Karš turpinās
Karš, kas izcēlās debesīs, turpinās arī mūsdienās. Patiesībā cīņa kļūst vēl spraigāka, jo Sātans gatavojas Glābēja atgriešanās laikam.
Katarīnas Stefanovičas fotogrāfija © iStock/Getty Images; Moment/Getty Images
Ikviens, kurš seko starptautiskajām ziņām, piekritīs, ka mēs dzīvojam laikā, kad norisinās „[kari un karu daudzināšana]” (M&D 45:26). Par laimi, visi uz šīs zemes ir kara veterāni. Mēs esam cīnījušies ar ļaunuma pulkiem nebeidzamā karā, kas izcēlās pirmslaicīgajā esamībā — vēl pirms mūsu dzimšanas.
Tā kā mums vēl nebija fizisku ķermeņu, mēs Debesu karā cīnījāmies bez zobeniem, ieročiem vai mīnām. Taču cīņa bija tikpat spraiga, kā jebkura mūsdienās notiekošā un tajā bija miljardiem kritušo.
Primslaicīgajā karā cīņa norisinājās ar vārdiem, idejām, debatēm un pārliecināšanu (skat. Jāņa atkl. 12:7–9, 11). Sātana stratēģija bija nobiedēt cilvēkus. Viņš zināja, ka bailes ir vislabākais veids, kā iznīcināt ticību. Iespējams, viņš izmantoja tādus argumentus kā: „Tas būs pārāk grūti”. „Jūs nevarēsiet atgriezties šķīsti.” „Tas ir pārāk riskanti.” „Kā jūs zināt, ka varat uzticēties Jēzum Kristum?” Viņš ļoti apskauda Glābēju.
Par laimi, Dieva plāns guva uzvaru pār Sātana meliem. Dieva plāns ietvēra cilvēces rīcības brīvību un lielu upuri. Jehova, ko mēs pazīstam kā Jēzu Kristu, brīvprātīgi pieteicās nest šo upuri — ciest par visiem mūsu grēkiem. Viņš bija gatavs atdod dzīvību par Saviem brāļiem un māsām, lai tie, kuri nožēlo grēkus, varētu atgriezties tīri un galu galā kļūt līdzīgi viņu Debesu Tēvam. (Skat. Mozus 4:1–4; Ābrahāma 3:27.)
Vēl viena priekšrocība, kas Jehovam palīdzēja iegūt Dieva bērnu uzticību, bija spēcīgās liecības, ko sniedza Viņa atbalstītāji, kurus vadīja erceņģelis Miķelis (skat. Jāņa atkl. 12:7, 11; M&D 107:54). Pirmslaicīgajā dzīvē Ādams tika saukts par Miķeli un Sātans — par Luciferu, kas nozīmē „Gaismas nesējs”.1 Tas var šķist dīvains vārds tumsības princim (skat. Mozus 7:26), taču Svētajos Rakstos tiek mācīts, ka pirms krišanas Sātans bija „Dieva eņģelis, kuram bija vara Dieva klātbūtnē” (skat. D&C 76:25–28).
Kā gars, kuram bija tik daudz zināšanu un pieredzes, varēja atkrist? Tas notika viņa lepnības dēļ. Lucifers sacēlās pret mūsu Debesu Tēvu, jo Viņš vēlējās Dieva valstību sev pašam.
Prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994) savā klasiskajā runā „Beware of Pride” (Bīsties lepnības) mācīja, ka Lucifers „vēlējās saņemt vislielāko godu” un ka „viņa lepnības pilnā vēlme bija gāzt no troņa Dievu”.2 Arī jūs esat dzirdējuši, ka Sātans vēlējās iznīcināt cilvēka rīcības brīvību, bet tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ viņš zaudēja Dieva labvēlību. Viņš tika padzīts no debesīm par sacelšanos pret Tēvu un Dēlu (skat. M&D 76:25; Mozus 4:3).
