Vecais ģimenes albums: ģimenes stāstu spēks
Autors dzīvo Ņujorkā, ASV.
Manu senču mantojums turpina dzīvot caur mani, pastāvīgi ietekmējot manu dzīvi uz labu.
Kādā vasaras rītā pirms Pirmā pasaules kara mans vectēvs pamodās kā ierasts — pirms saullēkta. Viņš izgāja pakalniņā pie savas mājas, pārlūkoja zaļo ieleju un savu ciematu Rumānijā un, dziļi iegrimis domās, apsēdās zālītē, kuru klāja agra rīta rasa, — jau ilgu laiku viņu nomāca vienas un tās pašas domas. Viņš bija izglītots vīrs ar plašu sirdi un zinātkāru prātu, un ciematā visi viņu mīlēja un cienīja.
Kad saule uzlēca, viņš atgriezās mājā un atzinās savai sievai, ka viņu nomāca ziņkāre redzēt, kādas būtu viņa bēres, un ka viņš vēlas izmēģinājumu savām bērēm. Viņš noteica datumu, nopirka zārku, noalgoja priesteri un profesionālus apraudātājus un iegādājās visu, ko pieprasīja grieķu pareizticīgo tradīcijas. Tad pienāca izmēģinājuma bēru diena. Ciemata vidū tika novietoti galdi bēru mielastam, visa ģimene bija tērpta melnā, ieradās priesteris, mans vecvectēvs gulēja zārkā uz spilvena, kas bija sakārtots tā, lai viņam būtu ērts skats, un bēru ceremonija sākās. Kad ceremonija beidzās, visus ciemata iedzīvotājus ielūdza uz mielastu, un mans vecvectēvs piepildīja savu sapni — dejot pats savās bērēs. Viņš nodzīvoja vēl 20 gadus un bieži pārbaudīja, vai viņa zārks vēl viņam derēja.
Daudz vairāk par vārdiem un datumiem
Es nekad neesmu saticis savu vecvectēvu, bet viņa stāsts, kuru man izstāstīja mani vecvecāki, man vienmēr paticis vislabāk. Katru dienu mani vecvecāki man un maniem brāļiem un māsām stāstīja stāstus par mūsu senčiem: no kurienes viņi nākuši, kādi viņi bija, kādas bija viņu vērtības, sapņi un cerības. Katru svētdienu, pēc maltītes, mani vecvecāki paņēma ģimenes albumu, un ar katru pāršķirto lapu stāsti atdzīvojās un sirdis savijās kopā mīlestības gobelēnā, kurā ieaustas sešas paaudzes. Tās nebija tikai vecas fotogrāfijas ar aizmugurē uzskribelētiem vārdiem un datumiem. Aiz katras sejas bija kāds tēvs vai māte, dēls vai meita, brālis vai māsa, un tā viņu mantojums līdz ar citām ģimenes tradīcijām tika nodots man.
Spēks pārbaudījumos
Līdz brīdim, kad man palika 19 gadi, mani vecāki un lielākā daļa no tuvākās ģimenes locekļiem bija miruši, un liela daļa īpašumu, kuru bija mantojis, bija zuduši vai nozagti. Un tomēr ir kas tāds, ko laiks, dabas katastrofas vai pat nāve nevarēja iznīcināt, — tiltu, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni, kuru veidojis katrs manas ģimenes loceklis. Pateicoties viņu uzcītībai, saite, kas savieno manas ģimenes sirdis, ir devusi man spēku pārvarēt sarežģītas situācijas.
Kad mani vecāki un vecvecāki nomira, es jutu tik dziļas skumjas, ka nezināju, vai man pietiks spēka turpināt iet uz priekšu. Man bija tā svētība — sajust viņu ietekmi no priekškara otras puses, un tas man palīdzēja iegūt stipru liecību par pestīšanas ieceri, par dzīvi pēc nāves un vēlāk — par tempļa priekšrakstiem, kas ir tik ļoti nepieciešami mūsu pestīšanai. Es nekad neesmu saticis savus vecvecvecākus vai lielāko daļu no tantēm un tēvočiem, bet ik reizi, kas es paņemu veco ģimenes albumu, es viņu acīs redzu sevi. Es esmu tas, kas esmu, pateicoties visiem tiem, kas bija pirms manis. Viņu pieredzes un gudrība ir palīdzējušas man veidot manu raksturu un ir mani vadījušas manā dzīvē.
Viena no lielākajām dāvanām, kuru man devusi mana ģimene kopš agras bērnības, ir zināšanas par manas ģimenes vēsturi un pārliecība, ka es esmu saite starp pagātni un nākotni. Es zinu arī to, ka es nācu uz šīs zemes, lai izdzīvotu pats savu stāstu, pētot, pieredzot un novērtējot to. Tieši zināšanas par manas ģimenes vēsturi atbalsta mani visās dzīves grūtībās.
Es bieži domāju par savu ģimeni priekškara otrajā pusē un par upuriem, kurus viņi ir nesuši manā labā, lai man būtu labāka dzīve. Es domāju par tempļa priekšrakstiem, kas dod mums iespēju kādu dienu atkal būt kopā kā ģimenei. Un es domāju par mana Glābēja veikto Izpirkšanu, kas to visu padarīja iespējamu. Viņš samaksāja cenu, lai mēs varētu dzīvot. Par to mēs Viņu mīlam un pielūdzam Viņu ar pateicību šodien un mūžīgi.