to bieži pārprot. Ja viņi domās, ka piedot nozīmē, ka varmākam nevajag izciest savas rīcības sekas, vai ka tas nozīmē — pateikt, ka tam, ko viņš izdarīja, vairs nav nozīmes, upuris jutīsies nenovērtēts. Lai gan mums ir pavēlēts piedot (skat. M&D 64:10), situācijās, kurās ir nodarīts liels ļaunums, upurim sākumā ir jātiek dziedinātam, pirms viņš pilnībā var piedot varmākam.
Tie, kuri cieš sāpes, kuras radījusi varmācība, var rast mierinājumu padomā, kas sniegts Mormona Grāmatā: „Es, Jēkabs, runāšu uz jums, kas esat sirdsšķīsti. Raugieties uz Dievu ar stingru prātu un lūdziet Viņu ar lielu ticību, un Viņš mierinās jūs jūsu ciešanās, un Viņš aizstāvēs jūs un sūtīs lejā tiesu pār tiem, kas tiecas jūs iznīcināt” (Jēkaba 3:1). Nepieciešamību pēc taisnīguma un tiesības uz atmaksu var nodot Tam Kungam, lai Viņš mūsu ciešanas var aizstāt ar mieru.
Ar laiku Hanna saprata, ka viņa savu nepieciešamību pēc taisnīguma var nodot Glābēja rokās un tā vietā savā dzīvē sajust mieru, ko nekad iepriekš nebija jutusi. Iepriekš viņa baidījās apmeklēt ģimenes pasākumus, kuros varētu atrasties arī varmāka. Tagad, pateicoties viņas vēlmei dziedināt sarežģītās, emocionālās brūces, viņa vairs nebaidās atrasties viņa klātbūtnē un var pat izjust līdzjūtību pret viņa vecumdienās.
Atbrīvošanās no liekām nastām
Elders Ričards G. Skots (1928–2015), no Divpadsmit apustuļu kvoruma, teica, ka „pilnīgu dziedināšanu jūs iegūsiet caur ticību Jēzum Kristum un ticību tam, ka Viņam ir vara un spējas caur Izpirkšanu dziedēt netaisnīgi un nepelnīti gūtus ievainojumus. …
Viņš jūs mīl. Viņš atdeva Savu dzīvību, lai jūs varētu būt brīvi no liekām nastām. Viņš jums palīdzēs no tām atbrīvoties. Es zinu, ka Viņam ir spēks jūs dziedināt.”4
Pretinieks vēlas cilvēkus turēt piesaistītus sāpēm un ciešanām, jo viņš pats ir nožēlojams (skat. 2. Nefija 2:27). Ar mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, palīdzību sāpes tik tiešām var aizstāt miers, ko var sniegt vienīgi Glābējs, un mēs varēsim dzīvot, izjūtot prieku. „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.” (2. Nefija 2:25). Ja mēs dzīvosim ar prieku, tad mēs daudz labāk varēsim izturēt pārbaudījumu brīžus un tas mums palīdzēs mācīties, augt un kļūt līdzīgākiem mūsu Debesu Tēvam.
Es izjūtu pazemību par svētību, kas man dzīvē tikusi dota — būt līdzās tiem, kuri ir pieredzējuši vardarbības ļaunumu, un redzēt, kā dziedināšanas brīnums patiesi nāk tikai caur Glābēju. Ja jūs ciešat, lūdzu vērsties pēc palīdzības, lūdzot Dievu. Jums nav jānes smagā nasta vieniem pašiem. Es zinu, ka Viņš dziedina, jo esmu to pieredzējis neskaitāmas reizes.