Kāpēc mēs ar jums cīnījāmies pret velnu? Mēs to darījām uzticības dēļ. Mēs mīlējām un atbalstījām mūsu Debesu Tēvu. Mēs gribējām kļūt līdzīgi Viņam. Luciferam bija citādāks mērķis. Viņš vēlējās aizstāt Tēvu (skat. Jesajas 14:12–14; 2. Nefija 24:12–14). Iedomājieties, kā Sātana nodevība sāpināja mūsu Debesu Vecākus. Svētajos Rakstos mēs varam lasīt, ka „debesis raudāja par viņu” (M&D 76:26).
Pēc smagas cīņas Miķelis ar savu armiju guva virsroku. Divas trešdaļas debesu pulku izvēlējās sekot Tēvam (skat. M&D 29:36). Sātans un viņa sekotāji tika izraidīti no debesīm, taču netika uzreiz padzīti ārējā tumsībā. Pirmkārt, viņi tika atsūtīti uz šo zemi (skat. Jāņa atkl. 12:7–9), kur bija jāpiedzimst Jēzum Kristum un kur Viņam bija jāīsteno Izpirkšanas upuris.
Kāpēc Sātana pulkiem tika ļauts atrasties uz Zemes? Tas tika darīts, lai tiem, kuri tiek pārbaudīti, tiktu sniegti pretstati (skat. 2. Nefija 2:11). Vai viņi beigu beigās tiks padzīti ārējā tumsībā? Jā. Pēc Tūkstošgades Sātans ar saviem pulkiem tiks padzīts uz visiem laikiem.
Sātans zina, ka viņa dienas ir skaitītas. Jēzus Otrajā atnākšanā Sātans ar saviem eņģeļiem tiks sasaistīs uz 1000 gadiem (skat. Jāņa atkl. 20:1–3; 1. Nefija 22:26; M&D 101:28). Tā kā šis termiņš tuvojas, ļaunā spēki izmisīgi cīnās, lai sagūstītu tik daudz dvēseļu, cik vien iespējams.
Jānim Atklājējam, kā daļa no diženas vīzijas, tika parādīts karš debesīs. Viņam tika parādīts, kā Sātans nokļuva uz Zemes, lai kārdinātu cilvēci. Šāda bija Jāņa reakcija: „Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis” (Jāņa atkl. 12:12).
Tātad, ko dara Sātans, zinot, ka viņš nevar velti izniekot laiku? Apustulis Pēteris rakstīja, ka „velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt” (1. Pētera 5:8).
Kas motivē Sātanu? Viņam nekad nebūs ķermeņa, viņam nekad nebūs sievas vai ģimenes un viņam nekad nebūs prieka pilnības, tādēļ viņš vēlas, lai visi vīrieši un sievietes būtu „nelaimīgi, līdzīgi viņam pašam” (2. Nefija 2:27).
Velns mērķē uz visiem cilvēkiem, bet jo īpaši uz tiem, kuriem ir vislielākais potenciāls iegūt mūžīgo laimi. Viņš nepārprotami apskauž ikvienu, kurš ir uz ceļa, lai iegūtu paaugstināšanu. Svētajos Rakstos tiek mācīts, ka Sātans „karo ar Dieva svētajiem un ielenc tos visapkārt” (M&D 76:29).
Karš, kas izcēlās debesīs, joprojām turpinās. Patiesībā cīņa kļūst vēl spraigāka, jo Sātans gatavojas Glābēja atgriešanās laikam.
Prezidents Brigams Jangs (1801–1877) pareģoja, ka, „Baznīcai izplešoties, augot un paplašinoties, proporcionāli evaņģēlija izplatībai starp tautām pieaugs arī Sātana vara”.3
Es domāju, ka visi piekritīs, ka šis pravietojums piepildās, skatoties, kā ļaunums iefiltrējas pasaules sabiedrībā. Prezidents Jangs mācīja, ka mums ir jāapgūst ienaidnieka taktika, lai mēs varētu viņu sakaut. Es padalīšos ar četrām Sātana pārbaudītām stratēģijām un dažām idejām, kā tām pretoties.
Sātana stratēģijas
1. Kārdināšana. Kad velns kārdina mūsu prātus ar ļaunām domām, viņš kļūst nekaunīgs. Mormona Grāmatā tiek mācīts, ka Sātans čukst netīras un nelaipnas domas un iesēj šaubas. Viņš atkal un atkal mūs mudina rīkoties saskaņā ar atkarību izraisošām tieksmēm un lolot savtīgumu un alkatību. Viņš nevēlas, lai mēs saprastu, no kurienes nāk šīs domas, tāpēc viņš čukst: „Es neesmu velns, jo tāda nemaz nav” (2. Nefija 28:22).
Kā mēs varam pretoties šiem tiešajiem kārdinājumiem? Viena no visiedarbīgākajām metodēm ir vienkārši sūtīt Sātanu projām. To darītu Jēzus.
Jaunās Derības stāstā par Glābēju, kurš atradās kārdināšanas kalnā, ir doti norādījumi. Pēc katra velna kārdinājuma Jēzus izmantoja divu soļu aizsargtaktiku: pirmkārt, Viņš pavēlēja Sātanam iet projām un pēc tam citēja Svētos Rakstus.
Es jums sniegšu piemēru: „Atkāpies, sātan!”, Jēzus pavēlēja, „jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” (Mateja 4:10). Un nākamajos pantos ir rakstīts: „Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja” (Mateja 4:11). Glābēja aizsargāšanās bija ļoti iedarbīga.
Prezidenta Hībera Dž. Granta (1856–1945) biogrāfijā tiek sniegts ieskats, kā prezidents Grants, būdams jauns vīrietis, pretojās velnam. Kad prezidents Grants saprata, ka Sātans viņam kaut ko čukst, cenšoties viņa sirdī iesēt šaubas, viņš vienkārši skaļi noteica: „Sātana kungs, aizveries!”4
Jums ir tiesības likt Sātanam doties projām, sastopoties ar viņa kārdinājumiem. Svētajos Rakstos ir mācīts: „Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēkaba v. 4:7).
Otra Glābēja aizsargtaktika bija Svēto Rakstu citēšana. Svēto Rakstu iegaumēšanā slēpjas liels spēks, un Jēzus to bija apguvis. Svēto Rakstu panti var kļūt par garīgās munīcijas arsenālu.
Kad jūs tiekat kārdināti, jūs varat citēt baušļus, piemēram, „piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, vai „lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti” (2. Mozus 20:8; Lūkas 6:27; M&D 121:45). Svēto Rakstu spēks ne vien iebiedē Sātanu, bet arī ļauj sajust sirdī Garu, sniedz apliecinājumu un stiprina, pretojoties kārdinājumiem.
2. Meli un maldināšana. Svētie Raksti atklāj, ka Sātans ir „visu melu tēvs” (2. Nefija 9:9). Netici viņam, kad viņš čukst kaut ko tādu, kā: „Tu nekad neko nedari pareizi”, „Tu esi pārāk daudz grēkojis, lai saņemtu piedošanu”, „Tu nekad nemainīsies”, „Tu nevienam nerūpi”, „Tev nav talantu”.
Vēl vieni viņa bieži izmantotie meli ir šādi: „Tev visu vajag izmēģināt vismaz vienreiz — lai tu vienkārši gūtu pieredzi. No vienas reizes jau nekas slikts nebūs.” Rūgtā patiesība, ko viņš nevēlas, lai tu zinātu, slēpjas tajā, ka grēks izraisa atkarību.
Vēl vieni iedarbīgi meli, ko Sātans uz jums izmēģinās, ir šādi: „Visi tā dara. Tas ir normāli.” Tas NAV normāli! Tāpēc pasakiet sātanam, ka jūs nevēlaties nonākt telestiālajā valstībā — pat ja visi pārējie to grib.
Lai gan Sātans jums melos, jūs varat rēķināties ar to, ka Gars jums teiks patiesību. Tieši tāpēc Svētā Gara dāvana ir tik svarīga.
Velns tiek dēvēts par „lielo maldinātāju”.5 Viņš cenšas viltot katru Tā Kunga sniegto, patieso principu.
Atcerieties, viltojums nav tas pats, kas pretstats. Baltā pretstats ir melnais, bet baltā viltojums varētu būt bēšs vai pat pelēks. Viltojumam jālīdzinās īstajai lietai, lai maldinātu nezinošus cilvēkus. Tā ir apgrieztā versija labajam un, līdzīgi viltotai naudai, nav vērtīga. Aplūkosim šādu piemēru.
Viens no Sātana ticības viltojumiem ir māņticība. Viņa viltojums mīlestībai ir iekāre. Viņš vilto priesterību, ieviešot viltus priesterību, un viņš atdarina Dieva brīnumus ar burvestību palīdzību.
Laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva noteikta, bet viendzimuma laulības ir tikai viltojums. Tā nedod nedz pēcnācējus, nedz paaugstināšanu. Lai gan viņa atdarinājumi maldina daudzus cilvēkus, tie nav patiesi. Tie nevar sniegt paliekošu laimi.
Tas Kungs mūs brīdināja par viltojumiem Mācībā un Derībās. Viņš teica: „Tas, kas neiedvesmo, nav no Dieva, un ir tumsa” (M&D 50:23).
3. Strīdi. Sātans ir visu strīdu tēvs. Glābējs māca: „Viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru” (3. Nefija 11:29).
Velns no gadsimtiem ilgas pieredzes ir sapratis, ka Tā Kunga Gars nemitīs tur, kur būs strīdi. Jau kopš brīža, kad viņš pārliecināja Kainu nogalināt Ābelu, Sātans cenšas, lai brāļi ar māsām savstarpēji strīdētos. Tāpat viņš uzjundī problēmas laulībā, draudzes locekļu un misionāru pārinieku vidū. Viņš priecājas, redzot labus ļaudis strīdamies. Viņš cenšas uzsākt ģimenes strīdus tieši pirms dievkalpojuma apmeklēšanas, ģimenes mājvakariem pirmdienas vakaros un ik reizi, kad pāris plāno apmeklēt kādu tempļa sesiju. Viņa laika izvēle ir paredzama.
Kad vien jūsu mājās vai darbavietā izceļas strīdi, nekavējoties pārtrauciet darīt iesākto un centieties rast izlīgumu. Nav svarīgi, kurš to sāka.
Strīdi bieži vien sākas ar zūdīšanos. Džozefs Smits mācīja, ka „velns mums glaimo, sakot, ka mēs esam ļoti taisnīgi, norādot uz citu kļūdām”.6 Ja tā labi padomā, paštaisnums ir tikai īsta taisnīguma viltojums.
Sātanam ļoti patīk izraisīt strīdus Baznīcā. Viņš specializējas uz Baznīcas vadītāju kļūdu norādīšanu. Džozefs Smits brīdināja svētos, ka pirmais atkrišanas solis ir uzticības zaudēšana Baznīcas vadītājiem.7
Gandrīz visa antimormoņu literatūra ir balstīta uz meliem par Džozefa Smita raksturu. Ienaidnieks cītīgi strādā, lai Džozefam celtu neslavu, jo Atjaunošanas vēstījums ir atkarīgs no pravieša stāstījuma par to, kas notika Svētbirzī. Mūsdienās velns strādā vēl cītīgāk nekā jebkad iepriekš, lai liktu Baznīcas locekļiem apšaubīt liecības par Atjaunošanu.
Laiku atklāšanas sākumā daudzi priesterības brāļi, viņiem par nožēlu, pravietim nepalika uzticīgi. Viens no viņiem bija Laimans E. Džonsons, kurš tika izslēgts no Baznīcas netaisnīgas rīcības dēļ. Vēlāk viņš nožēloja, ka bija atstājis Baznīcu: „Es pārciestu to, ka mana labā roka tiktu nocirsta, ja vien es vēlreiz varētu ticēt. Tolaik es biju prieka un līksmības pilns. Mani sapņi bija jauki. Kad es no rīta pamodos, mans gars bija priecīgs. Es biju laimīgs kā dienā, tā naktī, pilns miera, prieka un pateicības. Bet tagad es jūtu vien tumsību, sāpes, bēdas un lielas ciešanas. Kopš tā brīža es vairs neesmu pieredzējis laimi.”8
Padomājiet par šiem vārdiem. Tie ir brīdinājums visiem Baznīcas locekļiem.
Es pievienojos Baznīcai kā jaunpievērstais. Es tiku kristīts, kad man bija 23 gadi. Es biju jaunais neprecētais, kurš mācījās Arizonas, ASV, medicīnas skolā. Es pats esmu pieredzējis, kā Sātans strādā ar klausītājiem, lai tiem liktu apjukt un zaudēt drosmi, meklējot patiesību.
Visu savu jaunību es noraudzījos uz savu draugu — pēdējo dienu svēto — piemēriem. Es biju pārsteigts par to, kā viņi dzīvoja. Es pieņēmu lēmumu — uzzināt par Baznīcu vairāk, taču nevēlējos kādam teikt, ka pētu mormoņu mācību. Lai izvairītos no draugu spiediena, es nolēmu to darīt vienatnē.
Tas bija daudzus gadus pirms interneta parādīšanās, tāpēc es apmeklēju bibliotēku. Es atradu Mormona Grāmatas kopiju un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, eldera Legranda Ričardsa (1886–1983), grāmatu ar nosaukumu A Marvelous Work and a Wonder (Brīnumainais darbs un brīnums). Ar lielu interesi es sāku lasīt šīs grāmatas, un man tās likās iedvesmojošas.
Kamēr mans gars tiecās uzzināt ko vairāk, Sātans man sāka čukstēt ausī. Viņš man teica: lai es būtu pilnīgi objektīvs, man vajag izlasīt arī to, ko ir uzrakstījuši Baznīcas kritiķi. Es devos atpakaļ uz bibliotēku un uzsāku meklējumus. Protams, es atradu grāmatu, kas cēla neslavu pravietim Džozefam.
Lasot šo antimormoņu grāmatu, es apjuku. Es pazaudēju jaukās sajūtas un ietekmi, kas bija vadījusi manus meklējumus. Es biju vīlies un jau grasījos pamest patiesības meklējumus. Es lūdzu pēc atbildes, lasot antimormoņu literatūru!
Man par pārsteigumu, es saņēmu zvanu no savas vidusskolas draudzenes, kura studēja Brigama Janga universitātē. Viņa mani uzaicināja pie sevis ciemos uz Jūtu, solot, ka man ļoti patiks gleznainais ceļojums. Viņai nebija ne jausmas, ka es slepus studēju par viņas Baznīcu.
Es pieņēmu viņas ielūgumu. Mana draudzene teica, ka mēs varētu aizbraukt uz Soltleiksitiju un apmeklēt Tempļa laukumu. Viņu pārsteidza mana sajūsmas pilnā atbilde. Viņa nezināja, cik ļoti es gribēju uzzināt patiesību par Džozefu Smitu un Atjaunošanu.
Tempļa laukuma misionāres bija ļoti izpalīdzīgas. Viņas, pašām nenojaušot, atbildēja uz daudziem no maniem jautājumiem. Viņu liecības lika man „apšaubīt [manas] šaubas”9, un mana ticība sāka augt. Sirsnīgas liecības spēks ir nenovērtējams.
Arī mana draudzene man liecināja un aicināja mani lūgt un prasīt Dievam, vai Baznīca ir patiesa. Garajā atpakaļceļā uz Arizonu es sāku lūgt ar ticību — pirmo reizi „sirsnīgi, ar patiesu nolūku” (Moronija 10:4). Vienā šī brauciena brīdī man šķita, ka visa mana mašīna piepildās ar gaismu. Es sapratu, ka gaisma var izkliedēt tumsību.
Pēc tam, kad es biju nolēmis kristīties, velns man deva pēdējo pārbaudījumu. Viņš maldināja manu ģimeni, kura darīja visu iespējamo, lai mani atrunātu no kristībām, un atteicās tās apmeklēt.
Es tik un tā tiku kristīts, un pakāpeniski viņu sirdis tika mīkstinātas. Viņi man sāka palīdzēt veikt ģimenes vēstures darbu. Pēc dažiem gadiem es kristīju savu jaunāko brāli. Draudzene, kura mani uzaicināja ciemos uz Jūtu, tagad ir mana sieva.
4. Bezcerība. Šo taktiku Sātans veiksmīgi izmanto pret visuzticīgākajiem svētajiem, kad visi pārējie viņa centieni ir cietuši neveiksmi. Kad mani pārņem bezcerība, man palīdz tas, ka es saprotu, kurš mani cenšas nomākt. Tas mani padara pietiekami dusmīgu, lai es atkal kļūtu priecīgs — vienkārši lai iespītētu velnam.
Pirms vairākiem gadiem prezidents Bensons sniedza uzrunu ar nosaukumu „Do Not Despair” (Nekrītiet izmisumā). Šajā atziņām bagātajā uzrunā viņš brīdināja: „Sātans arvien vairāk cenšas atņemt drosmi un novest svētos izmisumā, bezcerībā un depresijā”.10 Prezidents Bensons mudināja Baznīcas locekļus būt modriem un sniedza 12 reālus ieteikumus, lai cīnītos ar bezcerību.
Viņš ieteica kalpot citiem, cītīgi strādāt un izvairīties no bezdarbības, attīstīt labus un veselīgus ieradumus, tostarp nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un ēst veselīgu pārtiku, tiekties pēc priesterības svētībām, klausīties iedvesmojošu mūziku, uzskaitīt savas svētības un izvirzīt mērķus. Un pats svarīgākais, saskaņā ar Svētajos Rakstos mācīto, ir vienmēr lūgt, lai mēs varētu uzvarēt Sātanu (skat. M&D 10:5).11
Sātans lielās dusmās trīc,
Kad vājākais uz ceļiem krīt.12
Ir svarīgi zināt, ka ļaunuma spēkam ir ierobežojumi. Šos ierobežojumus nosaka Dievība, un Sātanam nav ļauts tos pārkāpt. Piemēram, Svēto Rakstu panti apliecina, ka „Sātanam nav dota vara kārdināt mazus bērnus” (M&D 29:47).
Vēl viens nozīmīgs ierobežojums ir tāds, ka Sātans nezina mūsu domas, ja vien mēs tās viņam nepasakām. Tas Kungs paskaidroja, ka „nav neviena cita, izņemot Dievu, kas zinātu tavas domas un tavas sirds vēlmes” (M&D 6:16).
Iespējams, tāpēc Tas Kungs mums ir devis tādus baušļus, kā, piemēram, „nekurnēt” (M&D 9:6) un „tev nebūs ļaunu runāt par savu tuvāko” (M&D 42:27). Ja jūs varat iemācīties apvaldīt savu mēli (skat. Jēkaba v. 1:26), jūs nevarēsiet nodot pārāk daudz informācijas velnam. Kad viņš dzird kurnēšanu, sūdzēšanos un kritiku, viņš to rūpīgi atzīmē. Jūsu negatīvie vārdi parāda ienaidniekam jūsu vājības.
Man jums ir labas ziņas. Dieva armija ir lielāka nekā Lucifera armija. Iespējams, jūs noraugāties apkārt un pie sevis nodomājat: „Pasaule kļūst arvien ļaunāka. Sātans uzvarēs šajā karā.” Neļaujiet sevi apmuļķot. Patiesībā mēs skaitliski pārspējam ienaidnieku. Atcerieties, divas trešdaļas no Dieva bērniem izvēlējās Tēva ieceri.
Brāļi un māsas, pārliecinieties, ka jūs cīnāties Tā Kunga pusē. Pārliecinieties, ka jums ir Gara zobens.
Tā ir mana lūgšana, lai dzīves noslēgumā jūs, tāpat kā apustulis Pāvils, varētu teikt: „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” (2. Timotejam 4:7).